Steidzīte Freiberga

LNF priekšsēdētāja vietniece,

Ventspils Reģionālās nodaļas vadītāja

To, ka latviešiem vajadzētu pamācīties no žīdiem, kuri cits par citu un par savu nāciju krīt un ceļas, mēs jau esam sapratuši, bet, pavērojot čigānus, kuri dzīvo mums blakus, jāsaka tas pats. Mēs skatāmies uz čigāniem no augšas, gandrīz vai nicinām viņus – “zagļi, krāpnieki, viltnieki, sliņķi” un tamlīdzīgi. Bet īstenībā čigāni taču aktīvi darbojas savā un savas tautas izdzīvošanas labā. Lai nu kā, bet viņi plāno, skrien, darbojas – vārdu sakot, pielieto visus iespējamos (un gandrīz vai arī neiespējamos) līdzekļus, lai izdzīvotu un saglabātu savas tautas tradīcijas, nebaidoties pat konfliktēt ar jebkuru, kas stāv ceļā. Tomēr pats galvenais – viņi nav gļēvi un ar depresiju pārņemti cilvēciņi, bet allaž apmierināti, priecīgi, viņos kūsā enerģija. Par sliņķiem arī tos var dēvēt tikai nosacīti, jo ogu lasīšana mežā, ar ko viņi vasarā pelna sev iztiku, jau nu nemaz nav tik laiska nodarbošanās.

Čigāni, protams, kopumā ir dabas bērni, un viss, kas saistās ar dabu, tiem ir asinīs, taču šodien, pielāgojoties pilsētas dzīvei, šī dabas balss jau viņos vairs tik skaļi nerunā. Bet tas, ka dažs ir “zaglīgs un blēdīgs”, lai paliek uz paša karmas. Mūsu daļa – būt modriem, jo modrība taču ir viens no gara izaugsmes principiem. Ja būsim modri, tad neviens mūs neapkrāps. Kā gan cilvēks spētu pilnveidoties, ja viņa ceļš būtu rozēm kaisīts un viss ietu kā pa sviestu? Tikai, pateicoties šķēršļiem, mēs pilnveidojamies. Der padomāt arī par Bībelē teikto: “Esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži!” Neesmu Bībeles speciāliste, bet, normāli padomājot, šo to jau var arī saprast.

Turklāt čigāni, var teikt, ir pat pieklājīgi – ja esi ļāvis čigānam sevi piemānīt, viņš par to tev pat paglaimos, kā man gadījās, kad no čigānietes, kura reiz bija ienākusi manā mājā, nopirku piedāvātās zivis, saņēmu “komplimentu”: “Smuka māja, smuka saimniece!” Tūdaļ pēc viņas aiziešanas nosvēru savu pirkumu – jā, pārsimts gramu no samaksātā kilograma trūka... Ko vēl var gribēt, ja esi ļāvies sevi piemuļķot – šāds kompliments par to taču ir pavisam pieklājīgs.

Tātad nenosodīsim, bet uzskatīsim arī čigānus par mums noderīgiem un mācīsimies šo to no viņiem. Varam, protams, čigāniem pārmest, ka viņi savu enerģiju tikpat aktīvi nevērš uz Latvijas dekolonizāciju, jo, ja jau ir Latvijas pilsoņi, tad būtu pienākums palīdzēt no kolonistiem atbrīvot valsti, kurā paši dzīvo. Tā tam ir jābūt, un to nepieciešams prasīt no ikviena, kurš Latviju uzskata par savu valsti.

Tomēr pamatu pamatos Latvija ir latviešu valsts, un, ja mēs – saimniektauta – paši esam tik nevarīgi, gļēvi, ar depresiju pārņemti, ka mīļā miera labad gatavi samierināties un pat izdabāt savas zemes okupantiem un kangariem, tad kādu paraugu mēs rādām un ko gan varam prasīt no citiem? Čigāni ir klejotājtauta, kurai nav savas valsts, bet, ja būtu, visticamāk viņi cīnītos par tās brīvību, tāpat kā to dara tagad, aizstāvot savas un savas tautas intereses jebkad, jebkādā veidā un jebkuros apstākļos.

Šis raksts iznāca gandrīz kā oda čigāniem, bet negribēju viņus ne nosodīt, ne slavināt – kā ikvienam indivīdam, tā arī katrai tautai ir savs dzīves stils, raksturs un karma, par ko jāatbild viņiem pašiem. Taču, ja mums uzspiež samierināties ar mūsu zemes okupantiem, tad daudz lietderīgāk ir pavērot čigānus, kuri dzīvo mums līdzās jau no aizlaikiem un, kā jau minēju, gluži vienkārši cīnās par savu izdzīvošanu.

Bet mēs gaidām Dieva brīnumus – kā Viņš būs lēmis, tā būs... Tas ir pavisam aplami! Lemjam mēs, jo Dievs mums ir devis tādu dārgumu kā brīvo gribu, tātad iespēju izvēlēties – cīnīties par taisnīgumu (kas būtu arī Dieva griba), vai arī tupēt aizkrāsnē un lūgt Dievu, lai mums taptu dots. Dievs nestrādās mūsu vietā un neko nedos mums uz paplātes! Mums pašiem ir jādara viss, kas vien iespējams, un tad arī sagaidīsim Visaugstākā palīdzību.

