Atcerēsimies, ka Kalvīša valdība pērnā gada nogalē Saeimā iesniedza likumprojektu par 32 miljonu latu izmaksāšanu žīdiem. Šādu ciparu bija aprēķinājusi speciāli izveidota darba grupa, saskaitot tos īpašumus, kas piederējuši žīdu organizācijām, bet kuriem nav atrodami juridiskie mantinieki. Aprēķinos tika ņemta vērā īpašumu kadastrālā vērtība, kas bijusi spēkā 2005.gada 31.decembrī. Interesanti, ka citiem cilvēkiem, kuriem okupācijas laikā ir bijusi atņemta, piemēram, zeme pilsētā, kompensācija tiek aprēķināta pēc īpašuma vērtības, kāda tā bijusi 1940. gada 21. jūlijā – tātad nesalīdzināmi zemāk, nekā Kalvītis bija aprēķinājis un iecerējis kompensēt žīdiem.

Starp citu, Krimināllikuma 78. panta 2. daļa paredz kriminālatbildību un cietumsodu līdz desmit gadiem par tiešu vai netiešu priekšrocību radīšanu personai atkarībā no tās nacionālās piederības, ja to veic valsts amatpersona. Nav grūti saskatīt, ka šajā gadījumā Ministru prezidents žīdiem bija iecerējis piešķirt lielākas priekšrocības nekā citu tautību pārstāvjiem. Turklāt Latvijā okupācijas gados vislielākās represijas, genocīdu un zaudējumus cieta tieši latviešu tauta, bet kompensācijas latviešiem par zaudētajiem organizāciju īpašumiem netiek maksātas. Tādējādi Aigara Kalvīša organizētā priekšrocību piešķiršana žīdiem ir vērtējama kā ļoti smags kriminālnoziegums.

Pret latviešiem vērstais genocīds vēl joprojām turpinās. Kamēr okupācijas gados iebraukušie kolonisti dzīvo privatizētos dzīvokļos, cepures kuldami, un valdība lemj par 32 miljonu maksāšanu žīdiem, tikmēr daudzas padomju gados represētas latviešu ģimenes tiek izliktas no dzīvokļiem denacionalizētajos namos un ir spiestas dzīvot pilnīgā nabadzībā.

Latviešu tiesību ignorance

Tā, piemēram, represētais latvietis Ādolfs Rubiķis, kurš kopā ar ģimeni 1949.gada 25.martā zaudējis visus īpašumus un ticis izsūtīts uz Omskas apgabalu, šobrīd bezcerīgi piketē pie Saeimas par savām cilvēka dabiskajām tiesībām uz mitekli. Šādu piemēru ir daudz, un tajos visos saskatāma mērķtiecīga latviešu tiesību ignorance un diskriminācija. Tādēļ “DDD” Ādolfa Rubiķa problēmu apskatīs detalizētāk.

Ādolfs Rubiķis pēc atgriešanās no izsūtījuma 1956.gadā savās dzimtajās mājās vairs netika, jo tās jau apdzīvoja citi. Viņš devās uz Rīgu un, smagi strādājot, iestājās Dzīvokļu celtniecības kooperatīvā. 1967.gada nogalē viņš saņēma 2 istabu dzīvokli ar ērtībām. Tā kā Rubiķa kungs bija nodibinājis ģimeni un pasaulē nāca dēls un meita, divistabu dzīvoklis pamazām kļuva par šauru. Tādēļ viņš, izpircis kooperatīvo dzīvokli, 1984.gadā to ar piemaksu apmainīja pret lielāku platību komunālā dzīvoklī. Laikam ritot, Rubiķa kunga ģimene no komunālā dzīvokļa kaimiņiem atpirka atlikušās istabas, lai vēlāk samainītu pret trīs divistabu dzīvokļiem – pa vienam katram no bērniem un pašiem vecākiem. Bet deviņdesmitajos gados negaidot dzīvoklim uzradās mantinieki – kāda žīdu tautības ģimene, kuri mudīgi pārdeva dzīvokli Austrālijā dzīvojošam cilvēkam. Šobrīd Rubiķa ģimene nav spējīga samaksāt saimnieka prasīto maksu par gaidāmo īri (4 Ls par m²), un tagad jau 9 latviešiem draud izlikšana no šī dzīvokļa, bet citu jumtu virs galvas saņemt nav iespējams. Arī atgūt dzīvokli Rubiķu ģimene juridiski vairs nespēj. Tikmēr valdība spriež par 32 miljonu latu izmaksāšanu žīdiem.

Ādolfs Rubiķis ir sūdzējies un lūdzis palīdzību visās iespējamās valsts institūcijās, tomēr bez panākumiem.

Līga Muzikante