Saruna ar brīvības cīnītāja Gunāra Astras atraitni Līviju Astru

Sarunā piedalījās arī Aivars Garda

Gunārs Astra neklusētu!

DDD: 22. oktobrī pieminējām brīvības cīnītāja Gunāra Astras 80. dzimšanas dienu. Televīzijā jūs skaidri definējāt to, ko šodien darītu Gunārs Astra, ja būtu dzīvs. Vai jūs arī mūsu avīzei varētu pastāstīt, kā viņš rīkotos?

Līvija Astra: Viņš uzrakstītu ģenerālprokuroram iesniegumu saukt pie atbildības tautas ienaidniekus, kas raujas pie varas, un pierādītu, ka šie cilvēki tik tiešām ir tautas ienaidnieki, jo viņi grib iznīcināt latviešu valodu, sadot pilsonību visiem, kas te iebraukuši. “Saskaņas centrs” ir tautas ienaidnieks − tā es teicu arī TV3 − viņi nav nekāda partija, nekāds “ekonomiskais novirziens”, “Saskaņas centrs” darbojas pret Latvijas neatkarību, tā ir tā pati Interfronte. Tur taču veselām rindām sastājušies Interfrontes cilvēki!

Kāds jautās, kāpēc “Saskaņas centrs” raujas pie varas? Nikolajs Kabanovs avīzē atgādināja, ka agrāk robeža ar Krieviju bija vaļā – kapitāls, cilvēki varēja brīvi nākt un iet, kā vien gribas. Tagad, lūk, tā visa vairs neesot. Tad katram bija pilsonība, un bija labi – tagad vairs tā neesot. Un valoda! Katrs, kā gribēja, tā runāja.

Arī jūsu avīzē kāds pareizi rakstīja, ka “Saskaņas centrs” nav parasta partija: ar viņiem nevar runāt kā ar līdzīgiem – viņi ir ienaidnieki, mūsu zemes okupanti. Ienaidniekus taču nekur neviens parlamentā un valdībā nelaiž!

DDD: Jūs gribējāt teikt, ka ar okupantiem ir bezjēdzīgi diskutēt par valsts attīstību?

L.A.: Jā, bet “mīļie” latvieši viņus aicina valdībā! Saskaņieši taču tur būtu kā ērces. Parādnieks ļoti labi pateica, ka šī partija jau 50 gadus bija pie valdīšanas – okupācijas laikā visa Interfronte bija pie varas. Tāpēc uzskatu, ja mēs visi − ne tikai viens vienīgs − kaut ko uzrakstītu, visi vienoti protestētu, iesūdzētu “Saskaņas centru” tiesā, tad tas būtu spēks un nestu rezultātus.

DDD: Jā, ikviena tautas aktivitāte rada sekas. Jūsuprāt, vai pie atbildības nebūtu saucami arī tie latvieši, kuri sadarbojas ar okupantiem, ar “Saskaņas centru”?

L.A.: Atbildot pastāstīšu jums par somiem. Krievu bagātnieki Somijā pie Krievijas robežas iepērk mājas, jo tur ir apsardze, tur ir civilizēti. Bet varat iedomāties, ko pēdējā laikā dara somi! Viņi pa nakti iet un demolē šīs krievu mājas. Tā vēl nekad nav bijis – parasti somi šādi neuzvedas.

Aivars Garda: Nāk prātā mūsu bitenieki, kuriem vasarā kāds dānis noindēja bites. Nevienam vēl nav ienācis prātā nodedzināt viņa fermu. Mēs, latvieši, patiešām esam tādi kā lempji, ļaujam, ka mūs citi apceļ.

L.A.: (Nopūšoties) …tāpēc, ka visa labākā mūsu tautas daļa – viss genofonds − ir iznīcināts. Zinu vienu labu cilvēku, kuram zaga ķiršus – vīrs baidījās, negāja ar zagļiem skaidroties, jo viņi, lūk, visus logus izsitīšot, tikai viņa sieva vēlāk aizgāja…

A.G.: Vēlos pajautāt − ja negribēsit atbildēt, sapratīsim – par Danu Titavu. Gan krievu medijos, it īpaši Mamikina raidījumā, kanālā Pro100TV, viņš apgalvo, ka “Saskaņas centrs” ir jāņem valdībā. Dans Titavs ir darbojies pie Berklava. Bet, spriežot pēc darbiem, kopā ar Einaru Repši ir nodevis Berklava idejas. Kā jums šķiet, kas tik jaunam cilvēkam liek tik zemiski rīkoties?

