Aivara GARDAS saruna ar Māri ABIĻEVU

Turpinājums no 9(109) numura

– DDD: Vai uz karatē iet trenēties tāpēc, lai iemācītos paņēmienus, mācētu kauties, sevi aizsargāt, vai arī citu iemeslu dēļ?

– Māris Abiļevs: Kad cilvēks ienāk zālē, viņa pirmā doma ir iemācīties aizstāvēties un arī kauties. Taču pamazām kļūst saprotams, ka kaušanās ir tikai pirmā pakāpe. Ar laiku viņš sāk apgūt pašu karatē filozofiju. Patiesībā karatē ir dzīvesveids. To ir ļoti grūti izturēt, jo mums apkārt ir dažādas lietas – manta, nauda, kuru vilinājumam cilvēkam ļoti smagi pretoties un saglabāt cīņas gara ētiku. Jo cīkstonis ir cilvēks, kurš tur vārdu un kurš ir godīgs pret apkārtējiem. Cīnītājs un kauslis – tās ir divas dažādas lietas.

– DDD: Mēs un mūsu avīzes lasītāji noteikti ir skatījušies filmas, piemēram, ar slavenā Brūsa Lī piedalīšanos, kurās ir gaišās skolas un tumšās skolas. Abās skolās iemāca kauties, taču pirmie ir labie, otrie – nelieši.

– M.A.: To Austrumos sauc par Iņ un Jan: katrā baltajā ir mazliet melnā, bet melnajā – baltā. Jebkura skola var pāriet melno pusē, vai palikt gaišāka.

– DDD: Filmās, par kurām mēs runājam, ļoti daudz kas atkarīgs no skolas vadītāja, skolotāja jeb senseja. Tu taču nevari noliegt, ka ļoti daudz kas atkarīgs no karatē trenera?

– M.A.: Jā, tam es pilnībā piekrītu. Ir tāds teiciens, ka zivs bojājas no galvas.

Katrs cilvēks pievilksies pie tā, kas viņam būs tuvāks, pie tā, kas viņā pašā ir. Ja viņā ir negatīvais, tad ar laiku viņš tiks pie tā negatīvā, pie skolotāja, kas viņam to mācīs un pastiprinās. Un otrādi. Tāds tādu pievelk.

Kad cilvēks ienāk pie manis zālē, es prasu: ko tu gribi? Ja viņš sāk atbildēt – “nu es tā, šitā", es jau jūtu, ka viņš negrib runāt skaidri. Es viņam ļauju nākt, patrenēties. Taču zinu, ka pēc mēneša, divām nedēļām viņš vairs nenāks pie manis uz treniņiem. Jo viņš sajutīs to attieksmi, būtību. Es tagad ļoti uzmanīgi uzņemu skolniekus. Trīsdesmit vienu gadu es nodarbojos tikai ar karatē un jau jūtu cilvēkus.

Var atnākt kāds, kurš gatavs gāzt kalnus, bet viņš var ātri pārdegt. Ienākot grupā, cilvēki ir dažādi, taču grupā viņiem jākļūst vienādiem. Zināšanas jāapgūst visiem vienādi.

– DDD: Dzīvajā Ētikā, kuru es studēju, un arī visā Austrumu filozofijā un garīgajās mācībās ir tāds jēdziens kā Guru jeb Skolotājs. Vai karatē sensejs ir tikai treneris vai vēl arī dzīves Skolotājs? Vai mācekļi mācās no tevis arī kā dzīvot?

– M.A.: Es negribētu uzņemties tādu pilnīgu atbildību, ka esmu Guru. Es negribu būt Guru, es negribu, lai viņi no manis mācās dzīvot. Es mēģinu mācīt tikai to, ko pats jūtu. Nav tā, ka karatē skolotājs būtu pēdējā zināšanu pakāpe. Var gadīties, ka kāds skolnieks nav tik stiprs ringā, bet viņa zināšanas par dzīvi ir daudz dziļākas. Ļoti daudzi mani skolnieki iestājas Mākslas akadēmijā, daudzi aiziet lielajā biznesā. Šie cilvēki ir sapratuši, ka viņi var iet tālāk.

– DDD: Ir tāda filma "Pēdējais samurajs". Vai tev nešķiet, ka samuraju gars – dzimtenes mīlestības gars ir zudis arī no karatē?

– M.A.: Kas ir dzimtene un kas imperators? Dzimtene – tā ir paaudze pēc paaudzes, bet imperatori mainās.

– DDD: Tajā filmā bija parādīts, ka imperators ir tas, kas pārstāv visas nācijas intereses. Neviens par to nešaubījās. Mūsu laikos varam vērot, ka prezidenti ir tautas nodevēji. Ja mēs pieņemam, ka viss ir tā, kā filmā parādīts – tad imperators nodeva viņus. Bet samuraji tomēr atdeva par viņu dzīvību, palika uzticami, kaut arī imperators tā rīkojās.

