Dis­ku­si­jas lai­kā Mat­vejs Ga­na­poļ­skis pau­da sa­jūs­mu par Lat­vi­jas Na­ci­onā­lās fron­tes iz­do­to ka­len­dā­ru un lat­vie­šiem ie­tei­ca tā­diem, ku­ri at­sa­kās ru­nāt lat­vis­ki Lat­vi­jā, glu­ži vien­kār­ši sa­dot ar ķeb­li pa gal­vu.

Mū­su la­sī­tā­jiem pie­dā­vā­jam sa­īsi­nā­tu šīs sa­ru­nas pie­rak­sta tul­ko­ju­mu.

Ra­di­o dis­ku­si­ja tie­ša­jā ēte­rā

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Kad 1991.ga­dā es at­ra­dos stu­di­jā un mēs ar Ser­jo­žu Bun­tma­nu tie­ša­jā ēte­rā va­dī­jām pār­rai­des par tiem sa­rež­ģī­ta­jiem pro­ce­siem Lat­vi­jas Re­pub­li­kas ne­at­ka­rī­bas at­gū­ša­nā, bi­jām fak­tis­ki vie­nī­gā ra­dio­sta­ci­ja, kas par to stās­tī­ja un de­va vār­du Lat­vi­jas ko­lē­ģiem, kas pie­da­lī­jās ša­jā dar­bī­bā. Mēs ne­esam vien­al­dzī­gi cil­vē­ki. Un ta­gad, kad starp Lat­vi­jas Re­pub­li­ku un Krie­vi­ju nav pa­vi­sam vien­kār­šas at­tie­cī­bas, ma­nu­prāt, mū­su pār­rai­des ra­dīs adek­vā­tu iz­prat­ni, kā­da šo­brīd ir Krie­vi­ja. Jo mū­su po­li­ti­ķi ru­nā vie­nu, ma­su sa­zi­ņas lī­dzek­ļi – ci­tu. Ie­mal­dās šeit vi­sā­di po­li­ti­ķi, kas vis kaut ko ru­nā, bet mēs pa­vēs­tam to, kas ir pa­tie­sī­bā. Da­žā­di vie­dok­ļi, da­žā­di uz­ska­ti – un no tā rī­dzi­nie­ki pa­ši var iz­da­rīt sa­vus se­ci­nā­ju­mus.

Abiks El­kins: Nu, es do­mā­ju, ka mēs par to vēl pa­ru­nā­sim. Bet jūs, Gar­das kungs, esat no Na­ci­onā­lās fron­tes – jūs ne­uz­trauc tā­da Krie­vi­jas ra­di­o eks­pan­si­ja? Kā­dēļ tā jau­tā­ju? Saei­mas de­pu­tā­ti no “Tēv­ze­mei un Brī­vī­bai” nā­ca kla­jā ar pa­zi­ņo­ju­mu, ka at­kal tā Krie­vi­ja, Mas­ka­vas pro­pa­gan­da… Bi­ja pat ie­snie­gums Na­ci­onā­la­jai Ra­di­o un TV pa­do­mei…Kā jūs vēr­tē­jat fak­tu, ka “Eho Mos­kvi” at­se­viš­ķas pār­rai­des va­rēs dzir­dēt tie­ša­jā ēte­rā Lat­vi­jas raid­sta­ci­jā?

Aivars Gar­da: Es par to dzir­du pir­mo­reiz. Bet, tā kā Rī­gā un ci­tur Lat­vi­jā tele­vī­zi­ju “RTVi” ie­spē­jams ska­tī­ties un tā ļau­nu­mu lat­vie­šu tau­tai nav at­ne­su­si, bet, kā man lie­kas, ra­di­o “Eho Mos­kvi” un tele­vī­zi­ja “RTVi” ir viens un tas pats, – es do­mā­ju, lai klau­sās.

Abiks El­kins: Jau Mat­vejs ru­nā­ja par grū­ta­jām at­tie­cī­bām ar Krie­vi­ju. Kā jūs do­mā­jat, kas bū­tu da­rāms, lai tās uz­la­bo­tos?

