Saruna ar Latvijas Sāpju izpētes biedrības priekšsēdētāju, neiroloģi prof. Ināru Loginu

Sāpju medicīna – jauna medicīnas nozare

DDD: Iespējams, retais dzirdējis par Latvijas Sāpju izpētes biedrību. Kādēļ šāda organizācija tika veidota un kādi ir tās uzdevumi?

Ināra Logina: Sāpes ir fenomens, kas pavada cilvēku no dzimšanas līdz pat nāvei. Jau Bībelē (1 Mozus 3:16) teikts: sāpēs tev būs bērnus dzemdēt!

Lai gan sāpes kā simptoms, medicīnas jēdziens un ciešanu sinonīms ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, sāpju medicīna kā atsevišķa medicīnas nozare ir samērā jauna. Pirmā sāpju klīnika tikusi dibināta pēc Otrā pasaules kara 1947.gadā Amerikā, lai ārstētu kara veterānus, taču nopietni šī medicīnas nozare sāka attīstīties tikai sešdesmitajos gados. Latvijā informācija par sāpju medicīnu parādījās tikai astoņdesmitajos deviņdesmitajos gados, tādēļ pēc neirologa profesora Jura Bērziņa iniciatīvas 1995.gadā tika dibināta Latvijas Sāpju izpētes un ārstēšanas biedrība. Pateicoties biedrības aktīvajai darbībai, šodien sāpju medicīna Latvijā atzīta arī kā medicīnas papildnozare.

DDD: Cilvēks var iegūt dažādas slimības un traumas, un gandrīz visas saslimšanas pavada sāpes. Sanāk, pie sāpju ārsta var vērsties ar jebkādām sāpēm, neatkarīgi no to cēloņa?

I.L.: Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāpievēršas sāpju dabai. Būtiskas izmaņas priekšstatā par sāpju dabu notikušas pēdējo četrdesmit gadu laikā. Šobrīd runājam ne tikai par sāpēm kā bioloģisku parādību – simptomu, bet arī kā par bio-psiho-sociālu fenomenu. Paskaidrošu, ko nozīmē šis sarežģītais termins.

Sāpes ir cilvēka signālsistēmas sastāvdaļa. Sāpju signālu par kaut ko kaitīgu organismā sauc par nocicepciju. Kad izdarīts kaut kas kaitīgs: iedurts, iegriezts, sasists utt., mēs sajūtam signālu – sāpes. Kad notiek kāds termiski, mehāniski vai ķīmiski izraisīts kaitīgs process, piemēram, kuņģa sulai iekļūstot vēdera dobumā, organismam tiek raidīts bioloģiskais signāls – sāpes. Tā ir šīs bioloģiskās parādības pozitīvā puse. Ar sāpēm mēs tiekam brīdināti, un cilvēks aptver, ka nepieciešams reaģēt uz šo “kaut ko slikto”.

Tātad sāpes ir nepieciešamas, lai mēs sajustu organismam kaitīgo un reaģētu uz to. Tik tālu sāpes ir pozitīva parādība, kurai būtu jāizzūd brīdī, kad sākam mobilizēties negatīvā cēloņa novēršanai. Taču, kad sāpes ilgstoši nepāriet pat pēc sāpju iemesla likvidēšanas, piemēram, pēc veiksmīgas operācijas, tās kļūst par negatīvu parādību, kas traucē normāli dzīvot. Arī nepārtraukta, hroniska slimība vai atkārtotas saslimšanas epizodes ar sāpēm, piemēram, galvassāpes, raksturo sāpju negatīvo dabu.

Ilgus gadus ārsti ņēma vērā tikai sāpju bioloģisko aspektu, uzskatot to par simptomu, nevis slimību. Šobrīd, kad esam jau dziļāk izpētījuši sāpju dabu, saprotam, ka sāpes ir ne tikai tur, kur sākotnēji radies to signāls. Sāpju signāls iziet pa visu nervu sistēmu, aiziet uz smadzenēm, kur notiek “īstā saprašana”, kurai seko negatīvas emocijas jeb afekts, kas izpaužas kā bažas, bailes, dusmas vai nomāktības sajūta, depresija, arī vēlēšanās paslēpties, ignorēt šo signālu. Atkarībā no tā, cik ilgi izjūtam sāpes, var rasties neadekvātas reakcijas, izmaiņas uzvedībā, ko saucam par sāpju uzvedību.

