Jāgatavojas jaunajiem laikiem!

Kremlis beidzot nolēmis, ka krievvalodīgajiem no visas pasaules jāatgriežas vēsturiskajā dzimtenē. Krievija to nedara no brīva prāta un mīlestības pret bijušajām, daļēji pārkrievotajām kolonijām, bet apstākļu spiesta – pirmkārt, sliktās demogrāfijas dēļ. Repatriācijas procesu Krievija mēģināja atlikt līdz pēdējam brīdim, jo ļoti negribēja pazaudēt savu ietekmi bijušajās kolonijās. Krievvalodīgie koloniju iedzīvotāji (kolonizatori un to pēcteči) savās mītnes zemēs lieliski pilda “Maskavas garās rokas” un dažādu lobiju lomu.
Tomēr, lai impērija saglabātos pašreizējās robežās, kaut kas ir jāziedo. Jāziedo mazākais, lai saglabātos lielākais. Krievvalodīgie kolonisti līdz šim pildīja vienu uzdevumu, tagad viņiem būs jāpilda cits – impērijai ne mazāk nozīmīgs darbs. Citādi, ja Krievijas atpalikušajās nomalēs neieplūdīs jauna lojālo krievvalodīgo plūsma, tad tās var tikt neatgriezeniski pazaudētas. Zaudētajās zemēs lieliski iekārtosies ķīnieši, korejieši, japāņi un citi aziāti. Ja Krievija pazaudētu Sibīriju, Tālos Austrumus un dažus Dienvidkrievijas, Ziemeļkaukāza un Karēlijas rajonus, tad kāda jēga būtu no dažiem miljoniem krievvalodīgo kolonistu, kas kā ķīlnieki atrastos bijušajās kolonijās, lai cerētu uz x-stundu?
Bet Latvijai, sabiedrības daļai, kas aizstāv latviešu tautas intereses, būtu jācenšas šo krievvalodīgo repatriācijas procesu civilizēti kontrolēt un plānot. Citādi samērā dabiskais un civilizētais process var izvērsties par anarhiju, paniku, haotisku dumpi ar ļoti nepatīkamām sekām.
Latvijai jāsagatavojas, ka liela daļa Baltijas krievu (krievvalodīgo padomju laika kolonistu) mēģinās tielēties, visādi atrunāties un izvairīties no sava pienākuma pildīšanas pret savu vēsturisko dzimteni – Māti Krieviju. Egoisms, vieglprātība, nekaunība un citas negatīvas rakstura īpašības viņiem kavēs ātri un nesavtīgi steigties savai dzimtenei palīgā. Un Krievija, vismaz sākumā, viņus var arī pārāk nesteidzināt.
Pirmajā etapā krievvalodīgie var pārcelties no Vidusāzijas, Moldovas un Kaukāza.
Vēl aktuāla problēma var rasties ap repatriantu atstātajiem dzīvokļiem. Jāskatās, kas tos uzpirks. Vai atstātie dzīvokļi nebūtu jāpārņem stingrā valsts uzskaitē, īpašumā, lai ar tiem par simbolisku samaksu varētu apgādāt Latvijā atgriezušās latviešu viesstrādnieku un klaida latviešu ģimenes? Šim plānam derētu piesaistīt lojālākos un gaišākos latviskās Latvijas zinātnieku prātus.
Nobeigumā, manuprāt, Latvijai politiski, ideoloģiski, psiholoģiski izdevīgāki ir jebkuri ES un pasaules viesstrādnieki, izņemot tikai bijušos padomju krievvalodīgos kolonistus, kuri vēsturisko, emocionālo, ideoloģisko ambīciju dēļ nespēj adekvāti integrēties un asimilēties latviskā vidē.

Armands LAPA

Rīgā

***

Par ko...?
Kādēļ stāvējām uz barikādēm?

