Steidzīte Freiberga

Ventspilī

Ventspilī tiek izdots reģionālais laikraksts “Ventas Balss”, kura redaktores vietnieks Imants Vīksne jau iepriekš ir izcēlies ar nenormālu novirzi uz kaismīgu okupantu aizstāvību. Tādēļ nebiju pārsteigta par viņa kārtējo kolonistus žēlojošo viedokli “Par migrantiem” (“Ventas Balss”, 03.08.2011.), taču iepriecināja blakus ievietotās publikācijas virsraksts “Ar sulaiņa filozofiju dzīvē neko nevar sasniegt” – šis teikums lieliski papildināja Vīksnes “līko muguriņu”, kas diemžēl ir gaužām izplatīta sērga starp dažādu masu mediju redaktoriem, viņu vietniekiem un žurnālistiem. Nevarēju nociesties nepaslavēt par šādu paškritiku: “Kā naglai uz galvas!” Tāpēc uzrakstīju Vīksnem atklāto vēstuli, kuru būtībā varētu adresēt arī citiem preses pārstāvjiem – latviešiem, kas zemojas sarkano fašistu priekšā un ar apbrīnojamu nihilismu norej tos savus tautiešus, kuri aizstāv latviešu tautas tiesības un pienākumu padzīt okupantus.

Par ko tad Imants Vīksne bija satraucies? Savu rakstiņu “Par migrantiem” viņš iesāka šādi: “Pirms pāris nedēļām pilsētā šur tur uz afišu stabiem un stendiem parādījās revolucionāras lapeles ar aicinājumu okupantiem vākties prom uz savām ģerevņām. Uz tās arī karikatūra, kurā ģimene ar koferiem rokās dodas pāri robežai. Šļop, šļop, šļop – a vi čego žģoķe?”

“Nabaga sulaiņa dvēsele” nespēja samierināties ar šo lielisko latviešu iniciatīvu radīt diskomfortu okupantiem un šādi veicināt viņu aizvākšanos. “Ventas Balss” darbonis pārdzīvoja, ka no afišu staba noplēsto lapiņu uz “Ventas Balss” redakciju ir atnesis kāds Viktors Šteinhards – pa pusei krievs, pa pusei latvietis. Vīksne žēlojas: “... pie reklāmas staba ieraudzītā lapiņa viņam uzsit dusmas. Un ne jau tikai viņam. Arī tiem, kas atbrauca vēlāk, piespiedu kārtā vai nosacīti brīvprātīgi – darba norīkojumos, Latvija ir nonākusi gēnos.” Nobeigumā skribents retoriski vaicā: “Ja nespējam sadzīvot ar mentalitātes ziņā tuvajiem slāviem, kā tad sadzīvosim ar melniem musulmaņiem?”

Acīmredzot mana atklātā vēstule trāpīja “kā naglai uz galvas”, jo I.Vīksne nobijās to publicēt “Ventas Balss” slejās. Saprotams, sulaiņa dvēseles taču nedrīkst to, ko nedrīkst!

“Ar sulaiņa filozofiju dzīvē neko nevar sasniegt”

Atklāta vēstule laikraksta “Ventas Balss”

galvenās redaktores vietniekam I. Vīksnes kungam

Neuzskatīju vairs par uzmanības vērtiem Jūsu prātuļojumus latviešu tautas nacionālo jautājumu virzienā – tie no latviešu žurnālista (manā izpratnē) ir pārāk nožēlojami. Bet šie zīmīgie Lemberga kunga vārdi (“Ar sulaiņa filozofiju dzīvē neko nevar sasniegt”), kas publicēti blakus Jūsu viedoklim “Par migrantiem”, ir tik trāpīgi – kā kulaks uz acs. Tāpēc nespēju palikt vienaldzīga, lai Jums to nepateiktu.

Nudien, cilvēkam ar sulaiņa dvēseli vienmēr liekas, ka ir jāklanās, jāpielien, lai būtu tas labiņais! Kas tādam tauta – viena vairāk vai mazāk – tā taču notiek Dieva pasaulītē (secinot no Jūsu prātniecības)... Tomēr Dieva Likumi darbojas, un Kosmosa Taisnīgums noliek visu pareizajās vietās, un tie vēstures vēji, par kuriem rakstāt, diemžēl neuzrunā sulaiņa dvēseles. Bet sakiet, lūdzu, cik ērti var justies žurnālists bez pašapziņas, bez pašlepnuma, bez sirdsapziņas, klanoties savas tautas kapračiem?

