Patriotisms liek aizstāvēt Tēvzemi

Valts Loža: Armijā nokļuvu brīvprātīgi. Mēs bijām trīs brāļi – es vidējais. Dzīvojām Mežaparkā pie onkuļa. Mācījos Rīgas 1. ģimnāzijā, kur patriotiskā audzināšana bija augstā līmenī. 1943.gadā tika nodibināts leģions. Sapratu, ka no dienesta izvairīties nevarēs, tāpēc labāk jau laikus izlemt, kur iekārtoties. Vecākais brālis jau 1943.gada ziemā brīvprātīgi aizgāja latviešu leģionā. 1944.gada jūlijā pēc cīņām ar krieviem, kuri bija izlauzušies līdz Jelgavai, viņš tika pasludināts par bezvēsts pazudušu. Es savukārt nolēmu, ka uz Austrumu fronti, tas ir, uz Volhovas purviem diez vai vērts doties. Tādēļ brīvprātīgi pieteicos latviešu aviācijas vienībā – nakts kaujas lidmašīnu vienībā, pie kuras Grobiņā, kur 1940.gadā krievi bija uzbūvējuši lidlauku, tika izveidota lidotāju skola.

Mani iesauca 1944.gada jūnija beigās. Apmācības bija augstā līmenī – kā jau pie vāciešiem. Pa to laiku tika organizētas latviešu pirmās iznīcinātāju eskadriļas. Bija vajadzīgs personāls simts cilvēku sastāvā, kas rūpētos par eskadriļas tehnisko pusi, ieskaitot ieročus. Pieteicos šajā grupā, un mani aizsūtīja uz Vāciju, Mersburgu mācīties ieroču meistaru skolā. Oktobra beigās mācības pēkšņi pārtrauca un mūs nosūtīja uz Brandenburgu, kur atradās Latviešu leģioni. Tur paziņoja, ka Latviešu aviācijas vienība ir likvidēta, līdz ar to zuda jēga līdz tam iegūtajām zināšanām. Sākumā mūs nosūtīja uz Dāniju, bet pēc tam uz Kēnigsbergu Austrumprūsijā, jo bija nolīgums, ka latvieši nevar atrasties Rietumu frontē. Kēningsbergā mūs apmācīja smagajā zenītartilērijā. Pēc mācībām visus bijušos lidotājus izsūtīja pa dažādām Austrumprūsijas aizsardzības baterijām. Nonācu 248. Pretgaisa aizsardzības vienībā, kas bijusi izveidota jau miera laikā. 1945.gada janvārī atrados savā īstajā dienesta vietā, stacionārajā baterijā, kas bija iekārtota pēc visiem kara mākslas likumiem. Tur bijām četri latvieši. Pārējie bija vācu folkšturmisti, faktiski vācu pensionāri, un hitlerjūgends – zēni vecumā no 14 līdz 16 gadiem. Tas bija laiks, kad sākās lielais krievu uzbrukums Austrumprūsijai. Aizsardzības baterijas tika izvietotas apkārt pilsētai. Kad pilsēta bija iznīcināta, krievi sāka mums uzbrukt tiešos triecienos. Šajās kaujās arī dabūju Dzelzs krustu. Atklāti sakot, tas notika uz mūsu vācu kolēģu rēķina, jo folkšturmisti bija ļoti nobijušies. Viņi no vecām riepām, sakrāmējot tās vienu virs otras, bija izveidojuši sev paslēptuves. Kēningsberga krita 1945.gada 9.aprīlī. Tajā brīdī bija interesanti paskatīties, kā krievi uzvedās – viņi brutāli aplaupīja vāciešus. Vispirms lika novilkt zābakus. Ja vācietis pats nevilka nost, tad to nogāza zemē un ar varu novilka zābakus, kurus krievs apmainīja pret savējiem. Katrā ziņā vācieši pamatīgi cieta.

Pēc Austrumprūsijas kapitulācijas nonācām krievu gūstā. No lielā gūstekņu bara, latvieši bija tikai kādi divdesmit. Mūs norīkoja pie gruvešu novākšanas. Vienu dienu garām gāja latvieši, un krievu zaldātiņš, kurš mūs apsargāja, teica, lai pievienojamies, jo gan jau Latvijā ar mums tiks galā. Ceļš uz mājām aprāvās netālu no Austrumprūsijas un Lietuvas robežas, kur mūs saņēma ciet. Tad sākās dzenāšana pa filtrācijas nometnēm. Galu galā tikām iesēdināti ešelonā un aizvesti tieši uz Maskavu. Toreiz visa Maskava bija apjozta ar dzeloņdrātīm, aiz kurām izvietoja darbaspēku. Mēs cēlām Maskavu. Mani nozīmēja nulles cikla darbos, tas ir, lika rakt būvbedres. Vēlāk konstatēju, ka strādāju Maskavas Ziemeļu pusē, kur tika izvietota Maskavas Medicīnas akadēmija ar tās institūtiem. Starp citu, pēc vairākiem gadu desmitiem braucu uz tur notiekošajām konferencēm lasīt lekcijas.

