Saruna ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) vadītāju Baibu Paševicu

DDD: Bezdarbs ir viena no lielākām nelaimēm, kas šobrīd skar cilvēkus. Kāda šodien ir situācija valstī – vai ir pamats uztraukties, ka bezdarba līmenis var palielināties? Kā tas vispār ir mainījies, ņemot vērā pēdējo gadu situāciju valstī?

Baiba Paševica: Ja palūkojamies uz paveikto 20 neatkarības gadu laikā, faktiski šajā periodā varam runāt par divām krīzēm: 1998. gadā tā sauktā Krievijas krīze un, protams, 2008. gadā globālā krīze, kura skāra Latviju jau daudz smagāk nekā iepriekšējā. Operatīvie dati, kas pieejami par šā gada oktobri, novembri un decembra sākumu, norāda jau uz zināmu stabilitāti, kad faktiski lielas izmaiņas vairs nenotiek – kopējais bezdarbnieku skaits ir 130 tūkstoši, bezdarba līmenis – 11,5%. Vai tas ir daudz vai maz? Ja mēs paskatāmies uz 2009. gadu, uz 2010. gada sākumu, kad atsevišķās nedēļās bezdarbnieku skaits sasniedza 197 tūkstošus, tad situācija tagad, protams, ir būtiski uzlabojusies – gan ne tik strauji, kā gribētos, bet par stabilitāti visā šā gada garumā varam runāt.

Ja paskatāmies uz visu šo 20 gadu periodu, man jāatzīst, ka vēl neesam sasnieguši 1999. gada aprīļa augstāko punktu, kad reģistrēto bezdarbnieku skaits bija 121 tūkstotis, bet reģistrētais bezdarba līmenis – 10,2%. Salīdzinot šīs divas situācijas, jāsecina, ka šobrīd stāvoklis ir nopietns – bez darba ir ļoti liels cilvēku skaits. Tas nozīmē, ka, vērtējot notiekošo ne tikai no pabalstos izmaksātajām summām, bet arī no tā, cik viegli vai grūti cilvēkiem ir iesaistīties darba tirgū, mūsu mazajai ekonomikai jebkurā gadījumā situācija ir ļoti sarežģīta. Jāņem vērā vēl kāds ļoti svarīgs aspekts – vairāk nekā 57 tūkstoši, tātad četrdesmit četri procenti no visiem bezdarbniekiem, bez darba ir ilgāk nekā gadu.

DDD: Jā, viena lieta, ja cilvēki īslaicīgi ir darba meklējumos, bet, šķiet, ka pēdējos gados ļoti raksturīgs ir bezdarbnieku kontingenta nemainīgums.

B.P.: Jā, tā tas diemžēl ir. Pēc saviem datiem mēs faktiski redzam, ka cilvēki visātrāk iekārtojas darbā pirmos sešus mēnešus. Ja pirmajos sešos mēnešos tas nav izdevies, meklējumu un darbā iekārtošanās process ir ļoti, ļoti sarežģīts.

DDD: Kāpēc cilvēki nevar iekārtoties darbā – vai tas ir tādēļ, ka gluži vienkārši nav darba, vai arī cilvēki vairs negrib strādāt un paļaujas slinkumam?

B.P.: Gadījumi ir visdažādākie – arī tādi, kad cilvēks gluži vienkārši negrib strādāt. Lielākā daļa vēlās strādāt, bet bez prasmju atjaunošanas, bez psiholoģiskā un sociālā atbalsta viņi vairs to nevar.

DDD: Tātad bezdarbniekiem nepieciešamas jaunas prasmes?

B.P.: Pat ne jaunas. Ja, piemēram, pianists pusgadu vai gadu nespēlē klavieres, viņš, lai arī notis pazīst, zaudē pirkstu veiklību. Tāpat ir ar citiem speciālistiem. Ja ilgstošāku laiku nestrādā profesijā, zūd prasmes, iemaņas, un tās ir grūti atjaunot.