– M.A.: Viņi palika uzticīgi tūkstošgadīgai tradīcijai, dzīves jēgai – pildīt savu uzdevumu. Viņi domāja par to godu, kuru bija nopelnījuši viņu senči.

– DDD: Bet vai samurajiem bija mērķis aizstāvēt savu dzimteni un atdot par to dzīvību?

– M.A.: Ja būtu latviešu samuraji, tad viņu pienākums būtu aizstāvēt Latviju!

– DDD: Es to jautāju tāpēc, ka nesen Artis Pabriks dabūja melno jostu. Kā visiem zināms, viņš ir gatavs atdot Krievijai Abreni, mūsu Tēvzemes daļu. Viņš negrib pildīt 1920.gada Miera līgumu, Saeimas pieņemto Deklarāciju par okupāciju un repatriēt no Latvijas kolonistus. Vai var prasīt no senseja atbildību par to, ka viņš nav iemācījis savu skolnieku mīlēt dzimteni? Vai arī to nevar prasīt no senseja?

– M.A.: Sansejs droši vien iedeva viņam to tāpēc, ka Pabriks ir politikā, ir valstsvīrs. Viņš domā, ja viņš ir iedevis melno jostu, tad šis cilvēks, kurš tagad ir politikā, varēs viņu bīdīt kaut kur tālāk. Tas ir jautājums, kas saistīts ar melno skolu.

Principā melno jostu dod tad, kad cilvēkam ir vairāk nekā četrdesmit gadu. Ko mazs puika, kam ir desmit gadu, var darīt ar melno jostu? Varbūt viņam ir tehnika, bet nav garīguma. Melno jostu Jānim Gaigalam ir piešķīruši manas skolas galvenie meistari, kuri atrodas Japānā, Nahas pilsētā. Un man bija gods viņam to pasniegt.

– DDD: Es gribēju teikt, ka Pabriks nav iemācījies mīlēt savu dzimteni. Un arī Gaigals, kuru tu pieminēji, bija partijā "Latvijas ceļš". Šī partija aizsāka latviešu tautas interešu nodevību.

– M.A.: Principā es neatbalstu politiskās kustības kā tādas. Ja tu gribi būt negodīgs, tad aizej politikā.

– DDD: Es gribēju teikt, ka Pabriks nav iemācījies mīlēt savu tautu. Es uzskatu, ka viņš ir amorāls, jo atbalsta homoseksuālismu. Ja tāds cilvēks var dabūt melno jostu, tad tas visu šo lietu degradē.

– M.A.: Zinot viņa attieksmi pret homoseksuālismu, – kā jau es teicu sākumā: ir melnā un baltā skola. Tie, kas piešķīra šo jostu Pabrikam, nedomāja par ētiku. Tagad Jānis Gaigals arī vairs nav politikā, domāju, ka viņu ir ietekmējusi ar karatē saistītā ētika, cilvēks sācis domāt par šādām lietām.

– DDD: Gaigals bija izglītības ministrs. Viņš tajā laikā neko neizdarīja latviešu tautas labā.

– M.A.: Bet varbūt viņam neļāva darīt?

– DDD: Bet tad viņam vajadzēja to teikt. Ja tu esi godīgs un tev neļauj darīt – vērsies pie tautas. Tevi atlaiž, bet tu aizej ar godu.

– M.A.: Tāpēc jau viņš arī aizgāja. Mēs runājam par divām lietām – tagad politikā ir pilnīga degradācija.

– DDD: Es runāju par pavisam elementāriem pamatiem. Man taču ir tiesības domāt un prasīt, lai katrs treneris un skolotājs skolā iemāca cilvēkam mīlēt savu tautu? Ja Pabriks nevēlas Latvijas deokupāciju, nevēlās atjaunot taisnīgumu – ko tad viņš ir iemācījies skolā, karatē nodarbībās kā cilvēks?

– M.A.: Es domāju, ka viņš ir iemācījies pareizi sasiet jostu, uzvilkt kimono, paklanīties.

– DDD: Pilnībā piekrītu. Domāju, ka latviešiem vajadzētu vairāk trenēties. Es ceru, ka tu visus latviešu tautas patriotus aicini uz treniņiem.

– M.A.: Tagad ir krasi mainījušies visi uzskati. Ļoti maz cilvēku interesējas par cīņām, par fizisku slodzi. Cik Latvijas hokeja komandā ir latviešu? Maz. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir par sarežģītu, grūtu.

– DDD: Tas nozīmē, ka arī pie tevis nenāk tik daudz cilvēku, kā agrāk nāca.

– M.A.: Jā, noteikti.

– DDD: Varbūt tu varētu iedot savu telefonu, adresi, uz kurieni varētu piezvanīt cilvēki, lai viņi vēršas pie tevis.

– M.A.: Es labprāt to darītu.

Adrese: Maskavas iela 1, 3.stāvs, Rīga.

Tālr. 7223000

9925216 un 9141518.

Pierakstīja
Līga KRIEVIŅA

"DDD"

Nr.14(114)
2006.gada 7. – 20.jūlijs