25.februārī LTV1 raidījumā “100.panta Preses klubs” viesojās Saeimas deputāti no Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas – Dzintars Rasnačs, Jānis Dombrava un Imants Parādnieks. Raidījuma viesiem tika uzdots jautājums par viņu partiju apvienības sludināto “pozitīvo nacionālismu” – par tā atšķirību no “cita veida” nacionālisma.

Jāatgādina, ka “Pozitīvais nacionālisms” ir termins, kuru ar savas grāmatas palīdzību Latvijā ieviesis Raivis Dzintars, un tas tik tiešām daudzos cilvēkos rada neizpratni, vai tad savā Tēvzemē tik mazai tautai kā latvieši, kas vēl joprojām nav uzdrīkstējušies padzīt okupantus, nacionālisms vispār var būt negatīvs? Kam ir izdevīga šāda “galvu jaukšana” ar kaut kādu īpašu “pozitīvo” nacionālismu, kuru pārstāv vislatviešu un tēvzemiešu apvienība?

Publicējam raidījumā “100.panta Preses klubs” izskanējušā jautājuma, kā arī Dzintara Rasnača un Jāņa Dombrava atbilžu pierakstu.

Raidījuma vadītājs Mareks Gailītis: Kāda ir atšķirība starp pozitīvo nacionālismu un radikālo nacionālismu?

Saeimas deputāts Dzintars Rasnačs: Redziet, atšķirība ir ļoti vienkārša. Nevis radikālais, bet etniskais nacionālisms – ir tāds jēdziens. Un etniskajam nacionālismam tiešām ir ļoti daudz negatīvas un ksenofobiskas izpausmes. Kultūrnacionālisms ir attiecināms praktiski uz visām Eiropas nacionālajām valstīm, kur pamatnācija ir sabiedrības vairākums, kuras ir mononacionālas valstis. Un kultūrnacionālisms ir šo pamatnāciju pamatizpausme, kas ir noteikta gan Satversmē, ka valsts valoda ir konkrētās tautas valoda, un līdz ar to visā valsts politikā.

Saeimas deputāts Jānis Dombrava: Pozitīvais nacionālisms ir tas, ka mēs pastāvam par savas tautas interesēm, nevis pret kādu.

Šīs atbildes, kuras snieguši deputāti, kas sevi sauc par nacionāli noskaņotiem, liek apšaubīt, vai Saeimā iekļuvušie VL!-TB/LNNK pārstāvji paši vispār izprot nacionālisma jēgu. Ko nozīmē pastāvēt par savas tautas interesēm, nevis pret kādu? Vai tā būtu “āža kāja”, kas apslēpta VL!-TB/LNNK darbībā, – skaļi un skaisti runāt par latvisku Latviju, par latviešu tautas interesēm, bet klusēt par dekolonizāciju, tas ir, neiestāties pret okupantu klātbūtni Latvijā?

Lai noskaidrotu, vai Dzintaram Rasnačam ir taisnība, uzstājoties pret “etnisko nacionālismu”, lūdzām to novērtēt ekspertam – grāmatas “Latvietība” un drīzumā iznākošās grāmatas “Par valsti” autoram Alfrēdam Ābelem.

Vēlreiz par nacionālismu

Alfrēds Ābele

Grāmatu “Latvietība” un “Par valsti” autors

Par terminu “nacionālisms” es jau nesen rakstīju (skat.: Kas dzīvo Latvijā? // DDD, Nr.2(232))”. Taču, no teleekrāna dzirdot, ka Saeimas deputāts Dzintars Rasnačs ir par kaut kādu “pozitīvo nacionālismu” un pret “etnisko nacionālismu”, uzskatu par lietderīgu vēlreiz atgriezties pie rakstītā. Tas ir svarīgi tāpēc, ka termina un teorijas par “pozitīvo nacionālismu” autors, latviešu ievērojamākais (ironiskā nozīmē) nacionālists un partijas “Visu Latvijai!” vadītājs Raivis Dzintars un “tēvzemietis” Dzintars Rasnačs Saeimā iekļuva zem kopēja karoga – “Nacionālā apvienība”. Kas tad ir tas “pozitīvais nacionālisms”, ko mīl abi Dzintari, un kas ir “etniskais”, ko nemīl Rasnačs? Vai tā nav politiķa (kaut kādu slēptu mērķu vadīta) kārtējā žonglēšana ar terminiem? Bet vispirms par terminiem.