L.A.: Tā mums ir mīkla... Vai šī ir kāda specgudrība, lai krievi apdedzinās, būdami pie varas, un parāda savu īsto seju? Taču var būt arī tā, ka krievu vilnis atkal pārveļas pāri Latvijai un pasaka: “Ņet fašismu! (Nē fašismam!)” − un jūs taču zināt, cik visa tā “elegantā” rietumu pasaulīte patiesībā ir izkurtusi un pērkama…

Bet vēl jau paliek arī lielās naudas versija – mēs tev šo, bet tu to. Nav izslēgts.

Latvieši – pūļa viedokļa skavās?

Aivars Garda: Ne velti Repše savulaik nāca kā tāds globālā kapitālisma ieliktenis − viņam vajadzēja izspiest vietējos oligarhus. Tagad Zatlers nāk ar vēl “globālāku ideju”, gribēdams izspiest arī “Vienotību”, un visi Zatlera puiši ir tik nadzīgi globalizatori, ka nacionālais jautājums tos vispār neinteresē. Kad viņiem jautā, kad tiks veikta dekolonizācija, tie taisa garus ģīmjus. Zatlers piedzied līdzi “Saskaņas centram”, ka Latvijā nav okupantu… Tā degradēt tautas apziņu spēj tikai kangars.

Līvija Astra: Tā ir. Un rezultātā, ar it kā ļoti lādzīgiem cilvēkiem aprunājoties, man jādzird, ka “tas Garda taču ir traks”... Redziet, cik ārkārtīgi liela nozīme vienkāršo cilvēku prātos ir avīzēs izlasītājam, radio un TV dzirdētajam – cilvēciņš tad sāk domāt, ka runāt kā Aivars Garda nedrīkst. Tas ir apbrīnojami − it kā izglītoti cilvēki, bet viņiem ir tik svarīgs oficiālais viedoklis, citu pateiktais...

DDD: Viņiem ir svarīgs pūļa viedoklis, nevis tautas un valsts intereses.

L.A.: Jā, tieši tā.

Man prātā ir kāds piemērs – Marģeris Martinsons – manuprāt, diezgan īpatnējs cilvēks, bet daudzbērnu ģimeņu bērnus viņš aizstāvēja, zināja, cik pansionātā izmaksā viens cilvēks, cik viens cilvēks izmaksā cietumā un vēl daudz ko. Visus šos skaitļus viņš zināja no galvas. Taču bibliotekāres, kad Marģeris tos pieminēja, viņu nicinoši izsmēja. Ko viņas varēja zināt par šo cilvēku?! Viņas ietekmējās no pūļa viedokļa – ja citi cilvēki kādu izsmej, tad tā ir pareizi… Labi, es piekrītu, ka viņš bieži uzstājās nevietā, taču biju kā apburta, redzot, kad Marģeris Martinsons gāja pa Vērmaņdārzu: vienā pusē seši bērni, otrā pusē seši bērni – visi izglītoti, mākslinieciski ievirzīti, jauki. Redziet, kādi ir cilvēki, un tā veidojas sabiedriskā doma.

DDD: Mietpilsoņi – ar zemām apziņām. Patiesībā − izglītoti muļķi, kuri paši nav spējīgi neko saskatīt un analizēt.

L.A.: Tur jau ir tā lieta, ka viss tiek pateikts priekšā no masu medijiem, un šie cilvēki ir par kūtriem, lai paši spriestu un domātu. Runājot par lielākiem notikumiem, varu minēt, piemēram, Tautas fronti – iespējams, tā bija saistīta ar Maskavu. Tomēr Tautas frontes ietekmē tautas masas palika drosmīgas, jo bija vairāk atļauts, un visi gāja...