DDD: Ko valsts dara šajā ziņā, lai cilvēkam ātrāk būtu iespējams atgriezties darba tirgū? Vai, jūsuprāt, ir vēl kaut kas, ko valsts varētu darīt, bet nedara? Plaši tiek runāts par sociālajiem pabalstiem, kas nestimulē atgriezties darbā. Varbūt vajadzētu mainīt šo sistēmu – nevis maksāt pabalstus, bet subsidēt darbavietas, lai cilvēki būtu spiesti strādāt?

B.P.: Jūsu uzdotajā jautājumā ir ietvertas ļoti daudzas problēmas. Ja runājam par sociālo atbalstu, tad diemžēl ir arī tādi gadījumi, kad cilvēki izvēlas labāk saņemt garantētā ienākumu minimuma pabalstu, nekā strādāt, jo tas ir izdevīgāk. Tā diemžēl ir realitāte. Lai izvairītos no šādām situācijām, kad cilvēkiem ir izdevīgāk palikt mājās un nedarīt neko, tika radīts krīzes laika pasākums – darba prakse pašvaldībās ar 100 latu stipendiju. Tas jau faktiski ir sociāls pabalsts − tikai, lai cilvēks to saņemtu, viņam ir pienākums arī pret valsti. Protams, tie ir fiziski smagi un bieži nepatīkami darbi, bet ar motivāciju, lai cilvēkam rastos vēlme meklēt labāk atalgotu, pastāvīgu darbu.

DDD: Kaut vai būt ritmā – no rīta celties, iet uz darbu un vakarā atgriezties mājās.

B.P.: Tieši tā. Ja šajā ekonomiskajā situācijā valsts nodrošinātu subsidētas darbavietas, tas momentā grautu konkurenci. Jebkura darba algas subsīdija privātajā biznesā grauj konkurenci, tādēļ ar subsidētām darbavietām jābūt ļoti uzmanīgiem. Tādēļ tā saucamā simtlatnieku programma, kurā iesaistījās vairāk nekā 120 tūkstoši cilvēku, bija paredzēta vienīgi pašvaldībās dažādu sabiedriska labuma, piemēram, teritoriju labiekārtošanas darbu veikšanai.

Mēs bezdarbniekam piedāvājam arī dažāda veida apmācību, piemēram, gadījumos, kad profesija ir zudusi, vai, kad ir nepieciešama jaunas profesijas apguve. Ir situācijas, kad tas ir pamatoti un nepieciešami, bet, protams, ne vienmēr. Tāpēc ir vajadzīgs karjeras konsultants, kurš izvērtē, vai cilvēkam vispār ir jēga apgūt kādu konkrētu viņa izvēlēto profesiju, jo atsevišķās situācijās, skaidri redzot un saprotot, ka darba tirgū dažādu iemeslu dēļ ar šo profesiju bezdarbnieks nevarēs iekārtoties pastāvīgā darbā, apmācība nemaz nav vajadzīga.

Pastāv arī neformālās izglītības pasākumi, kuros var iegūt vai pilnveidot profesionālajā darbībā noderīgās un darba devēju pieprasītās papildiemaņas un zināšanas visdažādākajās jomās, piemēram, datorprasmes, grāmatvedība, valodas utt. Šādi cilvēks paaugstina savu konkurētspēju, lai ātrāk atgrieztos darba tirgū.

DDD: Kādās sfēras šobrīd trūkst darbinieku?

B.P.: Tās ir šauri specializētas jomas.

DDD: Piemēram...

B.P.: Nav nozīmes saukt piemēru, jo varbūt viens divi cilvēki pa visu Latviju ir vajadzīgi. Un šādās šauri specializētās jomās daudz cilvēku nekad nav sagatavoti. Bet jebkurā jomā kvalificēts profesionālis ir vajadzīgs, un tas ir pirmais, ko darba devēji meklē. Ja cilvēks savā jomā būs profesionālis, viņš būs pieprasīts un konkurētspējīgs.

Amatas – zelta pamats

DDD: Pēdējos gados ļoti daudzi vēlas apgūt, tēlaini izsakoties, visādas “muldētāju” profesijas – politologi, sociologi, psihologi utt. Praktisku darbu darītāju, amatnieku ir maz, tādēļ bieži vien ir grūti atrast īstu meistaru.