Katram cilvēkam izturēšanās, izjūtot sāpes, būs atšķirīga, jo to ietekmē personas raksturs, zināšanas, priekšstati. Mācot studentus, mēdzam pasmieties, ka vissliktākie pacienti ir mediķi, jo viņi zina, kas notiek vai var notikt, tādēļ bieži baidās. Sāpju uzvedība ir ļoti daudzveidīga. Piemēram, pēc operācijas, kad cilvēks pusnemaņā sajūt sāpes, viņš mēģina atbrīvoties no sistēmām, katetra utt. Tā ir šībrīža reakcija uz sāpēm, tādēļ bieži vien pacienti tiek nofiksēti, lai viņi nevarētu neko sev nodarīt.

Taču, ja sāpes ir ilgstošas, hroniskas, cilvēks sāk uzdot jautājumus: Kādēļ man tas jācieš? Kā lai to pārtrauc? Var nonākt līdz pat domām izbeigt dzīvi. Šeit arī parādās sāpju bio-psiho-sociālais fenomens. Cilvēks ar savām negatīvajām sajūtām, uzvedību ietekmē arī apkārtējos – ģimenes locekļus, darba kolēģus, sabiedrisko telpu, piemēram, lamājoties internetā...

Cilvēkam ir tiesības neciest sāpes

Ināra Logina: Pastāv dažādas deklarācijas, hartas un citi dokumenti, kuros runāts par veselību. Vienā no tādām deklarācijām teikts, ka cilvēkam ir tiesības būt brīvam no sāpēm. Vai tas vienmēr iespējams – tas jau ir citas dabas jautājums.

Ja zinām sāpju dabu, tad mums ir iespējas meklēt risinājumus, kā no tām tik vaļā. Piemēram, ja ir akūtas sāpes, tad tās jāuztver kā simptoms, brīdinājums par organismā notiekošajiem negatīvajiem procesiem, un ar šī veida sāpēm sāpju medicīna nenodarbojas – tā ir citu medicīnas nozaru ārstu kompetence, jo tikai viņi var pareizi izprast un novērst sāpju cēloni, piemēram, lūzuma rezultātā radušās sāpes, miokarda infarkta u.c.

Cita lieta, ja ārstēšanas procesā tiek izmantotas invazīvas lietas, piemēram, katetrizācija, gastroskopija, endoskopija u.tml., kas rada sāpes izmeklējuma vai ārstēšanas manipulācijas laikā. Ārstam ir jānodrošina pacienta labsajūta, jāizskaidro, kādas izjūtas var radīt attiecīgā procedūra, cik dūriens būs sāpīgs. Anestezioloģija nodarbojas ar šāda vaida sāpju novēršanu. Tādējādi arī anestezioloģija ir sāpju medicīnas atzars, jo ārstē nevis konkrētu saslimšanu, bet gan novērš sāpes, kas rodas ārstēšanas procesā un nav saistītas ar saslimšanas izraisītajām sāpēm.

Sāpju medicīna galvenokārt nodarbojas ar hroniskām, diagnosticētām un izprastām sāpēm.

DDD: Pēc kādām pazīmēm var noteikt, ka sāpes ir hroniskas?

I.L.: Ja sāpes nepāriet trīs līdz sešu mēnešu vai ilgākā laika posmā, tad tās jau uzskatāmas par hroniskām sāpēm. Runājot par hroniskām sāpēm, tās arī tiek iedalītas dažādās jomās, atkarībā no vietas, kur sāp. Piemēram, locītavu sāpes parasti ārstē reimatologs, arī ortopēds, kurš zina sāpju dabu un ārstē ne tikai konkrēto bojājumu locītavā, bet arī pašas sāpes. Daudzi zina par onkoloģisko pacientu sāpēm, tās cieš aptuveni viens procents no visiem hronisku sāpju pacientiem. Varam vēl ilgi turpināt dažādu sāpju uzskaitījumu, jo katrā medicīnas nozarē ir hronisku sāpju pacienti. Palīdzot viens otram, mediķi cenšas atvieglot cilvēku sāpes, un sāpju medicīna var piedāvāt metodes, kuras citi mediķi tik labi nepārzina.