DDD: Jūs sacījāt, ka tieši patriotiskā audzināšana bija pamatā jūsu nešaubīgajai pārliecībai, ka jāiet karot pret krievu okupantiem. Kā tajā laikā izpaudās šī patriotiskā audzināšana?

V.L.: Vispār esmu no laukiem. Pirms nokļuvu Rīgas 1. ģimnāzijā, gadu nomācījos Baznīcas ģimnāzijā, jo tur bija internāts. Šajā skolā patriotiskās audzināšanas nebija. Vienīgais, ko tur ieguvām, bija riebums pret reliģiskām ceremonijām. No tā laika vēl šodien, kad ieraugu baznīckungu, mani pārņem zināma nepatika. Viņi taču ir tik garlaicīgi – maļ savu sakāmo, ka negribas pat klausīties. Ar patriotisko audzināšanu saskāros Rīgas 1. ģimnāzijā. Kaut arī mācījos jau kara laikā, patriotiskā audzināšana bija jaušama visā mācību procesā. 1940.gadā gan vēl nebija lielais spiediens no Krievijas – izņemot vadību, visi bija vecie Ulmaņlaika pedagogi. Jāteic, ka patriotiskajai audzināšanai bija arī negatīvā puse. Manam vecākajam brālim, piemēram, no galvas bija jāmācās Kārļa Ulmaņa runas. Mēs viņu par to apsmējām. Šis vadoņa kults, manuprāt, bija pārspīlēts. Taču ļoti pozitīvu iespaidu uz bērniem atstāja latviešu svētku svinēšana. Skolēnus audzināja par Latvijas saimniekiem.

DDD: Tātad jūs un jūsu cīņu biedri aizgāja karot leģionā ne jau tādēļ, ka atbalstījāt vāciešus, bet, lai cīnītos pret krieviem?

V.L.: Tikai tāpēc. Tā bija tikai un vienīgi cīņa pret krievu okupantiem. Latviešiem gāja ļoti grūti, jo viņus sūtīja uz Volhovas purviem, tādēļ, kā jau teicu, es jau laikus brīvprātīgi izvēlējos, ja tā var sacīt, solīdāku dienesta vietu.

DDD: Vai latviešiem bija vienotības sajūta, apziņa, ka cīņa ir par Latvijas brīvību?

V.L.: Ierakumos varbūt tāda sajūta arī bija. Bet aviācijas vienība bija sadalīta, ja tā var teikt, kārtās – lidotājos, kuri uzskatīja sevi par augstākiem, un tehniskajā personālā. Ja runājam par latviešu vienotības sajūtu, tad visspilgtāk atmiņā palikuši 1944.gada Ziemassvētki Dānijā. Baznīca bija rotāta ar Latvijas karogiem, sprediķis tika lasīts latviešu valodā.

16.marts – latviešu pašcieņas apliecinājums

DDD: Kāda ir jūsu kā leģionāra attieksme pret 16.martu? Kādas sajūtas pārņem, dzirdot pārmetumus no valsts amatpersonām, ka leģionārus nevajagot atcerēties, jo šobrīd tie darot kaunu Latvijai?

Valts Loža: Jā, situācija ir bēdīga: daži aizstāv, bet daži ļoti aktīvi nopeļ leģionārus. Es principa pēc piedalos 16.marta pasākumos. Esmu Grobiņas Aviācijas vienības kopas, kurā vairs ir tikai piecdesmit cilvēku, vadītājs un Latviešu Dzelzs krusta kavalieru savienības priekšsēdētāja vietnieks.

DDD: Kā jūs vērtējat jaunās paaudzes vēlmi 16.martā godināt latviešu leģionārus, rīkojot svinīgu gājienu līdz Brīvības piemineklim? Varbūt jūs piederat pie tiem, kuri domā, ka tie ir provokatori?

V.L.: Nē, es šos jaunos cilvēkus atbalstu. Mums taču ir uzskatu brīvība, un nevienam nebūtu tiesības aizliegt atcerēties leģionārus. Būtībā neviens jau nekad nav spējis saprātīgi argumentēt, kādēļ 16.martā nedrīkstētu notikt gājiens. Savā laikā Nacionālo karavīru biedrības vadītājs Romanovskis vienojās ar valdību, ka leģionāri neies gājienā. Ar to arī viss sākās. To, kādēļ Romanovskis piekrita, es nezinu. Un tagadējais Nacionālo karavīru biedrības vadītājs Skreija ir nulle. Manuprāt, nav jēgas no viņa gaidīt kādus varoņdarbus.

