/Uldis Ģērmanis/

Tā sauktā trešā Atmoda (1988.-1991.g.) līdz galam neatrisināja nevienu tai izvirzīto problēmu. Krievijas Federācija, būdama PSRS mantiniece, joprojām nav atzinusi 1940.gada Latvijas okupācijas faktu, nav izvedusi no Latvijas vairāk par miljonu okupācijas laikā uz Latviju pārvietotos Krievijas civiliedzīvotājus (pārkāpts 1949.g. Ženēvas Konvencijas 49.pants), nav atmaksājusi tos zaudējumus, ko Latvija cieta 50 okupācijas gados (pārkāpts 1949.g. Ženēvas Konvencijas 53.pants), nav atdevusi Latvijai piederošo Abrenes apriņķi – sešus pagastus ar kopplatību ap 2000 kv.km (pārkāpts joprojām spēkā esošā 1920.g. 11.augusta Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma 3.pants).

Ko tad paveica pirmajos formālajos neatkarības gados Godmaņa – Birkava – Gaiļa valdības un tā laika likumdevēji?

1991.gada rudenī bija ideāli apstākļi tam, lai īsā laikā panāktu Latvijas okupācijas un aneksijas fakta starptautisku atzīšanu un okupācijas seku likvidēšanu. Tas apzināti netika darīts.

1991.gada 23.augustā pieņemtais Latvijas Republikas AP lēmums Nr.324 "Par Latvijas Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā", ko parakstīja bijušie Latvijas Kompartijas augsta ranga vadītāji A.Gorbunovs un I.Daudišs, apzināti netika realizēts. Latvijas Kompartijas un padomju nomenklatūras bijušās amatpersonas joprojām palika pie varas visos tās līmeņos.

Latvijas Satversmes sapulces 1922.gada 15.februāra kopsēdē pieņemtā Latvijas Republikas Satversme 1990.gada 4.maijā atjaunota tikai formāli, jo netika realizēta starptautiski atzīta juridiska procedūra okupācijas rezultātā likvidētā valstiskuma atjaunošanai. Nav atjaunota pat Latvijas brīvvalsts heraldika, atbilstoši tiem etaloniem, kas apstiprināti 1921.gadā.

Secinājums: visu šo politisko manipulāciju rezultātā radītais valstiskais surogāts nav nekas cits, kā Latvijas PSR turpinājums tikai ar citu nosaukumu. Uzskatīt to par 1918.gada 18.novembra proklamētās un 1940.gadā okupācijas rezultātā likvidētās Latvijas republikas mantinieci nav nekāda juridiska pamata. Jo vairāk. Šis valstiskais veidojums latviešu tautai radīja jaunas problēmas. Tika sagrauta rūpniecība, maigi izsakoties, nīkuļo lauksaimniecība. Tādu savas valsts izlaupīšanu, ko realizēja visas iepriekšējās valdības, vēsture nepazīst. Paātrinātā tempā rit valsts kolonizācijas process. Ap 86 procenti no esošā ekonomiskā potenciāla vairs neatrodas latviešu rokās, ārvalstniekiem tiek iztirgota privātīpašumā gan lauku, gan pilsētu zeme, sevišķi auglīgā Zemgales līdzenuma zeme.

"Stiprus pamatus" Latvijas kolonizācijai ielika bijušais Latvijas Republikas premjerministrs I.Godmanis. Izcilu centību Latvijas pārvēršanai par koloniju ir izrādījis I.Godmaņa ārpolitikas turpinātājs V.Birkavs. Viņa skandalozā darbība sakarā ar Latvijai piederošās Punduru stacijas un suverēnas valsts teritorijas daļas dāvināšanu Krievijai, radīja precedentu Latvijas valsts teritorijas iztirgošanai (tad, kad PSRS valdnieks Ņ.Hruščovs uzdāvināja Ukrainas PSR Krimas pussalu, viņš bija smagā alkohola reibuma pakāpē. Ar kādām psihiskām novirzēm sirgst V.Birkavs?)

