Saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes Mutes, sejas, žokļa ķirurģijas katedras docenti Marinu Sevastjanovu

Pasniedzēji kvalitāti nezaudē

DDD: Šobrīd ļoti daudz tiek runāts par medicīnas stāvokli, trūkst naudas gan pašiem cilvēkiem, gan daudzām ārstniecības iestādēm, pacientiem aizvien mazāk iespējams saņemt valsts apmaksātos medicīnas pakalpojumus, kompensējamās zāles – to visu ietekmē budžeta deficīts un parāds Starptautiskajam Valūtas fondam, kas laikrakstā “DDD” nereti tiek dēvēts par starptautiskajiem reketieriem jeb bandītiem. Kāds ir jūsu skatījums uz šo problēmu – kā pašreizējais ekonomiskais posts ietekmē jūsu darbu?

Marina Sevastjanova: Šī krīze mūsu darbu ir ietekmējusi vispirms jau ar štatu samazināšanu. Ja jūs jautājat par akadēmisko vidi, tas ir, par Stradiņa universitātes pasniedzējiem – jā, protams, slodzes ir samazinātas, katedras tikušas apvienotas it kā racionālā nolūkā, tikai nezinu, kādi tam “racionāli” rezultāti... Programmas bija jāpārstrādā, lekciju un kontaktstundu skaits jāsamazina, pamatalgas jāpazemina, bet materiāls, saturs taču palicis tas pats. Šie soļi akadēmisko vidi ietekmē visās nozīmēs – gan materiāli, gan arī morāli.

Tomēr domāju, ka mēs visi, neskatoties uz “samazinājumiem”, savu darbu cenšamies darīt, cik vien labi iespējams, katrs pasniedzējs tiecas pēc kvalitātes savās lekcijās, arī ar plaģiātismu nenodarbojas. Es pati vismaz pēdējos piecus gadus esmu ļoti cītīgi sekojusi visam jaunajam, kas notiek pasaulē saistībā ar mutes, sejas, žokļa ķirurģiju un tēmām, kuras pasniedzu. Domāju, ka līdzīgi rīkojas arī mani kolēģi – veci vai jauni.

Vienīgā bāze klīniskajam darbam tiem studentiem, kas mācās Stradiņa Universitātes Stomatoloģijas fakultātē ir viens no Stradiņa Universitātes institūtiem – Stomatoloģijas institūts, kurš ir arī pats par sevi strādājoša iestāde, kas sniedz īpaša veida medicīnisko palīdzību. Patiesībā šāda specializēta palīdzība, kuru var saņemt Stomatoloģijas institūtā Rīgā, ir vienīgā mūsu valstī. Ārsts, pabeidzot fakultāti, ir vispārēja tipa ārsts, t.sk. arī vispārēja tipa zobārsts, un tālāk seko izglītošanās dažādās specialitātēs...

DDD: Tas ir pēc Universitātes beigšanas?

M.S.: Jā, pēc Universitātes beigšanas jūs saņemat specializāciju, ko pasaulē dēvē par pirmā, otrā, trešā līmeņa specializāciju. Ne tādēļ, ka trešais līmenis būtu visgudrākais, bet tādēļ, ka katram ir savs uzdevums – piemēram, ģimenes ārsts vai vispārēja tipa zobārsts – viņiem katram ir savs darbs un uzdevumi.

Ārsts ir pelnījis atbilstošu atlīdzību

Marina Sevastjanova: Tur ir tā medicīnas aprūpes kvintesence, ka katra pakāpe, katrs līmenis, ieskaitot sanitāru, zināmā mērā pat garderobistu, kam ir savs darba apjoms, vislabāk orientējas savā iecirknī. Vispārēja tipa ārsts diagnosticē kādu konkrētu slimību, ja nepieciešams nosūta pacientu pie speciālista. Nākošā līmeņa ārsts nodarbojas dziļāk attiecīgās specialitātes kompetencē. Ir vēl arī trešā līmeņa specializācija, piemēram, neirookulists vai neirologs, kuri zina vairāk papildus savai specialitātei tieši par nervu sistēmu.

Lasīju interviju jūsu avīzē ar Latvijas Sāpju izpētes biedrības priekšsēdētāju profesori Ināru Loginu, kura runā par sāpēm – lūk, šī jau ir trešā līmeņa specializācija.