Hronisku sāpju cēlonis visbiežāk ir hroniska slimība, piemēram, jau pieminētās reimatiskās saslimšanas, asinsvadu sašaurinājumi. Otrs hronisko sāpju klasisks cēlonis ir neiropātiskas sāpes, kas radušās jušanas šķiedras bojājumā. Bieži tajos organisma audos, vietā, kur radušās sāpes, sāpju cēlonis jau ir novērsts, bet saglabājušās izmaiņas sāpju ceļos. Kā piemēru varu minēt sāpes pēc herpētiskiem izsitumiem, kad āda jau sadzijusi, bet sāpes nepāriet. Varētu minēt arī tā sauktās disfunkcionālās sāpes, tas ir, pastāv darbības traucējumi tajos centros, kur sāpes tiek analizētas, sajustas. Turklāt šie centri ir kopīgi ar daudzām citām funkcijām, un tas nozīmē, ka šīs sāpes ietekmē garastāvokli, miegu, apetīti un veģetatīvo nervu sistēmu.

Tādēļ ir ļoti svarīgi panākt, ka cilvēks pats izprot savu slimību un cīnās ar to, piemērojas jeb adaptējas tajos gadījumos, kad tā nav pilnībā novēršama. Sāpju medicīnas galvenais uzdevums ir palīdzība ieilgušu, hronisku sāpju ārstēšanā.

Vai sāpes var izārstēt?

DDD: Kā reāli notiek sāpju ārstēšana?

Ināra Logina: Par sāpju ārstu strādāt ir samērā grūti un atbildīgi, jo pirmais un svarīgākais uzdevums ir uzzināt, kas patiesībā cilvēkam radījis sāpes. Ikviens pacients, neatkarīgi no viņa slimības vēstures, jāsāk izmeklēt, izpētīt, tēlaini izsakoties, no nulles.

DDD: Tātad sāpju ārstam jāizzina ne tikai slimības vēsture, bet jāspēj iedziļināties arī pacienta emocionālajos, sadzīviskajos pārdzīvojumos, pieredzē?

I.L.: Pilnīgi pareizi. Psiho-terapeitiskie aspekti ir ļoti svarīgi, taču tos ne vienmēr ir iespējams pilnībā izzināt, jo mēs neesam psihoterapeiti. Būtībā sāpju ārstam it kā nemaz nevajadzētu nodarboties ar diagnozes uzstādīšanu, jo pacients jau atnāk ar skaidru diagnozi – sāpes.

Sāpju ārsts ārstēšanas procesā var atklāt, ka radušies kādi jauni apstākļi, un tad mēs, protams, sūtām slimnieku pie attiecīgā speciālista. Kā jau teicu, svarīga ir dažādu nozaru mediķu sadarbība jeb, kā mēdz teikt, komandas darbs. Parasti jau tieši cits kolēģis atsūta savu pacientu pie sāpju ārsta. Svarīgs sāpju ārsta uzdevums ir saprast, kur šī vaina ir lielāka – cilvēka miesā vai dvēselē. Ir pat pacienti, kuriem nekas daudz nav vajadzīgs – tikai izrunāšanās un izpratne.

DDD: Bet kā konkrēti sāpju ārsts var palīdzēt novērst sāpes? Jūs izmantojat kādas manipulācijas, medikamentus?

I.L.: Palīdzības ceļi ir dažādi. Pirmkārt, tāpat kā akūtajā medicīnā jāiedarbojas uz vietu, kas izraisa sāpes, piemēram, deformētās locītavas, savilktie muskuļi, mugurkaula pataloģijas, slimie audi. Vienkāršs piemērs – ja ir augonis, tad tas gluži vienkārši ir jāpārgriež, un sāpes pāries. Taču daudzos gadījumos sāpju cēlonis ir hroniska pataloģija, ar kuru nepārtraukti jāstrādā. Pacientam jāsaprot, ka nebūs iespējams likvidēt, piemēram, visu locītavu deformāciju, bet ar šo problēmu vajadzētu iemācīties sadzīvot tā, lai nemazinātos dzīves kvalitāte.