Iepriekšminētie faktori valstī radīja tādus ekonomiskos apstākļus, lai latviešiem nedzimtu bērni: 18 tūkstoši latviešu bērnu katru gadu neapmeklētu skolu un latviešu skaits ik gadu samazinātos par kādiem 15 – 16 tūkstošiem. Tas ir genocīds (atbilst 1948.g. 9.decembra Konvencijas par genocīda novēršanu un sodīšanu par to, 2.panta "c" un "d" apakšpunktiem).

Nav apstrīdams fakts, ka 1991.gada 4.maija Republika ir formāli neatkarīga valsts, kas ir starptautiski atzīta. Tie uzdevumi, kas jāatrisina, lai atjaunotu 1918.gada 18.novembra proklamēto Latvijas valsti ir tās iekšējā lieta. šos jautājumus risināt ir tiesības tikai tai Latvijas iedzīvotāju daļai, kas ir bijuši Latvijas valsts pavalstnieki līdz 1940.gada 17.jūnijam un viņu pēcnācējiem. Ārvalstnieku un bezvalstnieku jebkuras aktivitātes šo jautājumu risināšanā ir iejaukšanās suverēnas valsts iekšējās lietās. Sevišķi centīgi iejaucās Latvijas iekšējās lietās bijušais EDSO komisārs Van der Stūls un Baltijas jūras valstu padomes (BJVP) komisārs O.Espersens un komisārs Eiropas paplašināšanās jautājumos G.Ferhoigens EDSO emisāru klātbūtne pasaules "karstajos punktos" nav līdz šim laikam atrisinājusi nevienu problēmu. Gluži otrādi. Tur, kur parādās šie starptautiskie žandarmi – konflikti uzliesmo ar jaunu sparu. Latvijas Nacionālā fronte (LNF) darīs visu iespējamo, lai neitralizētu šo "nāves eņģeļu" graujošo darbību Latvijā.

Latvijas Nacionālās frontes mērķis un uzdevumi:

LNF mērķis – 1918.gada 18.novembrī proklamētās un 1940.gadā okupācijas rezultātā likvidētās Latvijas valsts atjaunošana.

Šā mērķa sasniegšanai jārealizē sekojoši uzdevumi:

1. Jāsasauc Satversmes atjaunošanas sapulce, kurai jāatjauno 1922.gada 15.februāra valsts pamatlikums– Latvijas Republikas Satversme atbilstoši tās burtam un garam:
a) atjaunot 1919.gada 23.augusta Latvijas Pavalstniecības likumu; tā rezultātā tiesības vēlēt būtu tikai pavalstniekiem un to pēcnācējiem, neatkarīgi no nacionālās piederības;
b) izsludināt visu Latvijas pavalstnieku vēlēta Latvijas valsts Prezidenta vēlēšanas pēc mažoritārās vēlēšanu sistēmas;
c) izsludināt jaunas Latvijas valsts Saeimas un pašvaldību vēlēšanas pēc mažoritārās vēlēšanu sistēmas.

2. Atjaunot Latvijas valsts heraldiku, atbilstoši 1921.gada apstiprinātajiem etaloniem.

3. Likvidēt Latvijas okupācijas radītās sekas. Pārtraukt valdošā režīma atbalstīto Latvijas kolonizācijas procesu un likvidēt tā radītās sekas, veicot tūlītēju dekolonizāciju.

4. Bez vilcināšanās realizēt deboļševizācijas procesu valstī, pasludinot komunisma ideoloģiju ārpus likuma. Pamatojoties uz 1948.gada 9.decembra Konvenciju par genocīda novēršanu un sodīšanu par to, saukt pie atbildības bijušās Latvijas Komunistiskās partijas amatpersonas par genocīda pastrādāšanu pret latviešu tautu.

5. 5. Pamatojoties uz 1948.gada 9.decembra Konvencijas par genocīda novēršanu un sodīšanu par to 1.pantu un 2.pantu "c" un "d" apakšpunktiem, saukt pie atbildības amatpersonas, kuras vainīgas genocīda pastrādāšanā LR laikā no 1991. – 2001.gadam.