DDD: Ļoti labs piemērs. Tagad arī visi gaida, ka kāds atļaus. Tolaik visi stājās Tautas frontē, jo šāda aktivitāte bija atļauta, bet tagad no Nacionālās frontes baidās, tāpēc, ka “oficiālais viedoklis” ir pret to. Bet, ja Valsts prezidents pateiktu: “Uz priekšu, veicam dekolonizāciju!” – visi beidzot līstu ārā no krūmiem, sak, es jau visu laiku tā esmu domājis.

A.G.: Ja 1988. gadā Jakovļevs, Gorbačova politbiroja sekretārs, kad viņam Rīgā tribīnē uzdeva jautājumu “Vai drīkst dibināt Tautas fronti?”, atbildēja: “Dariet, kā gribat.” Un visi uzreiz – jā! Ja tagad atbrauktu Obama, un viņam pajautātu, vai drīkst atbalstīt Latvijas Nacionālās frontes idejas, un, ja viņš atbildētu:“Dariet, kā gribat!” – cilvēki to uztvertu kā atļauju, nebaidītos, un viss mainītos.

L.A.: Protams.

Vai atceraties, kā bija 1996. gadā, kad pieņēma Saeimas deklarāciju par okupāciju? Sākās ārkārtīgi liels cilvēku un organizāciju spiediens – latvieši cerēja, ka kaut kas mainīsies. Līga, arī jūs uzstājāties Latviešu biedrības namā pasākumā, uz kuru bija sabraukuši latvieši no malu malām, arī no ārzemēm. Atceros, tas bija 2000. vai 2001.gadā. Cik labi jūs toreiz runājāt un kā jūsu vārdi ietekmēja zālē sēdošos! Cilvēki skrēja uz priekšu.

Līga Muzikante: Tā bija kāda konference, kurā es izmantoju iespēju uzstāties debatēs un runāju par dekolonizāciju. Pēc manas runas cilvēki zālē bija kā elektrizēti − tik ļoti klātesošie bija izslāpuši pēc patiesības. Žēl, ka viņiem šis saviļņojums ilga tikai mirkli, un, kad klausītāji atgriezās savā ikdienas dzīvē, viss pagaisa.

L.A.: Arī tad, kad Saeima pieņēma deklarāciju par okupāciju, visi to kopēja un drukāja, taču tad iestājās klusums.

DDD: Tieši tad, kad tauta tika apbruņota ar šo deklarāciju un vajadzēja mesties kaujā, tā ieročus nolika...

L.A.: Laikam jau latviešu vairums bija noguris.

A.G.: Šī deklarācija paredz, ka valdībai ir jārīkojas, jāveic deokupācija un dekolonizācija, tāpēc tauta cerēja, ka valsts vara tā arī rīkosies, taču tas nenotika. Sliktākais, ka nav arī spiediena no visas tautas − tikai no mums, Latvijas Nacionālās frontes. Domāju, ja Gunārs Astra tagad uzrakstītu vēstuli ģenerālprokuroram Kalnmeieram, visticamāk viņa atbilde būtu tāda – paldies par vēstuli, mēs iepazināmies, “Saskaņas centrs” darbojas saskaņā ar Latvijas likumiem, šī partija ir reģistrēta Uzņēmumu reģistrā, un Drošības policija nozieguma sastāvu tās darbībās nesaskata. Līdzīgas sūdzības jau esam snieguši arī mēs un aptuveni šādas atbildes saņēmuši.

L.A.: Bet, ja viens uzraksta, otrs uzraksta, trešais uzraksta...

A.G.: Pareizi, bet šobrīd nav tā, ka visi rakstītu – mēs rakstām vieni paši.

L.A.: Piekrītu, vairums ir kūtri, negrib jaukties nekur iekšā.