DDD: Vai piekrītat, ka Romanovska rīcība ir nosodāma, jo viņš ar savu piekāpšanos valdībai būtībā izdarīja “lāča pakalpojumu” – parādīja, ka leģionāri nav nopietni uztverami?

V.L.: Es patiešām nezinu viņa rīcības patiesos iemeslus. Vienīgais, ko viņš paskaidroja, ir tas, ka viņam bieži vien bija jāpiedalās dažādos prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas izbraukumos. Parasti viņam pat atļāva uzstāties, taču reiz bijis tā, ka, lai gan viņam bija apsolīts, ka viņš varēs teikt runu, pienācis adjutants un sacījis, ka viņš tomēr nevarēs runāt.

DDD: Izklausās nožēlojami. Tas tikai liecina, ka piekāpšanās netaisnības priekšā nav pieļaujama. Romanovskis ar iztapšanu valdībai neiemantoja cieņu ne savu biedru, ne tās pašas valdības, Valsts prezidentes acīs. Par Vairas Vīķes-Freibergas attieksmi pret leģionāriem vispār nav ko runāt. Kādas ir jūsu domas?

V.L.: Viņa ar nicinājumu attiecās ne tikai pret leģionāriem, bet arī pret citiem nacionāli noskaņotiem latviešiem. Nezinu, cik daudz tajā ir patiesības, bet viens no Kanādā dzīvojošiem lidotājiem stāstīja, ka Vaira Vīķe-Freiberga tāda bijusi jau Kanādā. Kad Kanādā ieradusies delegācija no LPSR, latvieši ar Latvijas brīvvalsts karogiem rīkojuši protesta akcijas. Vaira Vīķe-Freiberga esot pārmetusi protestētājiem, ka tā nedrīkstot uzvesties.

DDD: Katrā ziņā Vairas Vīķes-Freibergas antilatviskā darbība prezidentes amatā vedina ticēt, ka tas tā patiešām arī bija.

V.L.: Bija vai nebija, bet tas, ka uz leģionāriem viņa skatījās visai greizi, ir fakts. Ne reizi vien viņa izteicās, ka nevajag piedalīties 16.marta pasākumos.

DDD: Ne tikai nepiedalīties, ar viņas svētību pat žogu aplika ap Brīvības pieminekli.

V.L.: Jā, tas tiesa.

DDD: Tomēr mani vēl vairāk pārsteidz, ka paši leģionāri ne labprāt atbalsta jauniešus, kuri 16.martā rīko gājienu Rīgas centrā. Kāpēc tā?

V.L.: Man gan liekas, ka ļoti daudzi atbalsta un ir priecīgi par jauniešiem, kuri rīko 16.marta pasākumus. Vismaz Jūrmalas kopa piedalās ļoti daudzos 16.marta pasākumos. Arī paši leģionāri bieži vien rīko dažādus pasākumus.

DDD: Ar to jau nepietiek, ka leģionāri rīko pasēdēšanas pie kafijas galda.

V.L.: Nav tā, ka leģionāri tikai dzer kafiju. Piemēram, Jūrmalas Nacionālo karavīru kopas vadītājs Oļģerts Mentelis, kurš nogāja visu fronti no Vidzemes līdz pat kapitulācijai Liepājā un zina visas kaujas vietas, braukā pa skolām un stāsta bērniem par leģionāru cīņām. Pēc viņa, tā teikt, ir ļoti liels pieprasījums. Viņš vada skolniekiem arī ekskursijas. Būtībā viņš nodarbojas ar patriotisko audzināšanu. Ja runājam atklāti, tad mani skumdina kas cits. Manuprāt, nepelnīti maz tiek runāts par Dzelzs krusta kavalieriem, jo šo apbalvojumu varēja saņemt tikai un vienīgi par cīņām frontē. Protams, arī paši dzelzskrustnieki esam vainīgi, ka tiekam ignorēti, ka mūs nodala no nacionālajiem karavīriem, kaut gan pēc būtības Dzelzs krusts ir ekvivalents Lāčplēša ordenim.

DDD: Vai, jūsuprāt, pie šā brīža politiskās situācijas attieksme varētu mainīties?

V.L.: Droši vien, ka nē. Žēl, jo dzelzskrustnieku paliek aizvien mazāk. Piemēram, Jūrmalā no trīsdesmit dzīvi esam palikuši tikai divi.

Okupants paliek okupants

DDD: Vai mums ir vajadzīga deokupācija un dekolonizācija?