Aivars Gar­da: Jā­at­jau­no tais­nī­gums, kas ir ti­cis iz­jaukts no Lat­vi­jas oku­pā­ci­jas lai­kiem, tas ir, no 1940.ga­da. Jā­pa­nāk, lai no Lat­vi­jas aiz­brauk­tu tie bi­ju­šās Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bas pil­so­ņi, ku­ri pār­kā­pa Že­nē­vas kon­ven­ci­ju un pre­tli­ku­mī­gi šeit ie­ra­dās, un vi­ņu pēc­nā­cē­ji vi­sās pa­au­dzēs. Vis­pār šeit vi­ņi at­ro­das kā ne­le­gā­lie imig­ran­ti. Lat­vie­ši vi­ņus ne­re­ti sauc par ci­vi­lo­ku­pan­tiem, ko­lo­nis­tiem un tam­lī­dzī­gi. Vi­sā ša­jā lai­kā, kurš aiz­ri­tē­jis pēc ne­at­ka­rī­bas at­jau­no­ša­nas, šie cil­vē­ki ir pa­rā­dī­ju­ši, ka ne­mīl lat­vie­šu tau­tu, ne­mīl mū­su kul­tū­ru, ne­vē­las ta­jā in­teg­rē­ties. Vi­ņi grib šeit iz­vei­dot tā­du kā at­se­viš­ķu ko­pie­nu, ru­nāt ti­kai krie­vis­ki , lat­vie­šu va­lo­du zi­nāt ti­kai po­zas pēc. Ie­kams Krie­vi­ja sa­vus tau­tie­šus ne­sa­vāks at­pa­kaļ, drau­dzī­bas ne­būs.

Ser­gejs Bun­tmans: […] Četr­des­mi­tais gads, Rī­ben­tro­pa-Mo­lo­to­va pakts 1939.ga­dā, ie­tek­mes sfē­ru sa­da­lī­ša­na starp hit­le­ris­ko Vā­ci­ju un sta­ļi­nis­ko Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bu – tā ir bries­mī­ga aiz­mu­gu­ris­ka vie­no­ša­nās, šaus­mi­nošs no­zie­gums. Pēc tam bi­ja karš un pēc­ka­ra pe­ri­ods, Pa­dom­ju Sa­vie­nī­ba – grū­ta un tra­ģis­ka valsts, un man lie­kas, ka ne­drīkst to at­ri­si­nāt ar vie­nu vē­zie­nu, eva­ku­ējot ve­se­lu sa­bied­rī­bas da­ļu.

[…]

Abiks El­kins: Mat­vej, kā jums lie­kas, var­būt tik tie­šām – ja no še­jie­nes aiz­brauk­tu, vi­sas pro­blē­mas tik­tu at­ri­si­nā­tas?

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Go­dī­gi sa­kot, es jau do­mā­ju, ka kaut kas tāds vairs ne­ek­sis­tē. Es ne­va­ru trak­tēt go­dā­ja­mā ko­lē­ģa teik­to, bet viņš ļo­ti lie­lis­ki sa­prot, ka tas ne­kad ne­no­tiks. […]

Un vēl vai­rāk – man ko­lē­ģis jā­sa­rūg­ti­na, vai vi­ņam tas pa­tīk, vai ne­pa­tīk, bet viņš ar sa­vu pa­sau­les iz­prat­ni kā Lat­vi­jas po­li­tis­kās aina­vas da­ļa būs spiests mai­nī­ties, jo Eiro­pā tā­das lie­tas vairs ne­pie­ļauj.

[…]

Abiks El­kins: Nu ko, var­būt tik tie­šām mai­nī­si­ties?

Aivars Gar­da: Es do­mā­ju, ka nē. Es tie­ši ot­rā­di – jūs ie­prie­ci­nā­šu. Mēs, Lat­vi­jas Na­ci­onā­lā fron­te, esam iz­de­vu­ši ka­len­dā­ru. Un ta­jā tie­ši pre­zi­dents Pu­tins aici­na sa­vus tau­tie­šus mā­jās. Ša­jā zi­ņā mēs ļo­ti at­bal­stām pre­zi­den­tu Pu­ti­nu. Es do­mā­ju, ka Krie­vi­jai ne­būs ci­tas iz­ejas, jo, ja tā vē­las sa­gla­bā­ties kā liel­valsts tā­dā te­ri­to­ri­jā, to ne­pie­cie­šams ap­dzī­vot. Ja to ne­ap­dzī­vos krie­vi, to da­rīs kā­di ci­ti. Ja jūs vē­la­ties sve­šu Krie­vi­ju – lū­dzu, jū­su iz­vē­le.

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Zi­niet, ka­len­dārs ir brī­niš­ķīgs!