Laime ir cīnīties par savu tautu

DDD: Arī tad, kad Gunārs Astra cīnījās par brīvību, tas nebija atļauts, neviens viņam nesekoja, bet pēc viņa nāves, kad nāca mājiens no “augšas”, ka šādas aktivitātes ir atļautas, tad uzreiz daudzi kļuva par varoņiem. Arī tagad pūlis gaida kaut kādu valsts varas mājienu, pavēli, atļauju, ka drīkst domāt kā Latvijas Nacionālā fronte un lasīt laikrakstu “DDD”. Taču šādas atļaujas netiek sniegtas, tāpēc mums pašiem no šī latviešu valodā runājošā pūļa ir jāveido tauta, jo tikai tautas spēks uzdrošinās domāt patstāvīgi darboties arī tad, kad oficiāli nav atļauts. Šobrīd šajā milzīgajā pūļveidīgajā masā diemžēl uz dažiem rokas pirkstiem ir saskaitāmi cilvēki, kuri kaut cik spējīgi nostāties pret šo te pūli. Vai piekrītat tam?

Līvija Astra: Jā.

Aivars Garda: Vai sapratāt, ko Līga domā ar tautu un latviešu pūli? Tauta ir kvalitatīvs jēdziens. Tauta ir tā, kura cīnās par savām, t.i., visu latviešu kopējām augstākajām interesēm – kā Gunārs Astra, jūs pati...

L.A.: Runājot par Gunāru Astru, gribu uzsvērt, ka viņš nebija viens. Tikai tagad viņu attēlo drūmā bildē kā vienpati. Patiesībā Gunārs nekad nebija drūms, jo viņam bija liels prieks, gods un laime, kā teica Uldis Ģērmanis, cīnīties par savas tautas brīvību. Ja nebūtu Aivara Krūmiņa, kas atļāva Gunāram teikt pēdējo vārdu...

DDD: Aivars Krūmiņš – toreizējais Augstākās tiesas tiesnesis, kurš 1983. gadā Gunāru Astru sodīja ar brīvības atņemšanu uz 7 gadiem un nometinājumu uz 5 gadiem?

L.A.: Jā, tas pats tiesnesis. Prokurors Batarags neatļāva, pieprasīja pārtraukt Gunāra pēdējo vārdu – tā esot pretvalstiska aģitācija. Taču tiesnesis Krūmiņš teica, lai runā! Un viņam bija iespēja pateikt ļoti daudz. Turklāt talkā nāca arī “Brīvā Eiropa”, “Amerikas Balss”, Viktors Kalniņš, Helēna Celmiņa, Uldis Ģērmanis, Eglītis un mūsu dzejnieki vēl un vēl... Arī inteliģence toreiz bija – gan Ziedonis, gan Vācietis rakstīja, Vizma Belševica, Māra Zālīte – viss tolaik sāka mutuļot.

DDD: Ko rakstīja – par Gunāru Astru?

L.A.: Nē, bet par to, ka “alkšņi” ir sanākuši, sveši cilvēki sēž pie mūsu galda, svešs cirvis cērt un cērt − viss taču tautā, tur apakšā, virmoja! Un ārzemju latvieši vairākas reizes pārraidīja un skaidroja Gunāra pēdējo vārdu. Tagad tā visa vairs nav.

DDD: Tagad Māra Zālīte raksta odas Eiropas Savienībai un negrib ne dzirdēt par Latvijas atbrīvošanu no okupantiem. Neviens no šiem “lielajiem dzejniekiem” neiebilda pat pret Abrenes atdošanu Krievijai.

A.G.:“Pasaules Brīvo latviešu apvienība” ir pilnībā noskaņota pret mums. Es domāju, ka šie rietumu latvieši ir ASV specdienestu kalpībā... Viņi dzīvo Amerikā, ASV specdienestu departaments tiem uzdod, ka nav jāatbalsta Latvijas Nacionālā fronte un ir jāvēršas pret “DDD”, un viņi tā arī dara. Spilgts piemērs − Vaira Vīķe-Freiberga, kura braukāja uz Ameriku un atpakaļ, kūdīdama pret tiem latviešiem, kas iestājas par dekolonizāciju. Pat pēdējā vakarā pirms Saeimas vēlēšanām, kurās mēs kandidējām Latviešu partijas sarakstā, televīzijā viņa aģitēja, lai nebalso par to partiju, kura tiek saukta par latviešu! Rietumu latvieši laikrakstam “DDD” nepalīdz ne ar santīmu, tieši otrādi. Izņēmums ir tikai viens, vienkāršs pensionārs. Bet tieši trimdas latviešiem ir jāuzņemas vislielākā vaina par “Latvijas ceļa” ievilkšanu valdībā, jo mēs toreiz viņiem noticējām.

