Šobrīd daudzi cilvēki, starp kuriem ir arī daži mūsu avīzes lasītāji, ar cerībām gaida Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Laikrakstā “DDD” jau vairākkārt tikusi apskatīta vēlēšanu un referendumu viltošanas tēma, uzsverot, ka to rezultāti tiek noteikti, nevis saskaitot reālos vēlētāju biļetenus, bet gan tā, kā to diktē “pasaules vareno” intereses Latvijā. Tāpēc ar vēlēšanu un referendumu palīdzību šajā noziedzīgajā sistēmā latviešu tauta nevar nodrošināt savu interešu aizstāvību, jo Saeimā nespēj iekļūt neviens cilvēks, kurš ir nostājies pret “pasaules vareno” noziedzīgajām interesēm Latvijā. Iedrošinājumam varam teikt tikai to, ka šie starptautiskie noziedznieki, kuri rūpējas par sev izdevīgu un pakļāvīgu parlamentu veidošanu, ir bezspēcīgi pret gudru un pašcieņas pilnu, nacionāli noskaņotu tautu, kura izprot “pasaules vareno” trikus un spēj pašorganizēties savu interešu un tiesību aizsardzībai. Tieši tādēļ laikraksts “DDD” izglīto un cenšas iedrošināt latviešus cīnīties par savām tiesībām, naivi necerot uz kārtējo vēlēšanu rezultātiem.

Nesen Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājam Aivaram Gardam bija interesanta saruna ar Radio “PIK” īpašnieku Juri Žuravļovu par vēlēšanām un citiem procesiem Latvijā.

Vēlēšanas Latvijā ir teātris

LNF priekšsēdētāja Aivara Gardas saruna ar Juri Žuravļovu

Esot bijis jāklausa Vairai

Aivars Garda: Man ir zināms, ka tu uzskati, ka vēlēšanu un referendumu rezultāti tiek viltoti. Kas tev liek tā secināt?

Juris Žuravļovs: Piemēram, balsošanas aploksnes ir viltojums – tās tiek samainītas. Padomājiet, uz aploksnes nedrīkst neko uzrakstīt vai uzzīmēt. Pajautāju komisijas priekšsēdētājam, vai pēc vēlēšanām aploksnes tiks saglabātas – nē. Uz jautājumu, kāpēc uz aploksnes, ja tās tiek izmestas laukā, nedrīkst neko rakstīt, viņš nevarēja atbildēt – paraustīja vien plecus.

A.G.: Bet kā tu pats domā, kāpēc nedrīkst neko atzīmēt uz aploksnes?

J.Ž.: Ja es iezīmēšu aploksni, kurā ir mans balsošanas biļetens, un pēc tam vēlēšos apskatīties, kur tā ir, visticamāk to vairs neatradīšu. Tad būs skaidri redzams, ka aploksnes gluži vienkārši ir samainītas. Kāpēc tad taisa tautas skaitīšanu? Pēdējās vēlēšanās bija ļoti daudz aplokšņu, un vēlēšanu priekšsēdētājam tās visas jānomaina. Kad visi skatās, to ir grūti izdarīt. Lai būtu jāmaina mazāk aplokšņu, jānoraksta vesela virkne vēlētāju. Tagad, pēc neoficiāliem tautas skaitīšanas rezultātiem, zināms, ka Latvijā dzīvo nepilni divi miljoni. Ja uz vēlēšanām nāk puse, tātad, lai apšmauktu cilvēkus, ir jānomaina daudz mazāk aplokšņu.

A.G.: Es arī uzskatu, ka vēlēšanas tiek viltotas – paņēmieni varētu būt dažādi. Vienā televīzijas pārraidē tu runāji par Saeimas vēlēšanām. Tu teici, ka tur, augšā, norunāja un Maskavā nolēma atbalstīt tikai vienu partiju – “Saskaņas centru”.

J.Ž.: Mākslīgi uztaisa rezultātu – jā, tā varētu it kā būt.

A.G.: Bet viņi tur, augšā, to visu jau apmēram nolemj, ka “Vienotībai” būs – 33, “Saskaņas centram” – 29, un iepriekš taisa visādas sociālās aptaujas?

J.Ž.: Jā, tā ir...

A.G.: Bet, kas jādara, lai nokļūtu to “laimīgo” vidū, kuri tiek Saeimā?