Ser­gejs Bun­tmans: Gar­das kungs, man šķiet, ka tas, ko ru­nā pre­zi­dents Pu­tins, ga­lī­gi ne vien­mēr sa­skan ar to, ko ru­nā vi­sa Krie­vi­ja. Tas ir pir­mais. Bet otr­kārt, kas tie tā­di “tau­tie­ši” – tā ir mīk­la, ko ar to do­mā­jis pre­zi­dents Pu­tins. Jūs, vis­ti­ca­māk, sa­pra­tāt, ka tie ir et­nis­kie krie­vi. Es tā to ne­gri­bē­tu sa­prast, jo zi­nu, ka ma­na valsts, Krie­vi­ja, vei­do­ju­sies gad­sim­tiem kā dār­gums dau­dzām ta­jā dzī­vo­jo­šām tau­tām – kād­reiz ar spē­ku, kād­reiz bez tā, pie­vie­no­jās, ie­kļā­vās, at­nā­ca, aiz­gā­ja…

[…]

Abiks El­kins: Gar­das kungs, var­būt ro­bež­lī­gums ir pirm­ā bez­de­lī­ga, lai uz­la­bo­tos at­tie­cī­bas? Vai arī jūs tam īpa­ši ne­ti­cat?

Aivars Gar­da: Pro­tams, tas var ti­kai pa­slik­ti­nāt at­tie­cī­bas, jo no Lat­vi­jas valsts va­dī­tā­ju pus­es no­ti­ka no­de­vī­ba, par ko kād­reiz būs jā­at­bild. Paš­reiz tie­ši pa Pir­mo Bal­ti­jas ka­nā­lu tele­vī­zi­jā tiek rā­dī­ta fil­ma par Ņes­to­ru Mah­no. Lai mū­su valsts va­dī­tā­ji pa­ska­tās, ko re­vo­lū­ci­jas lai­kā da­ra ar no­de­vē­jiem!

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Es jau sen kaut ko tā­du ne­es­mu dzir­dē­jis. Es par jums es­mu sa­jūs­mā!

Bez jo­kiem, pil­nā no­piet­nī­bā Ra­di­o klau­sī­tā­jiem vē­los pa­teikt, ka šeit uz ka­len­dā­ra Lat­vi­jas Na­ci­onā­lās fron­tes priekš­sē­dē­tājs Gar­das kungs sa­ka: “Krie­vi, brau­ciet prom, jo pre­zi­dents Pu­tins jūs aici­na,” bet Pu­tins – “tau­tie­ši, at­grie­zie­ties.” Es glu­ži vien­kār­ši vē­los no­la­sīt kā­du sva­rī­gu frā­zi. “Lat­vie­ši,” rak­sta Gar­das kungs, “pa­lī­dzē­sim krie­viem sa­prast, ka Lat­vi­jā var pa­likt ti­kai tie, kas vē­las kopt lat­vie­šu tra­dī­ci­jas, va­lo­du un kul­tū­ru.” Lūk, zem šīs frā­zes es pil­nī­bā pa­rak­stī­tos! Tik tie­šām, Lat­vi­jā ir jā­dzī­vo Lat­vi­jas pat­ri­otiem – tas ir pil­nī­gi sa­pro­tams. Bet Gar­das kun­ga pro­blē­ma ir tā, ka viņš uz­ska­ta, ka pat­ri­ots ir ti­kai viņš. Nu, tā sa­nāk. Lie­ta tā­da, ka katrs sa­vu val­sti mīl ci­tā­di. Lūk, jums, va­dī­tā­ja kungs, vē­los jau­tāt – jūs lat­vie­šu va­lo­du zi­nāt?

Abiks El­kins: Jā, zi­nu.

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Lūk, šeit sēž va­dī­tā­ja kungs. Vai mēs vi­ņu iz­sū­tī­sim?

Ser­gejs Bun­tmans: No­teik­ti.

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Nē, lai Gar­da pa­sa­ka! Kon­krē­ti.

Aivars Gar­da: Es ne­zi­nu vi­ņa sta­tu­su.

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Kā­du sta­tu­su? Tam ta­ču nav no­zī­mes.

Aivars Gar­da: Ir no­zī­me!

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Nav no­zī­mes. Ska­tie­ties, sēž jauns cil­vēks, kurš mak­sā no­dok­ļus… Jūs mak­sā­jat no­dok­ļus?

Abiks El­kins: Kā ci­tā­di?!

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Lūk, te vēl viens stāv. Vai zi­nāt lat­vie­šu va­lo­du? Vai sū­tī­sim vi­ņu ār­ā?

Aivars Gar­da: Tie­ši jūs cil­vē­kus da­lāt pēc et­nis­kā prin­ci­pa. Bet mēs ska­tā­mies, kas oku­pē­ja Lat­vi­ju.

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Bēr­ni oku­pē­ja?

Aivars Gar­da: Pēc­nā­cē­ji arī! Vi­sās pa­au­dzēs.