L.A.: Cik nu mēs tur noticējām...

A.G.: Jūs ne, bet parastie cilvēki gan – vēroja, ka atbrauc Meierovics un citi, atbalsta Gorbunovu, kurš šķita izskatīgs, labi norunāja Mežaparkā… Tā arī nobalsoja par šo latviešu tautas kapraci – “Latvijas ceļu”. Jau pašos sākumos tika aizstāvētas amerikāņu intereses, bet amerikāņu intereses diemžēl nav latviešu tautas un valsts intereses.

L.A.: Arī es kādreiz kaut ko gaidīju no viņiem, kas uzstājās kā patrioti, bet beigās nekas tur nav sanācis.

Babuļas “vnuki” brauc uz Latviju

Aivars Garda: Nesen kāds “DDD” lasītājs, pensionārs, atnesa savu uzrakstīto vēstuli krievu valodā, kas adresēta Putinam un Medvedevam, lūdzot viņiem aicināt mājās savus tautiešus. Es apsolīju šim cilvēkam, ka mēs šo vēstuli aizsūtīsim uz Krieviju, un to izdarījām. Tomēr es viņam arī paskaidroju – pat, ja tagad okupanti paši (ja neviens viņus nedzītu) aizbrauktu prom, mēs, latvieši, nebūtu sasnieguši to drosmi, kas ir vajadzīga, lai pateiktu viņiem “Vācieties prom!”. Tautai ir vajadzīga šī kvalitāte – drosme cīnīties par savu attīstību, aizstāvēt savas tiesības un intereses. Ārējais ienaidnieks nāk tad, kad tauta ir pagrimusi. Kārļa Ulmaņa laikā kaut kas bija noticis – vai nu valdība bija pagrimusi, vai tauta bija aizgājusi pa materiālo ceļu – tāpēc nāca ienaidnieks kā pārbaudījums. Ulmanim tajā brīdī vajadzēja apvienot tautu cīņā pret okupantu, bet tā nenotika. Tagad mums ir jādzen okupanti prom – katram latvietim jāgrib, lai viņi aizbrauktu. Bet, ja mēs negribam un samierināmies ar okupantu klātbūtni, tad – kas mēs īsti esam? Vai vispār esam pelnījuši neatkarīgu valsti?!

Līvija Astra: Kļuvis vēl trakāk. Sarmīte Ēlerte pateica, ka šajos 20 gados klāt ir nākuši vēl 52 000 krievu! Bet tie jau Latvijā ir ienākuši citādi − viņi vairs nav okupanti un šeit apmetušies uz dzīvi “ar atļaujām”. Babuļa dzīvo Maskavā un savu vnuku (mazdēlu) grib sūtīt uz Latviju, lai viņš te mācās, – un atsūta.

Lasīju interviju ar tiem jefiņiem, kuri sēž Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Lūk, visā Eiropā esot šādi likumi – nāciet, mēs visus jūsu radus aplaimosim! Un visi krievu vnuki brauc uz šejieni – viņiem te ļoti patīk.

DDD: Nu, protams, viņiem ir lieliskas iespējas – Latvijā ir krievvalodīga vide un latvieši šos nedzen mājās!

L.A. Tieši tā.

Vai jaunība ir remdenuma attaisnojums?

Aivars Garda: “Visu Latvijai!” lielās, ka ir panākts, lai valdībā netiktu ielaists “Saskaņas centrs”. Bet tikmēr paši ir atteikušies no saviem principiem – ielikuši tos kaut kādās iekavās. Bet kāpēc mums tādi, kas necīnās, ir vajadzīgi? Kāpēc viņi gāja valdībā, ja apsolījās nerunāt ne par valsts valodu visās skolās, ne par dekolonizāciju? Būtībā “Visu Latvijai!” šobrīd nodod latviešu tautas intereses, tāpat kā to iepriekšējos gados darīja tēvzemieši.

DDD: Tādi kā galma “nacionālisti” – ne cepti, ne vārīti?

