Saruna ar LNF priekšsēdētāju Aivaru Gardu

Ziemassvētkus gaidot

Aivars Garda: Vispirms, protams, vēlos visus mūsu lasītājus un atbalstītājus laikraksta “DDD” un grāmatu apgāda “Vieda” kolektīva vārdā sveikt Ziemassvētkos. Novēlam priecīgi pavadīt šos svētkus un censties turpināt īstenot dzīvē ideālus, par kuriem raksta laikraksts “DDD”.

Paldies visiem mūsu rakstu un vēstuļu autoriem. Lūdzam nedusmoties, ja kādreiz atsūtītie raksti netiek publicēti vai arī to publicēšana aizkavējas. Mēs tik un tā gaidām sūtījumus, gudrus rakstus. Nevis pieglaimojoties, bet tādēļ, ka patiešām tā uzskatu, varu apgalvot, ka mūsu lasītāji ir visgudrākie, jo arī mūsu avīze raksta par gudriem tematiem.

Nav jau nevienas citas avīzes Latvijā, kas rakstītu par mūsu tautai nozīmīgākajām tēmām. Pārējie laikraksti – vieni vairāk, citi mazāk – raksta sekli. Tie risina tikai tās problēmas, kas virspusēji šķiet galvenās. Tāpat kā valsts, arī žurnālistika diemžēl iet pa pieskari. Citās avīzēs taču neredzam, piemēram, padomus, kā risināt latviešu tautas un valsts problēmas, tiek piedāvāti tikai vecie ceļi. Turpretim laikraksts “DDD” publicē tādu autoru darbus, kuri izsakās nākotnes mērvienībās – tas ir, nākotnes sabiedriskā iekārta ir kooperācija, par ko, piemēram, raksta Andrejs Lucāns. Diemžēl atsaucība uz viņa rakstu nebija liela. Tas liek domāt, ka mūsu lasītāji, iespējams, vēl nesaprot kooperācijas svarīgumu. Varbūt neraksta tādēļ, ka kautrējas. Varam mudināt atmest šo kautrīgumu un uzdrošināties izteikt savas domas, jo tas raisīs diskusijas un uzmundrinās mūsu autorus.

Ikvienam rakstītājam sakām paldies! Izjūtam patiesu prieku arī par katru sirsnīgo apsveikumu. Šoreiz nenosauksim visu sūtītāju vārdus, bet sakām viņiem sirsnīgu paldies!

Arī stiprajiem vajadzīga palīdzība

DDD: Katra vēstule un raksts ir atbalsts laikrakstam, taču nepieciešama arī finansiāla palīdzība. Kādēļ tika pieņemts lēmums slēgt līdz šim pieejamo ziedojumu tālruni, uz kuru piezvanot ikviens varēja ziedot vienu latu laikrakstam “DDD”?

Aivars Garda: Ziedojumu tālruņa numurs: 90006082, uz kuru piezvanot vairāku gadu garumā ir bijusi iespēja ziedot 1 latu laikraksta “DDD” izdošanai, tiks slēgts ar 2011.gada 15.janvāri, bet līdz šim datumam tas vēl darbosies. Nolēmām slēgt ziedojumu tālruņa līniju, jo diemžēl 2010.gadā zvanītāju skaits ir bijis mazs. Aprēķinot kopējo zvanu skaitu, sapratām, ka šāda akcija vairāk uztur Lattelecom nekā palīdz mums.

Kādreiz tika izdots laikraksts “Latvietis Latvijā. Man bija saruna ar tā izdevēju Leonardu Inkinu, kurš toreiz teica, ka neviens viņam finansiāli nepalīdz. Neviens – pat tie, kas vārdos izteica lielu atbalstu – negribēja neko ziedot. Nevēlos pārmest mūsu lasītājiem, taču man ir jābrīdina, ka laikraksts “DDD” iznāks tik ilgi, cik varēsim to finansiāli atļauties, tāpat kā tas notika ar laikrakstu “Latvietis Latvijā”.

Svarīgi saprast pašu ziedošanas jēgu, kuras dēļ arī uzturējām arī ziedojumu tālruni. Ziedošana vajadzīga ne tik daudz mums, jo mēs jau tāpat ziedojam – savu brīvo laiku, veselību. Mums bijuši pat dzīvības draudi profesijas dēļ, uzbrukumi, kas varēja beigties ar nāvi, tiesas procesi. Mēs ziedojam, tādēļ devām iespēju citiem rīkoties līdzīgi. Varbūt citi nevar izdot laikrakstu, varbūt viņiem nav tādu spēju, kādas ir mūsu mazskaitliskajam kolektīvam, kuram saku milzīgu paldies, taču ikviens var atrast veidu, kā piedalīties un kaut ko ziedot arī no sevis.