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: 2004.ga­dā vi­si se­ko­jām Pa­sau­les fut­bo­la čem­pio­nā­tam. Lat­vi­jas ko­man­dā bi­ja daudz krie­vu uz­vār­du, arī gal­ve­na­jam tre­ne­rim. Vai vi­ņi ir oku­pan­tu pēc­te­či, no kā­das ze­mes da­ļas, kad kurš ir ie­ra­dies… Tas bi­ja tik ne­sva­rī­gi, jo vi­ņi bi­ja ša­jos tum­ši sar­ka­na­jos, brī­niš­ķa­jos tēr­pos, kas ne­sa sla­vu vi­sā Eiro­pā.

Abiks El­kins: Tas ir jums ne­sva­rī­gi. Bet Gar­das kun­gam tas ir sva­rī­gi.

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Pie­do­diet, es ne­vie­nam ne­ļau­šu Gar­das kun­gam pie­rak­stīt kā­dus vār­dus. Viņš pats ir pie­au­dzis cil­vēks, tā­dēļ pats pa­teiks. Es sa­ku pats par sa­viem ie­spai­diem, ka tas viss man aso­ci­ējās ar Lat­vi­ju. Es bi­ju sa­jūs­mā par meis­ta­rī­bu, ne­vis par to, cik veik­smī­gi vi­ņi ri­si­na jau­tā­ju­mu – kam va­jag un kam ne­va­jag dzī­vot. Tie ir pro­fe­si­onā­ļi. Tie­ši tā­pat es bū­šu sa­jūs­mā par ki­ne­ma­to­grā­fiem, in­že­nie­riem, meis­ta­riem, zem­nie­kiem un tiem, kas val­sti pa­rā­dīs pa­sau­lei, ne­at­ka­rī­gi no sa­viem uz­vār­diem – Iva­novs, Pet­rovs vai Kal­niņš.

Aivars Gar­da: Jūs pa­rei­zi no­rā­dī­jāt uz to, ko ru­nā…

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: … ko ru­nā Gar­das kungs, kurš vē­las kopt lat­vie­šu tau­tas kul­tū­ru. Pa­rak­stos zem kat­ra vār­da.

Aivars Gar­da: Lie­lis­ki. Es ti­kai ša­jās ro­be­žās strā­dā­ju un ru­nā­ju. Ja jūs pa­jau­tā­sit El­ki­na kun­gam, vai viņš mīl lat­vie­šu tau­tas kul­tū­ru, vai viņš to vē­las kopt, diez vai viņš teiks, ka jā.

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: La­bi, pa­jau­tā­sim: jūs mī­lat lat­vie­šu kul­tū­ru?

Abiks El­kins: Kā ci­tā­di.

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: El­ki­na kungs, ku­ri no īs­tiem lat­vie­šu tau­tas kul­tū­ras ne­sē­jiem jums pa­tīk?

Abiks El­kins: No mūs­die­nu?

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: No mūs­die­nu un no Lat­vi­jas kul­tū­ras man­to­ju­ma. Kurš ir jums tu­vā­kais?

Abiks El­kins: Nu, no mu­zi­kan­tiem – Rai­monds Pa­uls. No li­te­rā­tiem – pro­tams, Rai­nis.

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Rai­nis ir labs?

Abiks El­kins: Pro­tams. Šo­brīd ne­ci­tē­šu.

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Nē, ci­tēt ne­va­jag.

Ser­gejs Bun­tmans: Man ir pre­tjau­tā­jums. Zi­niet, kad kāds iz­ru­nā vār­dus, ka vē­las kopt kul­tū­ru, man tas liek drus­ku sa­rau­ties. Man vei­do­ju­sies lie­la pie­re­dze jau kopš dzim­ša­nas, daudz, daudz ga­du dzī­vo­jot Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bā. Tur tei­ca: tev jā­mīl tā­di, tā­di, tā­di rakst­nie­ki… Puš­ki­nu, Gor­ki­ju, Tol­sto­ju… Bet pā­rē­jie? Es kā valsts pil­so­nis, kas šeit ir dzi­mis, drīk­stu re­dzēt sa­vas valsts kul­tū­ru tā­du, kā­du vē­los.

Aivars Gar­da: Bet, pie­do­diet, es El­ki­na kun­gu pa­zīs­tu pēc vi­ņa dar­biem.

Ser­gejs Bun­tmans: Pēc mel­na­jiem dar­biem…

Lie­ne Api­ne: Es vē­lē­tos jau­tā­ju­mu for­mu­lēt šā­di – vai El­kins ar sa­vu ģi­me­ni ir ga­ta­vi asi­mi­lē­ties? Vai ir ga­tavs, ka vi­ņa bēr­ni vai maz­bēr­ni kļūs par lat­vie­šiem, aiz­mir­sīs, ka ir krie­vi?