Toties iekšas gan Jums ir izturīgas, Vīksnes kungs! Ir gadījies redzēt (īpaši filmās), ka pat izmeklētājiem, ieraugot kaut ko visnotaļ draņķīgu, sametas nelabi – uznāk pat, piedodiet, vēmiens; taču Jūs draņķības ne vien nešķebina, bet pat uzsvaidzina Jums dūšu, lai kārtējo reizi, aizstāvot savas zemes okupantus, mestos pie dziesmas saviem tautiešiem.

Nespēju iedomāties lielāku draņķību par to, ka pēc vairāk kā 20 gadiem mūsu zemi vēl joprojām bradā okupanti. Viņi ir visur – kur vien skaties, kur vien klausies, kur vien ej. Nav vairs neviena dabas stūrīša manā Tēvzemē, ko okupantu un viņu pēcteču varza nebūtu ieņēmusi un piespļāvusi. Latviešu valodu tikpat kā vairs nedzird (par tirdzniecības centriem pat nerunājot!) ne pludmalēs, ne citās atpūtas vietās. Ja nepamanīsies, bradās kaut virsū – uzvarētāji taču, “atbrīvotāji”! Un cik ir to lojālo?! Pietiks ar vienas rokas pirkstiem, lai saskaitītu. Tā ir vislielākā draņķība, kas šķebina dūšu – pretīgi.

Ne viens vien latvietis ir piedzimis izsūtījumā un, atgriežoties savā etniskajā dzimtenē, izgājis kaunpilnu pazemojumu labirintus, lūdzoties pēc pilsonības, turpretī okupācijas laikā nelikumīgi iepludinātie okupētājvalsts pilsoņi – mūsu zemes civilokupanti un kolonisti – pie šīs pilsonības tika svilpodami.

Bet tas nabadziņš, kurš aizskrēja pie Jums žēloties, acīmredzot arī ir ar sulaiņa dvēseles sindromu un svešumā nav neko iemācījies. Amizanti: sulainis pielabinās sulainim, kā saka, roka roku mazgā – abas melnas.... Viņam, protams, ir tiesības palikt Latvijā, bet, kad latvieši atbrīvos savu zemi no okupācijas sekām, tādus kā viņš un Jūs (ar pakalpiņa dvēselēm) pieliks pie “kauna staba”.

Ņemot vērā šo sulaiņa sindromu, velti gaidīt (spriežot pēc jau piedzīvotā), ka Jums būs drosme manu vēstuli nopublicēt “Ventas Balsī”. Būs vien jāvēršas pie, jūsuprāt, “skandalozās” avīzes “DDD”, kas neklanās savas tautas kangariem un nodevīgajam (pret latviešu tautu genocīdu realizējošam) režīmam, bet drosmīgi, pildot latviešu nacionālā laikraksta (šodien vienīgā!) misiju, pauž tautai patiesību. Tikmēr bēdīgi slavenā “Ventas Balss” var “lepoties” vienīgi ar sulaiņa filozofiju inficētiem žurnālistiem, kas klanās, lien, rāpo savu kaklakungu un nodevēju priekšā, bučojot kaut zābakus savas zemes kolonistiem...

Skumji, ka jāvelta šādi vārdi manas pilsētas, kurā esmu piedzimusi, uzaugusi un mūžu dzīvojusi, avīzei. Bet neko nepadarīsi – kas ir, tas ir. Kādreiz Ventiņa bija tāda, kāda drīkstēja būt. Bet tagad (it kā demokrātijas apstākļos), kad pēc neatkarības atgūšanas nav likvidētas okupācijas paliekas, uz ko latvieši cerēja, mūsu žurnālisti nevis palīdz novest iesākto Atmodu līdz galam, bet piekopj kolaboracionismu – tas ir pavisam nožēlojami!

Pielikumā nosūtu Jums “DDD” pēdējos divus numurus un pirmo 2010. gada numuru ar pielikumu, kurā ir informācija tieši kolonistiem (derētu palasīt arī Jums) un karikatūra, kura, spriežot pēc Jūsu apraksta, ir tā vainīgā. Lasītājiem, kā redzams, šī bildīte ir tā iepatikusies, ka sadomājuši to likt lietā. Ikviens ar normālu apziņu saprot, par ko tā “runā”, un netaisīs dusmīgu ģīmi. Bet tie “apbižotie”, protams, šķils zibeņus un sulaiņa dvēseles klanīsies, līdīs kaut uz vēdera šo “apbižoto” priekšā, lai tikai attaisnotu savu kolaboracionista titulu.

Nu – pretīgi!

Bet vajadzētu gan Jums saprast (Jūsu pašu labā), ka bez dekolonizācijas un deokupācijas latviešu tautai nav nākotnes.

Steidzīte Freiberga

Ventspilī