Sāpju ārsts iedarbojas uz sāpju jušanas ceļiem, centriem. Var tikt izmantoti ļoti dažādi medikamenti, tostarp arī antidepresanti un pretepilepsijas līdzekļi. Bieži vien pacienti ir neizpratnē, kādēļ viņiem izraksta šādus medikamentus, jo viņiem taču nav ne depresijas, ne epilepsijas, bet šīs zāles novērš sāpes daudzos gadījumos, iedarbojoties uz to ceļiem.

Svarīga ir sāpju izpratne, savas slimības analīze un pareiza uzvedība, lai mazinātu sāpes. Piemēram, ja guļot sāp galva vai spranda, tad, pirmkārt, vajag nomainīt spilvenu pret ērtāku un labāku. Ja sāp galva no alkohola, tad pareiza uzvedība, kas novērsīs sāpes, prasa pārtraukt dzert, nevis turpināt, lai sāpētu pēc tam vēl vairāk. Starp citu, var izveidoties arī sāpju atkarība no pretsāpju medikamentiem, piemēram, medikamentu atkarīgas galvassāpes. Šie it kā ļoti primitīvie piemēri parāda problēmas būtību. Ja ir hroniskas muguras sāpes, tad jābūt gataviem regulāri un pastāvīgi trenēties, staipīties un vingrot. Protams, vieglāk iedzert tableti, taču tā ne vienmēr palīdzēs un ne vienmēr būtu vajadzīga.

Jāņem vērā vēl viens svarīgs aspekts – cilvēkam ir dota spēja just sāpes jeb nocicepcija, taču mums ir nodrošināta arī dabiska pretsāpju sajūta jeb anti-nocicepcija. Tie ir endogenie opioīdi, kas izdalās muguras smadzenēs un citās nervu vietās, kas nomāc sāpju sajūtu. Ja cilvēks ir pastāvīgā stresā, depresijā, tad endogeno opioīdu sistēma, kas dabiski nomāc hroniskās sāpes, ir izjaukta. Piemēram, alkoholiķiem un narkomāniem šī sistēma bieži ir izmainīta neatgriezeniski.

Izzini un uzveic sāpes

DDD: Vai ar izpratni – kā un kur rodas sāpes – pietiek, lai cilvēks tās vairs nejustu? Vai sāpju medicīnā izmanto tikai psiholoģiskās metodes un medikamentus?

Ināra Logina: Nē, ir dažādi veidi, kā iedarboties uz sāpju cēloņiem un jušanas centriem. Iespējams arī lokāli iedarboties uz sāpēm ar masāžu, ziedes uzklāšanu, piemēram, kad sāp galva vai ir migrēna. Izmantojama fizikālā, fizioterapija un ergoterapija, kas pacientam palīdz iemācīties pareizi sēdēt, kustēties. Tas ir ļoti svarīgi, bet, lai to apgūtu, cilvēkam jābūt ļoti pacietīgam un uzņēmīgam.

DDD: Tātad, cilvēkam, kurš atnāk pie sāpju ārsta, jābūt gatavam, ka jūs nevis izrakstīsit tabletīti, kas noņems sāpes, bet iesaistīsit pacientu kompleksās ārstēšanas programmā pie dažādiem speciālistiem?

I.L.: Tā ir gandrīz visos gadījumos. Sāpju medicīnā jārunā par multidisciplināru komandu, kurā galvenā persona ir pats pacients, jo viņam pašam jāsaprot, kas visvairāk traucē un kā jāuzvedas, lai sev palīdzētu. Sāpju ārsts izraksta dažādas zāles – no dažādām zāļu grupām, kombinējot tās tā, lai būtu rezultāts.

Runājot par zālēm, bieži vien noskaidrojas, ka sāpes izraisa tieši nepareizi lietotas zāles. Piemēram, domājot, ka “citramons” novērsīs galvassāpes, slimnieks var panākt pretējo efektu. Sāpju ārsts pacientam izskaidro katra medikamenta lietošanas nepieciešamību un ietekmi.

Sāpju aprūpē ļoti svarīga ir komanda: pacients, ārstējošais ģimenes ārsts, attiecīgās hroniskās saslimšanas ārsts un sāpju ārsts, arī rehabilitologs, fizioterapeits un psihoterapeits. Psihoterapeita palīdzība ir ļoti būtiska, lai palīdzētu pacientam izprast savu slimību un nostiprināt “aizsargpotenciālu”. Apmēram vienam procentam no hronisku sāpju pacientiem nepieciešama arī ķirurģiska iejaukšanās vai blokādes.