Ser­gejs Bun­tmans: Ko tas no­zī­mē – kļūt par lat­vie­šiem? Vi­su aiz­mirst?

Lie­ne Api­ne: Tas no­zī­mē to, par ko nu­pat ru­nā­jām – kul­tū­ra.

Ser­gejs Bun­tmans: Tad jūs do­mā­jat, ka tiem lat­vie­šiem, kas dzī­vo Krie­vi­jā, jā­aiz­mirst lat­vie­šu va­lo­da, kul­tū­ra un jā­kļūst par krie­viem?

Lie­ne Api­ne: Ja ru­nā­jam par tiem lat­vie­šiem, kas ne­dzī­vo Lat­vi­jā, tad tie­ši to va­ram no­vē­rot. Pie­mē­ram, ma­ni vie­nau­dži, lat­vie­ši, kas dzī­vo Ame­ri­kā, vairs nav lat­vie­ši. Var­būt vi­ņi zi­na lat­vie­šu va­lo­du, bet…

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Bet kas tur labs? Kā jūs per­so­nis­ki vē­lē­tos: lai tie lat­vie­ši, kas dzī­vo Krie­vi­jā, pār­vēr­stos par krie­viem, aiz­mir­stu va­lo­du, ne­ie­tu lat­vie­šu sko­lā; vai arī lai to­mēr at­ce­rē­tos, ka ir lat­vie­ši, kaut arī dzī­vo ci­tā val­stī?

Lie­ne Api­ne: Pirm­kārt, lat­vie­ši ne­kad ne­oku­pē­ja Krie­vi­ju...

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Ne­lie­niet lie­la­jā po­li­ti­kā. At­bil­diet uz jau­tā­ju­mu! Jūs ne­vē­la­ties at­bil­dēt.

Lie­ne Api­ne: Mēs zi­nām, ka vi­siem lat­vie­šiem, tos­tarp arī tiem, kas dzī­vo Krie­vi­jā, ir ie­spē­ja at­griez­ties Lat­vi­jā. Ek­sis­tē re­pat­ri­āci­jas prog­ram­ma. Ja kāds no tiem lat­vie­šiem, kas dzī­vo Krie­vi­jā, pat ja ir aiz­mir­sis lat­vie­šu va­lo­du, to­mēr vē­las at­griez­ties, – es vi­ņus sa­gai­dī­šu at­ples­tām ro­kām.

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Bet jūs ne­at­bil­dāt uz ma­nu jau­tā­ju­mu. Vai vē­la­ties, lai tie lat­vie­ši, kas dzī­vo Krie­vi­jā, aiz­mir­stu, ka ir lat­vie­ši?

Lie­ne Api­ne: Es ne­gri­bu. Bet, ja vi­ņi dzī­vo Krie­vi­jā, tad tiem ir jā­dzī­vo pēc krie­vu no­tei­ku­miem.

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Ko tas no­zī­mē? Pa­kļau­ties Krie­vi­jas li­ku­miem, prast va­lo­du?

Lie­ne Api­ne: Prast un ru­nāt! Jūs ne­maz ne­zi­nāt Lat­vi­jas si­tu­āci­ju. Bet es zi­nu! Es zi­nu, ka tas no­zī­mē kat­ru die­nu pie­pra­sīt, lai ru­nā lat­vis­ki. Es es­mu lat­vie­te. Šī ir ma­na ze­me. Lat­vie­šu va­lo­da ir valsts va­lo­da, un ti­kai nor­mā­li bū­tu, ja vi­sur es dzir­dē­tu un va­rē­tu ru­nāt lat­vis­ki.

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Pa­rei­zi.

Lie­ne Api­ne: Vai tas ir nor­mā­li, ja man ir jā­at­kāp­jas no sa­vām tie­sī­bām un kat­ru rei­zi, kad iz­eju uz ie­las, jā­strī­das ar cil­vē­kiem, lai vi­ņi ru­nā lat­vis­ki? Tas ta­ču ir ne­nor­mā­li.

Ser­gejs Bun­tmans: Jūs ap­vai­no, ja te skan krie­vu va­lo­da?

Lie­ne Api­ne: Ma­ni ap­vai­no, ja kāds uz ie­las man sa­ka, lai es ne­ru­nā­ju sa­vā “su­ņa va­lo­dā”.

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Nu, tas ir fa­šisms!