J.Ž.: Bija jādraudzējas ar Vairu Vīķi-Freibergu. Kad vajadzēja ievēlēt Ģirtu Valdi Kristovski, sākotnēji viņam nemaz tik labi negāja. Pēc tam lasīju avīzēs, ka Maizītis izsaucis pie sevis Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Cimdaru un sācis kasīties, kāpēc viņš sev prēmijas parakstījis – tā viņš nedrīkstējis darīt. Droši vien viņam uzstādīja noteikumus: vai tu tagad mums palīdzēsi rezultātu uztaisīt, vai mēs tevi atstādināsim, ierosināsim pret tevi krimināllietu utt. Pagāja dažas dienas, un Vaira intervijā saka – viss kārtībā, mans Ģirtiņš tiks ievēlēts, nav ko uztraukties! Ar Ģirtiņu piedalījos diskusijā – viņš nevarēja atvērt muti, lai divus vārdus pateiktu, bet viņš, lūk, ir ievēlēts.

A.G.: Kāpēc viņai Ģirtiņš bija tik vajadzīgs?

J.Ž.: Viņš savulaik kalpoja tā, kā vajag – esmu zaldāts un pildīšu visu, kas vajadzīgs...

A.G.: Bet Vaira taču šeit nav pati augstākā, virs viņas kāds lemj. Kuri tie ir?

J.Ž.: Nu, protams! Kāpēc tad viņa skrēja pie Amerikas prezidenta lidmašīnā – tur arī jāmeklē tie lēmēji...

Kur sēž Latvijas “uzraugs”?

Aivars Garda: Krieviem kriminālajā sistēmā ir tāds vārds “smotrjaščij”, latviski – “uzraugs”. Kā tev šķiet, kurš Latvijā ir no augšas ieliktais “uzraugs”, pie kura jāiet, lai tiktu ievēlēts Saeimā? Paskaidrošu, ka “uzraugs” uzmanīgi vēro, kā Latvijā tiek nodrošinātas pasaules bagātāko cilvēku intereses – tas ir, pasaules mēroga oligarhu intereses, kuriem pieder privātīpašumā ASV, Francijas, Vācijas, Anglijas valsts bankas. Tās bankas, kas drukā naudu! Viņi stāv aiz šo valstu valdībām un ir šo marionešu bīdītāji. Visi, kuri darbojas pret viņu sistēmu, saņem niknu pretsparu.

Juris Žuravļovs: Precīzi nezinu, kurš ir smotrjaščij, bet pārdomām varu atgādināt kādu notikumu.

Kad Repše vadīja valdību, Šlesers atsacījās izskatīt kādu svarīgu jautājumu. Viņu par to no valdības izmeta. Vaira tajā laikā Amerikā viesojās pie prezidenta. Pabeigusi pārrunas, viņa steidzīgi atgriezās Latvijā. Pēc tam Šleseru vairākas reizes aicināja uz Amerikas vēstniecību – puisīt, tu kaut ko nepareizi esi izdarījis, tev jāpārdomā savi lēmumi! Kā dzirdēju no cilvēkiem, bijuši kaut kādi fondi, kuri deva partijām naudu, kuru vajadzēja atgriezt atpakaļ. Pēc tā apvērsuma Repšem it kā būtu vajadzējis pilnīgi atkāpties, bet viņam iedeva aizsardzības ministra amatu. Viņš kūrēja visus ieroču iepirkumus. Atklājās, ka viņa laikā nekontrolēti aizgājuši 150 miljoni latu par kaut kādiem lūžņiem no zviedriem, kurus nemaz nav vajadzējis pirkt.

A.G.: Labi, pieņemsim, ka “uzraugs” sēž ASV vēstniecībā. Tātad, ja es un tu gribam tikt Saeimā, tad mums tā draudzīgi uz turieni jāpiezvana, jāaiziet un jāaprunājas?

Principā, es arī uzskatu, ka bez “uzrauga” atbalsta, lai kas viņš būtu, lai kur viņš sēdētu, nevar uzvarēt vēlēšanās. Bet, kā tu domā, ja, piemēram, Lembergs un Urbanovičs grib kaut ko sarunāt pret Dombrovski – viņi var paši rīkoties, vai arī tiem jāiet pie šī “uzrauga”?

J.Ž.: Obligāti jāiet, bez tā nekas nesanāks! Ja viņi paši tur kaut ko sadomās darīt, nākamais gājiens būs tāds – ātri izsauks mūsu prezidentu, būs Saeimas atlaišana un atkārtotas vēlēšanas...

A.G.: Vai pateiks prezidentam, ka par premjeru nedrīkst virzīt ne Lembergu, ne Urbanoviču. Atceries – vienreiz Čeveru neizvirzīja...

J.Ž.: Tāds pats variants bija Lietuvā – ievēlēja Paksu, bet pēc tam viņu atstādināja par to, ka kaut kāds Borisovs lobējis, devis naudu, taisījis nelikumīgu reklāmas kampaņu – pēkšņi parādījās bildes, kur viņi abi kopā tenisu spēlē. Un neviens nevarēja saprast, no kurienes tās bildes, kurš varēja nofotografēt?! Vispirms Paksam bija piedāvājums – vai nu tu noliksi mandātu, vai būs krimināllieta...

