Aivars Gedroics

Daugavpilī

Cionisti-masoni-globālisti pakļauj valstis

Ikdienas sarunās ar cilvēkiem gandrīz katrs no mums būs saskāries ar sašutuma pilniem viedokļiem par to, ar kādām tiesībām visādi ārvalstu pamācītāji jaucas mūsu valsts iekšējās lietās, aizrāda, kādus svētkus mums būs (ne)svinēt, kādās demonstrācijās un pasākumos (ne)piedalīties, kādas formas (ne)nēsāt... utt. Mūsos rodas pamatots sašutums par šādiem “padomdevējiem” un neviltota tieksme pasūtīt viņus “simt mājas tālāk”, lai nebāž savu degunu, kur nevajag, un sākumā saved kārtībā savu māju, tad tik lien iekšā mūsējā (bet vislabāk – vispār lai nekad to nedara!). Galu galā vismaz formāli Latvija joprojām skaitās neatkarīga valsts, kuras tauta pati var lemt, kā tai dzīvot savā zemē. To, protams, grūti iestāstīt (un mūsu varturi parasti arī īpaši necenšas to darīt) cionistiem-masoniem-globālistiem, kuru mērķis ir pakļaut savā varā visu pasauli un izveidot vienu milzīgu globālu impēriju, kurā tad šie būtu vienīgie kungi un noteicēji. Ar tādu mērķi jau viņi arī izveidoja Eiropas Savienību, kuru patlaban cenšas pārvērst par Eiropas Savienotajām Valstīm, perspektīvā to sapludinot ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Tad atliks šim veidojumam pievienot vēl Krieviju un Āfrikas valstis – un pasaules impērija būs gatava!

Tomēr pasaulē vēl ir arī dažas samērā nacionālas valstis ar nepiekāpīgiem vadītājiem (Ahmadinedžads Irānā, Kadafi Lībijā), kuri cionistiem-masoniem-globālistiem mērķi īstenot traucē, tāpēc pasaules varenie lūko šos iznīcināt, iepriekš, protams, ar “propagandas mašīnas” palīdzību cenšoties iestāstīt pārējai pasaulei, kādi “briesmoņi” šie valstu vadītāji esot, kā viņi “apspiežot” savas zemes pamatiedzīvotājus... utt., u.tjp. Kad augsne tiek pienācīgi sagatavota, no vārdiem tiek pāriets pie darbiem, un sāk runāt ieroči. Tā nesenajā pagātnē notika ar Irāku, kuras vadītājs Huseins sākumā tika vardarbīgi gāzts un vēlāk sodīts ar nāvi pēc okupantu pavēles. Un tas nekas, ka visi šausmu stāsti par šī cilvēka rīcībā it kā esošajiem masu iznīcināšanas ieročiem, ar kuriem tas radot draudus visai pasaulei, izrādījās “pupu mizas” – apzināti izdomājumi, lai attaisnotu karu, kura mērķis bija iegūt Irākai piederošos naftas krājumus.

Līdzīgi patlaban notiek arī gadījumā ar Lībiju un Kadafi. Pasaules varenajiem šis cilvēks sen bija kā dadzis acī, jo atteicās par pusvelti atdot savu naftu, tāpēc tie jau labu laiku meklēja iespēju no viņa atbrīvoties. Nu tāda it kā radās – daļa sakūdītu viņa valsts pilsoņu ir sākuši bruņotu cīņu, lai gāztu Kadafi no amata, citi (vismaz pēc manā rīcībā esošajām ziņām, tādu ir vairākums) cīnās, lai šis kungs paliktu pie varas, jo ir apmierināti ar to, kā dzīvojuši viņa vadībā jau vairākus gadu desmitus, un neko būtisku mainīt savā valstī nevēlas. Vadoties no Taisnīguma principiem, šajā situācijā nekas cits neatliek, kā ļaut viņiem savā starpā “izplūkties”, un tad jau laika gaitā redzēs, kam būs bijis lielāks atbalsts gan no savas valsts iedzīvotājiem, gan no Visaugstākā – tas tad arī būs uzvarētājs un situācijas noteicējs valstī.