DDD: Tā jau ir ievērojama specializācija...

M.S.: Protams, un kā tas viss ietekmē materiāli? Tā kā piederu pie vecās paaudzes, atceros laikus, kad par ārstēšanu nebija vispār jāmaksā, tikai par zobu protēzēm – tās visus padomju gadus bija par maksu. Bet mēs stomatoloģijā strādājām ar tiem aparātiem, kādi bija, un par tām algām, kādas bija.

Tad radās maksāšanas vajadzības un cenu maiņa neatkarīgi no mums, ārstiem. Bija speciāls personāls, kas to visu saprot, kas nodarbojas, kas iepērk materiālus, zināja, cik tas maksā, sekoja līdzi tirgus lietām, konkursiem.

Lai nodrošinātu modernu medicīniskās palīdzības sniegšanu, ir vajadzīgas gan zināšanas, gan iemaņas, gan aprīkojums...

DDD: Aparatūra, instrumenti...

M.S.: Jā!

Šajā jautājumā – cepuri nost! Mūsu vadība, atbildīgais personāls un mēs paši sekojam laikam līdzi un iepērkam visu to, kas pasaulē ir labs un mūsu darbam vajadzīgs.

DDD: Un tas ietekmē arī pakalpojumu cenas?

M.S.: Kas attiecas uz cenām, ko pacienti maksā, – piemēram, mums, ķirurgiem, tās nebija tik augstas kā citiem pakalpojumiem. Ja mēs ņemam zobu ekstrakcijas jeb izraušanu, tad mums liekas, ka šie 5 vai 10 lati nemaz nebija daudz, jo šajā procesā ieguldīts ārsta un personāla darbs, te ir strutas, mikrobi, viss kaut kas… Pacients tiek labi apkopts, un viņam nevajadzētu kliegt uz mums.

Mēs saprotam, ja atnāk cilvēks, kuram pilnīgi nemaz nav naudas, tad neviens jau nekad nav atraidīts. Neviens pat varbūt neuzzina, ka mēs kaut ko esam izdarījuši bez maksas. Ja ārsts vispirms prasa naudu un tikai tad ir gatavs palīdzēt, tad tas nav ārsts – tas nav pat cilvēks! Bet pēc darba, protams, ārsts ir tiesīgs saņemt atbilstošu atlīdzību tāpat kā ikviens cilvēks. Latvijā ir ļoti dažāda pārticības līmeņa cilvēki, un lielākie protestētāji jau nemaz nav tie nabagākie.

Kādreiz problēmas rodas ar veselības apdrošināšanas polisēm. Ja cilvēks ir apdrošināts, tātad kāds par viņu ir iemaksājis naudu apdrošināšanas kompānijā. Ja šis cilvēks nav slimojis, viņam nekas nav bijis vajadzīgs – iemaksātā nauda ir pilnībā aizgājusi apdrošinātājam. Ja ir bijusi vajadzība izmantot polisi, tad apdrošinātāji nereti cenšas apmaksu kaut kā ierobežot. Tie, kuriem polise “strādā”, ir labākā situācijā.

Jāpiekrīt, ka ar katru dienu kļūst grūtāk, to mēs jau zinām – mums 20, 30, 50, 60, 80 lati ir ļoti liela nauda, ko atļauties nemaz nevar. Latvijā trūkumu palielina arī nodokļu iekasēšanas sistēma. Kā dzirdējām, Eiropas Savienības pārstāvji uzskata, ka nevar nodrošināt, lai pilnīgi visi iedzīvotāji maksātu nodokļus… Tiem, kas nemaksā, ir sava taisnība – viņi tāpat līdz šim no tā nekā laba nav redzējuši. Principā būtu jābūt tā, ka, ja es neslimoju, tad mani nomaksātie nodokļi aiziet manai slimajai mātei ar mazo pensiju vai maniem bērniem, kuri slimo. Bet tagad mums visiem gribētos zināt, kur no mūsu algām aiziet šis nodoklis, kurš kļūst aizvien lielāks? Ja tagad pārmet, ka daži maksā, daži ne, tad arī jāsaka – joprojām daži slimo, daži ne...

Vai nākotnē būs mazāk ārstu?

DDD: Jums neliekas, ka valsti vada vai nu nelieši vai gluži vienkārši muļķi?