A.G.: Bet ko viņš tādu izdarīja? Viņš nepatika amerikāņiem?

J.Ž.: Viņš nepatika tāpēc, ka nebija savējais. “Galvenais, lai būtu cilvēks, pantu atradīsim.”

A.G.: Kā viņš vispār tika par prezidentu?

J.Ž.: Tauta nobalsoja, jo kaut kādu iemeslu dēļ neizdevās apmainīt aploksnes – pārāk daudzi bija par Paksu. Princips varētu būt arī tāds: vēlēšanu urnā ir, piemēram, 1000 konvertu – 500 mēs atlasām, bet 500 iemetam, piemēram, par Adamkusu, taču kaut kā pietrūka, neizdevās samainīt, kā vajag, un tāpēc Pakss uzvarēja. Pirms vēlēšanām, pēc visiem rādītājiem, viņam nebija piecdesmit divi procenti, bet rezultāts bija augstāks. Nācās domāt, ko darīt – jātaisa kaut kāds skandāls, kaut kāda akcija pret viņu. Atrada tādu Borisovu, nobildēja, ielika avīzē, ka prezidents ar sponsoru spēlē tenisu – tātad viņš ir zaglis, kas piesaistījis nelikumīgus līdzekļus savai kampaņai.

A.G.: Vai tu esi bijis Saeimas deputāts?

J.Ž.: Nē, neesmu bijis.

A.G.: Kā tev šķiet, vai Lembergs, kurš pats gan nesēž Saeimā, bet viņa partija tur atrodas, gāja runāt pie “uzrauga”?

Vai drīkst “uzmest” “uzraugu”?

Juris Žuravļovs: Es domāju, ka tie, kuri sēž tur, augšā, īsti nesaprot, kā taisa to rezultātu, partijas vadītāji arī to nezina. Vienīgi saprot tas, kurš savā laikā ir spēlējis...

Aivars Garda: Lembergs un Šķēle saprot?

J.Ž.: Noteikti kaut kādas daļējas aizdomas ir, bet konkrēti viņi nezina. Ja būtu sapratuši, tad pēdējās vēlēšanās viņi nedabūtu tik maz deputātu mandātu. Pirmā vislielākā kļūda, ko viņi izdarīja pret “uzraugu”, bija tā, ka izgāja ārā no valdības un gribēja uztaisīt apvērsumu. Tieši tāpēc viņus nepaņēma nākamajā sarakstā.

A.G.: Šķēlem jau nu gan vajadzēja to zināt.

J.Ž.: Vajadzēja, bet tajā laikā bija krīze, viņš nebija tik enerģisks un vērīgs kā agrāk. Viņi kļūdījās, domājot, ka palaidīs savu rullīti, pamuldēs, un ar to pietiks, lai visi par viņiem nobalsotu. Nesanāca!

A.G.: Tu tikko teici – nobalsos, bet nav jau svarīgi, kā balso, svarīgi ir “pareizi” balsis “saskaitīt”.

J.Ž.: Viņi jau domāja, ka par viņiem nobalsos...

A.G.: Bez sarunāšanas?! Šķēlem gan nevajadzētu būt tik naivam?

J.Ž.: Viņš acīmredzot cerēja, ka Valmiera un Vidzeme atkal uztaisīs rezultātu tādu, kā vajag...

A.G.: “Uzraugs” taču pateica: viņš mani piekrāpa, tādēļ dabūs astoņas – augstākais, desmit vietas.

J.Ž.: Šķēle un Šlesers tam acīmredzot nenoticēja, cerēju uz ko citu. Domāju, ka pašā sākumā viņiem jau ļoti skaidri pateica, kāds būs viņu rezultāts vēlēšanās – ne vairāk kā septiņi procenti.

Visticamāk, ka Šleseram pēc Jūrmalgeitas bija pieteikts – čalīt, nelecies! Tev ir astoņas balsis, un viss – dari, ko gribi! Viņš mudīgi aizskrēja pie Šķēles ar piedāvājumu apvienoties – tā teikt, steidzīgi jāapvienojas, jo “man sola astoņas, tev arī astoņas, tātad kopā savāksim sešpadsmit vietas”...

A.G.: Bet kopā viņi dabūja tikai astoņas. Tad kāpēc šie abi negāja pie “uzrauga” – mēs apvienojāmies, dodiet mums 16?

J.Ž.: Varbūt, ka bija kaut kāda noruna, bet viņi, kad iepriekš gāja ārā no valdības, apšmauca uzraugu – gribēja uztaisīt apvērsumu. Tad nu aizgāja pie uzrauga, teikdami, ka ir apvienojušies – lai dod 16, kaut vai 15 vietas Saeimā! Uzraugs droši vien viņus iedrošināja: nu, labi, zēni, startējiet, paskatīsimies! Bet pēc tam uzmeta – paši vainīgi, nevajadzēja apvienoties, katrs varēja dabūt pa astoņiem mandātiem.

