Skandalozajā 9.maija rītā, kad okupanti, apkārušies ar medaļām, kas piešķirtas arī par latviešu slepkavošanu, netraucēti svinēja krievu fašisma uzvaru pār latviešu tautu, laikraksta DDD žurnālistes devās uz Saeimu veidot reportāžas par mūs interesējošajiem jautājumiem un iesniegt katram deputātam, izņemot PCTVL biedrus, oficiālu vēstuli, kurā bija norādīts uz latviešu tautai vajadzīgo balsojuma iznākumu. Tomēr, kā jau rakstījām mūsu laikraksta iepriekšējā numurā, šī bija diena, kad deputāti nobalsoja par grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā, kas paredz, ka turpmāk mūsu tautas likteni varēs lemt cilvēki, kuri tā īsti nemaz nezina latviešu valodu. Tautas kalpiem radās liels diskomforts, jūtot, ka viņu nodevīgo rīcību novēro Latvijas Nacionālās frontes Stratēģijas padomes locekles un Aizsargu organizācijas biedres. Tāpēc tika mēģināts traucēt mūsu darbu, kādu laiku pat liedzot ieeju Saeimas galvenajā ēkā. Mūsu laikraksta aktīvākajiem lasītājiem ir zināms arī tas, ka jau 10.maijā deputāti neizturēja nervu pārslodzi, kas radās no bailēm pret latviešu tautas pārstāvju izrādīto nesamierināšanos ar latviešu valodas pazemošanu, tāpēc augstās varas instances nolēma žurnālistēm atņemt preses akreditācijas darbam Saeimā.

Vairāki deputāti, īpaši no tēvzemiešiem, izteicās, ka nav pareizi neļaut Latvijas Nacionālās frontes žurnālistēm strādāt. Paldies viņiem par atbalstu! Tomēr mēs gaidījām, ka tas tiks pateikts arī publiski. Taču – nekā. Žēl, jo šāds solis būtu cieņas vērts. Klusiņām iečukstēt ausī atbalstu spēj gandrīz ikviens, bet lai to izteiktu skaļi, tam vajadzīga drosme un pārliecība. Šāda nostāja "čurikiem" vairs neder.

Tomēr patiesu mūsu atzinību mūsu acīs pelna Juris Dobelis, kurš meklēja veidus, kā mums palīdzēt. Kā viņš pats izteicās, viņš vēl aizvien ir gatavs izrakstīt mums jaunas caurlaides ieejai Saeimas ēkās. Paldies viņam par to! Tomēr sākumā centīsimies aizstāvēt mūsu tiesības, panākot, lai tiktu atdotas mums netaisnīgi atņemtās preses akreditācijas.

Lasītājs var ieskatīties atsevišķu Saeimas deputātu domās, kuras tika pierakstītas 9.maija dienā. Iesaku visiem izlasīt iepriekšējo laikraksta DDD numuru, kurā ļoti detalizēti ir aprakstīta situācija, kādā nācās strādāt žurnālistēm. Pašiem deputātiem es ieteiktu neapvainoties par maniem komentāriem. Lai šis jūsu darbības reālais novērtējums nerada aizvainojumu, bet drosmi un uzdrīkstēšanos tomēr sākt kalpot savai tautai, īstenojot konsekventu latviešu tautas glābšanas programmu. Mēs jūs vērojam un gaidām labus un pareizus lēmumus un darbus, godātie deputāti! Mēs mācēsim pateikt paldies.

– Dobeļa kungs, kā jūs vērtējat izveidojušos situāciju, kad akreditētus žurnālistus neielaiž Saeimas ēkā?

– Ja rodas gadījums, ka žurnālists, visus noteikumus ievērodams, Saeimā netiek ielaists, tad tas ir jānoskaidro īpaši! Ja šāds gadījums šeit ir bijis, tad par to ir īpaši jārunā.

– Vai katram deputātam individuāli iesniedzot oficiālu vēstuli, tiek pārkāpts kāds Saeimas iekšējās kārtības noteikums?