Marina Sevastjanova: Par apzinātiem neliešiem es noteikti neizteiktos – tik sarežģītu “detektīvu” neveidoju. Man grūti iedomāties, ka viņi mūs pavisam apzināti grūž iekšā grāvī. Nepietiekama kompetence un darbības jomas maiņa, it kā būtu pietiekami zinoši visās jomās, – tas gan. Daudzi parasti stāsta, ka sākumā vēlas savu nozari pilnībā aptvert – ieiet darbā, bet, kamēr to “aptver” un “iestrādājas”, tikmēr jau laiks pāriet uz nākamo sfēru… Piemēram, mūsu nozarē – medicīnā – vadība ir mainījusies pilnīgi nenormāli, pat anekdotiski.

Kad sāka likvidēt slimnīcas, cilvēki uztraucās, kas nu būs? Reāli mēs zinām, kas no tā visa ir sanācis – cilvēks tālajos laukos vairs nebrauc pie ārsta, viņš ir dziļi mežā, nav ar ko braukt, nav uz kurieni braukt… Bet kāda persona, kas ieņēma attiecīgo amatu reiz teica: viņi vairs tik daudz neslimos! Šos vārdus ļoti labi atceros. Lai nu ko būtu teicis! Šodien izrādās, ka viņi slimo vēl vairāk. Vismaz tas, ka vairāk mirst nekā dzimst, arī labi zināms.

Nezinu, cik laukos cilvēks daudz saimnieko, bet zinu ļoti labi, ka viņš nevēršas pie ārsta, guļ un nomirst. Arī tas, ka bērni neiet skolā, pateicoties reformām, skar mani kā pasniedzēju…

DDD: To arī gribēju jautāt, vai, jūsuprāt, studentu zināšanu līmenis, ienākot augstskolā, ir zemāks, augstāks, tāds pats kā pirms gadiem, kad jūs sākāt strādāt?

M.S.: Nezinu, mēs, pasniedzēji un ārsti, esam savā starpā sprieduši, bet nevaram saprast, vai jaunatnes ir skaitliski mazāk, vai viņi aizbrauc uz citurieni studēt, vai universitāšu kļuvis vairāk, bet mums tāda konkursa vairs nav – priecājamies, ja reizēm ir kādi 4-5 kandidāti uz vienu vietu.

DDD: Bet kāds konkurss bija agrāk?

M.S.: Pie mums stomatoloģijā pieteicās 20, un bijām priecīgi, ka pirmajā eksāmenā palika vairs tikai 10 pretendenti uz vienu vietu, bet ar nākamajiem pārbaudījumiem jau ļoti daudzi izkrita, taču konkurss līdz pat beigām palika ļoti liels. Var jau būt, ka tad bija mazāks augstskolu skaits Latvijā, un visi saskrēja vienuviet. Tomēr ir vēl kas – pavisam nesen modē nāca visādas sabiedriskās zinātnes – ekonomika, finanses, menedžments, utt. – visi mūsu bērni diemžēl lielākoties aizgāja studēt tās.

DDD: Bet Rīgas Stradiņa universitātei taču nav tādu, ar medicīnu saistītu, konkurējošu augstskolu?

M.S.: Ir gan! Latvijas Universitāte kopš kāda laika ir atvērusi Medicīnas fakultāti, jo Eiropas universitāšu definīcijā noteikts, ka jābūt medicīnas, teoloģijas un filozofijas fakultātēm.

DDD: Jūsuprāt, vai šis apstāklis būtu galvenais, kas tik ļoti pazemina konkursu pie jums?

M.S.: Mazliet varbūt, bet ne tik ļoti.

Jauniešiem pietrūkst izziņas dzirksts

DDD: Cik gadus, piemēram, mutes, sejas, žokļa ķirurgam jāmācās Rīgas Stradiņa universitātē?

Marina Sevastjanova: Vispārējā medicīnā 6 gadi un tad mūsu fakultātē 5 gadi, un vēl rezidentūra. Tiek iegūti divi diplomi, kad seši gadi pavadīti vispārējā medicīnā, pieci gadi zobārstniecības fakultātē. Un tad gadus trīs četrus notiek pēcdiploma apmācība...

DDD: Ko nozīmē šī rezidentūra – ko reāli topošais speciālists dara?

