– DDD: Jūs piedalījāties Visvalža Lāča grāmatas “Latviešu zemes un tautas vēsture” atvēršanas svētkos. Vai arī jums kā zemkopības ministram šī grāmata ir noderīga?

– Mārtiņš Roze: Jā, jo zemkopības ministrs kā ikviens ministrs ir savas valsts valdības loceklis. Visvaldis Lācis grāmatā “Latviešu zemes un tautas vēsture” ir ļoti sistemātiski tīri no cilvēciskā viedokļa apkopojis to vēsturi, caur kuru Latvija gājusi; nevis kā esam paraduši: viena armija vienā virzienā, otra – citā... Šajā darbā mēs redzam konkrētus cilvēkus, kuri ir stāvējuši aiz katra notikuma, un viņu likteņus. Tas noteikti palīdz izprast vēsturi. Var jau būt, ka kādam nav arī pieņemams šāds stils.

– DDD: Tātad šī grāmata izceļas ar to, ka vērsta uz pašas latviešu tautas pārdzīvojumiem?

– M.R.: Jā, tā varētu sacīt. Varbūt negribētos salīdzināt, bet līdzīgas sajūtas man radās, lasot “Straumēnus”. Tas, protams, nav precīzs salīdzinājums, bet tikai tādas kā asociācijas labā nozīmē. Visvaldis Lācis visā savā darbā saglabā šo pieeju – attēlot vēsturi caur konkrētu cilvēku vārdiem un likteņiem, kas raksturīgi ļoti daudzām latviešu ģimenēm gan tuvākajā, gan tālākajā pagātnē. Līdz ar to “Latviešu zemes un tautas vēsture” ir vērtīga ne tikai ar lielo faktoloģisko klāstu, bet tā ir arī interesanta gluži vienkārši kā lasāmviela.

– DDD: Vai, jūsuprāt, Latvijas vēstures mācīšana skolās cels patriotismu jaunatnē?

– M.R.: Viss ir atkarīgs no skolotājiem un veida, kā šo priekšmetu pasniedz. Ja nodarbības notiek saistoši, nevis “gariem zobiem”, tad, protams, tas dos daudz. Atceros savus skolas gadus, kad vēstures grāmatai bija tāds burtnīcas veida pielikums – “Latvijas PSR vēsture”, līdz kuram visbiežāk mācību gada laikā nemaz netika, nemaz nerunājot par to, ka tajā visi fakti bija skatīti stipri citādā gaismā. Tolaik šis priekšmets tika pasniegts bez degsmes no skolotāju puses un bija neinteresants. Protams, es saprotu arī pašus skolotājus, kuri tādi paši latvieši vien bija kā mēs visi. Daudz kas nebija pieņemams. Bet tagad mums vēsturi ir iespēja pasniegt precīzi.

Bieži tiek runāts, ka Latvijas vēsture ir jāskatās kontekstā ar pasaules vēsturi. Jā, protams, jo Latvija nekad nav bijusi aizkrauta aiz kādas augstas sienas. Tomēr savas valsts vēsture ir jāzina precīzāk un sīkāk. Ne velti pat naturalizācijas eksāmenos ir jāzina Latvijas, nevis pasaules vēsture.

– DDD: Jūsuprāt, kuri vēsturiskie notikumi skolniekiem būtu jāakcentē visvairāk?

– M.R.: Valsts tapšana ir jāzina – tā ir svēta lieta. Daudz būtu jāpārcilā par jaunlatviešiem, tātad par latviešu apziņas veidošanos un tapšanu par apzinīgu nāciju. Un, protams, arī vēsture, sākot ar 2.pasaules karu. Okupācijas jautājums ir jāmācās, to jāpasniedz pat politiķiem, lai viņi spētu izskaidrot šo laiku, jo bieži vien ārpus Latvijas nav pareiza izpratne. Bieži vien mēs visu jūtam un saprotam, bet mums ir jābūt ļoti labi izglītotiem šajos jautājumos, lai ieskaidrotu citiem.

– DDD: Bieži dzirdam, ka latviešu ciešanas pieder pagātnei, tās nevajagot pieminēt un īpaši atcerēties. Tomēr varbūt skolnieku uzmanība ir jāvērš uz notikušo latviešu tautas genocīdu?

– M.R.: Protams. Noteikti. Tajā pašā laikā nevajadzētu pārlieku uzsvērtu šo īpašo datumu atzīmēšanu. Mums tie ir jāpiemin, jāzina, jāprot tie izskaidrot, bet, manuprāt, nebūtu korekti visai valstij likt sērot. Pieminēt – jā, noteikti. Vairāk jādomā par nākotni. Manuprāt, jaunatne, kura nav pieredzējusi šos datumus, tiek atgrūsta no izpratnes, ja tai kaut ko liek darīt piespiedu kārtā. Tomēr, protams, vajadzētu padziļināt šo skaidrošanu. Visas valsts sērošana nedod šo skaidrojumu.

– DDD: Valsts prezidente virza izglītības programmu uz to, lai tiktu ieviesta atsevišķa holokausta mācība Latvijas skolās, bet par latviešu tautas likteni, kurš ir nemazāk smags, izvairās pat runāt.

– M.R.: Nu, jā.

– DDD: Kādēļ latviešu bērniem ir jāmācās par citas tautas sāpēm, nemācoties par savas tautas sāpēm?

– M.R.: Es domāju, ka holokausts ir pasaules vēstures, ne tik daudz Latvijas vēstures sastāvdaļa.

– DDD: Manuprāt, holokausts ir jaunā pasaules reliģija.

– M.R.: Zināmā mērā, jā. Tas faktiski arī ir iemesls, kādēļ es nevēlos, lai latviešu tautas ciešanas kļūtu par šādu reliģiju. Jābūt sapratnei, novērtējumam un skatam, kā dzīvot tālāk.

– DDD: Jūsuprāt, vai skolotāji rudenī varētu izmantot šo Visvalža Lāča grāmatu “Latviešu zemes un tautas vēsture”?

– M.R.: Ja skolotājam pašam personīgi būs pieņemama forma, kādā pasniegti fakti, tad būs ļoti labi. Ja skolotājs pats būs noskaņots uz mazliet citu emocionālo stīgu, tad var rasties kādas problēmiņas. Tomēr visā visumā es domāju, ka drīzāk, jā – šo grāmatu var izmantot Latvijas vēstures mācīšanai skolās. Tajā ir pamatīgs bibliogrāfisku faktu skaits, turklāt tas nav tikai apkopojums, bet gan pētījums.

– DDD: Vai piekrītat, ka “Latviešu zemes un tautas vēsture” ir sarakstīta ar lielu mīlestību pret latviešu tautu?

– M.R.: Jā, pilnīgi piekrītu.

Pierakstīja Līga Muzikante

"DDD"

Nr.14(114)
2006.gada 7. – 20.jūlijs