– Nu, nē. Tā ir tāda jocīga pieeja. Viena no jums, jauka meitene man iesniedza dokumentu, kuru es izlasīju. Tajā nav nekas slikts. Es darbojos, cik es protu savos deputāta ietvaros. Man tāpat nepatīk, ka šeit ir visādi sabraukuši. To es esmu vienmēr teicis, arī no šīs tribīnes.

– Bet deputāts Kārlis Leiškalns žurnālistei, kura sniedza viņam adresēto vēstuli, solījās "sadot pa purnu". Kā jūs komentētu šādu tautas kalpa izteicienu?

– Ja tā tas ir bijis, tad man atliek tikai paraustīt plecus. Vai tad jums tādām mazām, vājām meitenēm ir "jādod pa purnu"? Tas jau nu būtu zem katras kritikas. Godīgi sakot, esmu ārkārtīgi pārsteigts par to, ka viens dūšīgs vīrietis kaut ko tādu var pateikt. Vai tiešām viņš tā ir teicis? Tas man ir kaut kas nesaprotams. Jums vajadzētu ar viņu par to parunāt.

– Bet jūs taču arī varētu parunāt, vai ne tā?

– Es viņam noteikti uzprasīšu: "Kārli, vai tu tiešām ar savu "būdu" piegāji pie vienas trauslas meitenes un teicāt, ka viņa dabūs...?"

– Jums kā deputātam ir iespēja ierosināt likumus. Vai esat iepazinies ar Latvijas Nacionālās frontes iesniegto likumprojektu par Latvijas dekolonizāciju?

– Jā, es to lasīju. Izlasīju, tad arī apspriedu frakcijā, bet... Ir viena nelaime – līdz vēlēšanām atlikušie mēneši ir pārāk maz, un jebkura iniciatīva tiek dažādi uztverta. Ja jūs esat nopietna organizācija, un es ticu, ka tāda esat, es jums iesaku skart šo jautājumu, līdzko beigsies vēlēšanas, kad politiskās kaislības paies malā.

– Bet tad jau jūs būsiet aizmirsuši mūs pa visam...

– Beidziet! Es visus četrus gadus braucu godīgi pa visu valsti. Atvainojiet, es jums arī varu parādīt, kur esmu bijis. Un turpināšu to darīt. Es tikai, draugi mīļie, nezinu, vai te vēl būšu.

– Mēs jau jums gribam tikai palīdzēt. Šīs vēlēšanas no iepriekšējām atšķirsies ar to, ka darbu iegūs tikai tie deputāti, kuri būs gatavi kalpot latviešu tautai.

– Es to daru jau kopš 19 gadu vecuma. Visu šo laiku es esmu darījis visu, lai kalpotu latviešu tautai.

– Bet latviešu tauta grib likumu...

– Lūdzu, strādāsim arī pie likuma!

Varētu turēt Juri Dobeli pie vārda. Man tikai liekas vairāk kā dīvaini, kāpēc deputāts baidās un izvairās ierosināt likumprojektu par Latvijas dekolonizāciju pirms Saeimas vēlēšanām. No latviešu tautas viņam nudien nebūtu jābaidās, tieši otrādi. Bet varbūt, ka vainīgi ir "čuriki"? Ja nē, tad lai pierāda savu uzticību latviešu tautai bez izlikšanās! Mūs vairs neapmierina deputātu blēņošanās un nekā pamatīga nedarīšana.

Brīdī, kad Latvijas Nacionālās frontes žurnālistēm neļāva ieiet Saeimas galvenajā ēkā, kur vēlāk notika balsojums par latviešu valodas piesmiešanu, ārpusē, netālu no trepēm stāvēja deputāts Inkēns un, sarunājoties ar Borisu Cilēviču, vienaldzīgi vēroja notiekošo. Es atceros Inkēnu vēl no "Labvakar" laikiem, kad tauta viņu dievināja. 9.maijā Inkēns balsoja nepareizi, pazemojot latviešu tautu. Interviju viņš negribēja dot, jo neatbalstot Latvijas Nacionālās frontes idejas. Viņš apgalvoja, ka LNF cīnoties pret šo valsti. Uztveru šo viņa izteikumu ar smaidu, jo maskas krīt, un 4.maija jeb kangaru-pederastu režīma iniciatori parāda savas īstās sejas. Varu atbildēt ar Gardas kunga vārdiem: "Ja Inkēns sevi uzskata par piederīgu valdošajam kangaru-pederastu režīmam, tad var teikt, ka tieši viņš darbojas pret Latviju, kuras saimnieki ir latviešu tauta." Atspoguļoju īso sarunu ar bijušo astoņdesmito gadu beigu nacionālistu.