M.S.: Rezidentūra ir pēcdiploma apmācība – būtībā otrā līmeņa specializācija, par kuru jau iepriekš runājām. Cilvēks specializējas – kļūst par neirologu, psihiatru, fiziatru, LOR-u, utt. Par sejas un žokļu ķirurgu, ja viņš ir beidzis jau divas fakultātes. Rezidentam ir lekcijas, semināri, patstāvīgi darbi un, protams, klīniskais darbs. Rezidentūras nobeigumā ir gala eksāmens, kad tiek saņemts sertifikāts. Tad viņam ir ārsta diploms un sertifikāts kādā no specialitātēm.

DDD: Sanāk, mācībās aizvadīti gandrīz 15 gadi. Bet mūsu jaunieši visu grib ātri – uzreiz taču vajag nopelnīt un dzīvot! Vai šis garais process nevarētu būt tas, kas aptur? Varbūt latviešiem zinātkāre ir mazinājusies, arī slinkums pieaudzis?

M.S.: Jā, varbūt, kā jūs sakāt, vainojama zinātkāres samazināšanās. Iespējams, kritusies dedzīga aizraušanās profesijas izvēlē, kļuvusi mazliet mazāka šī dzirksts.

DDD: Būtu jāanalizē iemesli, kāpēc tā?

M.S.: Domāju, galvenokārt tie ir merkantilie iemesli – visi vairāk orientējas uz nozarēm, kurās ātri gūt peļņu. Liels skaits jauniešu aiziet uz finansēm, banku augstskolām un tamlīdzīgi, un tikai daži nolemj mācīties par inženieriem, avioinženieriem, filologiem, vēsturniekiem un vides speciālistiem.

Te vairs nav runa par valsti, bet gan par pašu jauno cilvēku interesēm, centieniem. Manuprāt, viņiem liekas, ka tas ir moderni, nu vienkārši cilvēcīgi – pēc iespējas ātrāk nopirkt sev skaistu mašīnu, dzīvokli utt.. Turpretī parasts ārsts mūsdienās caurmērā nav ļoti bagāts cilvēks. Citādi bija pirmskara Latvijā, kad ārsti tika ļoti augstu vērtēti un arī atalgoti. Taču šis līmenis šausmīgi kritās padomju laikos.

Pat Doktoram Dolitlam bija mājiņa...

DDD: Vai piekrītat, ka ārstam pārticība varētu nākt tikai tad, ja viņš būs jau ļoti daudz mācījies, ļoti daudz praktizējis, un tad vēl nevar zināt?

Marina Sevastjanova: Es nezinu. Pati personīgi neesmu tendēta uz ļoti lielu pārticību, bet kaut kādam finansiālajam līmenim ir jābūt, lai varētu mierīgi, klusi vienā savā istabā strādāt, un jums neviens netraucē. Tas nav normāli, ja ārstam mājās jāstrādā vienā telpā ar vēl astoņiem, jāstaigā noplīsušam, neēdušam un jāgudro, kā nozagt kartupeļus kaimiņam…

Ārstam ir jānopelna vismaz tik daudz, lai viņš varētu kvalitatīvi strādāt savā profesijā, dzīvot bez pārmērībām un atpūsties. Ārstam atpūta ir ļoti svarīga, jo citādi viņš nespēj labi veikt savu darbu. Jāatceras, ka ārsta darbs nebeidzas ar norādīto darba laiku.

Bez tam, ārstam nepieciešami līdzekļi, lai sevi izglītotu, pilnveidotu. Viņam, apmēram tāpat kā skolotājam, vakarā ir jālasa par rītdien gaidāmo operāciju. Bet šo literatūru vajag dabūt – tā nav par brīvu! Agrāk šausmīgi dārgi maksājām, lai kāds paziņa varētu kaut ko no Amerikas atsūtīt, tagad ir iespējams aizbraukt pašam, bet šie atkal ir tēriņi no savas kabatas. Esi braucis uz pasaules kongresu pilnīgi par savu naudu, par kredītu bankā, ko tagad nu klusiņām atdod... Tā tu nopērc tās grāmatas, kurām turklāt tikt klāt var tikai tad, ja esi biedrībā. Lūk, tie tad arī ir izdevumi ārstam, lai turētu sevi formā, tāpēc kaut kādiem ienākumiem ir jābūt.