Veselību nevar nopirkt

DDD: Jauki jau izklausās – vesela komanda strādā, lai palīdzētu pacientam –, taču daudziem tas droši vien ir nerealizējams sapnis, jo viss maksā naudu. Laukos, kur cilvēki smagi strādā un gandrīz visi cieš pastāvīgas sāpes, diez vai varēs atļauties fizioterapeita un psihoterapeita pakalpojumus.

Ināra Logina: Pieejamas arī daudzas cita veida palīdzības formas. Iepriekš mēs runājām par sāpes ietekmējošajiem faktoriem. Pēc būtības un patiesi ticīgs cilvēks (es šeit nerunāju par kaut kādiem sektantiem, pārspīlējumiem un novirzēm) ir daudz atbildīgāks un zina, kur meklēt palīdzību. Viņš tic arī ārstam, viņš ar atbildību attiecas pret savu veselību, jo zina, ka nedrīkst sev kaitēt. Patiesi ticīgs cilvēks neielaidīs slimību un jau laikus meklēs palīdzību, kas ļaus daudz sekmīgāk un ar mazākiem līdzekļiem atbrīvoties no slimības. Ar šo vēlējos uzsvērt faktu, ka cilvēka labsajūta atkarīga ne tikai no medicīnas. Ne vienmēr nauda ir noteicošais veselības atgūšanas procesā, jo cilvēka paša atbildīgā attieksme pret sevi dara brīnumus.

DDD: Jūs sakāt, ka slimības sekmīgas izārstēšanas priekšnoteikums ir laikus meklēt palīdzību. Klausoties par reformām medicīnas nozarē, sastopoties ar reālo situāciju, diez vai vienmēr vainīgs tikai pacients.

I.L.: Mēs jau varam lamāt valsti, medicīnas nozari, bet negribu piekrist, ka tikai valsts un valsts iekārta ir atbildīga par katra cilvēka individuālo veselību. Pirmkārt, pašam jārūpējas par sevi – piemēram, slidenā laikā jāpieturas, lai nepakristu, bet lielā aukstumā attiecīgi jāsaģērbjas. Protams, pie salauztām rokām un kājām vainīga arī nenotīrītā iela – to nenoliedzu.

Medicīnas kvalitāte Latvijā netiek novērtēta

Ināra Logina: Runājot par medicīnas nozari kopumā, domāju, ka daudzreiz cilvēki pat neaptver, cik normāla tā ir Latvijā. Manuprāt, mēs pārāk noniecinām ģimenes ārstus. Protams, ir dažādi ģimenes ārsti, arī man ir bijušas pretenzijas pret kādiem konkrētiem speciālistiem, jo zināšanu līmenis, pieredze ir dažāda. Taču absolūtā vairumā gadījumu mūsu ģimenes ārsti ir pietiekami izglītoti, vispusīgi un labi sagatavoti speciālisti, lai spētu kvalitatīvi palīdzēt pacientam.

Cilvēki dažreiz aizmirst, ka sākotnēji uzstādītā diagnoze var būt kļūdaina ne jau tādēļ, ka ārsts ir bijis muļķis, bet arī tādēļ, ka notikusi slimības tālāka attīstība, kas izraisījusi jaunas komplikācijas. Tādēļ svarīgi, lai notiktu pastāvīga un regulāra slimnieka uzraudzība. Arī pašam pacientam vajadzētu regulāri sekot līdzi savas slimības attīstībai.

Akūtu sāpju gadījumā, lai kā mēs lamātu savu medicīnas sistēmu, neatliekamā medicīniskā palīdzība tiek sniegta vienmēr – pat gadījumos, kā to redzējām nesen televīzijā, kad ārstam jābrien kilometri pa ļoti dziļu sniegu. Cilvēkiem nevajag baidīties saukt ātro palīdzību! Atrunas, ka nav naudas, ir nepamatotas, jo nezinu tādu gadījumu, kad kādam nesniegtu medicīnisko palīdzību tikai tādēļ, ka viņam nav bijis naudas – arī uz ielas pakritušam bezpajumtniekam palīdz.

Ja runājam par hroniskām sāpēm, tad vispirms jāvēršas pie ģimenes ārsta.

DDD: Ko darīt, ja rindas pie ģimenes ārsta, pie speciālista ir ļoti garas?