Tomēr šāda dabiska lietu kārtība pasaulē valdošajām cionistu-masonu ložām neiet pie sirds. Tās redz, ka šādā gadījumā notikumi var attīstīties pavisam ne pēc tā scenārija, kādu vēlas viņi. Tāpēc šobrīd pret Lībiju tiek vērsta nekrietna agresija no veselas rindas ārvalstu, kuras nekaunīgi iejaucas šīs valsts iekšējās lietās, atklāti bruņotā ceļā atbalstot Kadafi pretiniekus, un faktiski tādejādi nelaimīgo valsti un tautu ieraujot gadiem ilgā karadarbībā (kā mēs to redzam no notikumiem Afganistānā, Irākā, Čečenijā u.c.).

Katrs saprātīgi domājošs cilvēks redz, kurš tad šajā gadījumā ir īstais nemiera cēlājs un civiliedzīvotāju bende – ne jau Kadafi režīms Lībijā, bet gan t.s. “starptautiskā pretterorisma koalīcija”, kas būtībā paši ir visīstākie teroristi. Bez tam, tas, ka šī iejaukšanās Lībijas valsts un tautas dzīvē notiek ar ANO mandātu, tikai kārtējo reizi apliecina, ka šai organizācijai, kas darbojas ne jau, lai garantētu Mieru un Taisnīgumu pasaulē, bet gan, lai savus noziedzīgos plānus varētu realizēt globalizētāji-naudasmaisi, drīzāk gan piestāvētu nelaiķa publicista Anda Lūsiņa (Kokneša) dotais apzīmējums “Apvienotā Noziedznieku Organizācija” (skat. apgāda “Viedas” izdoto grāmatu “Tautu tiesības”).

Vai atbalstīsim citu valstu okupāciju?

Atkal rodas jautājums – kā tad mums, latviešiem, šajā situācijā rīkoties? Mūsu valsts un tauta diemžēl ir pārāk mazas, lai spētu būtiski traucēt vai citādi ietekmēt miljardieru-globalizatoru izstrādātos un nekaunīgi realizētos noziedzīgos plānus, taču vienu gan mēs varam darīt, un mums tas obligāti jādara, – nepiedalīties šajā nelietīgajā kampaņā, nesmērēt savas rokas ar nevainīgu Lībijas iedzīvotāju asinīm, kuri, starp citu, nekad, kamēr vien pastāv cilvēce, nav mums, latviešiem, darījuši neko sliktu.

Vai tad mums nepietiek ar avantūru Afganistānā, ko savulaik uzsāka PSRS, bet tagad ne īpaši sekmīgāk turpina ASV, vai mums ir maz ar piedalīšanos “godpilnajā” Huseina gāšanas misijā un okupācijas režīma stiprināšanu Irākā? Laikam jau tomēr par maz (vismaz mūsu varturu uztverē), jo bēdīgi slavenais “sorosietis-kosmopolīts”, aktīvs okupantu integrācijas sludinātājs daudzu gadu garumā – Atis Pabriks (kurš tagad uzņēmies pildīt aizsardzības ministra amatu) – jau kaļ plānus, kā mūsu valstiņai arī ātrāk pieteikties iesaistei avantūrā Lībijā, protams, ņemot vērā krīzes situāciju un ierobežotos finanšu resursus, taču tik un tā mēs nedrīkstot “palikt malā”, jo tas starptautiskajai sabiedrībai (lasi: cionistu-masonu-globalizatoru ložām) varot radīt sliktu iespaidu par mums kā “nepietiekami mūsdienīgiem eiropiešiem”... Arī cits darbonis – Ģirts Valdis Kristovskis (runā, ka viņu par antinacionālu darbību esot nosodījis pat viņa nelaiķa tēvs), kuram nepamatoti tiek piekārta nacionālista “birka”, – tāpat atzinīgi novērtē šo nelietīgo agresiju pret Lībiju un izsaka valsts vārdā tai atbalstu.