Baiba Paševica: Vai nu tādu nav, vai arī viņi ir atraduši darbu un strādā. Īstenībā zelta roku meistari, ja tā var izteikties, apkārt nemētājās un bezdarbnieku rindās nenīkst.

DDD: Vai, jūsuprāt, valstij nebūtu jāmaina izglītības politika, veicinot interesi par amatniecību, tehniskajām nozarēm? Profesionālā izglītība atstāta novārtā..

B.P.: Tā ir problēma. Mēs ar to saskaramies, vērojot jauniešus, kuri nāk pie mums un reģistrējas kā bezdarbnieki. Diemžēl gandrīz septiņdesmit procenti no viņiem nav apguvuši nekādu profesiju vai amatu, vai nav pabeiguši pat pamatskolu.

Šo situāciju esam apsprieduši ar valdības un Izglītības ministrijas pārstāvjiem. Arī šobrīd piedalāmies Izglītības un zinātnes ministrijas komisijās, kurās tiek spriests par to, kādā virzienā un ko vajadzētu jauniešiem mācīt, lai sagatavotu viņus darba dzīvei. Latvijā kopumā tā ir liela problēma – nav ilgtermiņa vīzijas un redzējuma, kur un kā šos jauniešus virzīt, ko viņiem mācīt. Ir vidusskolas programma, tajā pašā laikā pamatzināšanas ķīmijā, fizikā, algebrā, ģeometrijā nereti ir ļoti vājas.

DDD: Pirmskara Latvijā būt par amatnieku bija goda lieta...

B.P.: Arī šobrīd tā ir goda lieta. Pie tiem amatniekiem, kuri par savu darbu varēja dot garantiju, visu krīzes laiku bija rindas...

DDD: Tie ir izņēmumi. Manuprāt, trūkst valstiskas kampaņas, kas iedrošinātu jauniešus apgūt amatu.

B.P.: Tas, ka nav šādas kampaņas un ka mums nav informācijas par saviem izcilajiem amatniekiem (ne jau par kādu augsto tehnoloģiju profesijām, bet par labiem sava amata pratējiem), vēl nenozīmē, ka tādu nav, tieši otrādi – ir. Mediji mums pasniedz kaut kādus īpašus gadījumus, kādus īpašus sasniegumus – jā, to arī vajag, bet, tad ir tā, kā jūs sakāt – sabiedrībā rodas sajūta, ka nav vairs ne meistaru, kas ar koku strādā, ne meistaru, kuri prot labi krāsot. Bet viņi ir un viņi strādā!

Bezdarbnieki pamet Latviju

DDD: Kā bezdarbnieku skaitu un darba tirgu ietekmē iespējas aizbraukt uz ārzemēm? Vai tad, ja šo iespēju nebūtu, bezdarbnieku skaits būtu lielāks?

Baiba Paševica: Domāju, ka noteikti būtu lielāks. Kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā, jebkurš Latvijas iedzīvotājs var brīvi konkurēt visā lielajā Eiropas Savienībā, ko arī cilvēki dara.

DDD: Kā ir ar tiem, kuri vēlas atgriezties? Viņi var atrast darbu?

B.P.: Saprotiet, nav jau to darbavietu tik daudz, cik būtu nepieciešams. Ja mēs runājam, ka šobrīd ir 3000 darbavietas (šā gada augustā kopš 2008. gada pirmo reizi mums bija pieejamas vairāk nekā 4000 darbavietas), tad, salīdzinot ar iepriekšējiem krīzes gadiem, tas ir daudz. Protams, ka tas, ņemot vērā lielo bezdarbnieku skaitu, tik un tā ir nepietiekami – uz vienu darbavietu ir 42 bezdarbnieki. Salīdzinājumam varu minēt, ka 2007. gadā bija divi bezdarbnieki uz vienu darbavietu. Ir atšķirība!