I.L.: Akūtos gadījumos palīdzība tiek sniegta nekavējoši. Rindas pie speciālistiem Latvijā nav garākas kā citur pasaulē. No pieredzes zinu gadījumu, kad mans kolēģis no Zviedrijas izmantoja iespēju apmeklēt ārstu šeit, Latvijā, jo Zviedrijā pie neirologa rindā jāgaida astoņi mēneši. Viņam tas nešķiet nekas neparasts.

Ja Londonā slimnīcas uzņemšanā jāgaida astoņas desmit stundas, neviens neuztraucas, ka tas ir kaut kas ārkārtējs. Parīzē bija skandāls, ka ātrā palīdzība četru stundu laikā neieradās pēc sasirguša pacienta. Tāda ir medicīnas aprūpe tā saucamajās attīstītajās Eiropas valstīs. Cita lieta, ka mūsu slimnīcu uzņemšanas nodaļās nav tik omulīgi un ērti, mūsu pacienti nevar sēdēt pie televizora un dzert tēju ar cepumiem. No otras puses, mūsu slimnīcu uzņemšanas nodaļās izdara tik daudz izmeklējumu, kam būtu jāatvēl mēneši.

Nezināšana – daudzu nelaimju cēlonis

Ināra Logina: Ir vēl kāda lieta, par ko noteikti jārunā, tas ir – bieži vien rindas pie speciālista vai uz izmeklēšanu rodas tādēļ, ka pacients nezina, ka tāds izmeklējums viņam nemaz nav vajadzīgs. Piemēram, jaunam vīrietim sāp mugura. Vairākkārt tiek veikta magnētiskā rezonanse, iztērēts laiks un lieli līdzekļi, bet uzlabojuma nav, informācija, kas palīdzētu likvidēt sāpes, netiek iegūta, jo cēlonis ir pavisam cits – jaunā vīrieša uzvedība, nepareiza stāja.

DDD: Vai piekrītat, ka ir gadījumi, kad ārstēšana izrādās neveiksmīga tikai tādēļ, ka nav izveidojies labs kontakts starp pacientu un ārstu?

I.L.: Tādi gadījumi, protams, ir, tādēļ pacientam nevajadzētu kautrēties mainīt ārstus, taču nav arī jāpārspīlē – nevajag skriet uzreiz pie cita ārsta, ja pēc pirmās vizītes pie speciālista nav uzlabojumu.

Cilvēkam, pirmkārt, ir jāizprot sava slimība, tādēļ sāpju medicīnā tieši šim ārstēšanas aspektam pievēršam vislielāko uzmanību. Manuprāt, ne tikai sāpju medicīnas nozarē, bet medicīnā kopumā cilvēku izglītošana ir viena no svarīgākajām lietām. Skolā gan māca anatomiju, taču šaubos, vai tieši tāda veida informācija padarīs mūsu sabiedrību zinošāku. Starp citu, astotās klases anatomijas pārbaudījumā, palīdzot dēlam, dabūju tikai astotnieku... (smejas)

DDD: Šķiet, ka par paradumu jau kļuvis visas neveiksmes un problēmas izskaidrot ar naudas trūkumu. Vai, jūsuprāt, šāds apgalvojums ir pamatots?

I.L.: Nevaru izdarīt nekādu globālu analīzi, taču sāpju medicīnas nozarē par naudu svarīgāka ir pacienta izpratne un vēlme izārstēties (to mēs saucam arī par līdzestību), kā arī ārsta izpratne par pacienta veselības problēmām – slimību un citiem sāpju slieksni un panesamību ietekmējošiem faktoriem (blakus slimības, lietotie medikamenti, miega traucējumi, psihoemocionālais stāvoklis, ģimenes, darba problēmas utt). Ne mazāk svarīga ir sadarbība un sapratne ārsta un pacienta starpā.

