DDD: Tu esi apsūdzēts pēc Krimināllikuma 78.panta otrās daļas par nacionālā naida kurināšanu internetā. Kad būs tiesa?

Valdis Rošāns: Pirmās instances tiesa notiks 21., 22. un 23.decembrī, plkst. 11.00, Rīgas apgabaltiesā, Abrenes ielā 3. Papildus 78.pantam, lai viss izskatītos draudīgāk, Drošības policija un prokurore Ieva Garanča ir inkriminējusi arī pantu par šaujamieroču munīcijas neatļautu glabāšanu. Priecāšos, ja “DDD” veidotāji un lasītāji būs klāt šajā tiesas sēdē.

Pirms kratīšanas tumsā saķer māti

DDD: Pastāsti, kā viss sākās?

Valdis Rošāns: Pirms gada, 2008.gada 10.decembrī, pusseptiņos no rīta, kad māte devās uz darbu, tumšā kāpņu telpā viņu sagaidīja un saķēra gandrīz divus metrus garš vīrietis – viens no Drošības policijas darbiniekiem. Pēc tam vairāki drošībnieki ar nobiedēto māti ienāca mūsu dzīvoklī ar kratīšanas orderi un uzmodināja mani.

DDD: Vai tu zināji, kādēļ šī kratīšana tiek veikta?

V.R.: Tobrīd es nezināju, Drošības policija to veica, neko īpaši nepaskaidrojot, tikai uzrādot tiesneša izsniegto sankciju. Rezultātā no mana dzīvokļa tika izņemti vairāk nekā 100 priekšmetu, tostarp datortehnika, datu nesēji, videokasetes, mobilie telefoni un citas lietas. Kratīšanā piedalījās tādi Drošības policijas inspektori kā, ja nemaldos, Gatis Lorencs, Māris Aukstikalnis, Vadims Janauskis un Sandis Buls.

DDD: Kādēļ viņiem vajadzēja tavu māti?

V.R.: Protams, viņiem biju vajadzīgs es. Bet māti saķēra tāpēc, lai izskatītos efektīvāk, tā bija psiholoģiskā iedarbība. Māte todien nevarēja ierasties darbā.

Tā tiek taisītas krimināllietas

DDD: Kāds bija šīs kratīšanas iemesls?

Valdis Rošāns: Kratīšana tika veikta sakarā ar kriminālprocesu, kurš ierosināts pēc interneta portāla “Dialogi.lv” vadītājas Annas Strojas iesnieguma par maniem komentāriem.

Cik saprotu, Stroja bija organizējusi monitoringu internetā un atlasījusi dažus manus komentārus, kurus biju parakstījis ar segvārdu Fenikss. Tos viņa bija nosūtījusi krimināltiesību ekspertam Andrejam Judinam, kurš deva atzinumu, ka rakstītais ir nosodāms un autors jāsauc pie kriminālatbildības. Tad Stroja ar Judina atzinumu vērsās Drošības policijā, lai tā šo Feniksu atrod.

DDD: Ko tu tādu biji sarakstījis?

V.R.: Es asi vērsos pret homoseksuālisma izplatību sabiedrībā, pret atsevišķu žīdu varu un ietekmi, pret okupantu klātbūtni Latvijā u.tml.

DDD: Šķiet, ar kratīšanu tava saskarsme ar Drošības policiju nebeidzās. Kas notika tālāk?

V.R.: Cik esmu lasījis grāmatas par padomju laiku disidentiem, tik pārliecinos, ka šīs metodes palikušas nemainīgas. Tātad – sagaidīšana tumsā, kratīšana dzīvoklī, psiholoģiskā terorizēšana. Manā gadījumā kriminālprocess bija uzsākts jau pirms mēneša, taču Drošības policija izraudzījās man vissaspringtāko dienu, lai veiktu kratīšanu. Acīmredzot viņi bija noklausījušies manas un manu ģimenes locekļu telefona sarunas un labi zināja, ka mans vectēvs ir smagi slims, bet tieši kratīšanas dienā ir jāizņem no slimnīcas. Piektdienā biju sarunājis automašīnu, lai pirmdien, tātad kratīšanas dienā, pārvestu savu vectēvu mājās. Bez tam, Drošības policijas kabinetā viņi man piedraudēja, ja nepiekritīšu sadarbībai, tie mani ieliks uz 48 stundām izolatorā...

