Laikraksta “DDD” pārstāvji apciemoja pie LR Ministru Kabineta uzslieto telšu pilsētiņu. Interviju ar akcijas un badošanās aizsācēju Gintu Gaiķēnu lasiet šajā laikraksta numurā. Taču tā nebija vienīgā saruna, kas norisinājās, jo, ieraudzījuši Aivaru Gardu un laikraksta “DDD” pārstāvjus, klāt nāca daži cilvēki un centās izteikt savu sāpi un pārdomas. Diskusijas bija vairākas, taču akcentēšu trīs, kas izpaudās visspilgtāk.

Pirmie, mūs ieraudzījuši, klāt piesteidzās divi krieviski runājoši pensionāri un tūlīt vērsās pie Aivara Gardas ar vārdiem, ka, lai arī viņiem esot citi uzskati, taču viņi ļoti cienot Latvijas Nacionālo fronti un Aivaru Gardu par to, ka esam godīgi un cīnāmies par savu taisnīgumu. Viņi gan vairākkārt uzsvēra, ka viņu “taisnīguma izpratne” nesaskanot ar LNF, taču viņi ciena mūs par godīgumu un drosmi. No tā atliek secināt, ka godīgu karotāju pat ienaidnieki ciena.

Šo sarunu sadzirdējis, tūlīt pie Aivara Gardas pienāca vēl viens okupants, kurš sevi nosauca par Genādiju un paziņoja, ka viņam, redz, esot kārtīgi latviešu draugi, kas nekad, tā kā to darām mēs, neaizrāda, ka viņš neprotot latviski. Starp viņiem esot ļoti laba saskaņa utt., uz ko Aivars Garda atbildēja, ka tas tikai nozīmējot, ka Genādijam draņķīgi latvieši gadījušies. Ja tie būtu tādi kā Aivars Garda, tad Genādijs ātri būtu iemācījies latviešu valodu, vai arī tādu “draugu” būtu patriekuši uz Krieviju. Tad Aivars Garda norādīja stacijas virzienā un ieteica, ka visi tādi kā Genādijs var mierīgi, velkot kājas: “Šļop, šļop, šļop”, turp doties, paņemt biļeti Krievijas virzienā un neatgriezties. Kad Gardas kungs to bija pateicis, pēkšņi pienāca divi latviešu puiši. Pēc skata visai necili un, kā vēlāk izrādījās, īsti sprukstiņi. Viens jauneklis, apmēram 25 gadu vecs, ģērbies īpatnējā kleitā ar turbānu uz galvas (laikam kaut kāds sektants), un otrs – vēl tikko izstīdzējis pusaudzis, apmēram 18 gadu vecs.

Man par ļoti nepatīkamu pārsteigumu, abi nekauņas pēkšņi ļoti agresīvi vērsās pret Aivaru Gardu. Situācija bija visai dīvaina un man kā sievietei pilnīgi neizprotama. Ja šie divi sprukstiņi gribēja stāties pretī un izaicināt Gardas kungu uz fizisku konfliktu, tad viņiem kā minimums būtu vispirms jāaiziet uz sporta zāli kārtīgi patrenēties, pirms iedomājās šādi “sprēgāt”. Vēroju situāciju un domāju, ka tikai Gardas kunga cienījamais sabiedriskais stāvoklis un gadi neļauj šos puišeļus izvārtīt pa zemi, uzslaucīt asfaltu. Savukārt, ja viņi patiešām gribēja diskutēt, tad tiem vispirms bija jāiet skolā un jāpamācās, kā sarunāties ar otru cilvēku.

Gardas kungs uzsāka ar jaunekļiem diskusiju, kas, protams, bija visai nevienlīdzīga, jo neko prātīgu vai argumentētu šie klātpienākušie vīrietīši tā arī nepateica. Puikas uzvedās ļoti dīvaini un nožēlojami. Man bija kauns skatīties un apzināties, ka viņi ir latvieši... Teikšu vēl vairāk, šoreiz biju pat šokēta, jo viņu agresivitātes iemesls bija tas, ka Aivars Garda iestājas par Latvijas dekolonizāciju. Šoreiz neatkārtošu viņu teikto un “argumentus”, tikai piebildīšu, ka bija pretīgi un nepieņemami klausīties, ar kādiem vārdiem latvietis pats var noniecināt savu Tēvzemi, tautu un tās svarīgākos centienus pēc nākotnes, Kultūras un patiesas brīvības...

Diemžēl mūsu tautā ir arī tādi, es teiktu, vīrietelīši – vārgulīši. Viņi nerimtīgi aizstāvēja okupantus, pieprasīja nesaukt viņus šādā vārdā, uzstāja uz to, ka Latvijā nav jārunā latviski, ka var ar okupantu runāt arī krieviski un pauda citus tikpat nožēlojamus murgus, ko okupācijas vara gadu desmitiem potējusi cilvēku galvās. Stāvēju un savām ausīm neticēju – šie latviešu jaunekļi taču ir tā saucamās brīvvalsts bērni. Te ir viela pārdomām par to, kas notiek ar cilvēka domāšanu un pasaules redzējumu, ja viņš ilgstoši atrodas destruktīvu domu un okupantu ielenkumā. Man bija neizsakāms sašutums un skumjas par to, ka paši latvieši spēj tik tālu savā apziņā degradēties.

