Ne jau viss ir zelts, kas spīd

Sakarā ar neseniem notikumiem pie Brīvības pieminekļa šā gada 16.martā, kad mūsu tautas Brīvības simbols tika “ieslodzīts” aiz žoga, bieži vien domāju, kāpēc no “Pionieru pils” tāds aplams un pat nesakarīgs rīkojums vispār tika dots? Kas tad bija tie prezidentes padomdevēji, kas ieteica ne tikai iežogot pieminekli, bet, zinot kāda būs latviešu cilvēku reakcija uz šo akciju, ieteica viņai “ieiet tautā” un to uzrunāt tur pat pie pieminekļa, kur viņa zaudēja savaldību, rādot savai tautai pie deniņiem? Vai tas nebija absurds, kaut kas neticams, ka Latvijas policija Latvijas patriotiem ņēma nost Latvijas karogus un veda tos uz policijas iecirkņiem? Ir tādi sakāmvārdi: “Ne jau viss ir zelts, kas spīd” un “Ne jau viss ir mīļš, kas smaida”. Nepietiek ar skaistām runāt braukāt apkārt pa pasauli, taisīt sev labu “imidžu” svešiem kungiem. Ar reālu darbu jāpierāda savas rūpes un mīlestība pret SAVU LATVIEŠU TAUTU. Galvenais pienākums jebkuram prezidentam(-ei) – būt ne tikai tautas simbolam, bet arī konsekventam, principiālam un nelokāmam savas tautas interešu aizstāvim. Vai VVF vispār ir stingra, nacionāla nostāja? Varbūt, ka vārds “nacionāls” viņā iedveš paniskas bailes? Bet kā gan valsts var pastāvēt bez nacionāla patriotisma?!

Saprotu, ka prezidentam ir vajadzīgi gudri, profesionāli un godīgi padomdevēji, jo katrs pieņemtais lēmums, katrs izteiktais vārds un rīcība var krasi mainīt situāciju valstī un ārpus tās, var uz visiem laikiem daudzās jomās ietekmēt tālāko valsts attīstību un tās tautas likteni. Sevišķi tas attiecas uz cilvēkiem, kuri patiesībā ir ienācēji no citām zemēm, un viņu piederība Latvijai izpaužas tikai caur viņu etnisko izcelsmi. Viņi nekad nespēs izprast ne tikai vietējo vidi, bet arī tautas mentalitāti, raksturu, ilggadīgās sāpes, pazemojumus un rūpes.

Vēstures pasniegšana un interpretācija pie jebkuras varas, sistēmas un valdības bija, ir un paliks iedarbīgs ierocis uz cilvēku prātu, kas veido attiecīgo vēsturisko notikumu izpratni un attieksmi pret savu valsti un tautu, radot ideoloģisko balstu esošai valdībai. Valsts prezidentes padomdevējam vēstures jautājumos ir liela atbildība valsts pilsoņu ideoloģiskajā audzināšanā un veidošanā. Tamdēļ gribu jautāt prezidentei: “Uz kādiem principiem un ar kādu cilvēku ieteikumiem Jūs izvēlējāties sev padomdevējus?”

No 1986.gada līdz manai aizbraukšanai 1988.gada 11.jūlijā biju vēstures un filozofijas fakultātes students Latvijas Valsts universitātē. Manas fakultātes dekāns toreiz bija Zunda Antonijs Leonarda dēls. Sakarā ar iestāšanos grupā Helsinki-86 1988.gada janvārī, protams, man bija lielas komplikācijas arī augstskolā. Čeka caur Kara katedru un Dekanātu cenās mani uzreiz atskaitīt no Universitātes. Pirmajā ceturtdienā, kad mans uzvārds un iesniegums par iestāšanos grupā tika nolasīts radio “Brīvā Eiropa no Minhenes” un es ierados Kara katedrā, izjutu ļoti naidīgu attieksmi ar klajām rupjībām un kliegšanu no krievu virsnieku puses. Tikai toreizējais katedras priekšnieks plkv.Aivars Galviņš bija līdzsvarots un korekts savos izteicienos attiecībā pret mani. Viņš man latviski paziņoja, ka ir jau sagatavojis dokumentus LVU rektoram ar pieprasījumu atskaitīt mani no Universitātes, jo no šīs dienas es vairs neskaitos padomju armijas rezerves virsnieka kandidāts. Parasti līdz ar atskaitīšanu no militārās katedras students zaudē savu piederību augstskolai. Tomēr mans gadījums bija izņēmums, jo studenta apliecību es vēl nezaudēju. Pēc dažām dienām tiku aicināts ierasties pie fakultātes dekāna Zundas. Dekāna kabinetā bez Zundas vēl bija profesori Varslavāns un Krupņikovs. Pamatā runāja Zunda, kuram no uztraukuma trīcēja rokas un raustījās valoda. Man pie uzvalka atloka bija piesprausts Brīvās Latvijas karodziņš. Pirmais, ar ko Zunda iesāka sarunu, bija norādījums, ka man pie uzvalka atloka ir piesprausts nepareizs karogs, uz ko es atbildēju, ka, lūk, tur – pa logu, pretējā mājā, kas bija Augstākā Tiesa, plīvo nepareizs karogs. Visiem līdzekļiem viņi centās man iestāstīt, lai es “publiski nožēloju savu nepareizo rīcību” (runājot par iestāšanos grupā Helsinki-86), “pretējā gadījumā mani sagaida neaprēķināmas sekas, un dzīve nākotnē būšot ļoti, ļoti sarežģīta.” Sarunā arī tika jautāts, vai es ticu Dievam, uz ko es atbildēju pozitīvi. Uzdevu to pašu jautājumu Zundam un saņēmu kategorisku noliegumu.