DDD: Kas tās par patronām, ko atrada?

V.R.: Mājās plaukta tālākajā stūrī desmit gadus man bija glabājušās divas medību patronas, par kurām es jau biju pavisam piemirsis. Taču, pateicoties tām, man uzreiz inkriminēja pantu par neatļautu šaujamieroču munīcijas glabāšanu, lai padarītu mani vēl briesmīgāku, jo, pēc viņu domām, acīmredzot šīs divas apputējušās patronas esmu sakrājis nākamajam holokaustam...

DDD: Bet medību bise vai kaut kas cits, ar ko šaut, tev bija?

V.R.: Nē, nebija. Turklāt šīs medību patronas bez bises nav bīstamas. Jebkura pirotehnikas veikalā nopērkamā raķete ir bīstamāka par tām.

DDD: Krimināllikuma 78.panta otrā daļa par nacionālā naida kurināšanu internetā paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem, tāds pats sods ir noteikts arī 233.panta otrajā daļā par šaujamieroču munīcijas neatļautu glabāšanu. Tātad tev ir inkriminēti divi smagi noziegumi?

V.R.: Jā.

Neticiet nevienam viņu vārdam!

DDD: Cik veci ir tie Drošības policijas darbinieki, kuri tevi pratināja?

Valdis Rošāns: Būtībā jauni – ap 30 gadiem.

DDD: Tavuprāt, kādi motīvi šos jauniešus vada strādāt Drošības policijā, lai darbotos pret latviešu nācijas interesēm?

V.R.: Tā ir šo cilvēku bezprincipilitāte, iespējams, naudas kāre. Varbūt arī uz viņiem sākotnēji bija izdarīts spiediens, ar šantāžas palīdzību iesaistot drošības struktūrās. Grūti pateikt.

Savulaik, kad Drošības policija veidojās, tur strādāja tie paši VDK darbinieki, un viņi izaudzināja, izskoloja pašreizējos. Tās pašas metodes tika pārņemtas un papildinātas ar jauniem tehnoloģiskiem uzlabojumiem.

DDD: Vai cilvēki var sevi kaut kā pasargāt no šādiem drošības dienestiem? Vai varam būt droši, ka netiekam novēroti?

V.R.: Nē, nevaram būt droši, jo tehnoloģiski ir ļoti plašas iespējas. Visvienkāršākais – viņi noklausās telefona sarunas. Kādreiz tas notika neoficiāli, jo to drīkstēja darīt tikai kriminālprocesa ietvaros. Taču tagad drošības iestādes pavisam oficiāli var noklausīties telefona sarunas, kur un kad vien to vēlas. Tāpat ļoti vienkārši ir noteikt cilvēka atrašanās vietu pēc mobilā telefona. Kā no tā izvairīties? Atstāt telefonu mājās! Protams, arī interneta sakari tiek kontrolēti un novēroti.

DDD: Vai kāds no paziņām tev arī ir atzinies, ka darbojas drošības dienestu uzdevumā?

V.R.: Nē, nav.

DDD: Intervijas sākumā tu teici, ka tava dzīvokļa kratīšanā, šķiet, piedalījās arī Māris Aukstikalnis. Viņš ir tas pats Drošības policijas darbinieks, kurš sekmīgi izmeklēja krimināllietu, kas ierosināta pret antilatvieti Artūru Rimšu. Kad mēs ar Lieni Apini tikām nopratinātas kā cietušās kriminālprocesā, Aukstikalnis izteicās, ka Latvijas dekolonizācija būtu vajadzīga. Domājām – re, kāds saprātīgs drošībnieks!