Nu atliek jautāt, kādu atbalstu un nacionālas politikas izpratni (ja tāda tiktu piekopta Latvijā) mēs varam sagaidīt no ārvalstīm, ja jau paši savā darbībā ejam pilnīgā globalizatoru pavadā, aizstāvam nevis to, kura pusē ir Taisnība, bet gan to, kam ir vairāk ieroču un naudas, līdz ar to, arī ietekme pasaulē? Ja gribam, lai pret mums izturas Taisnīgi, vai mums sākumā nebūtu jāpārvērtē pašiem sava rīcība un simtreiz jāapdomā, pirms iejaucamies starptautiskajos notikumos, strikti nostājoties kāda no konfliktējošajiem grupējumiem pusē? Jo, lai arī personīgi katrs Latvijas iedzīvotājs nevar juridiski būt atbildīgs par to, ko starptautiskajās institūcijās runā visādi kristovski un pabriki, tomēr pēc viņu uzvedības (viņi taču ir mūsu oficiālie priekšstāvji!), gribam mēs to vai ne, pārējā pasaule spriedīs arī par mūsu tautas nostāju kopumā.

Tātad, ja negribam būt aktīvi vai pasīvi līdzdalībnieki pret Lībiju notiekošajā noziegumā, pret to ir vismaz mutiski un rakstiski jāprotestē. Sevišķi tas būtu jādara tām partijām un sabiedriskajām organizācijām, kas sevi sauc par nacionālām. Patlaban, kad rakstu šo publikāciju, diemžēl neviena no augstākminētajām ļaužu kopām savu attieksmi pret nelietīgo ārvalstu agresiju Lībijā un mūsu noziedzīgo varturu izteikto atbalstu tai nav paudusi. Es pat uzdrošināšos prognozēt, ka, piemēram, viltusnacionālā apvienība “VL!-TB/LNNK”, ja arī vispār paudīs šajā sakarā kādu viedokli, tad tikai ārvalstu agresoru rīcību atbalstošu, tā kārtējo reizi parādot, kas viņi paši tādi ir. Atliek vienīgi cerēt, ka vismaz ārpus 10.Saeimas stāvošo politisko spēku vidū atradīsies kāds, kuram pietiks dūšas izteikt publisku atbalstu agresijas upurim Kadafi un viņu aizstāvošajam Lībijas tautas vairākumam. Ja nu gadījumā neviena tāda neatradīsies, tad es secinu, ka latvieši kā tauta vairumā ir gļēvuļu un pašlabuma meklētāju bars, kurš neciena citas pasaules tautas un kuram to liktenis ir labākajā gadījumā vienaldzīgs, līdz ar to netiešā veidā aicinot arī pārējo pasauli analogi izturēties pret sevi, nonākot līdzīgā situācijā, kādā šobrīd atrodas Lībija un tās tauta. To katram Latviešu Patriotam vajadzētu labi apzināties.

Savu un citas tautas cienošam Patriotam, manuprāt, nevar būt vienaldzīga arī tādu notikumu atspoguļošana ārvalstīs, kas nesaistās ar bruņotu cīņu, bet tāpat atstāj iespaidu uz politisko situāciju tajās. Man un, domāju, arī ļoti daudziem nacionāli noskaņotiem Latviešiem, pamatīgu riebumu izsauc, piemēram, Sandras Veinbergas reportāžas no Zviedrijas, kurās šī “dāmīte” regulāri gaužas par to, ka zviedros pieaug nacionālpatriotisms un nepatika pret ieklīdeņiem-ārzemniekiem (it īpaši, ja tie nāk no Āfrikas un Āzijas), ka parlamentā arvien lielāku deputātu skaitu iegūst nacionālradikāli (vismaz viņas izpratnē) noskaņotas partijas... Un vispār, vai kādreiz mūsu t.s. “lielajos” saziņas līdzekļos ir gadījies redzēt, dzirdēt, lasīt prieku par to, ka pamatnācija savā Tēvzemē (vienalga, kurā valstī) ir patriekusi nevēlamos ārzemniekus, izdzenājusi izvirtuļu pederastu un lesbiešu rīkotos “praidus”, vai citādi aizstāvējusi savas tiesības uz netraucētu attīstību? Ja par šādām lietām arī kāds vēsta, tad tikai klaji negatīvā nozīmē! Un kādas pēc tā visa mums ir morālas tiesības pārmest, piemēram, Krievijai par neobjektīvu 16.marta notikumu atspoguļojumu Latvijā?

Latvieši, nedarīsim citiem to, ko negribam paši saņemt no citiem! Un tādēļ – pieprasīsim no oficiālajiem saziņas līdzekļiem objektīvu starptautisko notikumu atspoguļojumu, caur nacionālpatriotisma prizmu uz tiem raugoties!