A.G.: Mums abiem šī sistēma ir saprotama, bet citi, lai kā viņiem skaidrojam, tam netic. Cilvēki ir tik naivi! Viņi domā, ka aizies, nobalsos, un viss kārtībā. Netic tam, ko stāstām!

J.Ž.: Tā ir. Un beigās – kurš uzvarēja? Tie ir zemnieki, kas nekur neskrien – vīri, kuri prot turēt uzraugam doto vārdu un darīt, kā viņam vajag. Tēvzemiešus saglabāja, jo viņu agresivitāte Eiropā šodien mazliet mīkstināta, un var gadīties, ka vajadzēs uztaisīt kaut kādu troksni. Taču pats galvenais – viņi nav pastāvošās sistēmas nodevēji. Daudz gan šiem neiedeva – tikai astoņas vietas.

Kā iekļūt Saeimā?

Aivars Garda: Bet, ja tagad pie “vislatviešiem” būtu, piemēram, Garda, un viņi aizietu pie “uzrauga”? Droši vien viņš tā arī pateiktu – tieciet vaļā no Gardas, tad jūs ielaidīsim Saeimā, citādi atkal zaudēsit. Tā būtu?

Juris Žuravļovs: Jā, taču iespējams arī cits scenārijs. Piemēram, Aivars Garda pirms iešanas pie uzrauga uzstāsies ar paziņojumu, ka par nacionālajiem jautājumiem šobrīd svarīgāk ir atrisināt sociālās problēmas, jādomā, kā pabarot cilvēkus, kuri dzīvo Latvijā. Tad Aivars beidzot būtu malacis, jo viņš būtu tautas glābējs, kurš vēlas rūpēties par visiem cilvēkiem – jā, par tādu cilvēku ir jānobalso! Ja ar tādu karogu izietu, tad uzrauga akcepts un atbalsts būtu garantēts.

A.G.: Bet, ja es šādā veidā tiktu Saeimā un pēc tam “uzraugu” uzmestu, no Saeimas tribīnes sāktu runāt tā, kā tagad runāju – par dekolonizāciju?

J.Ž.: Tad būtu Zīgerista variants, piešūtu pantu par naida kurināšanu – cilvēks ir, pantu viņi atradīs. Bet, kamēr tur, augšā, lielie, biezie nesarunās, nekas nemainīsies, kaut arī visi zina, ka bijusi okupācija, Molotova-Ribentropa pakts. Krievija Jeļcina laikā Latviju gluži vienkārši pārdeva amerikāņiem.

A.G.: Pārdeva amerikāņiem – kā to saprast?

J.Ž.: Jā, amerikāņiem.

A.G.: Lai amerikāņi ar mums dara, ko grib, bet Krievija nejaucas iekšā?

J.Ž.: Jā, tieši tā. Tāpēc nekas te nenotiek un nenotiks, iekams atkal neatpirks. Diemžēl mainīt te sevišķi neko nevaram, tikai pamazām lūgties – dodiet mums iespēju...

A.G.: Vai savā radio tu to stāsti?

J.Ž.: Daļēji.

A.G.: Kā tu domā, vai tavi klausītāji saprot?

J.Ž.: Nē, nesaprot. Tie, kuri saprot, ka nekas nemainīsies, gluži vienkārši brauc prom – sakrāmē somas un pamet Latviju. Savu radinieku bērniem, kuri aizbrauc, saku – kā jūs varat pamest savējos un braukt kaut kur uz ārzemēm? Vajag taču cīnīties, lai kaut kas mainītos! Zināt, ko viņi man atbild? – Paldies, Juronkuli, jūs te cīnieties, cīnieties, un, kad uzvarēsit, mēs tūdaļ, nākamajā dienā būsim atpakaļ! Bet pagaidām, kamēr jūs te cīnāties, mēs padzīvosim tur...

A.G.: Vai revolūcija varētu kaut ko mainīt?

J.Ž.: Ja saskaņo ar uzraugu, tad mākslīgo revolūciju mēs varam uztaisīt. Arī Dziesmotā Atmoda bija šādi mākslīgi uztaisīta...

A.G.: Bet tā, ka visi iet ielās, nevar?

J.Ž.: Es domāju, ka vēl ne. Pašlaik visi sēž kā pelītes savā šķūnītī un baidās – lai tur notiek, kas notikdams, ka tikai mani tas neskar... Šobrīd nekāda revolūcija nesanāks – nav drosmīgu cilvēku.

Jāgaida, kad izveidosies situācija. Jāpaiet laikam, līdz cilvēki pa īstam sāks saprast, ka tā vairs dzīvot nevar – tikai tad kaut kas mainīsies.