Latvijas iekšpolitikā viss lūzt un brūk – haoss. Ja šīsdienas elites partijas tā turpinās viens otru iznīcināt, savā aklumā nesaprotot, ka visu vainu cēlonis ir neveiktā dekolonizācija, šī valsts sabruks.

Latvija, šķietami atbrīvojusies no ļaunuma impērijas skavām, pārlieku ilgi tiek turēta ķīlnieces lomā. Atrodamies režīmā kā nosacīti notiesātie zem policejiskas uzraudzības. Tauta, kura bija okupēta, slepkavota, deportēta, nīcināta, uzraudzīta no čekas un okupantu puses, tagad tiek uzraudzīta no visām pusēm – it kā no mūsu mazās tautiņas nāktu visas pasaules nelaimes.

Pēc kolonistu Metropoles – Krievijas iniciatīvas un Eiropas politiķu, komunisma noziegumu noliedzēju vai vienaldzības dēļ, galvenais akcents tiek likts uz kolonistu tiesībām un stulbas integrācijas un noziedzīgas naturalizācijas. Mūsu nodevīgi gļēvie valdības kungi gaida komisāru vizītes, inspekcijas un draudu instrukcijas. Viņi visiem taisnojas, ikreiz kaut ko pierāda, ka neesam kamieļi. Nevienam nav drosmes pateikt un pierādīt, ka Eiropas centrā moka un iznīcina Eiropas tautu – latviešus.

Aptaukojusies Eiropa rūpējas tikai par kolonistu komfortu. Robežlīgums, okupācijas sekas, to noziegumi, represijas no slepkavu puses tiek atstātas mūsu pašu ziņā. Ar viņu palīdzību tika iznīcināta latviešu tradicionālās saimniecības nozares. Eiropā, tāpat kā Krievijā, vēsturiskā taisnība nav un nevar būt, izņemot "izredzētos".

Lai gan Latvija ir maza, ar saviem okupācijas laika zaudējumiem, tomēr tā ir ES daļa. Eiropa vienaldzīgi uzņem tādu stāvokli, ka viena savienības daļa ir Krievijas ienaidnieks Nr.1.

Ienaidnieku vai nu iznīcina, vai ņem gūstā, vai spēcīgais partneris nāk palīgā. Jo agresīvāks kļūst ienaidnieka "dialogs" ar Latviju, jo biežāk Krievija meklē atbalstu pie mūsu partnera Eiropas, un nereti to saņem. Redzams, ka Eiropa ir spējīga sadzīvot ar totālu nekonsekvenci, no vienas puses sludinot humānismu un cilvēktiesības, no otras – bez sirdsapziņas pārmetumiem cenšas atbrīvoties no savas koloniālisma pagātnes sloga imigrantiem – pašu izveidoto "mazvērtīgo" iedzimto tēlu. To arī izjūt attieksmē pret jaunajām ES dalībvalstīm. Varbūt labāk būtu bijis kļūt par ASV 51.štatu?

Visā pasaulē vēl skan kolonizācijas sistēmas atbalss. Kolonizācija – varmācīga kādas valsts pārvēršana par koloniju. Agresorvalsts iedzīvotāju apmešanās iekarotajā zemē, kuri tur saņēma ekonomiskās un politiskās privilēģijas un kļuva par koloniālisma balstu, ieņemot labākos rajonus un pilsētas. Mūsu gadījumā latvieši tika izspiesti uz laukiem, krievu kolonisti apmetās pilsētās un Jūrmalā.

Atšķirībā no Krievijas kolonistiem, Rietumnieki iesūtīja kolonijās sagatavotus ierēdņus, zinošus vietējo valodu un tradīcijas. Krievi darbojās ar tulku palīdzību, uzspiežot savu valodu un dzīves veidu.

Rietumos koloniālās sistēmas sabrukums sākās pēc Otrā pasaules kara, ne jau bez krievu komunistu palīdzības, bet Krievija tajā laika sāka aktīvi kolonizēt Baltiju – pēdējo kolonizācijas cēlienu Eiropas centrā. XX gadsimta 70.gados faktiski beidzās koloniālās sistēmas sabrukums Rietumos. 1945.gadā Rietumu kolonijās dzīvoja ap 675 miljonu kolonistu. 90.gadu sākumā bija palicis 1,5% kolonistu pēcteču, tātad šie miljoni atgriezās savās metropolēs bez cilvēktiesību pārkāpumiem, kā tas pienākas civilizētā pasaulē pēc dekolonizācijas. Krievijas koloniālās sistēmas sabrukums sākās 1991.gadā. Tā kā Otrais pasaules karš mums vēl nav beidzies, kolonisti un zahvatčiki (neteikšu okupanti, jo varenās un diženās valodas nesējiem nepatīk latīņu izcelsmes vārdi) vēl Pārdaugavā kauna staba pakājē trako par savām privilēģijām, rotājušies ar bļendukiem, kuri jau sen ir pasaules un mūsu krāmu tirgus prece. Plātās, ka ar durkļiem viņi Latvijā izdarīja daudz ko, bet ne vienu: uz tiem nevarēja ilgi nosēdēt un par to liela bēda.

Lai saglabātu savas pozīcijas bijušajās kolonijās, kolonisti izmanto neokoloniālisma cīņas formas. Krievijai, tikpat kā citām metropolēm, nav pa prātam brīvību atguvušo zemju neatkarības nostiprināšanās un šo formu viņi izmanto arvien agresīvāk, brutālāk un rafinētāk. Krievijas politiķi iet dažādus ceļus un izmanto simtiem paņēmienu, lai šīs zemes atkal piesaistītu sev vai iekļautu savā interešu sfērā, lai brīvi izmantotu to teritorijas un infrastruktūru savos stratēģiskos nolūkos.

Svarīgu vietu ieņem ekonomiskā ekspansija (investīcijas, kredīts un subsīdijas), ekonomiskā, tirdzniecības, tarifu diskriminācija. Nelegālu līdzekļu iepludināšana valstī nekustamo īpašumu un zemes iepirkšanai. Cenšas diktēt ekonomiku, ko nereti savieno ar politisko spiedienu.

Paredzēti t.s. palīdzības fondi dažādām sabiedrības grupām. Tautību un etnisko grupu savstarpējā naida uzkurināšana. Politiskas provokācijas, valsts nomelnošanas kampaņas starptautiskā līmenī, valsts politiskas iekārtas destabilizācija. Pat iekšējās kontrrevolūcijas un nekārtību atbalstīšana. Politiskās korupcijas veidošana un šantāža visos līmeņos. Visi ieroči labi cīņā par sava pārākumu – neoimpērisko ambīciju dzīvi.

Plaši izmanto nacionālo tribālismu – tieksmi pēc etniskās nošķirtības, separātas politikas attīstības. Tribālismam raksturīgs etnisko grupu savstarpējs naids, šovinisma politika. Kolonisti izmanto tribālismu, lai saglabātu savu kundzību kolonijā, vājinātu jauno valsti. Vietējie reakcionārie spēki ar Krievijas atbalstu cīnās par politisko varu. Paklausot Eiropu un Krieviju, mūsu valdība – sava veida pašnāvnieki – neapdomīgi naturalizē bijušos kolonistus, tādējādi legāli palīdzot rekrutēt piektās kolonas divīzijas kaujiniekus – cīnītājus pret Latvijas neatkarību.

Turpinājums sekos

Vilnis EISTERS

"DDD"
Nr.16(116)
2006.gada 4.-17.augusts