Zinu, ka jaunie cilvēki ļoti labprāt atgrieztos Latvijā. Viņi atbrauc, bet darbavietu nav.

DDD: Ja situācija ir tik slikta, ja ar darbu nevaram nodrošināt ne tikai Latvijā dzīvojošos, bet pat latviešus, kuri šobrīd dzīvo ārzemēs, kādēļ valdība runā par nepieciešamību ievest strādniekus-ārzemniekus? Vai nevajadzētu vairāk uztraukties par to, kā panākt, lai latvieši atgrieztos?

B.P.: Tieši tā – nepieciešams izstrādāt programmu, lai motivētu latviešus atgriezties.

Mūsu politiķiem ļoti strauji jāizstrādā migrācijas politika, jo pēc pieciem, septiņiem, desmit gadiem būs situācija, ka mums trūks darba roku. Lai tā nebūtu, jau šodien pilnīgi skaidri jāzina, kurā virzienā vēlamies iet. Es jums pilnīgi piekrītu, ka vispirms jāaicina atpakaļ savi cilvēki. Jādomā, kā to izdarīt – kas būs tas burkāns, lai tie cilvēki gribētu atgriezties.

DDD: Ja runājam par tiem pieciem, septiņiem, desmit gadiem – vai jums ir zināms, kurās nozarēs trūks darbinieku?

B.P.: Tad jums jāiet runāties uz Ekonomikas ministriju. Nodarbinātības valsts aģentūra, rīkojot darba devēju aptaujas, veic īstermiņa darba tirgus prognozes.

DDD: Saprotu, ka tā nav jūsu atbildība, bet, kā jūs varat strādāt, domāt un plānot iestādes darbu, veidot apmācību programmas, ja jums nav informācijas no Ekonomikas ministrijas?

B.P.: NVA piedāvātās apmācību programmas un pārkvalificēšanās iespējas tiek saskaņotas ar pieprasījumu darba tirgū. Bezdarbnieku apmācība notiek tikai darba devējiem nepieciešamo izglītības programmu apguvei. Aktuālo profesiju un pamatprasmju sarakstu, no kura bezdarbnieks var izvēlēties apmācību programmu, apstiprina Labklājības ministrijas izveidota komisija, kurā ir pārstāvētas nozaru ministrijas, arī Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministrija, pārstāvēti sociālie partneri un, protams, mūsu aģentūra. Profesiju saraksta sagatavošanā vērā tiek ņemtas gan nozaru attīstības tendences, vakanču skaita izmaiņas un bezdarbnieku profila izmaiņas.

Dzīvojam vienai dienai

Baiba Paševica: Ekonomikas ministrijai būtu jāredz Latvijas attīstība ilgtermiņā, lai šodienas bērndārzniekiem varētu skaidri pateikt, kādā virzienā attīstīt savas spējas, talantus, lai būtu Latvijai vajadzīgi. Nodarbinātības valsts aģentūra cīnās ar sekām, reaģējot uz to, ko darba devējam vajag šodien, pēc mēneša, pēc pusgada. Darba devējs pasaka: man vajag, piemēram, piecus poligrāfistus! Mēs skatāmies, vai datu bāzē ir atbilstoši darba meklētāji. Ja tādu nav, sadarbojoties ar darba devēju, atlasām piemērotākos kadrus, noformējam grupas un apmācām. Pēc kursa beigām cilvēki sāk strādāt.

DDD: Izklausās pēc caurumu aizlāpīšanas...

B.P.: Šis ir normāls process. Mums jāsniedz atbalsts cilvēkiem šodien – īstermiņā, skatoties pēc tā, kāds mums ir šis bezdarbnieku kvalitatīvais sastāvs.

DDD: Tātad tie cilvēki, kuri šobrīd ir ārzemēs, nevar gluži vienkārši piezvanīt jums: es gribu braukt mājās – kas būtu tas, uz ko varētu cerēt?