V.R.: Toties, kad es Drošības policijā tiku pratināts, tad viņš bija ļoti neiecietīgs, izsmējīgs un protokolā centās ierakstīt to, ka homoseksuālisms ir etniska izcelsme... Jo, lūk, Krimināllikums neaizsargā kāda tiesības, pamatojoties uz seksuālo orientāciju, toties tiek aizsargāta etniskā izcelsme. Iedomājieties – lai mani komentāri un paskaidrojums izskatītos nesmukāk, nopratināšanas protokolā centās ierakstīt šādas absurdas lietas!

DDD: Tad jau sanāk, ka Drošības policijas darbiniekiem nevar ticēt? Tavuprāt, viņi pauž tādus uzskatus, kādi vajadzīgi?

V.R.: Jā, nevienam viņu vārdam nedrīkst ticēt! Tur strādājošie lieliski zina, kā apmānīt, apstrādāt, manipulēt ar cilvēkiem.

DP – Sorosa kabatas organizācija?

DDD: Kāds, tavuprāt, ir šo drošības dienestu mērķis?

Valdis Rošāns: Kontrolēt, uzmanīt nacionālās organizācijas un cilvēkus, rūpējoties, lai nekas netiktu panākts, sasniegts – lai nebūtu rezultāta mūsu darbam.

DDD: Esam ievērojuši, ka sākotnēji pret Latvijas Nacionālo fronti tika vērsta plaša apmelošanas un nomelnošanas kampaņa, tagad vērojama noklusēšana – visi masu mediji kā pēc pavēles nerunā par mums, mūs neaicina uz raidījumiem, intervijām. Varbūt tā arī ir kāda no Drošības policijas inscenētajām kampaņām?

V.R.: Visticamāk, ka jā. Drošības dienestu metodes ir dažādas, un šo aģentu darba pienākumi arī ir dažādi. Es domāju, ka pret jums darbojas ne tikai Drošības policija, bet arī Sorosa tīklveida struktūras, kuru pārstāvji strādā lielākajos masu medijos. Protams, šie žurnālisti jums neļauj izteikties, jo jūsu paustais ir pretējs viņu interesēm.

DDD: Varbūt Drošības policija ar šiem sorosiešiem sadarbojas?

V.R.: Jā, ļoti iespējams. Ja pavērosim, visas sūdzības Drošības policijai par latviešu nacionālistiem nāk tieši no sorosiešiem, un vienmēr pēc to saņemšanas tiek uzsākts kriminālprocess. Arī manā gadījumā dialogi.lv vadītāja Anna Stroja ir viena no Sorosa satelītorganizācijas aktīvistēm. Savulaik internetā bija pieejams “Mozaīkas” biedru saraksts, varējām redzēt, ka tur plaši iesaistījies laikraksta “Diena” kolektīvs, tāpat dialogi.lv un tamlīdzīgu mediju pārstāvji. Šādi tiek izplatīta homoseksuālisma ideoloģija.

DDD: Kur, tavuprāt, meklējama izeja? Ja jau valdošā kangaru-pederastu režīma drošības dienesti visu kontrolē un uzmana, tad latviešu nācijai par savām tiesībām ir jāaizmirst?

V.R.: Nē, gluži pretēji – noteikti ir jācīnās! Es redzu divus variantus. Viens – tas ir pastiprināt latviešu nacionālo organizāciju darbību un uzmanīgi pārskatīt savu biedru un atbalstītāju rindas, lai no sava vidus izskaustu iefiltrētus cilvēkus un ziņotājus. Otrs – iespējams, jāmaina darbības veids.

DDD: Kā to saprast – jāmaina darbības veids?

V.R.: Manuprāt, ir nepareizi, ja tie paši cilvēki, kas nacionālo kustību virza uz priekšu politiski jeb ideoloģiski, iesaistās arī ielu cīņās. Šie darbības veidi ir jānodala, taču ar ciešu sadarbību savā starpā. Šeit kā piemēru varu minēt baskus – ETA organizācijā ir gan politiski ideoloģiskais spārns, gan militārais spārns.