– Inkēna kungs, vai varētu uz pāris jautājumiem?

– Nē, nevarētu.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka neatbalstu jūsu idejas. Tāpēc, ka jūs droši vien gribat sasniegt to pašu mērķi, ko grib lielākā daļa no Saeimā ievēlētajiem cilvēkiem, izņemot varbūt frakciju, kuru pārstāv Cilēviča kungs. No tā es visdrīzāk sliecos domāt, ka jūs varbūt subjektīvi to nesaprotat, bet objektīvi jūs strādājat pret šo valsti.

– Latvijas Nacionālā fronte aizstāv latviešu tautas intereses Latvijā. Inkēna kungs, vai tas, ka cīnāmies par tiesiskuma atjaunošanu Latvijā, par Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju, ir cīnīties pret šo valsti?

– Jūs cīnāties vārdos. Tikmēr tie cilvēki, kuri sēž, ražo likumus un uzlabo latvisko vidi, cīnās darbos. Un tā ir liela starpība!

Godīgi sakot, no Edvīna Inkēna teiktā es neko nesaprotu. Jūtos sašutusi par latviešu tautas interešu aizstāvošās organizācijas Latvijas Nacionālās frontes pielīdzinājumu Saeimā sēdošajiem latviešu tautas nodevējiem un nīdējiem. Mūsu mērķi ir kardināli pretēji. Inkēns nekaunīgi paziņoja, ka ražojot likumus, kas uzlabojot latvisko vidi. Vai viņa balsojums par minētajiem grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā uzlabos latvisko vidi Latvijā? Tādas nekrietnības var sludināt tikai zemisks un negodīgs cilvēks.

It kā nedaudz saprātīgāk runāja tēvzemietis Vents Balodis. Tomēr liekās dīvaini, ka arī viņš nedarīja nekā, lai publiski aizstāvētu Latvijas Nacionālās frontes biedres. Vai tiešām vīriešiem trūkst drosmes taisnīgi nostāties jaunu sieviešu pusē? Ieklausoties deputāta teiktajā, rodas sajūta, ka viņš vēlas strādāt, tikai visi viņam traucē. Varētu jau paauklēt un pabužināt neuzņēmīgos deputātiņus, ja vien tam būtu kāda jēga. Nostāja pret likumprojektu "Par Latvijas dekolonizāciju"tā arī palika "miglā tīta".

– Latvijas Nacionālā fronte cīnās par Latvijas deokupācijas un dekolonizācijas veicināšanu. Kāda ir jūsu attieksme pret šāda tiesiskuma atjaunošanu mūsu valstī?

– TB/LNNK ir devusi ļoti daudz priekšlikumu koalīcijas partneriem. Jāprasa, kāpēc Muciņa kungs tik ilgi "marinē" juridiskajā komisijā likumprojektu par lustrāciju bijušajiem VDK darbiniekiem (tas ir likums, kas nosaka čekas darbinieku tiesību regulēšanu. – L.M.), kuru esam piedāvājuši. Spēku samērs Saeimā ir tāds, ka mums ir grūti virzīt šādus projektus. Nav koalīcijas partneru, nav atsaucības.

– Apgāda "Vieda" izdotajā grāmatā "Par Latvijas dekolonizāciju" ir publicēti ļoti konkrēti dekolonizācijas nepieciešamības pamatojumi, ieteikumi tās realizēšanai un likumprojekti. Lai ierosinātu Saeimā izskatīšanai konkursa pirmās vietas ieguvēja Zigurda Strīķa izstrādāto likumprojektu "Par Latvijas dekolonizāciju", ir nepieciešami 5 deputātu paraksti. Lejas kungs ir izteicis gatavību to atbalstīt. Vai varētu cerēt, ka arī jūs būtu viens no šiem pieciem?