Lie­ne Api­ne: Starp ci­tu, tas bi­ja 8.marts. Mums kai­miņš (Mi­hails Fu­raž­kins – red.piez.) uz­bru­ka un la­mā­jās, pie­pra­sī­ja, lai ru­nā­jam ti­kai krie­vu va­lo­dā…

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Tā­tad pa­ņe­miet ķeb­li un ar to no vi­sa spē­ka tam āzim pa pau­ri! Lai viņš ne­ie­dro­ši­nās tā­das lie­tas ru­nāt!

Abiks El­kins: Jūs pa tie­šo uz li­kum­pār­kā­pu­mu mu­di­nāt?

Mat­vejs Ga­na­poļ­skis: Jā, uz li­kum­pār­kā­pu­mu! Ja dzī­vo val­stī, tad lai viņš at­ce­ras, ka tur ir va­lo­da, ku­rā ru­nā vai­rā­kums, ma­zā­kums – tam nav no­zī­mes. Go­dā vie­tē­jos no­tei­ku­mus!

Ser­gejs Bun­tmans: Val­stī ir valsts va­lo­da, kas ir jā­zi­na. Ja esi pil­so­nis vai vē­lies tāds kļūt, tev ir jā­zi­na valsts va­lo­da. Ne­drīkst aiz­liegt, ka ta­jā ru­nā ta­vā klāt­būt­nē. Tā ir muļ­ķī­ba, tā ne­drīkst da­rīt! Man lie­kas, šeit pro­blē­ma ir sa­rež­ģī­tā­ka. Es teik­šu, ka to ne­pār­zi­nu, jo ne­dzī­vo­ju šeit kat­ru die­nu.

[…]

Aivars Gar­da: Zi­niet, ko­lē­ģis Mat­vejs pa­rei­zi tei­ca, ka tā­diem āžiem jā­dod ar ķeb­li pa gal­vu. Bet pro­blē­ma ir tā, ka tā­du āžu ir četr­des­mit pro­cen­ti. Ja Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­ju skaits ir 2 mil­jo­ni 400 tūk­sto­ši, tad… Ir tik daudz, ku­ri ne­zi­na lat­vie­šu va­lo­du, ku­ri spļauj mums se­jā, ne­ie­mā­cī­da­mies mū­su va­lo­du. Un mums vi­ņus šeit va­jag pa­tu­rēt? Ko jūs!

Ser­gejs Bun­tmans: Pa­gai­diet, tie četr­des­mit pro­cen­ti ir pēc sa­bied­rī­bas ap­tau­jas da­tiem?

Aivars Gar­da: Nē. Bet ma­nā mikro­ra­jo­nā dzī­vo kaut kur ap­tu­ve­ni 15 pro­cen­ti lat­vie­šu.

Ser­gejs Bun­tmans: Bet ma­nā mikro­ra­jo­nā ļo­ti daudz kir­gī­zu dzī­vo.

Aivars Gar­da: Tā ir jū­su pro­blē­ma. Pa­ši ie­lai­dāt. Bet šie ir at­nā­ku­ši kā oku­pan­ti.

Aivars Garda: Es atkārtoju: oficiālā Latvijas politika atbalsta tādus kā Elkina kungs. Es jums nolasīšu dažas rindiņas no kādas dziesmas krievu valodā, kuru dzied tāda jaunatne. Nosaukums – “Poganaja strana”.

Ja roģilsja v Latviji, poganoi straņe,

Kak v mongoļskom ige, roģilsja ja v tjurme,

Krugom odņi fašisti, mešajut mņe dišaķ,

Kogda oņi podohnut, spakoino budu spaķ!

Piedziedājums:

Eh, Latvija, roģimaja moja,

Kak že ti, skoķina, podvela meņa!

Ja v ķebe roģilsja, v ķebe ja i umru,

No do konca svojei žižņi vseh gansov pridušu!

Un vēl viens…

Sergejs Buntmans: Gardas kungs, tie ir kaut kādi ārkārtēji viedokļi…

Aivars Garda: Atvainojiet, bet mēs vērsāmies Drošības policijā – Drošības policija arī tāpat domā kā Elkins. Un vispār mūsu valdošie ir sev pielipinājuši sprāguša ēzeļa ausis, kuras tiem uzdāvināja prezidents Putins un pat nepakautrējās ar tām aizbraukt uz Maskavu.

Matvejs Ganapoļskis: Gardas kungs, es vienmēr esmu uzskatījis, ka viņi šādi tā arī nav rīkojušies.

Aivars Garda: (jokodams) Kā tad ne?! Viņi uzvilka sprāguša ēzeļa ausis un aizbrauca uz Maskavu tikties ar Putinu.

Sergejs Buntmans: (jokodams) Iebraukšana ar ēzeļa ausīm netika reģistrēta. Kur viņi tās lika – es nezinu.