Mūsu sistēmā cilvēki par medicīnu galvenokārt tiek izglītoti ar negatīvajiem piemēriem televīzijā: vienu slimnīcu aiztaisīja; otrā – kaut kas nav līdz galam sakārtots; trešajā – garas rindas; dzemdībās ārsti kļūdījušies, tādēļ sākusies tiesa; un ārsti vispār nemaz nesāk runāt ar pacientu, ja nav iedota aploksne utt. Tā nav izglītošana! Izglītošanas mērķim jābūt tādam, lai cilvēki zinātu, kādā situācijā kāda palīdzība viņiem nepieciešama. Lai katrs, kuram, piemēram, iesāpas mugura, neskrietu uzreiz taisīt magnētisko rezonansi, bet aizietu vispirms pie ģimenes ārsta, varbūt pat ieskatītos spogulī un ieraudzītu, ka no nepareizas sēdēšanas viens plecs kļuvis augstāks par otru, tāpēc bezjēdzīgās tablešu dzeršanas vietā ar steigu dotos vingrot. Tas neprasa naudu.

Arī ārstu iejūtība neprasa naudu – tā ir attieksme, ko nevar nopirkt. Diemžēl ārstiem ir arī tādi pacienti, kurus labāk redzēt ejam nekā nākam, bet mūsu pienākums ir to neparādīt. Protams, arī ārsts ir tikai cilvēks, to vajag ņemt vērā. Pacientam vajadzētu zināt, ko prasīt ārstam, nekautrēties izjautāt, jo ārsti kādreiz pārāk virspusēji paskaidro notiekošo. Tās ir pacientu tiesības, bet ārstiem ir pienākums izskaidrot, lai kopā meklētu labāko ārstēšanās veidu. Ne vienmēr noteicošā ir nauda un dārgie izmeklējumi.

Ārsti ir sabiedrības daļa

Ināra Logina: Domāju, ka ne tikai medicīnā, bet sabiedrībā kopumā daudzas problēmas rodas no tā, ka izjaukts līdzsvars starp tiesībām un pienākumiem. Pēkšņi visiem ir tikai tiesības, bet kur palikuši pienākumi? Man diemžēl jāatzīst, ka mediķu vidū valda arī snobisms.

DDD: Kā jūs to domājat?

I.L.: Ārsti reizēm ir augstprātīgi pret pacientu. Nedrīkst nekaunīgi izmantot situāciju, kad pacients ir atkarīgs no ārsta – tā tas būtībā ir. Diemžēl arī mediķi ir tikai sabiedrības daļa. Droši vien jārunā ne tikai par mediķiem, bet par visiem medicīnas aprūpē iesaistītajiem, jo slimnīca vai medicīnas iestāde sākas ar reģistratūru un garderobi.

DDD: Pacientu ombuda vadītāja intervijā atzina, ka pacients dažās situācijas nespēj aizstāvēties pret ārstu nepareizo rīcību, jo citi kolēģi viņu gluži vienkārši “piesedz”, noveļot nepareizās ārstēšanas sekas uz pašu slimnieku. Vai jūs piekrītat, ka mediķi viens otru tomēr “piesedz”?

I.L.: Ja pie manis atnāk pacients un sāk sūdzēties par kādu manu kolēģi, tad es, nenoskaidrojot visus lietas apstākļus, nevaru nostāties kategoriski pacienta vai mediķa pusē. Bieži vien atklājas, ka pacients situāciju uztvēris pavisam citādāk, nekā to redz un skaidro ārsts. Man ir bijuši pacienti, kas atnāk uz sūdzas, ka ārsts neizrakstīja zāles, nenozīmēja vingrošanu, bet, papētot slimības vēsturi, atklājas, ka ir aizdomas par pavisam cita veida slimību, piemēram, metastāzēm. Pacients varbūt nemaz nezina, ka ārstam ir aizdomas par audzēju, bet slimnieks ir neapmierināts un sūdzas.

No savas pieredzes varu teikt, ka mediķu starpā savstarpēji nav nekādu pielaižu, tiek prasīta stingra disciplīna. Cita lieta, ka par domstarpībām apkārtējie neuzzina, jo nav parasts publiski “mazgāt netīro veļu”. Pirms nosodu kādu kolēģi, vienmēr uzdodu jautājumu, kā es pati būtu rīkojusies?

Domāju, ka daudzu nelaimju un domstarpību cēlonis ir savstarpējā nesaprašanās, komunikācijas trūkums starp mediķi un pacientu. Diemžēl jāatzīst, ka vislielākie strīdnieki ir masu mediji, jo par sliktajām lietām tiek veidoti sižeti, bet par mediķu veiksmēm zina vien pacienti...

Intervēja Liene Apine