Latvijas Nacionālās frontes ideoloģiskā bāze

Latvijas Nacionālā fronte nodibināta 1997.gada 27.decembrī kā ārpus politiskiem grupējumiem esoša latviešu nacionālistu un citu patriotiski noskaņotu latviešu, to atbalstītāju pavalstnieku organizācija. LNF ideoloģiskā bāze – nacionālisms, kam nav nekā kopēja ar fašismu. Latviešu nacionālisms – tā ir dziļa cieņa pret savu tautu, tās desmit tūkstošgadīgo vēsturi, kultūru un to valsti, ko izcīnīja mūsu tēvi un vectēvi gadsimta sākumā.

Kritiskajos brīžos, kad apdraudēts valstiskums, tautas turpmākā eksistence un attīstība – tā vienmēr ir pievērsusies nacionālajām idejām. Tā tas bija visu Atmodu laikā. Tauta, kuras ideoloģija balstīta uz nacionālismu, nav uzvarama. Spilgts piemērs tam ir mazās čečenu tautas uzvara pirmajā karā ar Krieviju. Arī otrajā karā Krievija nespēj gūt uzvaru pār Čečeniju, jo tautu uzvarēt nevar.

Divi izcili 20.gadsimta britu vēsturnieki Leviss Namīrs un Alans Teilors teikuši: "Nacionālisms Austrumeiroā sakaus visu, arī komunismu, protams, arī demokrātiju." Tā kā Latvijā demokrātijas vietā ir partokrātija, demokrātijas sagraušana Latvijai nedraud. Nevar sagraut to kā nav.

Latvijas Nacionālās frontes stratēģija un taktika

Lai LNF vienmēr varētu pārstāvēt Latvijas pavalstnieku intereses un neviens nevarētu ar to manipulēt, tā neiekļausies politiskajos grupējumos un neintegrēsies valsts varas pārvaldes institūcijās.

Valstī pastāvot konstitucionālai iekārtai, LNF cīņā par varu tieši nepiedalīsies. Tā savu ietekmi veidos virzot un atbalstot to spēku nākšanu pie varas un darbību, kas realizēs LNF mērķus. Tikai pie šādiem nosacījumiem LNF kalpos neierobežoti ilgu laiku par garantu tam, lai Latvijas valsts suverenā vara nemainīgi paliktu Latvijas pavalstnieku rokās.

Valdošais režīms, organizējot pašvaldību un Saeimas vēlēšanas, pārkāpjot LR 1922.g. 15.februāra Satversmi, Latvijā pie varas nonāca antikonstitucionālā ceļā.

Tāda ir šī brīža situācija. Atbilstoša būs arī LNF taktika.

Izvirzītā mērķa sasniegšanai LNF izmantos tikai demokrātiskās cīņas metodes. Ja pret organizāciju, vai pret tās atsevišķiem dalībniekiem tiks pielietotas represijas, LNF reakcija būs adekvāta. Ja Latvijas Republikas varas struktūras sāks ierobežot LNF demokrātiskās cīņas formas – organizācija izmantos citas cīņas metodes.

Latvijas Nacionālās frontes aicinājums

Latvijas Nacionālā fronte (LNF) aicina visus nacionāli patriotiskos spēkus, visus pavalstniekus un tos, kas vēlas par tādiem kļūt, apvienoties kopīgai cīņai zem Latvijas Nacionālās frontes karoga par tiem ideāliem, kas formulēti Latvijas Nacionālās frontes programmās. Tikai kopīga, labi koordinēta, radikāla, uz nacionālisma ideoloģiju balstīta rīcība bez bruņotas konfrontācijas, demokrātiskā ceļā pārtrauks šo desmit gadus ieilgušo murgu un atkal atgriezīs tautai ticību nākotnei, izraus to no apātijas, kādā to noveda šajos gados pie varas esošie tautas kangari.

Mūsu nākotne ir mūsu pašu rokās. Par to ir jācīnās. Tauta, kas gatava nest upurus, lai aizstāvētu sevi un valsti, bojā neies.

Latvieši un citi LNF atbalstītāji: jūras un zemes arāji, materiālo vērtību radītāji, ierēdņi, pensionāri, bezdarbnieki un studējošā jaunatne!

Kļūstiet par Latvijas Nacionālās frontes atbalstītājiem. Mēs uzvarēsim! Latvija īsā laikā atkal kļūs plaukstoša, demokrātiska valsts.