Pēc dienas vai divām dekāns Zunda sasauca manas grupas studentu sapulci cerībā, ka studenti nosodīs manu rīcību un nobalsos par manu izslēgšanu no Universitātes. Cerības nepiepildījās, jo tikai divi komjauniešu aktīvisti no visas grupas nobalsoja par manu izslēgšanu. Tālāk jau aktīvi un atklāti rīkojās VDK, saņemot ziņas no LVU ziņotājiem un uzticības personām. Viens no ziņotājiem bija “uzticības persona” ar segvārdu “ZAL”.

1998.gadā, kad biju jau Rietumos, kontaktējos ar Induli Zālīti no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra. Viņš man atsūtīja visus LPSR VDK elektroniskajā datu bāzē esošos čekas ziņojumus un atskaites par manu personu.

Zālīša kunga TSDC interneta lapā ir paskaidrojums, ka Drošības komitejas “uzticības personām”, kuras parasti bija dekāni un profesori, tika dots segvārds ar uzvārda, vārda un tēva vārda pirmajiem burtiem.

Izvilkums no manas personīgās VDK lietas:

“Par 02.88.g. Rīga. Pēc aģentu “Dzintars”, “Rūsiņš”, uzticamības personu “ČTE” un “ZAL” (Zunda Antonijs Leonardovič^*) informācijas LVU students Pupurs K.E. noskaņots nacionālistiski, savā vidē pauž ideoloģiski kaitīgus uzskatus. 1988.gada janvārī iestājās nacionālistiskā grupā “Helsinki-86”, par ko paziņoja radiostacijā “Brīvā Eiropa”. Ieviests DOP Nr.3594 ar nokrāsu “pretpadomju aģitācija un propaganda”. (5.d.7.nod. [..])”

Mans bijušais dekāns Zunda A.L. šodien strādā kā Brīvās Latvijas prezidentes padomnieks vēstures jautājumos, tādēļ nav nekāds brīnums, ka tiek iežogots Brīvības piemineklis, netiek pieminēti Helsinki-86 grupas nopelni Trešajā Atmodā. Latvijas vēsture joprojām skolās un sabiedrībai netiek pasniegta objektīvi – Brīvās Latvijas garā.

Valdošajām aprindām derētu atcerēties, – ja toreiz nebūtu Helsinki-86 un tās dibinātāji Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss, tad ne Vaira Vīķe-Freiberga, ne viņas “padomdevēji” vēstures jautājumos nebūtu tur, kur viņi ir šodien. Visticamāk, ka VVF caur Kanādas grupu “Dardedze” joprojām turpinātu sadarboties ar LPSR Kultūras komiteju, apmeklējot Latviju “folkloras nolūkos”, bet “uzticības biedrs” ZAL turpinātu par LVU vēstures un filozofijas fakultātes studentiem pienest ziņas VDK.

Kā tas arī nebūtu, VVF “valdīšanas” periods latviešu tautas atmiņā un Latvijas vēsturē ieies kā “IEŽOGOTĀS NACIONĀLĀS BRĪVĪBAS” laiks.

Konstantīns Pupurs
(CTAG Helsinki-86)
^* Diemžēl “DDD” redakcijai nav iespējams pārbaudīt ziņu, vai Antonijs Zunda ir bijis čekas ziņotājs, patiesumu, tādēļ atbildību par to sniegšanu uzņemas pats godātais raksta autors Konstantīns Pupurs.

"DDD"
Nr.16(116)
2006.gada 4.-17.augusts