Kas ir nacionālisms?

Ja aplūkojam vārdu etnoss un nācija izcelsmi, tad kā etnoss (grieķ. ethnos – cilts, tauta), tā nācija (latin. natio – tauta) apzīmē vienu un to pašu, tikai tas nekādi nav saistāms ar jebkura teritoriāli ierobežota pūļa apzīmēšanu. Taču terminam etnoss ir vēsturiski dziļāka jēga, bet nācija apzīmē etnosa pašreizējo attīstības stāvokli.

Etnoss ir vienādu etnisko pazīmju (rase, valoda, kultūra, pamatnodarbošanās un uz to bāzes gadsimtos veidojušās specifiskas rakstura īpašības) kaut kādā attīstības stadijā esoša ļaužu kopa (etniska kopa).

Etnosi atšķiras ar nacionālām (etniskām) pazīmēm – ar noteiktu teritoriju un eksistences līdzekļu iegūšanas veidu saistītām etnosa pārstāvju vēsturiski izveidotām īpašībām.

Nacionālisms ir dabiska (rakstur)īpašība, kas piemīt etnosiem un to pārstāvjiem un izpaužas savas patības (identitātes) apziņā, saglabāšanā un aizstāvībā.

Nacionālisms var būt tikai ar etnosu saistīts! Kosmopolītiem un visādiem perversiem “praidiem” nacionālisms nepiemīt.

Nacionālists ir cilvēks, kas savu un sev līdzīgo nacionālismu izmanto politisku (ar valsts vadību saistītu) mērķu sasniegšanai sava etnosa labā.

Nacionālā politika ir uz nacionālisma un dabiskām tiesībām bāzēta politika.

Nacionālisms nav ideoloģija, nav cilvēku kopība, vienotība vienas sabiedriskas idejas vārdā. Nacionālisms ir no dabas dota apziņa, cilvēku kultūras ekosistēmā dabisks ekoloģisks process. Nacionālisms sakņojas savas mātes-zemes un tautas mīlestībā. Nacionālā apziņa, nacionālisms cilvēka brīvībai uzliek ierobežojumus, kas izriet no viņa kalpības savam etnosam. Tiesības vienmēr ir kopā ar pienākumiem. Ja tu izmanto dabiskās tiesības uz etnisko identitāti, tad tev ir arī pienākums nedarīt kaunu šai identitātei. Reliģiskās ticības vai kāda cita brālība nedrīkst nomākt nacionālo jeb etnisko.

Etnosa nacionālisms var būt ar dažādu intensitāti, kas atkarīga no konkrētās vēsturiskās nepieciešamības. Augsti intensīvs nacionālisms var tikt nelietīgi izmantots. Neliešu vadībā tas var pāraugt šovinismā vai pat nacismā. Par laimi, latviešiem tāda iespēja nedraud, jo šodien latviešu nacionālismu “pat ar uguni sameklēt grūti”, ko gan nevar teikt par neliešiem.

Ja vispār eksistē nozieguma pret cilvēci jēdziens, tad lielākais noziegums ir kāda etnosa vardarbīga vai nevardarbīga iznīcināšana. Augu un dzīvnieku valstībās mēs ieviešam sarkanās grāmatas, saudzējam esošās un pat mēģinām atdzīvināt izmirušās sugas, t.i., cenšamies saglabāt dabas radīto daudzveidību, bet cilvēku valstībā ejam pretējā virzienā – uz unifikāciju. Kur te loģika?!

Kas ir “pozitīvais nacionālisms”?