Par ko mēs stāvējām uz barikādēm? Par Latvijas brīvību! Par savu Tēvzemi – tīru no okupantiem! Par savu dzimto valodu, par vārda brīvību!
Bet ko esam piedzīvojuši pēc 15 gadiem teritoriāli neatkarīgajā Latvijā? Pateicoties mūsu kangarvarai, kolonisti joprojām bradā un piespļauda mūsu zemi, visapkārt skan krievu valoda, svešas ķetnas sagrābušas mūsu zemi un mājas, viss iztirgots, mūsu valsts nozagta un tauta aplaupīta. Simtiem tūkstošu latviešu izdzīvošanas nolūkā spiesti atstāt savu dzimteni. Deviņdesmitajos gados Ieva Akurātere dziedāja, asarām acīs uzrunājot Dievu, lai palīdz latviešu tautai dzīt saknes brīvas Latvijas zemē. Kā tagad lūgt par tiem simtiem tūkstošiem, kuri, var teikt, izdzīti no savas zemes tieši šobrīd – Latvijas neatkarības laikā (uz Īriju u.c. – “DDD”)? Diez vai šie latvieši atgriezīsies – pārāk daudz mūsu tauta tikusi (un joprojām vēl tiek) pazemota savā zemē.
Neizcīnījām mēs, stāvot uz barikādēm, sen ilgoto brīvību, pat ne vārda brīvību ne. It īpaši savā Valsts Radio, kad skan t. s. Brīvais mikrofons, ko tagad vada A.Tomsons, vārdā nedrīkst pieminēt okupantus, ja negrib, lai tiktu “atslēgts”. Nedrīkstot, lūk, viņus saukt par okupantiem, kaut arī viņi ir neaicināti, pretlikumīgi ieklīduši mūsu zemē, vardarbīgi salienot uz Sibīriju izsūtīto latviešu īpašumos. Iznāk, ka Tomsona skatījumā arī nagu maucēji čekisti un tagad viņu pēcnācēji ir neaizskarami. Iesaku Tomsona kungam palasīt, ko Latvijas Avīzē (18.03.2006.) par Ventspils čekistu zvērībām raksta jurists Uldis Strēlis. Bet mēs zinām vēl daudz vairāk, ko darīja čekisti Ventspilī. Līķu bija daudz vairāk, ne tikai Valtmanes kundzes vien, kuru piemin U.Strēlis. Bet bijušā čekista Bugrova Konstantīna dēls Viktors Bugrovs šodien bagāti dzīvo Ventspilī. Cik gan tādu čekistu pēcnācēju šodien nedzīvo Latvijā, cepuri kuldami!? Un cik nav tādu okupantu aizstāvju kā Tomsons, kas bāž mutes ciet latviešiem, kad tie sauc vārdā savus “labdarus” – ieklīdeņus!
Mums šodien ir tiesības prasīt, Tomsona kungs, lai jūs brīvajā mikrofonā ļautu runāt latviešiem, kuri no čekistu nagiem pabijuši ellē un vēlas padiskutēt ar citiem radioklausītājiem, cik tiesīgi šeit atrasties ir tie mūsu “atbrīvotāji” un viņu pēcteči. Jūsu dzīves biedri – krievieti – neviens neapsaukā! Ja viņa ir ar gudru prātu un apzinās latviešu tautas problēmas, tad viņa ne vien neapvainosies, kad latvieši runā par okupantiem un pieprasa tik elementāri nepieciešamo akciju kā deokupācija, bet gan palīdzēs latviešu tautai, kuras vidē pati dzīvo, to panākt.

Tad kādēļ mēs stāvējām uz barikādēm, ja vēl šodien nedrīkstam saukt okupantus par okupantiem un prasīt savas zemes deokupāciju?!

Barikāžu dalībnieces:

M. Zālīte
L. Balode

***

Leģionāri vai sarkanarmieši?