B.P.: Ir jākonkurē! Šis cilvēks atbrauks un, tāpat kā citās Eiropas valstīs, konkurēs ar tiem, kuri ir šeit. Un varbūt šī konkurēšana nebūs tik sekmīga, kā bija domāts, jo zināšanas, kas apgūtas divus vai piecus gadus pirms aizbraukšanas, tagad jau ir aizmirstas, bet darba iemaņas zudušas.

Slinkum, slinkum, laid mani vaļā!

DDD: Latvieši vienmēr uzskatīti par strādīgiem, čakliem. Vai neesat ievērojusi, ka tautasdziesmās apdziedātais latviešu darba tikums šodien ir zudis – cilvēki šodien meklē iespējas nestrādāt un saņemt tikai pabalstus?

Baiba Paševica: Domāju, ka vienmēr, visos laikos un dažādos darba kolektīvos, ir bijuši cilvēki, kas ir sliņķi, kuri nav gribējuši strādāt. Tādi cilvēki ir bijuši un būs, viņi var gulēt tikai uz krāsniņas un pavēlēt līdakai. Tomēr lielākā daļa vēlas strādāt un godprātīgi to arī dara. Nevaram teikt, ka šodien kaut kas ir kardināli mainījies. Arī tajos laikos, kad šīs tautasdziesmas tapa, bija tādi, kuri nevēlējās strādāt.

DDD: Atceros tikai pāris sižetus televīzijā, kad pašvaldību darbinieki bezdarbniekiem, nespēdami izmaksāt visus pabalstus, piedāvāja iespēju izaudzēt sev kartupeļus. Diemžēl vairumā gadījumu zeme aizauga un raža palika nenovākta.

B.P.: Tāpēc, ka slinkums strādāt.

DDD: Bet vai šāda situācija jaunajai paaudzei nerada nelabas tradīcijas?

B.P.: Domāju, ka ar šīs krīzes sekām būsim spiesti sadzīvot un meklēt risinājumus vēl daudzus gadus. Neviens nezina, kā kura ģimene ir pārdzīvojusi vai vēl pārdzīvo šos darba zaudējumus, kā tas atspoguļosies nākotnē – arī no psiholoģiskā vai veselības stāvokļa. Diemžēl no šādiem aspektiem valstiski kopumā to nevērtējam. Manuprāt, to vajadzētu nekavējoties darīt. Šobrīd katrs individuāli mēģina tikt galā ar savu bēdu.

DDD: Trūkst valstiskas domāšanas – tiek dzēsti kaut kādi ugunsgrēki, bet valsts vadītāji nesajūt savu tautu un nav atbildības par cilvēkiem...

B.P.: Mums jau arī pārmet: jūs tikai piereģistrējat bezdarbniekus. Nesen klausījos pārmetumus, ka mums arī ir iepirkums psihologiem – kamdēļ mums, nodarbinātības aģentūras darbiniekiem, vajagot psihologus – ha-ha-ha! Jā, arī mums vajadzētu psihologus, bet nav.

Psihologi vajadzīgi tādēļ, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri palikuši bez darba. Tāds klasisks piemērs ir cukurfabriku likvidēšana. Lielākajai daļai tur strādājošo bija ap 40 gadiem un vairāk. Darbs cukurfabrikā viņiem bija vienīgais visā mūžā – tā bija vienīgā profesija, kuru tie apguvuši un arī godprātīgi pildīja. Problēma bija arī tā, ka liela daļa šo cilvēku nerunāja latviski. Vispirms ar viņiem bija jāstrādā psihologiem, lai sakārtotu viņa psihi, skaidrojot, ka jāiet tālāk, jāiemācās latviešu valoda, jādomā par jaunas profesijas apguvi. Un to, starp citu, liela daļa šo cilvēku arī izdarīja.

Lai okupanti meklē darbu Krievijā!

DDD: Kādēļ gan Latvijai – neatkarīgai, nacionālai valstij – būtu jārūpējas par tiem, kuri visas savas dzīves laikā nav pat latviešu valodu iemācījušies?! Vai jums nešķiet, ka valdībai vajadzētu starpvalstu līmenī risināt šos jautājumus, vienojoties ar Krieviju, lai cilvēki, kuri ir bez darba, nemāk latviešu valodu, pārceltos uz dzīvi Krievijā? Tā viņiem būs arī psiholoģiski vieglāk – nebūs jāmokās, jāmācās valoda un jāuzturas vidē, kas viņiem kulturāli ir pilnīgi sveša.