Esmu izpētījis Raivja Dzintara abu grāmatu (“Pozitīvais nacionālisms” un “Ceturtā Atmoda”) saturu, bet neesmu atradis nevienu “pozitīvā nacionālisma” definīciju. Vispār R.Dz. no striktām, konkrētām definīcijām izvairās, terminu jēgu cenšoties skaidrot ar daudzvārdību. Pasakot, ka “nacionālisms ir konkrēts jēdziens” un ka “nacionālisms ir skaidrs jēdziens, ar ko mums jālepojas un kura nozīme jāskaidro”, R.Dz. tekstā varam atrast vietas, kur nacionālisms ir: tieksme, mīlestība, ģimeniskas attiecības, kopība, mērķis, ideja un ideoloģija, rīks, saimniekošanas māksla, u.c.

Taču vienā R.Dz. ir konsekvents, un par to viņam liels Paldies! Viņa “pozitīvais nacionālisms” ir etniskais! Tas izriet no visām viņa teksta porām. Taču neveikls, manuprāt, ir papildus apzīmējums “pozitīvais”. Ar to R.Dz. ir gribējis: “Uzsvērt, ka mūsu nacionālisms ir jauns un mūsdienīgs, svarīgi kaut vai tāpēc, lai maksimāli norobežotos no negatīvās šīs idejas kropļotāju pieredzes.”

Nekā jauna un mūsdienīga tajā nacionālismā nav, bet, lai norobežotos no ar īstu nacionālismu faktiski nesaistītiem kropļojumiem, R.Dz. varēja izvēlēties veiksmīgāku papildus apzīmējumu. Jo “pozitīvais” liek domāt, ka ir arī “negatīvais” nacionālisms, kāda faktiski nav un nevar arī būt. Nacionālisms ir un vienmēr, kamēr pastāv cilvēce, būs tikai pozitīvs! Ja pieļaujam, ka eksistē arī negatīvs nacionālisms, tas nozīmētu, ka ar to tiek apzīmēta etnosa pašiznīcināšanās. Internacionālisms gan var būt kā pozitīvs, tā negatīvs.

Vēl īsi par dažām R.Dz. “pozitīvā nacionālisma” niansēm. Gribētos R.Dz. jautāt, kā viņš domā: vai ar viņa vienlīdzīgo un miermīlīgo “pozitīvo nacionālismu” latviešiem būtu bijis iespējams izcīnīt brīvību un neatkarību, un kā ar tādu “nacionālismu” viņš domā kļūt par “saimnieku savā zemē”?

Kas neieredz “etnisko nacionālismu”?

Nekas neliecina, ka cionas vai kādu citu gudro izdomātais globālisms vai tikai cilvēktiesības, kurās “visur cilvēks brīvs kā valdnieks staigā / visur viņam jauna dzīve dzimst”, novedīs pie vienota un unificēta pasaules etnosa vai tautas. Briesmu gadījumā katra māte instinktīvi vispirms glābs savu, nevis priekšnieka bērnu. Šis princips spēkā ir arī uz lielākām kopienām.

Kad viss ir labi, var filozofēt par vienlīdzību un līdztiesību, bet, tiklīdz ir slikti, katrs turas pie savējiem. To efektīvi nodemonstrēja nupat uznākusī pasaules finansu-ekonomiskā krīze. Katra tauta, tās valsts domā vispirms par sevi – globālisma un cilvēktiesību morāle kaut kur ātri pazudušas… Tas skaidri apliecina, ka nacionālais, kā kopienas dabiskais aizsarglīdzeklis, ir cilvēces pastāvēšanas pamatā. Tāpēc nacionālisms tāpat kā cilvēce ir mūžīgs!

Nacionālismu teorētiski neatzīst un savās teritorijās praktiski nīdē impēriskas lielvalstis. Tomēr dažkārt, kad tām izdevīgi, nacionālismu izmanto. Piemēram, krievu boļševiki ļoti neieredzēja “buržuāzisko nacionālismu”, taču atzina tiesības uz pašnoteikšanos un nacionālo neatkarību, saprotams, ne savā valstī. Tāpat visādi atbalstīja nacionālās atbrīvošanās kustības (arī tikai svešās zemēs). Arī citādi, Lielā Tēvijas kara laikā sekmīgi izmantoja nacionālas karaspēka divīzijas – šādam nolūkam nacionālisms bija labs.

