Adresātiem solījām par viņu atbildi un rīcību informēt ne tikai G.Bērziņas kundzi, bet arī laikraksta “DDD” lasītājus, tādēļ publicējam līdz šim saņemtās atbildes uz LNF 13.jūnija iesniegumu.

Valsts kanceleja Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim adresētā vēstule tika pārsūtīta tieslietu ministram G.Grīnvaldam “izskatīšanai atbilstoši kompetencei un atbildes sniegšanai.”

Latvijas Valsts prezidenta kanceleja LNF iesniegumu pārsūtīja Valsts valodas centram:

Latvijas Valsts prezidenta kancelejā 2006.gada 13.jūnijā saņemts so “Latvijas Nacionālā fronte” priekšsēdētāja vietnieces L.Apines iesniegums, kam ir pievienots Jēkabpils iedzīvotājas G.Bērziņas kundzes iesniegums, kurā ir norādīs uz Valsts valodas likuma pārkāpumiem veikalā “Beta” Jēkabpilī.

Ņemot vērā kompetenci, lūdzam izskatīt minēto iesniegumu un sniegt iesniedzējai viedokli par iesniegumā aprakstīto situāciju.

Par atbildi iesniedzējai lūdzam rast iespēju informēt Valsts prezidenta kanceleju.

Valsts prezidentes padomniece likumdošanas jautājumos

Sandra Kukule

Arī īpašu uzdevumu ministre sabiedrības integrācijas lietās Karina Pētersone sev adresēto vēstuli pārsūtīja Valsts valodas centram, pat neiedziļinoties lietas būtībā. Tieši K.Pētersones kompetencē ir tā saucamā sabiedrības integrācija, kas šobrīd izpaužas kā krievvalodīgo bezkaunīga un pazemojoša ņirgāšanās par latviešiem, demonstratīvi parādot necieņu gan pret latviešu valodu, gan kultūru.

Valsts valodas centra Kontroles daļas vadītāja pienākumu izpildītājs A.Kursītis Latvijas Nacionālajai frontei atbildēja:

Paziņoju, ka sia “ALVIRA” veikala “Beta” administrators S.Tihomirovs bija pieņemts darbā š.g. 5.maijā. Darba devējs sia “ALVIRA” direktores vietnieces R.Skurvides personā ir lauzis darba līgumu jeb atbrīvojis S.Tihomirovu no darba ar 05.06.06. sakarā ar pārbaudes laika neizturēšanu saskaņā ar LR DL 47.panta 1.daļu.

Sakarā ar to, ka S.Tihomirovs atbrīvots no darba š.g. 5.jūnijā un G.Bērziņas iesniegumu saņēmām 13.jūnijā, nebija iespējams tikties ar S.Tihomirovu un pārbaudīt viņa valsts valodas lietojuma līmeni.

Tiekoties ar veikala “Beta” (Jēkabpilī, Auseklīša ielā 2) vadītāju R.Ivanovu, kā arī šī veikala pārdevēju O.Malnaču, kura daļēji bija iesaistīta G.Bērziņas konfliktā ar nu jau bijušo administratoru S.Tihomirovu, konstatēju, ka viņš patiešām sarunājies ar G.Bērziņu tikai krievu valodā. Pārdevēja O.Malnača strīda laikā aizrādījusi S.Tihomirovam par nepieļaujamo izturēšanos pret pircēju G.Bērziņu.

Valsts cilvēktiesību birojs atbilde bija izvērstāka, tādēļ publicējam to saīsināti:

LR Satversmes 4.pantā noteikts, ka “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda”. Sakarā ar šo regulējumu Satversmes tiesa savā 2001.gada 21.decembra spriedumā lietā Nr.2001-04-0103 atzina: “Satversmes 4.pants, nosakot, ka latviešu valoda Latvijas Republikā ir valsts valoda, piešķir tai konstitucionālu statusu”. Latviešu valodas konstitucionāls statuss aizsargā to kā vienīgu valsts valodu un nodrošina tās saglabāšanu un attīstību.