Drošības dienesti apkalpo režīmu

DDD: Kā tev šķiet, vai pienāks brīdis, kad latvieši beidzot sapratīs, ka pašiem ir jācīnās par savām tiesībām uz patiesu brīvību nacionālā valstī?

Valdis Rošāns: Jau tagad daudzi to saprot, bet drošības dienesti latviešus kavē organizēties. Arī pašu latviešu slinkums un neticība kaitē. Starp citu, man pat grūti pateikt, kas vairāk traucē – drošības dienesti vai pašu kūtrums. Protams, man ir jāatzīst, ka valdošais režīms strādā ļoti viltīgi un rūpējas, lai cilvēki nolaistu tvaiku, piemēram, ārzemēs strādājot vergu darbu...

DDD: Bet drošības dienestos, Drošības policijā strādā taču arī latvieši. Vai tad viņos nepamostas saprāta dzirkstis un sirdsapziņas balss, vai tad viņi nesāk saprast, ka jāaizstāv latviešu nācijas tiesības savā zemē? Tavuprāt, vai Drošības policijas un citu specdienestu darbiniekiem smadzenes ir pavisam sabojātas, vai arī tomēr tur varētu rasties kāda progresīva, nacionāla kustība?

V.R.: Es uzskatu, ka šie cilvēki tomēr ir pilnībā samaitāti. Viņiem nevajag ticēt un uzticēties! Jo cilvēki, kas varētu būt nepaklausīgi vai neuzticīgi viņu aizsargātajai ideoloģijai, jau laikus tiek atsijāti. Protams, ir cilvēki, kas paši pametuši šo nožēlojamo darbu.

DDD: Tātad tā ir skaitliski neliela, samaitātu cilvēku organizācija?

V.R.: Nē, tā nav skaitliski neliela grupa, tur vērojama liela rosība, un arī personāla sastāvs ir paliels. Bet viņi patiešām ir samaitāti.

DDD: Kā tev liekas, vai prokuratūrā un tiesā arī ir tādi paši darbinieki?

V.R.: Ja runājam, piemēram, par prokurori Ievu Garanču, tad tik tiešām trūkst vārdu... Taču tiesā strādā arī godprātīgi tiesneši. Tomēr, neskatoties uz to, ka tiesa kādreiz attaisno, es domāju, ka Drošības policija un prokuratūra tāpat jūtas apmierinātas, jo cilvēki ir patramdīti, garajos tiesas procesos iztērēti viņu līdzekļi un laiks... Valsts ir nodemonstrējusi savu spēku un parādījusi, ka cilvēku, ja viņš ir latviešu tautas patriots un negrib samierināties ar režīma izdarībām, var tiesāt par jebko.

DDD: Man tomēr negribas ticēt, ka Drošības policijā strādā tādi stulbeņi, kas nesaprot, ka lielais okupantu un kolonistu skaits ir reāls drauds valsts drošībai.

V.R.: Es domāju, ka viņi aizsargā nevis valsts, bet režīma drošību. Šī piektā kolonna apdraud ne tik daudz pašreizējās valsts režīmu, cik latviešu kā tautas pastāvēšanu un nacionālas valsts drošību. Ja šāda situācija saglabāsies, krievi asimilēs latviešus – tas ir tikai laika jautājums.

DDD: Varbūt, pateicoties krīzei valstī, Drošības policija piebremzēs savu “ložņājošo” darbību, jo budžets ir samazināts?

V.R.: Jā, naudas viņiem droši vien būs mazāk.

DDD: Varbūt kādi “ziedojumi” Drošības policijas operatīvajām darbībām nāk arī no ārzemēm – no Sorosa, no Krievijas...?

V.R.: Viss ir iespējams.

Intervēja Līga Muzikante