Filozofiski runājot, ziedošanas augstākā jēga ir ziedot savu zemāko es par labu augstākajam Es. Ik dienu, pilnveidojot sevi, savas garīgās īpašības, mēs nesam veltes, dāvanas Dievam. Dievs jau no mums naudu negaida. Baznīckungi tikai ieradinājuši, ka jāliek svecītes, jāziedo nauda – tā ir ziedošanas izmainītā jēga. Dievs vēlas, lai mēs ziedojam augstas domas, tas ir – Viņš vēlas, lai mēs domājam augstas domas zemo domu vietā. Tādā veidā mēs ziedojam savu mietpilsonisko pasaules uztveri un uzvedību par labu Dievišķajai, augstākajai. Tā ir īstā, patiesā ziedošanas jēga.

Jau sen esam aicinājuši ikvienu plkst.12.00 raidīt izplatījumā domu: “Latviešu tautas okupanti, brauciet prom! Pašmāju gļēvuļi, vārguļi un nodevēji – paejiet malā!” Mēs nezinām, kas būtu noticis, ja visus šos gadus nebūtu šādu domu raidījuši. Tagad ir slikti, bet, iespējams, bez šīs domas būtu vēl sliktāk – varbūt latvieši jau sen būtu nosmakuši no okupantiem un mūsu stulbās valdības.

Domām par Latvijas dekolonizāciju ir jāizplatās. Mums, latviešiem, jāiemācās apvienoties, sadarboties savā starpā un palīdzēt otram, lai sasniegtu pašu svarīgāko – atbrīvotos no okupantiem, kuri apdraud mūsu tautas pastāvēšanu. Vai tiešām tik grūti, mājās sēžot, kaut vai vienreiz mēnesī piezvanīt uz konkrēto telefona numuru un šādi ziedot vienu latu, lai ar “DDD” palīdzību domas par dekolonizāciju izplatītos plašāk?! Mēs zinām abonentu un kioskos nopirkto laikrakstu skaitu, zinām, cik cilvēku kopumā izlasa mūsu laikrakstu. Ja katrs, kurš izlasījis, būtu vismaz vienu reizi mēnesī piezvanījis, tad mums nevajadzētu no apgāda “Vieda” un personiskajiem līdzekļiem uzturēt laikrakstu “DDD”. Taču pat to cilvēki negrib.

Es, protams, šeit nerunāju par tiem, kuri ziedojuši un atbalstījuši un kuru vārdus diemžēl nezinām. Saprotam, ka katrs ziedo tik, cik var. Atcerēsimies, kā Kristus bija vispateicīgākais tai sievietei, kura ziedoja vismazāk, taču viņa ziedoja pēdējo, tādēļ šis ziedojums bija īpaši vērtīgs.

Ir dzirdēts viedoklis, ka “DDD” nevajag palīdzēt, jo viņi jau tāpat ir gudri un spēcīgi. Paldies par uzslavu! Tomēr arī stiprajam ir vajadzīga palīdzība. Kāpēc – jautāsit? Tāpēc, lai kļūtu vēl stiprāks. Vai tad mūsu lasītāji negrib, lai “DDD” būtu vēl pieejamāks, iznāktu lielākā tirāžā? Paldies ziedotājiem, jo, arī viņiem pateicoties, mūsu laikraksta “DDD” abonēšanas maksa vairākus gadus nav augusi nemaz, lai gan izmaksas pieaug. Mūsu lasītāji, es ceru, nedomā, ka mēs viņu ziedoto naudu veikli sabāžam savās kabatās un vēl veiklāk ar to kādreiz pazudīsim.

DDD: Ja tiek likvidēts ziedojumu tālruņa numurs, vai cilvēkiem, kuri to vēlēsies, būs kāda cita iespēja palīdzēt laikrakstam “DDD”?