[..] Neviens Latvijas nacionālais normatīvais tiesību akts nevar būt pretrunā ar Satversmi, t.sk. ar Satversmes 4.pantu. Valsts valodas jomā Latvijas Republikā tika pieņemta virkne normatīvo tiesību aktu, lielākā nozīme no kuriem dotajā gadījumā ir Valsts valodas likumam un Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumiem nr.296 “Noteikumi par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes pārbaudes kārtību”.

Birojs konstatē, ka uz izskatāmo gadījumu tieši attiecas Valsts valodas likuma 3.panta 2.daļa un 6.pants, kā arī MK noteikumu 5.punkts. Visi minētie regulējumi veido vienotu sistēmu un tie jāinterpretē sistemātiski. Valsts valodas likuma 3.panta 2.daļa ikvienam piešķir tiesības sazināties valsts valodā iestādēs, sabiedriskajās un reliģiskajās organizācijās, kā arī uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās). Turpretim, minētā likuma 6.pants nosaka tos gadījumus, kad attiecīgas valsts vai pašvaldību iestādes vai uzņēmuma, vai arī privāto uzņēmumu darbiniekiem valsts valoda jālieto. [..] Tātad, attiecinot minētās tiesību normas uz konkrēto dzīves gadījumu, jāsecina, ka Latvijas Republikā ikvienai personai ir tiesības sazināties veikalos latviešu valodā, veikala apsargam nepieciešamais valsts valodas prasmes līmenis un pakāpe ir 2.līmenis A pakāpe un veikala apsargam valsts valoda jālieto, jo viņa darbība (atbilstoši veikala darbībai) skar likumīgas sabiedriskās intereses.

Birojs atzīmē, ka ar likumu jaunradi jeb jaunu tiesību normu pieņemšanu (likumdevēja kompetence) nevar atrisināt visas tiesību piemērošanas problēmas. Dotajā gadījumā Latvijas nacionālā tiesību sistēma paredz detalizētu regulējumu valsts valodas lietošanas jomā, kas ir samērīgs un kuram ir leģitīmais mērķis. Turpretim kontrole par tiesību normu “īstenošanu dzīvē” nav primāra likumdevēja funkcija. Šo uzdevumu pildīšanai valsts valodas lietošanas jomā Latvijas Republikā ir izveidota attiecīgā institūcija, proti, Valsts valodas centrs. [...] Personai ir tiesības griezties Valsts valodas centrā ar iesniegumu par konkrētas dzīves situācijas izskatīšanu un iespējamo normatīvo tiesību aktu pārkāpumu novēršanu. [...]

Direktora p.i.

Diāna Šmite

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ingrīda Circene acīmredzot joprojām nav spējusi ielāgot, ka vēlētāji ir deputātu darba devēji, tādēļ deputātu uzdevums ir nevis nekaunīgi, neieinteresēti un augstprātīgi izvairīties, bet meklēt iespējas realizēt tautas gribu. Laikam jau I.Circene negrib tikt ievēlēta, ja raksta šādas atbildes:

“Kā Jūs zināt, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, tāpat kā citas Saeimas komisijas, ir likumdošanas institūcija un noteikt sodus par likumu neievērošanu neietilpst komisijas kompetencē.

Attiecībā uz grozījumu veikšanu Valsts valodas likumā Jums jāiesniedz priekšlikumi un ieteikumi Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, kura ir atbildīgā komisija par šo likumu.”

Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins Latvijas Nacionālajai frontei atbildēja:

Pašreizējo Valsts valodas likumu pēc prezidentes spiediena mīkstināja Tautas partija. Ar īpašu entuziasmu un centību izcēlās deputāts Ābiķis. Likums tika mainīts, nosakot, ka uzņēmumos, kur valsts un pašvaldības daļa ir mazāka par pusi, darba valodu izvēlas uzņēmuma vadība. Rezultātā daudzi privātie uzņēmumi pārgāja uz krievu valodu.