Vispār jau nacionālā liekulība ir lielvalstu un pasaules kundzības tīkotāju dabā. Pasaules reakcionārākie spēki – farizeji, kas pārliecināti par savu pārākumu un izredzētību pasaulē, – nacionālismu atstājuši tikai savai lietošanai, bet pārējai pasaulei pasludinājuši par biedu.

Ja šodien kāds latviešvalodīgais LR parlamenta deputāts neatzīst latviešu tiesības uz nacionālismu, tad jājautā, kas tādu ievēlējis un kam viņš kalpo?

Mazdūšība, pašapmāns un skaudība

Aivars Garda

LNF priekšsēdētājs

Izlasot Alfrēda Ābeles lielisko skaidrojumu par vislatviešu-tēvzemiešu neveiklajiem izteicieniem par nacionālismu, mēs redakcijā mazliet padiskutējām, kāpēc vajag sarežģīt, kā to dara “gudrinieki” ar “pozitīvā nacionālisma” termina ieviešanu, ja viss ir tik vienkārši un jau sen zināms? Kā vēstī Dzīvās Ētikas Mācība, tad Gaisma vienmēr visu vienkāršo, bet tumsa sarežģī, samudžina. Kā tas bieži gadās, jūtziņa pateica priekšā, un Lienei Apinei it kā nejauši uzšķīrās Dzīvās Ētikas Mācības grāmatas “Ugunīgā Pasaule” 3.daļas 217.paragrāfs, kurš arī atbild, kāpēc:

“No visām cilvēces negatīvajām īpašībām sevišķi jāatzīmē mazdūšība. Šī īpašība robežojas ar daudzām tumšām iezīmēm. Vistuvāk šim jēdzienam stāv nodevība. Mazdūšība robežojas ar bailēm, gļēvulību un patību. Arī Ugunīgajā Pasaulē tai nav vietas. Un vīrišķības vainagu var uzlikt vienīgi tai pierei, ko rotā pašaizliedzība. Jā, lai karotājs cīnās viens. Lai ieurbjas krūtīs svētuļu bultas. Lai katra izpausta tiekšanās sastop pretestību. Taču viņa bruņas būs vīrišķības greznotas. Kas gan zina viņa garīgos centienus? Kas gan zina saspringtas sirds patiesību? Vienīgi izpausta ugunīgā sirds. Smalkā apziņa izgaismos vīrišķības būtību. Mazdūšība ir augstākā Ego noniecinājums. Mazdūšība ir gara verdzība. Tikai to pieri, kura nenoliecas mazdūšības priekšā, greznos dižais vainags. Arī gara vergu nicinājums ir ieguvums karotājam, kas iet ugunīgo ceļu. Un vientuļais, mazdūšības nicinātais, vīrišķīgais karotājs atradīs Ugunīgos Vārtus uz Gaismas Hierarhiju. Patiesi, mazdūšība un pašapmāns ir tumsas māsas!”

Cienījamie lasītāji, atcerēsimies – mazdūšība un pašapmāns ir tās tumšās īpašības, kas jauc cilvēkiem prātus ar visādiem “pozitīvajiem nacionālismiem”.

Tad mēs kopīgi arī it kā “nejauši” uzšķīrām Helēnas Rērihas 1938.gada 8.februārī rakstīto vēstuli, kurā ir runāts pas skaudību. No tās ir saprotams, kāpēc politiķi, žurnālisti (īpaši no Latvijas TV un Radio) izliekas neredzam LNF un “DDD” panākumus gan tiesās, gan visās citās jomās. Citēju:

“<…> Cilvēku skaudība nepazīst robežu. Jāpierod pie domas, ka dzīvo starp ļauniem, mežonīgiem zvēriem, kuri ir gatavi visniecīgākās jūsu veiksmes gadījumā jūs saplosīt gabalos.”

1938.gada 17.marta vēstulē rakstīts: “Kā vienmēr, progresa pretiniekus vada viszemākās patības jūtas, kas savukārt izraisa spēka ziņā visbriesmīgākās jūtas – skaudību.”