Protams, tāpat kā ikvienā profesijā, arī ārsti ir dažādi, viss atkarīgs no viņu vērtību sistēmas. Dažs ir tendēts būvēt četrstāvu māju ar baseinu – tāda ir viņa personība. Tomēr parasti jau neviens nav dusmīgs, ja spējīgs ārsts ar godīgu darbu kļūst bagāts un viņam pieder smuka mājiņa. Pat Doktoram Dolitlam bija smuka mājiņa, visi gāja pie viņa ārstēties, beigās dzīvnieki pie viņa dakterējās, kuriem nebija ko maksāt, un galu galā viņš pats palika bez naudas un visu pārdeva (smejas)...

Smiltenē tagad likvidēta slimnīca – tur bija tik brīnišķīgi, gaiši, inteliģenti ārsti, kas nesa lielu ieguldījumu vietējā un visas Latvijas sabiedrībā. Tāpēc, atgriežoties pie jautājuma par ārstu materiālo stāvokli, – jā, stāvēt uz ielas un lāpīt vecas kurpes piecus gadus pēc kārtas, manuprāt, tā nav ārsta seja. Mums bija tāda veca ārste, kas teica – ja ārsts ir galīgi nabags un stāv uz ielas, ar to viņam nav ko lielīties, jo par savu darbu ir nopelnījis, un viņam tas jāsaņem! Pat Jēzus ir teicis, ka apustuļi sludinās, un viņiem būs ko paēst. Ne jau zelta drēbes, ne jau ikri katru dienu, bet normāla iztika ārstam ir nepieciešama. Ja ārsts būs pārticis, tu būsi vesels, un viens otram būsit darījuši labu.

Valsts galvai vajag īpašu gudrību

DDD: Mūsu valstī vērojama tendence, ka vairāki ārsti laužas iekšā politikā. Visspilgtāk to redzam galvenā “valsts ārsta” Zatlera personā. Manuprāt, medicīna zaudēja, un arī valsts neko neieguva...

Marina Sevastjanova: Latvijas valsts pirmsākumos, pirms kara Valsts prezidentu profesijas bija saistītas vai nu ar jurisprudenci, vai saimnieciskām lietām, un visiem viņiem bijušas kolosālas izglītības. Man ne pret vienu no mūsu vecajiem prezidentiem nekas nav iebilstams, kaut gan tie nav mani laiki – Ulmaņlaikus neesmu redzējusi, bet mani vecāki tos slavēja.

Piemēram, Gustavs Zemgals apzināti mācījies Aleksandra ģimnāzijā (šobrīd Mūzikas akadēmijas ēka), lai apgūtu valodu, gatavojoties studēt Krievijā. Pēc studijām Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē Zemgals tāpat kā citi izglītoti latvieši brauca atpakaļ uz Latviju un strādāja savas tautas nākotnes labā. Kā zināms, Zemgals jau pats neprasījās uz valsts galvas posteni. Iegūtā izglītība, tieslietu pārzināšana noderēja valsts vadīšanā.

Pašreizējais Valsts prezidents pamatā ir ieguvis tādu pašu izglītību kā mēs visi padomju laikos. Viņš bija ļoti labs ārsts, ļoti augstu vērtēts kā speciālists, taču bez priekšzināšanām, kas vajadzīgas valsts darbam. Kā ar to mediķu ieiešanu politikā – nu, nezinu...

Dzīvesspēks apslēpts mūsu gēnos

DDD: Vai jūs piekrītat, ka latviešu tauta ir depresijā? Vērojama apātija, bezcerība, vienaldzība...

Marina Sevastjanova: Vienaldzība vēl nenozīmē, ka cilvēks ir depresijā. Viņš varbūt mājās priecīgs rok savu grāvīti. Es domāju, ka cilvēks ir paredzēts dzīvošanai, šī vitalitāte ir mūsos iekšā. Manuprāt, lai arī cik nabadzīgs viņš būtu, lai arī kā viņam ietu, bet viņš instinktīvi jūt, ka šī dzīve jānodzīvo...

DDD: Es domāju to citādi – depresiju attiecināju uz tautu, ne indivīdu. Zūd latviešu tautas kā indivīdu kopuma dzīves spējas. Tauta neapvienojas, neaktivizējas, lai iestātos par savām tiesībām, pieļāva pat aizņemšanos no starptautiskajiem bandītiem un sevis iegrūšanu parādu jūgā, lai gan krīzi varēja atrisināt pavisam citādi – gluži vienkārši “piedrukājot” trūkstošos latus kā savulaik ASV savus dolārus...