Aivars Garda: (jokodams) Ziniet, šādas lietas tik augstām amatpersonām nepārbauda. Viņi gluži vienkārši tās sev uzvilka…

Matvejs Ganapoļskis: Tā būtu kontrabanda – neoficiāls, nereģistrēts produkts!

Aivars Garda: Paskatieties televīzijā!

Matvejs Ganapoļskis: Man vienmēr patīk jautāt: nosauciet man avotu! Saprotiet, es jums varu 523 dziesmas nodziedāt, turklāt vēl uzdancot, bet pasakiet man, cik tieši cilvēku tās dzied. Vai es to varu dzirdēt vienā vai trīs kāpņu telpās, cik tā ir populāra valstī – to es nevaru pateikt, jo man patīk lietot precīzus skaitļus. Elkina kungs, jūs esat dzirdējis šo dziesmu?

Abiks Elkins: Es neesmu dzirdējis. Bet par ko mēs te vispār runājam? Četrdesmit procenti…

Aivars Garda: (ar ironiju) Jā, pareizi, tie ir sīkumi…

Matvejs Ganapoļskis: Tie nav sīkumi. Tas ir svarīgi!

Abiks Elkins: Gardas kungs, jūs taču arī sauca pie kriminālatbildības par nacionālā naida kurināšanu.

Aivars Garda: Jā, un es tiesā uzvarēju!

Sergejs Buntmans: Pagaidiet. Vai tiks atbildēts uz manu jautājumu: cik procentu, pēc kuriem datiem, pēc kuras aptaujas un kas to ir veicis?

Aivars Garda: Es vēlreiz jums saku: jūs esat atbraucis uz Latviju, jūs runājat ar latvieti. Es jums izstāstu savas sajūtas, es tiekos ar latviešiem un pazīstu savas tautas dvēseli. Es zinu, ko patiesībā domā un runā virtuvē.

Sergejs Buntmans: Piedodiet, četrdesmit procenti – tas ir precīzi?

Aivars Garda: Tas ir mans viedoklis.

Sergejs Buntmans: Skaitļi nevar būt viedoklis.

Aivars Garda: Nu un tad? Zināt, jūsu pieeja… Lūk, jūs ierodaties Latvijā un spriežat no Krievijas pozīcijām.

Matvejs Ganapoļskis: Es jums pastāstīšu no kādām pozīcijām spriežu. Piedodiet – par mazliet personisku jautājumu. Tātad kādreiz Latvijas vēsturē bija viens slikts notikums, kuru jūs zināt. Tas bija tad, kad bez vāciešu līdzdalības Rīgā sinagogā tika nošauti vairāk nekā 500 cilvēku, tur sadedzināti utt. Esmu spiests jums paziņot nepatīkamas ziņas. Esmu žīds. Ja jūs pamanījāt, pirmkārt, es no jums neprasu atvainošanos, otrkārt, es to no jums nesākšu slēpt, kaut arī esat latvietis, trešais, es no jums neprasu nekādu atvainošanos par to, ka šādu vai tādu iemeslu dēļ šie cilvēki paveica šo ļauno noziegumu. Ja viņi būtu šeit man pretī, tad dabūtu no manis kārtīgi trūkties. Varbūt jums tas būs atklājums, bet vēlos teikt, ka tautu savstarpējās attiecībās ir divas politikas. Viena ir miesta politika, kuru, godīgi sakot, pārstāvat jūs un kura absolūti atšķiras ar ceļu uz Eiropu. Eiropa nevēlēsies ar jums runāt. Jūsu pasaules uzskats tiks atstumts, jo Eiropa ir vērsta uz Eiropas telpā dzīvojošo tautu konsolidāciju. Un ir otra pozīcija, kuru pārstāvu es. Es saku: man pretī sēž cilvēks, kuru sauc Aivars Garda. Es viņu nezinu un redzu pirmo reizi. Viņš ne par ko nav atbildīgs un nav atbildīgs arī par toreiz izdarītajiem noziegumiem. Viņš kaut kādā mērā ir mans vienaudzis. Tātad ir divi veidi: vai nu izsūtīt, patriekt un tā tālāk, un atcerēties, tad par maz neliksies… Man arī ir ko atcerēties un Serjožam Buntmanam arī – piemēram, kurš veica Lielo oktobra sociālistisko revolūciju – visādi biedri Petersi utt.

Aivars Garda: Kaganoviči arī…

Matvejs Ganapoļskis: Kaganoviči – pareizi. Sekundīti… Tad žīdi atcerēsies par latviešiem, bet latvieši atcerēsies par žīdiem. Man liekas, ka otrais ceļš ir normāls, cilvēcisks, kad mēs saprotam, ka mūsu dzīve turpinās, kad saprotam, ka šie visi večuki ir jāpažēlo. Večuki nekad neiemācīsies latviešu valodu. Viņi dzīvoja citā valstī.