A.G.: Protams, ikviens, kurš vēlas, var ziedot naudas summu, ieskaitot to LNF bankas kontā, kas publicēts laikrakstā. Vēlos īpašu paldies pateikt vienam mūsu lasītājam, atbalstītājam, kurš konsekventi gadu garumā katru mēnesi ziedo, mūsuprāt, lielu summu, kā ziedojuma mērķi norādot – atbalsts Latvijas dekolonizācijai. Mēs personīgi nepazīstam šo ziedotāju, un šoreiz nenosaukšu arī viņa vārdu un uzvārdu, jo nezinu, vai viņš to vēlas. Šī cilvēka konsekventā rīcība ir brīnišķīga, jo konsekvence vispār ir ļoti skaista rakstura īpašība, kas, ja tāda cilvēkam piemīt, izpaužas dažādās dzīves sfērās.

DDD: Vai aicinājums ziedot varētu būt atbilde tiem, kuri mums ik pa laikam zvana un jautā, ko viņi var darīt, lai veicinātu Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju?

A.G.: Kad pārņēmām Latvijas Nacionālās frontes vadību, aicinājām cilvēkus uz piketiem. Atsaucība bija niecīga, jo atnāca, mūsuprāt, ļoti maz cilvēku. Šādus piketus tagad rīko arodbiedrības, un diemžēl cilvēku atsaucība ir tikpat maza vai vēl niecīgāka, jo, salīdzinot ar to vērienu, kā tiek izsludināti arodbiedrību piketi, atnāk smieklīgi mazs cilvēku skaits. Mēs tādu skaitu kādreiz pulcējām bez īpašas izziņošanas, taču tas bija kādreiz. Tagad cilvēki palikuši ļoti slinki.

Kad rīkojam piketus, aicinām cilvēkus cīnīties par augstu ideju. Arodbiedrības aicina cīnīties par vēderu. Mūsu cilvēks ir tik slinks, ka negrib kustēties ne par ideju, ne vēderu – viņš sēž un gaida, ka kāds cits viņa vietā visu izdarīs. Runāju vispārīgi, neattiecinot to uz mūsu lasītājiem, jo uzskatu, ka mūsu lasītāji ir paši aktīvākie ar to vien, ka lasa “DDD” un atbalsta dekolonizāciju.

Katrs pats izvēlas, cik viņš var un vēlas ziedot augstākam mērķim. Ja nevari atnākt, nevari pats izdot avīzi, tad palīdzi tam, kas to dara. Tā bijis vienmēr, ka tauta atbalstījusi savus cīnītājus. Piemēram, palestīniešu tauta atklāti atbalsta savus cīnītājus, kas pretojas cionistiem – antisemītiskiem semītiem, kas bombardē semītu palestīniešu pilsētas un ņirgājas par viņiem.

Izvēlēts mazākais ļaunums

DDD: Cilvēki šo aizejošo gadu gaidīja kā īpašu pagrieziena punktu, jo notika Saeimas vēlēšanas, kuras latvieši uzskatīja par pēdējo iespēju nelaist krievvalodīgos pie varas. Vai šo cilvēku cerības ar vēlēšanu palīdzību saglabāt latviešu kārtību Latvijā ir vainagojušās ar panākumiem?

Aivars Garda: Viennozīmīgi atbildēt ir grūti. Labāk, lai pie varas ir draņķīgs latvietis, kā tas ir tagad, nekā tad, ja teikšana būtu tikpat draņķīgu okupantu rokās. Mēs jau redzam, kas notiek Rīgas domē. Vai tad tur pie varas ir kaut kādi izcili krievu tautības pārstāvji? Nē, tādi paši draņķi kā pašmāju bāliņi, tikai okupanti, kas runā okupantu valodā.

Ja jāizvēlas no diviem sliktiem variantiem, tad, protams, labāk latvietis nekā okupants. Iedomājieties, kādi patiesībā ir nacionālie TB/LNNK. Viņiem nesen bija kongress, uz kuru neuzaicināja “Visu Latvijai!”, jo nevēlas ar viņiem apvienoties. Cik var saprast, vecie “buki”, tādi kā zīles, vairāk velk uz “Vienotības” pusi, bet jaunie TB/LNNK biedri – vairāk uz “VL!” – vismaz tā varēja saprast no televīzijas pārraidēm.