Baiba Paševica: To gan nevaru pateikt, kā būtu jādara politiķiem. Zinu gadījumus, kad cilvēki aizbrauc un strādā Krievijā, bet mēs nebūt nevaram teikt, ka aizbraukuši tikai krievi. Ir arī daudz uzņēmīgu latviešu, kuri Krievijā darbojas pietiekami sekmīgi. Domāju, ka valstij būtu jānodrošina iespēja, un cilvēkam būtu arī pienākums apgūt latviešu valodu.

DDD: Ja 50 gadu laikā cilvēks to nav vēlējies darīt un nav iemācījies latviešu valodu, tad viņš ir nepārprotami parādījis savu negatīvo attieksmi pret latviešu tautu. 1996. gadā Saeima pieņēma Deklarāciju par Latvijas okupāciju, kurā ļoti skaidri pateikts, ka Latvijai ir jāveic padomju laikā iebraukušo repatriācija uz viņu etniskajām dzimtenēm. Ja šis konstitucionālais likums tiktu realizēts, atbrīvotos ļoti daudz darba vietu, un latvieši, kuri aizbraukuši no Latvijas, kuri netiek pieņemti darbā, jo nemāk krievu valodu, varētu dabūt darbu.

B.P.: Es varu apgalvot, ka daudz lielākā skaitā darba devēji prasa angļu valodas zināšanas. Ja mēs salīdzinām, tad krievu valoda nekādā gadījumā nav tā, kas no darba devēju puses tiktu prasīta vairāk nekā angļu valoda.

DDD: Jā, angļu valoda tiek prasīta, bet daudzi latviešu jaunieši sastopas ar situācijām, kurās nevar pretendēt uz vienu vai otru darbu tikai tādēļ, ka nezina krievu valodu. Tas ir nepieņemami Latvijā!

B.P.: Es nevaru noliegt – ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad jaunieši patiešām atklāj, ka nav varējuši konkurēt tādēļ, ka viņu krievu valodas zināšanas nav bijušas pietiekamā līmenī. Bet, ja uzņēmums sadarbojas ar Krieviju, tad prasība zināt krievu valodu ir objektīva. Tāpat tas ir ar citām valodām.

DDD: Jūs pati iepriekš teicāt, ka cilvēks, kurš visu mūžu nostrādājis cukurfabrikā, varējis iztikt bez latviešu valodas...

B.P.: Jaunieši latviešu valodu zina; nezina tie, kas vecāki par 40-50 gadiem, jo viņi bijuši noslēgtā vidē, kurā nav bijusi nepieciešamība pēc latviešu valodas.

DDD: Tas ir attieksmes jautājums!

B.P.: Manuprāt, valstij vajadzēja izstrādāt tādus noteikumus, lai viņiem nebūtu bijis tik vienkārši savā mikrorajonā dzīvot bez latviešu valodas zināšanām.

DDD: Tā tomēr ir un paliek šo personu attieksme. Rosinu jūs padomāt par to, ka Latvija ir vienīgā vieta, kur latviešu tauta var dzīvot un attīstīties. Tas ir tikai normāli, ja latvietim Latvijā būtu iespēja strādāt, bet viņa vietu aizņem cilvēki, kuri pat nevīžo mūsu valodu iemācīties. Viņiem plašākas iespējas, jo krieviski runājošā pasaule ir ļoti plaša, bet mēs, latvieši, šeit, savā zemē, nerūpējamies par savējiem.

B.P.: Mēs paši jau šo situāciju visus šos 50 gadus esam veicinājuši. Lietuvieši un igauņi tomēr vairāk ir piespieduši viņus...

