NETAISNĪBA

Saruna ar Rīgas Politiski represēto biedrības valdes locekli Ādolfu Rubiķi

Ādolfs Rubiķis: Kolonisti Latvijā ieradās un apmetās uz dzīvi jaunajos dzīvojamos masīvos. Viņi savus dzīvokļus varēja privatizēt par sertifikātiem. Turpretī man, represētam latvietim, nekas nepieder. Represēto labā nav pieņemti nekādi likumi, jo Latvijas Politiski represēto apvienības vadība – priekšsēdētājs Resnais un viņa vietnieks Simsons par to nedomā. Viņi tikai skatās, kā izdabāt “augstākstāvošajiem”. Kalvītis teica: “Aizmirsīsim 17.jūniju!” – visas Latvijas traģēdijas sākumu! Resnais tam piekrita. Mēs, Rīgas Politiski represēto biedrība, protams, protestējām.

DDD: Vai Latvijas Politiski represēto apvienība ir iestājusies vismaz par represēto latviešu tiesībām uz dzīvokļu saņemšanu?

A.R.: Represētie par to ir rakstījuši Resnajam un Simsonam. Solīts it kā bija, bet darīts nav nekas.

DDD: Jūsuprāt, kādēļ viņi tā rīkojas?

A.R.: Kā jau teicu – viņi kalpo augstākstāvošiem. Turklāt Latvijā ir ļoti daudz “austrumnieku” – krievvalodīgo un nav sakārtoti likumi. Kurš atbildēs, kam palika dzīvokļi pie Mēbeļu nama, kuros lielākoties dzīvoja Padomju armijas virsnieku ģimenes? Kurš šos dzīvokļus pievāca, kad armija it kā aizgāja? Manuprāt, tie, kuri tobrīd bija “pie šprices” – viņi paši sev tos sarūpēja par sertifikātiem.

DDD: Vai jūs vēlaties teikt, ka Resnais un Simsons kaut kā ir saistīti ar valdošajām aprindām, kuras ir ieinteresētas, lai Latvijā tiktu legalizētas okupācijas sekas?

A.R.: Kā gan lai viņi nebūtu ar tām saistīti?! Simsons taču Saeimā bija ievēlēts no Pirmās partijas. Būdams Saeimas deputāts, tieši Simsons varēja kaut ko darīt, bet nedarīja neko, jo kalpoja augstākstāvošiem. “Latvijas Avīzē” pirms gada, pusotra bija publicēts labs Voldemāra Krustiņa raksts “Kas vada represētos?”

DDD: Vai piekrītat: ja represētie šobrīd saņemtos un iestātos par taisnīgumu, tas būtu liels spēks?

A.R.: Piekrītu! Bet represētie, kuriem tagad pārsvarā jau astoņdesmit, deviņdesmit gadu, jūtas ārkārtīgi pievilti – vairāk nekā vispār iespējams aptvert. Sarūgtinājumā un bezcerībā viņi ir atmetuši ar roku cīņai. Nav vairs spēka. Iedomājieties, Černobiļas seku likvidētāji ir saņēmuši dzīvokļus un piemaksas pie pensijām. Viņus civilizēti norīkoja uz Černobiļu ar pavēsti. Protams, neapskaužami. Tomēr tas nav salīdzināms, kā latviešus savulaik sastūķēja lopu vagonos un izveda uz Sibīriju. Tie, kas izdzīvoja un no Sibīrijas atgriezās Latvijā, savās mājās un dzīvokļos vairs netika. Turklāt īpaši smagi bija tiem latviešiem, kurus izsūtīja 1941.gadā, kad tika izšķirtas ģimenes. Gandrīz visi tēvi aizgāja bojā. Bet prezidente Vīķe-Freiberga represēto latviešu salidojumos Ikšķilē nekad nav uzskatījusi par vajadzīgu piedalīties.

DDD: Toties holokausta upuru piemiņas pasākumus viņa nekad nav laidusi garām. A.R.: Jā.

DDD: Vai piekrītat, ka Latvijas dekolonizācijas veikšana atjaunotu taisnīgumu, atbrīvotos dzīvokļi, un latvieši beidzot varētu dzīvot normālos apstākļos?

A.R.: Simtprocentīgi piekrītu! Citiem vārdiem nemaz nav vietas.

DDD: Bet pārējie represētie?

A.R.: Ar tiem, kam tā kurpe spiež, ir gluži tāpat. Kādēļ mums, kas dzīvo denacionalizētajos namos, jau vienreiz necilvēcīgi cietušiem, būtu jācieš vēl arvien, grabinot pensijas grašus un gaidot izlikšanu uz ielas?! Esmu rakstījis krustu šķērsu. Prezidentei rakstīju divreiz, viņa atrakstījās, ka ar šādiem jautājumiem nodarbojoties Rīgas Dome. Rīgas Dome atsvieda iesniegumu atpakaļ, paziņojot, ka represētie neesot maznodrošinātie…

Tajā pašā laikā par latviešu slepkavībām, iznīcināšanu un represēšanu notiesātais Farbtuhs, kurš padomju laikā baudīja visas privilēģijas un kurš sevi un ģimeni ir nodrošinājis ar dzīvokli, par “morālo kaitējumu” cietumā no maniem represētā pensionāra nodokļiem ar Eiropas tiesvedības palīdzību saņems kompensāciju vairāku tūkstošu latu apmērā. Bet man pat nav kur dzīvot. Kur te ir loģika, kur veselais saprāts?!

Intervēja Līga Muzikante