Romanovska paziņojums nepatīkami pārsteidza ne tikai Latvijas Nacionālās frontes pārstāvjus, bet daudzus latviešus. Uzreiz sekoja dažādi izskaidrojumi Romanovska gļēvajai rīcībai – valdības brīdinājums, ka pasaule mūs nesapratīs, "draudzīgi" ieteikumi no ārzemju latviešiem utt. Lai vai pats Romas pāvests būtu lūdzis, tas nebūtu pietiekams attaisnojums. Romanovska rīcība bija necieņas izrādīšana kritušajiem un vēl dzīvajiem latviešu brīvības cīnītājiem un neko citu kā nicinājumu nav pelnījusi. LNF arī neslēpa, ka tieši tā arī attiecas pret viņa paziņojumiem. Vēlāk nācās dzirdēt, ka Romanovska kungs par to esot apvainojies un jūtas ļoti aizskarts. Bet kā lai jūtas tie kritušie karavīri, kuri var tikai kapā otrādi apgriezties par šādu izrādīto necieņu? Kā lai jūtas viņu piederīgie, kuriem no viņa izteikumiem nācās secināt, ka kritušie vectēvi, tēvi, brāļi un vīri ir velti atdevuši savas dzīvības, jo šodienas Latvijai viņi ir tikai provokatori?

Pagājis ir 9.maijs, kurā pie Uzvaras pieminekļa – okupācijas dievekļa – visā krāšņumā un neslēpjot savu nicinājumu pret latviešu tautu svētkus svinēja medaļotie okupanti un viņu pēcteči. Latviešiem, kuriem viņu brīvības cīnītāju dienā 16.martā valdība aizliedza iet pie Brīvības pieminekļa, tas bija spļāviens sejā, kārtējais pierādījums, ka dzīvojam valstī, kurā valda kangaru-pederastu režīms. Vēl līdz šim brīdim neviena no valsts amatpersonām, ne prezidente, kura "ar savu darbību un attieksmi ir pierādījusi, ka neatzīst nedz leģionārus, nedz nacionālos partizānus, nedz citus Latvijas brīvības cīnītājus" (LNF vēstule LNKB, 04.03.2002.), nedz Ministru prezidents nav atvainojušies tiem latviešiem, kuri tika preventīvi aizturēti vai brīdināti neiziet no mājas, lai dotos pie Brīvības pieminekļa. Toties 9.maijā Drošības policija medaļotos okupantus neapcietināja. Viņi vienkārši tos neredzēja. Arī Romanovska kungs neuzskata par vajadzību atbildēt par saviem vārdiem un atvainoties aizturētajiem cilvēkiem, kuri nebūt nav provokatori, bet tikai drosmīgi un aiz cieņas pret latviešu kritušajiem karavīriem gan privātās drēbēs, gan aizsargu formās ģērbušies, nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Visvairāk gribētos zināt, kā valdības atbalstu okupantu svētkiem 9.maijā un nicinošo attieksmi pret kritušajiem un vēl dzīvajiem latviešu leģionāriem 16.martā uztver pats Nikolajs Romanovskis, kurš, vēlēdamies izpatikt pastāvošajai varai, aicināja leģionārus un viņu tuviniekus, latviešu patriotus nebūt "provokatoriem" un 16.martā neiet. Varbūt viņš domā, ka vecie lauri ir garants cieņai līdz pat mūža galam? Ja tā, tad Romanovskis alojas. Viena kļūda, gļēva rīcība var sagraut visu mūža garumā krāto cieņu. Romanovska kunga vietā es aiz kauna varētu zemē ielīst.

Elīna Banga

"DDD"
Nr.2
2002.gada 16.maijs