DDD: Redziet, kad mēs, latvieši, satiekamies un runājam, tad tā vietā, lai saliktu galvas kopā un padomātu, kā palīdzēt savai tautai, meklējam veidus, kā šiem “nabaga” cilvēkiem, kuri īstenībā parāda necieņu mūsu tautai, nenodarītu pāri. Bet tieši viņi taču nodara pāri mūsu tautiešiem! Iedomājieties, cik daudz latviešu dzīvo bez darba, jo viņu vietas ir aizņemtas.

B.P.: Nu – un ko jūs ierosināt?

Jāīsteno pozitīvā diskriminācija

DDD: Pastāv tāds jēdziens kā pozitīvā diskriminācija. Vācijā strādājošais latvietis stāstīja, kā tur šīs lietas tiek kārtotas – vispirms darbā tiek pieņemts vācietis un tikai tad, ja vieta paliek brīva, darbu iespējams dabūt iebraucējam. Turklāt ik brīdi darbiniekam-iebraucējam ar attieksmi no apkārtējiem tiek atgādināts, ka viņš ir svešinieks. Vācijā vispirms padomās par vācieti un tikai tad par iebraucēju, un neviens to neuzskata par kaut ko nenormālu. Mums šeit, Latvijā, vajadzētu rīkoties līdzīgi – vispirms parūpēties par latviešiem!

Baiba Paševica: Lai pasargātu Latvijas darbaspēka intereses un tiesības, arī mūsu valstī gadījumos, ja darba devējs ir paredzējis nodarbināt viesstrādniekus no trešajām valstīm, tas var notikt tikai tad, ja šī brīvā darbavieta ir reģistrēta NVA filiālē un pēc reģistrēšanas tā noteiktu laiku netiek aizpildīta. Jāpiebilst, ka NVA filiālēs tiek veikta arī īpaša iespējamo vietējo darbinieku atlase tām vakantajām darbavietām, uz kurām var pretendēt viesstrādnieki. Taču, ja pieprasītajās specialitātēs neizdodas atrast vietējos darbiniekus, darba devējs ir tiesīgs nodarbināt ārzemju speciālistus.

Darba devējs arī pats var rūpēties par to, lai viņa uzņēmumā strādā vietējais darbaspēks.

DDD: Bet kāpēc, jūsuprāt, Latvijas darba devēji nerīkojas līdzīgi kā, piemēram, uzņēmēji Vācijā, nodarbinot vispirms savējos un tikai tad nelatviešus un ārvalstniekus? Kur ir tā problēma?

B.P.: Acīmredzot jāpievēršas atkal mūsu vēsturei – kas tad ir tie darba devēji?

DDD: Lūk, atkal atgriežamies pie tā, ka bez valstiskas un likumīgas iejaukšanās nekas pats no sevis nenokārtosies.

B.P.: Mākslīgi to nav iespējams izdarīt – pašiem jāgrib un jācenšas mainīt šī situācija. Tāpēc ļoti priecājos, ka mums ir programma komercdarbības un pašnodarbinātības uzsākšanai. Šīs programmas ietvaros bezdarbniekiem, kuriem ir ideja un kaut kādas amata prasmes, tiek sniegts atbalsts sava biznesa uzsākšanai. 2008. gadā liela daļa no šīs programmas dalībniekiem savu darbību sāka kā pašnodarbinātie. Krīzes gados viņi visi ir attīstījušies, pilnveidojušies, un šobrīd jau ir darba devēji, nāk pie mums meklēt sev darbiniekus. Lieliski!

DDD: Ko jūs vēlētu tiem, kuri šobrīd ir bez darba?

B.P.: Teikšu īsi: gribēt, varēt un darīt! Izklausās ļoti vienkārši, bet, ai, cik tas ir sarežģīti! Bieži vien tieši dēļ tās gribēšanas ir problēma, bet vajag sākt ar šo “es gribu sasniegt, es gribu iekārtoties darbā, es gribu izveidot pats savu, mazu uzņēmumu” un tad arī rīkoties. Tāpat leiputrija no gaisa nekritīs. Būs pašam rokas jāpieliek un pašam par sevi jārūpējas.

DDD.: Paldies!

Intervēja Liene Apine