Pasaule vēl līdz šim nav sapratusi, kas īstenībā ir 16.marts un ko tas nozīmē latviešiem, tomēr tā nav pasaules vaina. Latvijas politiķi vai nu nav gribējuši, nav spējuši, vai nav mācējuši pasaulei to izskaidrot. Drīzāk gan – pirmais iemesls. Tātad nav gribējuši pārkliegt Krievijas un Latvijas krievu kopienas propagandu.
Lai cik dīvaini tas arī būtu, sarkanarmieši neatkarīgajā Latvijā tiek uzskatīti par labākiem un vairāk cienīti nekā leģionāri. Par to liecina kaut vai tikai tas, ka sarkanarmieši un to piekritēji var netraucēti, pārkāpjot pat likumus (apkārušies ar saviem “bļembukiem” un izmantojot PSRS simbolus), svinēt savus svētkus pie sava pieminekļa. Leģionāriem, protams, šāds piemineklis (kas slavina padomju okupāciju) nav pieņemams, tāpēc viņi vēlas nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Bet tas netiek ļauts.
Rodas jautājums: kāda būtu varas struktūru rīcība, ja mūsu “atbrīvotāji” pēkšņi iedomātos savos svētkos nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa? Šāds jautājums varbūt ir lieks, jo “atbrīvotājiem” Brīvības piemineklis ir pie vienas vietas (ja nu vienīgi lai demonstrētu savu visatļautību un paņirgātos par latviešiem). Taču, ja tomēr pēkšņi kas mainītos, esmu pārliecināts, ka tas viņiem tiktu ļauts. Un tas notiktu vai nu aiz mūsu varasvīru bailēm, vai aiz simpātijām pret “atbrīvotājiem”. Tas ir loģiski, jo Latvijā pie varas pārsvarā atrodas cilvēki, kuri piedalījās okupācijas varas realizācijā, – tātad kolaboracionisti. Arī Latvijas drošības struktūrās valda krievisks gars – par to liecina attaisnojošie lēmumi attiecībā pret Latvijas ienaidniekiem. Man var jautāt: bet kā tad ir ar ārzemju latviešiem, kuri arī līdzdarbojas Latvijas politikā? Te atliek piebilst, ka čekas garā roka skāra (un ne bez panākumiem) arī ārzemju latviešus. Visus ārzemju latviešus, tāpat kā visus vietējos politiķus, protams, nevar mest vienā maisā, tomēr dominē tie politiķi un partijas, kas piekopj man kā latvietim nepieņemamu politiku.
Lielā mērā par leģiona un sarkanarmijas latviešu daļu būtību var spriest pat pēc dziesmām, kuras šajās daļās dziedāja. Salīdzināsim dažas leģionāru dziesmas (“Trīne” un “Kad šķiroties no tēva mājām”) ar sarkanarmiešu (“Reiz cēlās strēlnieks sarkanais”). Leģionāri dziedāja: mēs sitīsim tos sarkanos un pēc tam zili pelēkos, lai brīvību var latviet's gūt, dēļ latvju brīves mirt nav grūt' utt. Bet sarkanie latvieši dziedāja: mēs solām zvaigznei sarkanai... par dzimto zemi stāt utt. Leģionāri vispirms cīnījās pret sarkanajiem un pēc tam, ja liktenis ļautu, būtu cīnījušies arī pret tiem otriem – zili pelēkajiem. Viņi cīnījās par brīvu un neatkarīgu Latviju. To jau pierādīja kurelieši. Leģionā valdīja latvisks gars, uz formas tērpa tiem bija sarkanbaltsarkanas uzšuves. Savukārt, sarkano latviešu daļās valdīja krievisks gars un krievu valoda. Nevarēja būt nekādas runas par sarkanbaltsarkanām uzšuvēm. Taču galvenais – viņi cīnījās par LPSR... bez kādām ilūzijām. Sarkanajās daļās pat vārds “latvietis” neeksistēja. Par šo jautājumu varētu runāt gari un plaši, bet ar teikto vien jau kļūst skaidrs, ka leģionāri neatkarīgai Latvijai ir daudz tuvāki otrie.

J.Liekmanis

P.S. Aizsūtīju šādu rakstu Jelgavas laikrakstam “Zemgales Ziņas”. Protams, ka tas netika publicēts, jo, kā “Dienas” piedēkle, šī avīžele ietur stingru kosmopolītisku, internacionālu kursu. Tai nein­teresē latviešu tautas problēmas. J.L.