M.S.: Mums jau nejautāja – aizņemties vai nē. Mēs, tauta, to aizdevumu neprasījām.

DDD: Bet arī neiebildām!

M.S.: Problēma tā, ka vairums nekā nesaprot no šīm “lielajām finansēm”. Un par tādu krīzes mākoni mēs vispār dzirdējām pirmo reizi. Zinām, ka Amerikai tādā un tādā gadā bija krīze, bet mums te nebija...

Es domāju, ka Dieviņš visu noliks savās vietās. Ja kādai nācijai būs lemts izzust, tad, manuprāt, tā izzudīs. Visa vēsture pilna ar to, ka kaut kas izzūd...

DDD: Par dzīvību ir jācīnās – jūs taču kā ārste to zināt vislabāk.

M.S.: Jā, ir tāda parādība kā pasionaritāte, kad etnosā virmo altruiskā, ne tikai egoistiskā, individuālā pašsaglabāšanās enerģija. Šādas aktivitātes šobrīd vērojamas Beļģijā, kura dalās trijās daļās, flāmi un valoņi kaujas uz dzīvību un nāvi, jo katrs grib savu valodu – vieni to, otri šo. Tas sakrīt ar etnologa Ļeva Gumiļova idejām.

Latvijas kā valsts pastāvēšana ir ļoti neilga. Latviešu tauta ir pratusi attīstīties un noturēties cauri gadsimtiem. Dzīvesspēks ir tas, kas mūsos ir ģenētiski iekšā no paaudzes paaudzē. Uzskatu, ka mums gluži vienkārši ir jāciena sevi un sava kārta.

Te ir latviešu zeme

DDD: Ko jūs ar to domājat – cienīt savu kārtu?

Marina Sevastjanova: Mans tēvs, teiksim, taisīja kurpes, viņam bija maza istabiņa, kurā dzīvojām visi radi kopā, un man nav jākaunas no sava tēva. Es gribu mācīties augstskolā, taču tāpēc es viņu nepametīšu, došu iztiku pat no savas stipendijas. Izmācīšos, bet ne tikai, lai pelnītu naudu!

Lai mūsu bērni iemīl savu zemi un tautu! Tik skaista opera kā mūsējā nekur citur nav, tik brīnišķīgi muzikanti kā pie mums nav nekur – tā ir Dieva dāvana. Latviešu muzikalitātes fenomens!

Un vēl – šajā mazajā nācijā nevar būt ne runas, ka latvietim savā vienīgajā zemē būtu jārunā vēl citā valsts valodā. Savā zemē varu runāt savā valodā! Par valodu nav ko strīdēties – ja tu te dzīvo, tev ir jārunā latviski. Ja kundze dzīvo mājās, viņa var nerunāt, bet, tikko iziet ārā, tai jārunā valsts valodā. Tas ir tik vienkārši!

Latvija ir maza vietiņa uz Zemes, kur latvieši dzīvo un runā latviski, kur saknes ir tieši šai valodai un kultūrai. Katrai sugai ir sava nozīme, un tā nedrīkst izzust agrāk nekā vajadzīgs. Tāpēc katrai tautai ir jāturas – noteikti ikvienam ir jāprasa un jādod vairāk no sevis, lai tautai būtu šī dzīvības enerģija.

Tāpat arī augstskolām pirmām kārtām jāgatavo nevis biznesam, bet savai valstij un tautai noderīgi cilvēki. Bet mums jau pat “vadošajos papīros” ir ierakstīts, ka studenti jāsagatavo brīvai migrācijai pa Eiropu...

DDD: Tādas ir pasniedzēju vadlīnijas?

M.S.: Eiropas Ārstu pastāvīgajā komitejā Berlīnē viens no izvirzītajiem mērķiem ir veicināt brīvu ārstu kustību Eiropas Savienībā. Es personīgi nesaprotu, ko nozīmē šī “brīvā kustība” – stažēšanos, darba vietas izvēli vai biežu darba vietas maiņu?