Tātad vai nu šis ceļš, vai arī konfrontācijas ceļš. Cita ceļa nav.

Sergejs Buntmans: […] Svarīgi ir, lai bērni, bērnu bērni zinātu savus senčus un vienlaikus būtu pilnvērtīgi savas valsts pilsoņi. Gluži tāpat kā amerikāņi sapulcējušies no, Dievs vien zina, kādām vietām…

Aivars Garda: Tā ir pavisam cita lieta. Amerikāņi ir izveidojuši jaunu nāciju, bet mēs īstenojām savu pašnoteikšanos, pamatojoties uz 1920. gada Miera līgumu. Tad mēs pieņēmām “nulles variantu” un noteicām, ka tie, kuri šeit ir dzīvojuši līdz 1914. gadam ir Latvijas pilsoņi. Tad nāca okupācija. Lūk, mēs runājam par tiem, kuri šeit ieradās nelegāli. Jūsu Krasnodaras apgabala gubernators Tkačovs kā īstens uzbrucējs no sava apgabala izraida, deportē Krievijas pilsoņus! Bet mēs okupantus – svešos, ārējos ienaidniekus…

Matvejs Ganapoļskis: Ziniet, es neatbalstu gubernatoru Tkačovu par viņa politiku. Ziniet, ja viņš jums patīk, tad arī jūs es neapskaužu.

Sergejs Buntmans: Mums atlicis maz laika…

Matvejs Ganapoļskis: Domāju, ka tā izdarīt, lai Gardas kungs bez savas apburošās pavadones ņemtu un kaut kur pazustu, un, piemēram, Rīga dzīvotu bez viņa, nekādi neizdosies.

Aivars Garda: Nekādā gadījumā!

Matvejs Ganapoļskis: Jā, par to es arī runāju. Mums visiem jāsaprot, ka Gardas kungs Rīgā un Latvijā ir politiskā anschlaft daļa. Tieši tāpat, pēc Gardas kunga domām, šeit esošie okupanti, tas ir, Krievijas pilsoņi…, ak, Dievs, Latvijas pilsoņi… Jūs tātad sapratāt, ko gribu teikt. Īsāk sakot, mēs jautājumu stādītu šādi: tātad Latvija iet uz Eiropu, Gardas kungs to ved uz nekurieni. Un dzīve pati Gardas kungu izlabos – jūs redzēsit. Lūk, paies gads, un jūs izdzirdēsit no šīs brīnumainās latviešu lakstīgalas pavisam citas dziesmas, jo viņš sapratīs, ka neatbilst Eiropai. Saprotat? Tā arī tas būs. Bet jāiet tik tiešām visiem kopā uz Eiropu – ar valodas zināšanu, ar cieņu pret latviešu tradīcijām, ar atsevišķu “Eho Moskvi” pārraižu klausīšanos, kuras “Baltcom” pārraidīs savā ēterā. Paldies!

Sergejs Buntmans: Gardas kungs, es ar prieku turpināšu mūsu polemiku. “Eho Moskvi” ar prieku, kā vienmēr pilnīgi brīvi runās par latviešu un krievu problēmām. Šajā ziņā jūs mūsu ēteram pilnībā atbilstat.

Matvejs Ganapoļskis: Bet par izsūtīšanu… Mēs varētu konsolidēties. Izsūtīsim Žirinovski, labi?

Liene Apine: Starp citu, es gribētu atbildēt uz to, ka jūs teicāt, ka Gardas kungs pēc gada runās pavisam kaut ko citu. Atceros, ka pirms pieciem, septiņiem gadiem, kad sākām savu darbību, tad arī teica: “Paies gads, un aizmirsīs…”

Matvejs Ganapoļskis: Jā, jā, jā. Bet ir kopēji Eiropas standarti. Ja Latvija iet uz Eiropu, nāksies tiem pieskaņoties.

Aivars Garda: Teikšu arī es savu pēdējo vārdu. To, ko es jums šeit visiem atklāti runāju, tie Latvijas politiķi, kas pat brauc uz Maskavu, spiež roku Putinam, kaut kur sirdī domā tieši tāpat kā es, bet viņi nekad tajā neatzīsies, jo viņiem ir netīras dvēseles.

Abiks Elkins: Visi mainās, tikai Gardas kungs nemainās. Paldies visiem mūsu draugiem, es domāju šodien nebija garlaicīgi.

Sergejs Buntmans: Mēs ejam kauties!