Līvija Astra: Jāteic, sanāk ļoti jocīgi – mēs, nacionālisti, viņus kritizējam; saskaņieši viņus aprej; Maskava viņus apsaukā pat par neonacistiem; un “lielā pasaule” kladzina – fašisti ir pie varas Latvijā!

DDD: Labi, bet ko tad mums, laikrakstam “DDD”, darīt, ja šie cilvēki, kuri sevi pozicionē kā nacionālo interešu aizstāvji, atsakās no dekolonizācijas? Tikai tāpēc, ka viņus lamā pasaule, mēs viņus pažēlosim?

L.A.: Nav jau tā, ka atsakās... Viņi vēl ir jauniņi.

A.G.: Ja viņi jaunībā jau ir tik remdeni, tad kas būs vecumā?! Atcerēsimies, cik “Visu Latvijai!” slikti izturējās pret Visvaldi Lāci. Visvaldim Lācim var pārmest daudz ko – viņš ir kaprīzs, bet sirmo vīru taču izēda no frakcijas tikai tāpēc, ka viņa meita bija viņa palīdze. Sākumā ievēlēja par goda biedru, un tad... Un kā viņi izturējās pret Jāni Iesalnieku – izslēdza no valdes, neiekļāva vēlēšanu listē, norobežojās, sabiedriski nokaunināja par to, ka puisis atklāti pateica taisnību.

Mūsu attieksme un nostāja pret “Visu Latvijai!”, atšķirībā no Aivara Gedroica, kurš šo partiju pavisam neatzīst, ir tāda − ja viņi izdara kaut vienu labu darbiņu, mēs to novērtējam atzinīgi. Piemēram, pateicoties viņiem, šogad bija tik grandiozs 16. marta gājiens – par to “Visu Latvijai!” paldies.

Viss pagriezīsies uz labu!

Līvija Astra: Man ir ierosinājums: varbūt ielieciet avīzē rubriku “Kā jūs domājat veikt dekolonizāciju?”. Lai cilvēki pagudro! Es uzrakstīšu, vēl kāds cits uzrakstīs − lai ir iespēja izvērtēt, ar ko mums sākt. Es domāju, ka ir jāsāk ar cietumiem. Tā ir konkrēta lieta.

DDD: Lūk, prasiet no “Visu Latvijai!”, lai viņi šādu normu izstrādā! Tagad ir labi priekšnoteikumi − valdībā ir viņu tieslietu ministrs, kura pārraudzībā ir Ieslodzījuma vietu pārvalde.

L.A.: Jā, vajag pamēģināt. Arī par to ir jārunā, ka uz krievu skolām Latvijā sūta grāmatas no Krievijas, no kurām mācās vēsturi. Ko dara mūsu valsts iestādes, kas to visu pieļauj? Uzskatu, atbildīgajām personām tūlīt būtu jānoņem alga.

A.G.: Pilnīgi pareizi. “Visu Latvijai!” jau gadu ir bijusi Saeimā, taču neesmu dzirdējis, ka viņi pievērstos šai problēmai un iestātos par to, ka jāpārtrauc iesūtīt kaitīgās grāmatas. Gedroics saka, ar diegiem nav aršana, bet mēs tomēr uzslavēsim katru, kurš ir par dekolonizāciju un strādā tās labā. Arī Zatlers saņemtu atzinību, ja būtu par dekolonizāciju, bet viņš ir pret to. Vārdu sakot, mums ir jābūt taisnīgiem, jo “DDD” ir laikraksts, kurš konsekventi iestājas par latviešu tautas un valsts tiesību atjaunošanu.

L.A.: Sergejs Mirskis radio teica: “Jūs tiem latviešiem nevienam neticiet − viņi runā vienu, bet patiesībā viņi visi ir nacionālisti un grib, lai krievi aizrauktu prom.”

A.G.: Protams, mēs jau arī neslēpjam, ka ikviens latvietis “zem segas” vai “virtuvē” tieši tā domā. Bet kā latviešos iedegt drosmi aizstāvēt mūsu tautas tiesības atklāti?