***

Mani kā kristīgas draudzes locekli kaitina atsāktā polemika par homoseksuāļu tiesībām publiski plātīties ar savas uzvedības nenormālībām, nekristīgām novirzēm. Visnožēlojamākais, ka šie grēcinieki neatzīst savu netiklību, anormālību, bet pietēlo kristiešus, jo, lūk, ārzemēs, it īpaši Zviedrijā un Francijā, esot pat speciālas homoseksuāļu kristiešu draudzes, un šovasar arī Rīgā būšot šo "kristiešu" vieskonference. Tā ar lepnumu TV J.Dombura šovā paziņoja lesbiešu runas sieva Linda Freimane un priecīgi ar galvu māja bijušais mācītājs Cālītis – par brīnumu vēl joprojām Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns, bet vai tad šodienas Latvijā tādi vien brīnumi notiek!
Latvijas normālo iedzīvotāju cilvēktiesības dzīvot tādā vidē, kur nebūtu jāvēro nekristīgu anormālību propaganda un parādes, TV aizstāvēja tikai divi dalībnieki: evaņģēliski luterisko draudžu arhibīskapa vietnieks P.Brūvers un Saeimas deputāts L.Ozoliņš, pēc profesijas ārsts. Ar nožēlu bija jāklausās pārējo diskusijas dalībnieku filozofisko vāvuļošanu par homīšu cilvēktiesībām, demokrātiskām "vērtībām". Sevišķi nožēlojama bija ministres K.Pētersones uzstāšanās. Bet kurš aizstāvēs mūsu sabiedrības kristīgās, normālās ģimeniskās vērtības, kurām jābūt mūsu tautas izdzīvošanas pamatā, jo divu vīriešu vai divu sieviešu "ģimenēs" bērni taču nerodas! Jāpiezīmē, ka atļaut bērnu adoptāciju šādās pseidoģimenēs būtu noziegums – tā būtu bērna psiholoģiska traumēšana.
Esmu vienās domās ar deputāti L.Ozoliņu, ka nedrīkst ar to plātīties un dižoties publiski. Ar gandarījumu klausījos ziņu, ka Polijā šādi praidi aizliegti un ka Maskavā pederastu nesankcionēts gājiens ir ticis milicijas izklīdināts. Vai mums tas būtu pa spēkam? Vai ministrs Jaundžeikars to atļaus?
Pseidokristiešiem, tādiem kā Cālītim, Santam, Freimanei vēlos atgādināt dažas rakstu vietas Bībelē, kuras viņi ignorē un tāpēc apgāna kristīgo baznīcu, noturot speciālus dievkalpojumus homoseksuāļiem, jo "ārzemēs taču to darot"!?
Ir zināms, ka Mozus ticīgie (jūdaisti) ignorē un neatzīst Kristu un Jauno Derību (Bībeles jaunāko daļu), bet šokē jūdaisma "modernizācija". Lasīju, ka 1996.gada Visamerikas rabīnu kongress atzinis, ka pederastija nav pretrunā ar jūdaisma morāles principiem! Tajā pašā gadā žīdu un masonu organizācijas izveidoja "Amerikāņu ģimeņu progresīvo savienību", kuras darbības viens no pamatmērķiem bija cīņa par neierobežotu abortu izdarīšanu un homoseksuāļu cilvēktiesībām.
Vai tāpēc arī Latvijā būtu jāforsē kristīgo vērtību degradācija un Rīgas bulvāros jākaisa ziedi praida gājienam? Jāsaka, kopā ar dzejnieku: "Ak, gaišā latvju tauta, kā tu gan krāpta tiec."

Miervaldis CEIMURS
Baptistu draudzes diakons,
Ziemeļkurzemē

Viņi nav pelnījuši cieņu
Labdien!

Es regulāri lasu Jūsu laikrakstu. Esmu ļoti sašutusi, ka tiek nepatiesi apmelots Aivars Garda. Visa latviešu tauta no okupantiem ir cietusi tik daudz, arī es. Manu brālēnu okupanti nošāva mežā tikai tāpēc, ka viņš bija latvietis. Manus tuvākos kaimiņus, visu ģimeni: tēvu, māti un meitu 1945.gada rudenī nosita okupanti, nosita, nevis nošāva. Mana māte no smagiem pārdzīvojumiem saslima ar sirdi un nomira, atstājot mani – bārenīti.
Bija pretīgi noskatīties, kā Talsu pusē drasēja krievu zaldāti. Tā kā aitu bars. Viens priekšā bļauj, pārējie kliedz līdzi. Cik viņi izskatījās pretīgi – nemazgājušies, smirdoši. Kad gāja garām, deguns bija jāspiež ciet. Es toreiz biju maza meitene. Cik viņi bija tumši, stulbi un neizglītoti. To visu nav vērts atkārtot.
Arī mani dēli dienēja okupantu armijā. Viens no dēliem bija seržants, viņš mums stāstīja, cik viņi ir stulbi. Ja ko teiks, tad neklapēs ne ar ausi, bet ja kārtīgi samizo, tad ir pavisam citi cilvēki. Kauns un negods tiem latviešiem, kas danco pēc okupantu stabules. Un es nekā nevaru izdarīt, jo esmu to visu piedzīvojusi un redzējusi. Neviens no maniem bērniem un mazbērniem viņus necienīs. Mans naids pret šiem okupantiem ies līdz desmitajai paaudzei.
Es mīlu savu dzimteni, bet nolādu šo valdību, nolādu arī tos pakaļskrējējus, okupantu pakaļlaižas. Es nolādēšu pie savas mirušās mātes kapa. Lai tie saņemtu bargu sodu.
Mēs esam vergi savā zemē, bez tiesībām uz taisnību.
Turieties, es lūdzu par Jums visiem Dievu. Es ticu, ka pienāks laiks. Mūsu laiks.