No nacionālā viedokļa, “Visu Latvijai!” nav spoža organizācija – es to drīzāk salīdzinātu ar attaukotu krējumu, bet TB/LNNK ir vēl šķidrāki – sūkaliņas. “Vienotība” vispār ir pilnīgi nesaprotams veidojums, kurā savākušies visādi sorosisti. Viņi nepaņēma valdībā apvienību “Visu Latvijai!–TB/LNNK”, jo baidījās no attaukotā krējuma. Sūkaliņas gan būtu paņēmuši, jo tās ir iepriekšējās Saeimās pārbaudītas, bet attaukotajam krējumam pietrūka drosmes uzticēties. Iedomājieties, kas notiktu, ka Saeimā būtu ievēlēta Latvijas Nacionālā fronte! Būtu tāds troksnis, it kā lauva izdzenātu šakāļu baru. Mums jau ir pieredze – pietika tikai mūsu darbiniecei Lienei Apinei kļūt par Saeimas Ārlietu komisijas darbinieci, lai “šakāļi” visi pa alām saskrietu.

“Visu Latvijai!” ļoti gribēja tikt pie varas – viņi arī tika. Tiem, kas uzskatīja, ka obligāti jābalso par “VL!”, vēlos pajautāt, ko viņi ir izdarījuši, vai esam viņus dzirdējuši? Pagaidām ir klusums. Mūsu lasītājus vēlos mudināt, lai viņi vēro “VL!”. Ja tie, tāpat kā sūkaliņas – tēvzemieši, teiks, ka ir ievēlēti tikai seši, ka ar parlamentārām metodēm neko nevar izdarīt, tad tas būs pierādījums, ka viņi nav labāki par šķidrajām sūkaliņām. Es jau tagad nešaubos, ka “VL!” nav labāki. Vienīgais, ka viņi varbūt ir jauneklīgāki, bet mūsu uztverē – remdeni, jo nespējām no viņiem izspiest pat vārdu “dekolonizācija”.

Ja vislatvieši savu nekā nedarīšanu attaisnos ar to, ka mazā skaita dēļ ar parlamentārām metodēm neko nevar izdarīt, tad viņi ir tādi paši nodevēji kā tēvzemieši. Ja deputāts kaut ko nevar panākt parlamentārā ceļā, tad viņam jāvēršas pie tautas. Visvaldim Lācim iepriekšējā Saeimā četrus gadus bija deputāta mandāts, bet viņš ne reizi nevērsās pie tautas. Tikai pēdējā gadā izlīda no sava Madonas pagrabiņa, kur ik gadu bailīgi ar saviem biedriem uzdzied dziesmas, un aizgāja uz atļauto 16.marta pasākumu pie Brīvības pieminekļa… Kur viņš bija iepriekšējos gadus, kad gājiens nebija atļauts, – mēs jau zinām. Pavērosim, kā partija “Visu Latvijai!” uzvedīsies 16.martā – vai viņi aicinās tautu pulcēties pie Brīvības pieminekļa, vai nē.

Tomēr skaidrs ir viens – labāki ir šie te remdenie latvieši nekā nelietīgie okupanti. Ja būtu ievēlēti cittautieši, bet izcili cilvēki, kas piederētu pie krievu tautas dvēseles Ivana Simttūkstošā, tad tādi deputāti būtu atbalstāmi. Taču tādu kārtīgu krievu paši okupanti nekad neatbalstītu un neievēlētu. Šaubos, vai, piemēram, par Tatjanu Georgijevu, kuras domas esam publicējuši mūsu laikrakstā, kāds okupants balsotu. Es par viņu balsotu noteikti. Okupanti balso par savējiem – par tādiem, kas vēlas nožmiegt latviešus. Pie varas esošie to arī dara, un visai viltīgi. Piemēram, Nils Ušakovs sarīkoja Līgo svētkus Rīgā, ko iepriekšējie Rīgas mēri neuzdrošinājās. Okupanti to arī vēlas, lai latvieši kā tāda vergu tautiņa tikai dziedātu un dancotu. Okupanti atļauj visu, kas novērš latviešu domas no vēlmes viņus padzīt.

DDD: Daži lasītāji zvanījuši par jūsu interviju žurnālā “Kabinets”. Vai vēlaties viņiem kaut ko teikt?

A.G.: Nezinu gan. Uz visiem “Kabineta” galvenā redaktore Arņa Terzena jautājumiem, šķiet, esmu atbildējis. Ja būs vairāk jautājumu, tad jau redzēsim... Katrs, kurš vēlas, var izlasīt manu interviju “Kabineta” 88.numurā, to vēl var izdarīt.