L.A.: Tāds zinātnieks Vēbers − viņš jau diezgan pasen kā miris − savulaik par dekolonizāciju teica, ka viņus, okupantus un kolonistus, ārā varēsim dabūt tikai ar naudu no ASV, Vācijas, Lielbritānijas.

A.G.: Par to daudz esam sprieduši savā avīzē un sapratuši, ka nekāda Vācija, ASV vai Lielbritānija neko nedarīs, ja pati tauta būs tāda, kāda tā ir tagad. Tautai ir aktīvi jāgrib atbrīvoties no okupantiem! Saviem kaimiņiem, okupantiem, esmu pavisam atklāti pateicis – vācieties prom! Par mani rakstīja sūdzības, gāju uz Rīgas domi. Arī tur pateicu – šie ir okupanti un viņiem jālasās prom. Domnieki stomās: kā tad tā var teikt! Bet es saku: ko jūs ar viņiem krieviski sarunājaties? Kaimiņu okupanti atnāca mājās nobijušies – Garda teica, ka jābrauc prom!?

DDD: Vēl viens gadījums. Nesen deviņstāvu dzīvojamā mājā, kurā atrodas “DDD” redakcija, bija iedzīvotāju sapulce, kuru organizēja Namu pārvaldnieks. Tā kā mēs tajā nepiedalījāmies, nākamajā dienā piezvanījām, lai uzzinātu, kas ticis izlemts. Pajautājām, kādā valodā sapulce noritēja – no 36 dzīvokļiem tikai kādos 4 dzīvo latvieši. Namu pārvaldnieka pārstāvis, latvietis, atbildēja: “Ziniet, pirmo reizi visā manā praksē man teica, lai es runājot latviski.” Tātad “DDD” ir diezgan labi pastrādājis.

L.A.: Lūk, tāpēc jau man liekas, ka mūsu Latvija ir tāda maza pērlīte, un mēs varam rādīt visai tai stulbajai Eiropai un sajukušajai pasaulei, ka esam vērtība. Ticiet man, viss pagriezīsies uz labu!

Tikai kvalitatīvais mazākums virza evolūciju

Aivars Garda: Mūsu avīzē bija intervija ar Dmitriju Nikolajevu, kurā runājām arī par krievu tautas dvēseli – Ivanu Simttūkstošo. Helēna Rēriha piemin, ka Ivans Simttūkstošais ir viens cilvēks no simts tūkstošiem, kurš veido savas tautas dvēseli. Ja pieņemam, ka krievu kopumā ir 140 miljoni, tad sanāk, ka tikai 1400 ir piederīgi krievu tautas dvēselei – tās augstākajiem centieniem. Bet Latvijā no 2 miljoniem iedzīvotāju tikai 20 cilvēki ir tādi, kas domā ar sirdi, kas spējīgi pa īstam kaut ko saprast. Protams, starp viņiem var būt arī kāds krievs, un pret šādu krievu mums nekādu pretenziju nav, jo viņš domā tāpat kā mēs, latvieši, tātad ir mūsu pusē. Visā pasaulē šādu cilvēku ir ļoti maz – ja 7 miljardus izdala ar 100 000, iznāk tikai 70 000 cilvēku, kas spēj saskatīt patiesību. Tāpēc nav jābrīnās − kā Helēna Rēriha raksta, tikai kvalitatīvais mazākums vienmēr ir virzījis evolūciju, bet vairākums pieslejas tikai tad, kad mazākums jau ir kaut ko paveicis. Jūsu vīrs Gunārs Astra bija viens no šī mazākuma.

Līvija Astra: Bet, kā jau teicu, viņš nekad nebija viens – ap viņu bija vismaz desmit tādi paši brieži...

A.G.: Mēs jau arī neesam gluži vieni, mums ir avīzes lasītāji un atbalstītāji. Tomēr esam tas mazākums, kuram sava latiņa ir jātur pietiekami augstā līmenī, lai tauta virzītos uz priekšu. Lūk, tāpēc mēs varam ikvienu uzslavēt tikai par labu, drosmīgu darbu un mūsu pienākums ir asi reaģēt uz piekāpšanos netaisnības priekšā. No šiem principiem mēs nevaram atteikties.

L.A.: Jā, par to paldies!

Sarunu pierakstīja Līga Muzikante