Irēna LASE
Ventspils rajonā

***

Nemācīšanās no savām un citu kļūdām jeb alkatības kalpībā

Mēs ar publicistu Visvaldi Lāča kungu esam dzimuši 1926.gadā, tātad esam laikabiedri. Savā astoņdesmitajā dzimšanas dienā dāvanā saņēmu viņa sarakstīto “Latviešu zemes un tautas vēsturi”, kuru cītīgi studēju, un atceros skolā mācīto par latviešu tautas apgaismes laika darbiniekiem, kuru darbību visiem līdzekļiem apkaroja kā valdonīgie vācu muižnieki, tā krievu činavnieki, lai tikai latvieši kā tauta paliktu gara nabadzībā un trūkumā.
Grāmata ir viegli lasāma, tajā daudz salīdzinājumu ar mūsdienām. Acīmredzot latvieši nav spējīgi mācīties no savām kļūdām un bēdīgās dzīves pieredzes. Liels paldies autoram par šo grāmatu, kura būtu jāizlasa katram latvietim!
Otra grāmata, kuru ar aizrautību lasīs visi tie, kam tuva latviešu tauta un valsts, ir Janīnas Šūbertes “Jānis Čakste un Jelgava”. Pēc 1905.gada revolūcijas J.Čakste vienmēr bija gatavs aizstāvēt politiskās prāvās bez atlīdzības. Viņa advokatūras praksē nebija lielu vai mazu lietu. Cēlie vārdi “Taisnība, patiesība, pienākums” viņam nebija tukšas skaņas. Vienkāršība, atklātība un sirsnība, salīdzinot ar mūsu šodienas politiķu “bāleliņiem” un “māsiņām”, kuri gan sakās pārvaldām septiņas svešvalodas. Bet vai ar to cilvēks ir gurdāks? Nē, jo viņus pārņēmis savtīgums un karjerisms.

Lilija TREICE

***
Pieņem palīdzīgo roku

Aicinājums latviešiem

Latvieti!

Pagājuši jau 16 gadi, kopš šī valdošā kliķe Tevi izveda “neatkarības saulītē”. Kur Tu šodien atrodies un kur viņi? Viņi brauc lepnos limuzīnos, naudu neskaita pa lapiņām, bet paciņās. Ņirdz un spļauj Tev, latvieti, sejā. Viņiem Tu esi muļķu zemes iemītnieks, reņģēdājs un plebejs! Tava vieta pie miskastes vai doties pasaulē laimi meklēt, kurai svešumā rūgtuma piegarša. Tavu vietu vēl aizvien aizņem okupantu un migrantu pēcteči, Tavas tautas slepkavas, kuriem tu esi “ņedobitij fašist”, “ganss”, Tava valoda – “sobačij jazik”! Tu, latvieti, savu tēvu tēvu asinīm un sviedriem slacīto zemīti atdod tiem, kuri šeit atnāca ar uguni un zobenu, pats palikdams par kalpu svešiem kungiem tā vietā, lai būtu saimnieks uz savas zemes – uz zemes, kuru izcīnīja Tavs vectēvs, iekopa un atstāja Tavā valdījumā.

Latvieti, padomā! Šodien “Latvijas ceļš”, kurš aizsāka visus šos posta darbus, atkal snaiksta rokas uz varas pusi. Ko Tavā labā ir darījušas visas šīs partijas: “Tautas partija”, “Jaunais laiks”, “Tēvzemei un Brīvībai, LNNK”, “Pirmā partija”, vienā vārdā – kangari? Ko? Neko!!! Ar meliem ielīduši Saeimā un “valdībā”. Ar meliem un krāpšanu no viena kolhoza (PSRS) ievilka citā kolhozā (Eirokolhozā)! Ar tukšiem solījumiem bez seguma Tu, latvieti, esi pataisīts pliks un nabags. Pavēro TV: ar kādu cītību viņi apkaro visu latvisko un latviešus, ar kādu iztapību viņi lokās, lien un izdabā visām svešinieku vēlmēm, uzspļaujot savas tautas interesēm. Savtīgums un alkatība, naudas un varaskāre ir šo mūsu “vadoņu” ar prezidenti priekšgalā vadmotīvs. Šodien Latvija visā negatīvajā ieņem vadošās vietas Eirokolhozā. Nav jēgas uzskaitīt, to ir pārāk daudz.