Valts Loža: Protams! Tā bija jāveic jau no paša sākuma. Pēc manām domām, mums nevajadzēja pieļaut, ka šeit paliek tik daudz padomju armijnieku ar savām ģimenēm. Vajadzēja rīkoties tāpat kā igauņiem. Protams, Latvijas situācija jau padomju gados bija daudz sliktāka, jo šeit koncentrējās visas militārās iestādes, štābi. Latvija tika pārpludināta ar padomju pilsoņiem, kuri šodien nekur nav pazuduši. Esmu novērojis, ka Jūrmalā deviņdesmit procenti no tiem, kuri pastaigājas pa pludmali, ir krievi, vecas sievas, kuras diez vai būtu jāuztver kā tūristi. Man liekas, ka latvieši, kā tas mums nereti gadās, pārāk daudz piekāpjas un pilnīgi nevietā. Vajadzēja panākt vismaz to, ka liek aizbraukt virsnieku ģimenēm. Vecīši jau sen apmiruši, bet viņu pēcteči saimnieko pa Latviju uz vella paraušanu. Nav manīts, ka 9.maijā pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa svinētāju skaits ar katru gadu samazinātos.

DDD: Tad jau arī jūs skeptiski vērtējat valdības integrācijas politiku?

V.L.: Integrācija ar varmākām? Okupants ir un paliek varmāka. Viņiem nekad nav gana – spēj tik dot. Viņi ir nekaunīgi uzbāzīgi. Protams, tādi nav visi, jo pazīstu ļoti daudzus inteliģentus un gudrus krievus no zinātnieku aprindām. Atceros, kā padomju gados, kad konferenču laikā tikos ar Krievijas zinātniekiem, runājot par kara laiku, latviešu nostāju, tad daudzi bija manā pusē, uzslavēja latviešus.

DDD: Bet tie jau ir krievi Krievijā. Vairums Latvijā dzīvojošo ir tālu no patiesās krievu kultūras. Viņi ir okupanti.

V.L.: Taisnība.

DDD: Mūsu politiķiem gan šie treniņbikšainie “atbrīvotāju” pēcteči šķiet saudzējama un lolojama minoritāte.

V.L.: Mūsu politiķi ir ārkārtīgi zemā līmenī. Vislielākais zobs man ir uz TB/LNNK, kuri ir piekrāpuši latviešus. Viņi tikai skaisti runā. Vismaz es nekādus labus darbus neredzu.

Inteliģencei piemīt verga sindroms

DDD: Tagad tā saucamā inteliģence protestē pret Loskutova noņemšanu no KNAB vadītāja posteņa. Vai jums nešķiet dīvaini, ka neviens no šā brīža “cīnītājiem” neprotestēja pret Abrenes atdošanu Krievijai?

Valts Loža: Man jau šķiet, ka Abrenes jautājums ir daudz svarīgāks par Loskutovu. Mums vajadzēja ņemt piemēru no igauņiem un tik viegli neatdot savu zemi. Latvijai vajadzēja atteikties no robežlīguma. Galu galā, kādēļ gan mums to līgumu vajag? Vismaz tautai tas šādā redakcijā nav nepieciešams. Tas vajadzīgs tikai mahinatoriem un tirgoņiem.

DDD: Kā tad jāvērtē tāda inteliģence, kura mierīgi noskatījās, kā tiek pārkāpta Satversme? Inteliģence, kura neaicināja tautu ielās, lai protestētu pret šādu valdības noziedzīgu rīcību?

V.L.: Te izpaužas jau no klaušu laikiem latviešiem raksturīgā īpašība – noliekt muguru kungu priekšā. Medicīniskus terminus lietojot, inteliģencei un lielai daļai vienkāršo cilvēku ir vergu sindroms.

DDD: Vai piekrītat, ka padomju gadi latviešiem kā tautai varbūt pat bija mazāk bīstami, jo cilvēki apzinājās briesmas atšķirībā no šodienas, kad daudziem šķiet, ka Latvija ir brīva un neatkarīga valsts?

V.L.: Tas nav tālu no patiesības. Man liekas, ka daudzi arī šodien apzinās briesmas, tikai samierinās ar tām un nepretojas notiekošajam. Katrā ziņā situācijās, kas saistītas ar nacionālajiem jautājumiem, cilvēki ir nobijušies. Man grūti pateikt, kādēļ tas tā. Es gaidu, kad Raivis Dzintars uzsāks savu pirmo lielo kauju. Pagaidām viņš tikai braukā apkārt ar meitenītēm un dzied, piedalās folkloras pasākumos. Raivim vajadzētu organizēt īstas triecienkomandas.

Intervēja Liene Apine