– Tā vēl nav uzvara, kad pieci deputāti iesniedz šo likumprojektu Saeimā. Uzvara ir tad, ja vismaz 51 deputāts nobalso par šī likumprojekta pieņemšanu galīgā lasījumā.

– Vai esat iepazinies ar šo likumprojektu?

– Neesmu.

– Kad iepazīsities, vai atbalstīsit šāda likuma nepieciešamību Latvijā?

– Varbūt. Var arī atbalstīt.

– Tabūna kungs, vai esat iepazinies ar Latvijas Nacionālās frontes adresēto un iesniegto vēstuli jums?

– Ļoti pavirši. Tā ātri, pārskrienot pāri. Jo šodien mums ir apspriežams ārkārtīgi svarīgs jautājums par valodu. Bet ne jau man jūs par to pārliecināt! Es gribētu teikt, ka mēs ejam faktiski uz barikādēm.

– Vai piekrītat, ka visi samilzušie jautājumi par latviešu valodu atrisināsies paši tad, kad tiks veikta Latvijas deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija?

– Šodien jau pieņemts gandrīz par nekorektu lietu runāt par deokupāciju, dekolonizāciju, derusifikāciju. Ir jārunā par šīm lietām! Es dažādos veidos, sākot no tā laika, kad biju žurnālists un triju Saeimu deputāts, katru reizi iespējamā likuma apspriešanas sakarā esmu par to runājis. Latvijai vajadzēja un vēl šodien nav par vēlu izstrādāt ļoti kardinālu, pārdomātu deokupācijas, dekolonizācijas programmu. Ar to vajadzēja sākt.

– Vai kļūsiet par vienu no pieciem deputātiem, kurš ierosinās Saeimā izskatīšanai likumprojektu "Par Latvijas dekolonizāciju"?

– Šī lieta ir ārkārtīgi sarežģīta. Faktiski Saeimas, ieskaitot Augstāko Padomi, šo lietu ir sarežģījušas, parakstot līgumus ar Krieviju, pieņemot absolūti nepieņemamu pilsonības likumu, par kuru tika rīkots 1998.gadā arī referendums, kad tautu piemānīja. Bet nekad nav par vēlu.

– Vai piekrītat, ka latviešu tauta ir apkrāpta?

– Jā, jo latviešu tautu apkrāpj katrās Saeimas vēlēšanās.

Tā arī Tabūna kungs nepateica, vai viņš pievienosies Jānim Lejam un Saeimā ierosinās likumprojektu "Par Latvijas dekolonizāciju", un kā novērst pieļauto kļūdu sekas jeb latviešu tautas apkrāpšanu. Jau sen esam pārliecinājušies, ka Pēteris Tabūns runā jeb atvēzējas pa rubli, bet sit jeb realizē iecerēto – tikai pa tādu puskapeiku. Latvijas Nacionālā fronte cilvēkus vērtē pēc darbiem, bet tēvzemiešiem reālu darbu, kuri nodrošinātu latviešu tautai attīstību Latvijā, pagaidām nav. Tabūna kungs bieži uzsvēra, ka viņi jau darot, bet tieši pārējie ir tādi, kas traucē. Šī ir novecojusi dziesma, jo nav nepaveicamu darbu, ir tikai "čuriku turēšana" brīdī, kad rodas izdevība tos veikt. Ja Tabūns baiļojas un bažās par apkrāpto latviešu tautu, tad lai nāk talkā Latvijas Nacionālajai frontei! Taču viņš sacīja, ka mēs kādreiz darbībā un izteicienos "šaujam pār strīpu". Kādu strīpu? Vai to, līdz kurai var tikai izlikties par nacionālistu, skaisti runāt, bet tālāk jau lietas kļūst nopietnas?

"DDD"
Nr.3
2002.gada 23.maijs