Nāk Saeimas vēlēšanas – vai nebūtu laiks visai šai nejēdzībai pielikt punktu? Nacionālisms! Nevis pseidonacionālisms, kāds tas ir šodien, bet īsts nacionālisms, latviskais, veselīgais nacionālisms ir tas spēks, kurš virza nāciju, kurš nekad nenodos savu tautu, kurš nekad neiztirgos un neizlaupīs savu zemi un valsti, kurš vienmēr būs nomodā par savu tautu – tās labklājību un drošību! Vēsture to jau ir pierādījusi vairākkārt. Nacionālisms – latviskums bija tas, kurš Atbrīvošanās cīņās izkaroja šo valsti! Nacionālisms – latviskums Latvijas brīvvalsts laikā izveda šo valsti no nabadzības pasaules vadošo valstu saimē. Nacionālisms – latviskums bija tas, kurš garantēja latvietim būt saimniekam savā zemē! Var tikai sapņot un iztēloties, kur Tu, latvieti, būtu šodien, ja nebūtu bijis viss tas barbarisms, kas sākās 1940. gadā un turpinās vēl joprojām. Vēlēšanu dienā Tu vari pielikt punktu visai šai nejēdzībai. Nepieļauj vairs ņirgāšanos par sevi! Pavēro ciešāk un Tu redzēsi tos, kuri pastiepuši palīdzīgu roku, lai garantētu Tev, Taviem bērniem un mazbērniem latvisku nākotni latviskā zemē kā savas zemes saimniekam! Visi tie, kuri nicina Tevi, Tavu valodu, kultūru un tradīcijas, palūdzami atstāt Tavas mājas, neskatoties, kādas tautības viņi ir!

Mēs – Latvijas Nacionālā fronte esam tie, kuri to visu garantē! Mēs nesolām rīt no rīta ķīseļa upes ar biezputras kalniem. Mēs solām un garantējam to visu panākt kopā ar Tevi, latvieti! Kopā meklēt risinājumu visai šai nejēdzībai un kopā arī atrisināt šo samilzušo problēmu! Latvieti, uzticies, mēs nepievilsim, jo:

Latvieši esam,

Latvieši būsi,

Latvieši mūžam paliksim!

Ja politiķis Tevi piekrāpj vienu reizi – viņš ir blēdis. Ja politiķis Tevi piekrāpj divas reizes – Tu esi muļķis. Mūs politiķi krāpj jau 16 gadus!

Kā to lai sauc?

Lasiet mūsu laikrakstu “DDD”, kuru var abonēt ikvienā pasta nodaļā, un Tu pārliecināsies par mūsu un Tavu taisnību, ko šodien Latvijā šis režīms bradā kājām.

Latvieti, viss ir Tavās rokās!

Cieņā

Jānis Zīverts

LNF biedrs Ventspilī

***

Vēstule no cietuma

Kas ir kas?

Mūsu “Vera” Saeimas lēmumu par bēdīgajām “Čekas tarbām” atdeva trešajai caurlūkošanai. Nezinu, ko “Vera” tur grib izlūkot – varbūt to, lai viņas kartiņu izlūko pazušanai no Tautas acīm?

Ja latviešu tauta šaubās par “Veras” agrāko sadarbību ar čeku, tad es varu iedot tautas izvērtēšanai loģiskus piemērus. “Vera” astoņdesmitajos gados krustām šķērsām vizinājās pa okupēto Latviju; kurš viņai – “Verai” – deva brīvbiļeti? 2005.gada 9.maijā okupantu svinībās Maskavā “Vera” ieradās pēc čekas pulkveža Pūķina lūguma un Mūsu Tautas noraidošo attieksmi tā neņēma vērā!

Domājiet, Latvieši, ko jūs esat ievēlējuši!

Drīz atkal vēlēšanas!

Ar cieņu
Gatis K. (Bite)

Matīsa cietumā

"DDD"
Nr.15(115)
2006.gada 21.jūlijs - 3.augusts