Saeimas deputāts nevar sodīt cilvēkus par likumu neievērošanu. Konkrētajā gadījumā lieta jāizmeklē Valsts valodas centram, kas, cik zinu, ir arī izdarīts. Taču šī situācija kārtējo reizi nostiprināja manu pārliecību un apņemšanos drastiski mainīt Valsts valodas likumu, pielietojot pirmskara soda sankcijas, kad par necieņu pret latviešu valodu draudēja cietumsods.

Kā pēdējo saņēmām vēstuli no Naturalizācijas pārvaldes priekšnieces Eiženijas Aldermanes: “[..] jūsu, kā arī Jēkabpils iedzīvotājas G.Bērziņas vēstuli Naturalizācijas pārvalde atbildei pēc būtības ir pārsūtījusi Valsts valodas centram. Cienot Jūsu aktīvo rīcību valsts valodas pozīciju stiprināšanā, vēlos vērst Jūsu uzmanību, ka Valsts valodas likuma izpildes kontrole ir viena no Valsts valodas centra pamatfunkcijām. Ar pretenzijām ikviena juridiska vai privātpersona var vērsties minētā centra Kontroles daļā – Rīgā, Merķeļa ielā 13. Naturalizācijas Pārvalde ir Pilsonības likuma īstenotājinstitūcija, un tās kompetencē nav veidot administratīvus aktus, kuros tiktu pieņemti lēmumi par sodiem valsts valodas lietošanas pārkāpumu gadījumos.

Vienlaikus, vēršoties pie laikraksta “DDD” redakcijas kā ietekmīga plašsaziņas līdzekļa radošā kolektīva, gribu rosināt žurnālistus veidot informatīvu rakstu sēriju par dažādu valsts iestāžu funkcijām, jo Naturalizācijas pārvalde savā darbībā daudzkārt ir saskārusies ar iedzīvotāju neinformētību par valsts iestāžu kompetencēm. Ņemot vērā iepriekšminēto, patiesi ceru, ka Jūs manu vēstuli publicēsit.”

Redakcijas komentārs:

Ne tādēļ, ka Latvijas Nacionālā fronte nezinātu, ka tikai Valsts valodas centra kompetencē ir sodīt par Valsts valodas likuma pārkāpumiem, nosūtījām vēstuli, piemēram, Valsts prezidentei, Naturalizācijas pārvaldei, Integrācijas ministrijai vai Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai. Vēlējāmies redzēt, kāda būs amatpersonu ieinteresētība un spēja aiz konkrētas situācijas saskatīt lielu un neatrisinātu problēmu. Diemžēl nekādu pārsteigumu nebija – ne augstākās valsts amatpersonas, ne, piemēram, īpašo uzdevumu ministre sabiedrības integrācijas lietās, ne Naturalizācijas pārvaldes priekšniece pat kaut vai tikai formāli neizteica nosodījumu vēstulē apskatītajai problēmai. Gaidīt sašutumu, ka šādas latviešus un latviešu valodu pazemojošas situācijas ir pateicoties aplamajai integrācijas politikai, kroplīgajam Valsts valodas likumam, politiķu un valsts amatpersonu nespējai veikt deokupāciju un dekolonizāciju, būtu vairāk kā naivi. Pat starp rindām nespējām izlasīt nožēlu par savu gļēvumu, verdzisko izpatikšanu mistiskajam starptautiskajam spiedienam. Protams, gandrīz nevienā atbildē nebija atrodama apņemšanās situāciju labot, iesniegt, piemēram, priekšlikumus, kas būtu jāmaina naturalizācijas noteikumos, lai latviešu tautu un valodu nīstoši cilvēki nevarētu kļūt par Latvijas pilsoņiem.

"DDD"

Nr.14(114)
2006.gada 7. – 20.jūlijs