Medicīnā ļoti lielu akcentu lieku uz etniskajām vajadzībām, jāveic savas zemes epidemioloģiski pētījumi, jāpazīst vide, paradumi un visu, kas raksturo un atšķir šo vidi. Esmu dabas aizstāve – ja daba tā lika un Dievs tā lēma, tad tas cilvēks pieder etnosam ar savām īpatnībām. Mēs esam dažādi, un tas ir labi.

Epidemioloģija kā zinātne Latvijā šos gadus nav bijusi nākotnes medicīnas aprūpes plānu pamatā. Mēs neesam analizējuši slimības – saslimstību kā tādu un visu, kas ar to saistīts. Būtu jāzina, ka Latvijā visvairāk vai vismazāk izplatās tādas un tādas slimības, šeit ir tādas un tādas prognozes saslimstībai. Epidemioloģija pasaulē ir izplatīta, ļoti nepieciešama zinātne, bet pie mums no šīs nozares tiek izņemts tikai kaut kas atsevišķs – disertācijas vai pat tikai rakstiņa līmenī.

DDD: Tātad visaptveroši pētījumi šeit nenotiek?

M.S.: Vismaz iepriekšējā reizē, kad mums bija Latvijas ārstu kongress, tika atzīmēts, ka šādi pētījumi nav veikti kopš Padomju Savienības laikiem – cik nu vispār varēja paļauties uz to statistiku padomju laikos…

Tautām ir jāciena vienai otra

DDD: Vai latvietis slimo citādāk nekā, piemēram, francūzis?

Marina Sevastjanova: Jā, latvietis slimo citādi, arī jūtas un ārstējas atšķirīgi. Mēs smejamies, ka dienvidnieks karstā laikā uzlicis galvā aitādas cepuri un guļ zem segas, bet viņam tā ir labi. Mani mācīja citādi, un es daru tā.

Arī šajā jautājumā izpaužas tas, ko es saucu par savas kārtas cienīšanu. Šīs ir tautas tradīcijas, mēs dzeram tās tējas, kas ir mūsu tējas. Tautas satiekoties ciena otras atšķirīgumu – tā ir jābūt! Nedrīkst sev uzspiest vai diktēt savus noteikumus otrai tautai.

DDD: Tieši to dara kolonisti, okupanti.

M.S.: Reiz Anglijā man teica, ka mēs Latvijā neieredzot krievus. Es atbildēju – jums Anglijā ir samērā neliels procents sveštautiešu, kas nemaina jūsu vidi, bet, ja mums tas pārsniedz normu, tad sākam aktivizēties – kas par daudz, tas par skādi!

Reiz trolejbusā krieviski runājoša, tikko iekāpusi sieviete sāka kliegt, lai dod viņai vietu – tie latvieši, lūk, tādi un šitādi, nedod viņai vietu... Protams, šī sieviete nebija īsti pie pilnas jēgas. Viņa kliedza aizvien trakāk, līdz neviens vairs nespēja izturēt, arī es. Uz viņas pārmetumu, ka mēs aprunājot, ka viņi mūs kolonizējuši, pajautāju – vai tad ne? Trolejbusam braucot garām pareizticīgo baznīcai, skaļā balsī saku – jūs, baznīcai garām braukdama, ar krustiem mētādamās, te tagad bļaujat uz latviešiem! Komunisti, mums reliģiju aizliedzāt, visas baznīcas noārdījāt, visus manus radus izsūtījāt tikai par to, ka viņi bija mācītāji! Sašutumā kliedzu pa visu trolejbusu... (smejas) Es neesmu par tādu bļaustīšanos, bet katru dienu sabiedriskajos transportlīdzekļos notiek šādas sadursmes, ja esat pamanījusi.

DDD: Tas vien jau norāda, ka Latvijā nav normālas situācijas. To atrisinās tikai dekolonizācija.

M.S.: Saprotu, ka ir nekaunīgie, kas nerēķinās ne ar ko, ka viņiem nav uzvedības, bet atceros manas vecmāmiņas teikto – tie jau nav krievi, tie ir “sovetskije”!

DDD: Taču mums, latviešiem, šos “sovetskijus” nevajag – šī lielā krievu valodā runājošā kolonistu masa reāli ir Krievijas piektā kolonna Latvijā.

M.S.: Tomēr ceru, ka jaunā paaudze atradīs kopēju valodu tās zemes vārdā, kurā dzīvojam.

Intervēja Līga Muzikante