Domāju, ka nav neviena garīga mācība, kas neaicinātu cīnīties pret netaisnību, un nav lielāka netaisnīguma kā vēl joprojām neveiktā deokupācija un dekolonizācija Latvijā, kam bija jānotiek jau tūlīt pēc valsts neatkarības atgūšanas. Bet tā vietā mūsu valsts valdošais režīms gādā par piektās kolonnas labklājību mūsu zemē un vēl terorizē latviešus, ka tie negrib samierināties ar okupantu klātbūtni. Mūsu Valsts prezidenta pēdējais “varoņdarbs” – Krievijā parakstītais līgums – maksāt mūsu zemes kolonistiem pensijas(?!) jau ir visciniskākais spļāviens sejā latviešu tautai. Nu, grūti kaut ko tik amorālu no Valsts prezidenta ietilpināt apziņā! Ir pat pretīgi vērsties vairs pie šīs amatpersonas ar jebkādu prasību vai lūgt attiecīgu skaidrojumu viņa rīcībai. Visa tā atrakstīšanās un galīgi neatbilstošie “argumenti”, ko pēc tam kā atbildi tādās reizēs saņemam, šķebina dūšu. Te jāsaka tas pats, ko savā laikā teicu par VV-F: “Kauns par tādu prezidentu!”

Nekad nesapratīšu, ar kādu motivāciju cilvēks nāk par Valsts prezidentu, ja viņam svešas ir pamatnācijas un valsts nacionālās intereses. Ja te pie vainas gļēvums – bailes zaudēt siltu, ienesīgu un iespaidīgu vietu, tad teikšu, ka šādi degradēt tik nozīmīgu valsts amatu, parastā valodā runājot, ir cūcība. Ja Zatlera kungs bija labs speciālists savā ārsta profesijā, tad nu jau kā Valsts prezidents tas pat savu cilvēka vārdu ir degradējis. Vai tiešām bija tik nepieciešams pagarināt mūsu nodevēju un kangaru sarakstu?

“Cilvēks – tas skan lepni,” teica M.Gorkijs un vārdu “Cilvēks” rakstīja ar lielo burtu, bet, runājot par tādiem kā Zatlers un citiem mūsu valsts “favorītiem”, tas skan nevis lepni, bet nožēlojami.

Ēģipte, Lībija, Jemena un šur tur vēl pasaulē – uz notikumiem šajās valstīs no saviem televizora ekrāniem šodien noraugāmies kā uz izrādi: jā, traki jau iet, bet tā nav mūsu mentalitāte un mums ar to nav nekāda sakara, neiesim taču taisīt kaut kādu revolūciju uz ielas, mēs darām tikai to, kas ir ļauts – uzdziedam, uzdancojam, papriecājamies par visvisādiem šoviem – esam taču labiņi, paklausīgi, kā vienmēr...

Kas zina, kāda pienāks rītdiena? Nekas jau nepaliek uz vietas, viss mainās ik mirkli, tādēļ saņemsimies jau tūlīt un drosmīgi, enerģiski, modri vērsīsimies pret netaisnīgumu ar visiem līdzekļiem, jo tikai tad varēsim runāt par mūsu tautas un valsts nākotnes iespējām. Dzīvosim tā, lai mums pašiem nebūtu jākaunas savas tautas, savas valsts, vēstures un galu galā – Dieva un savas sirdsapziņas priekšā!

Dieva ziņā, protams, ir viss, Viņš mūs pārbauda, vai savu valsti, ko mums devis, esam pelnījuši. Kamēr būs kaut viena saujiņa, kas pašaizliedzīgi cīnās par taisnīgumu savā zemē, mēs nezudīsim. Mūsu pozitīvi orientētā enerģija savukārt Izplatījumā piesaista pozitīvas enerģijas plūsmu un pastiprinās, dodot arī pozitīvu rezultātu. Bet, ja būsim gļēvi un nedarīsim neko, lai pieveiktu netaisnīgumu un padzītu kolonistus no savas zemes, Dievs novērsīs no mums savu vaigu un ļaus mums nozust no evolūcijas ceļa (atcerieties Sodomu un Gomoru!)... Ja nav taisnīgu cīnītāju, tad nav arī kam sniegt atbalstu – un tādi tad arī nav pelnījuši savu valsti. Par to, lūk, vajadzētu aizdomāties. Ja jau mums ikvienam ir galva uz pleciem, tad būtu derīgi ar to reizēm arī padomāt...

Pērs Gints ļāva sev iegriezt acī, lai visu neglīto un kroplo redzētu skaistu – diemžēl arī latvieši šodien ir ļāvuši to pašu izdarīt ar sevi, jo daudzi vairs neatšķir, kas ir ļauns un kas labs. Okupantus uztver kā normu un ceļ godā, bet savus tautiešus, kuri saceļas pret šādu kroplību, ļauni pazemo... Skumji, bet tā ir dzīvošana tumsonībā.

Dzīvās Ētikas Mācības grāmatā “Pārpasaulīgais” ir teikts: “...Diemžēl cilvēks biežāk sliecas uz ļaunumu, citiem vārdiem runājot, uz tumsonību. Kopš mazām dienām ir jāatgādina, ka tumsonība ir ļaunums. Šī senā patiesība vēl aizvien nav izprasta.”

Nedzīvosim tumsonībā!