Kad turpmākas sarunas gaitā Aivars Garda viņiem aizrādīja, ka tie tikai par savu vēderu māk cīnīties, bet, kad jācīnās par ideju, tad tup aizkrāsnē, abi lecīgie apstulba un nezināja, ko atbildēt. Bija skaidrs, ka viņi pat nesaprot atšķirību starp šiem jēdzieniem. Protams, var saprast, ja cilvēkiem, tostarp šiem diviem kangariem, nav līdzekļu, par ko iztikt, viņi cīnās par sava vēdera vērtībām, bet tad lai zina, kad izmantot lielisko iespēju paklusēt un lai netraucē tiem, kas cīnās par ideju – latvisku un brīvu Latviju no okupantiem! Tā ir cēla ideja, kas visās pasaules tautās tiek novērtēta.

Jā, tagad ir grūti laiki, taču jāsaprot, ka to aizsegā nedrīkstam aizmirst par savu tautu, nedrīkstam desas dēļ iztirgot Tēvzemi. Kas attiecas uz šiem diviem jaunekļiem jāsecina, ka viņiem nepietiek saprāta, lai novērtētu un saprastu pat tik nedaudz.

Katrā ziņā par veselīga saprāta klātbūtni neliecināja arī tas, ka tādi divi gailēni iedomājās “sprēgāt” pret Aivaru Gardu.

Nevis par vēderu, bet par ideju cīnīsimies!

Jautāju Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājam Aivaram Gardam komentāru par šo telšu “ciematiņa” apmeklējumu.

Aivars Garda: Šie cilvēki ir atnākuši cīnīties par vēdera problēmām. Viņiem ir mazas algas, viņiem vajag vairāk. Vai arī nav darba, vajag darbu. Kaut kādu ideju cīņu vēl vismaz var saskatīt Līgas Muzikantes intervētā Ginta Gaiķēna nostājā, kurš bija šīs akcijas un badošanās aizsācējs. Viņš iestājas par to, lai no Latvijas neaizbrauktu latvieši.

Taču jāapzinās, ja pat neviens latvietis neaizbrauks prom un visi jau aizbraukušie atgriezīsies, ar šo naidīgo okupantu, kolonizatoru masu mēs nekad nebūsim brīvi. Tikai prāta trūkums organismā liedz latviešiem to saprast. Un gļēvulība. Viņi mums ir sveši un naidīgi. Arī šajā akcijā okupanti pielien organizatoram un vēl piespiež latviešus runāt krieviski. Iznāk, ka viņi tur tagad ir saimnieki, nevis Gints Gaiķēns, kurš to visu uzsāka, jo dažu okupantu dēļ arī viņam jārunā okupantu valodā.

Šie divi latvieši, kas uzsāka diskusiju, – viens ar turbānu un šķidru bārdiņu; otrs līdzīgs hugo diedziņam – viņi uzskata, ka ir vareni, bet patiesībā savās apziņās ir vergi. Viņi nesaprot, ka nekāda draudzīga vienotība ar okupantiem pat pret tādu pretīgu valdību kā mūsējā nav iespējama. Esmu pārliecināts, ka šādu valdību revolūcijas laikā, ja vien to laikus kāds nepaglābs, tauta pakārs pie tuvākajiem koku zariem vai arī nošaus uz vietas. Arī tas, kā valdība izturas pret tiem, kuri Ministru Kabineta priekšā sacēluši teltis, ir ļoti augstprātīgi. Viņi iedomājas, ka ir izredzētie, bet tos, kas tur dzīvo teltīs, uzskata par zemākas šķiras cilvēkiem un vēl atļaujas aizrādīt, ka telšu pilsētiņai pievienojās cilvēki bez dzīvesvietas, ko tauta sauc par bomžiem; ka tie graujot visu ideju. Bet, kur tad palikt tādam – bez dzīvesvietas? Viņš ir tāds pats latvietis, viņš ir izmests no mājām. Viņam Latvijā likumīgi pienākas dzīvoklis, bet to ir aizņēmuši okupanti, kurus Valsts prezidents, Saeima un valdība mīl vairāk par saimniektautu – latviešiem.

Ja man būtu tos divus, kā jūs viņus nosaucāt, sprukstiņus jāliek vienā svaru kausā, bet otrā kausā, piemēram, Vairu Vīķi-Freibergu, Aigaru Kalvīti, Valdi Dombrovski, Ivaru Godmani, tad visu cieņu šiem latviešu jaunekļiem. Puiši, uzsākot ar mums strīdēties, parādīja paši savu tumsonību, taču viņi nav tik daudz ļauna izdarījuši latviešu nācijai un valstij kā šie bijušie un tagadējie Valsts prezidenti, Ministru prezidenti, Saeimas priekšsēdētāji. Lūk, tie ir īstie vaininieki par šo situāciju! Pat, ja šie divi cilvēki aiz savas tumsonības aizstāv mūsu tautas ienaidniekus – okupantus, kas šeit nodzīvojuši tik daudz gadu un nav iemācījušies cienīt latviešu tautu, tad tas ir viņu, šo divu cilvēku, personiskais gļēvums, par kuru, es ceru, kādreiz tiem būs ļoti kauns. Bet šie puiši nav bijuši augstos amatos, viņiem nav bijusi iespēja kaitēt mūsu valstij un nācijai tik daudz, kā ir kaitējuši tie nelieši, bandīti, kas tagad rāpo uz ceļiem Starptautiskā Valūtas fonda priekšā un nodod visu svēto, kas vien ir nododams.

Lai tie divi jaunieši, kas man nepamatoti “uzbruka”, aiziet mājās, paskatās spogulī un nokaunas. Taču skaidrs ir tas, ka viņi ir pelnījuši simtreiz lielāku cieņu nekā Valdis Dombrovskis, Gundars Daudze, Einars Repše un visi pārējie draņķi kopumā, kas mūsu tautu noved tādā postā.

Šie divi puiši jau vēl ir pavisam jauni. Tam, kuram visvairāk sporta zāli vajadzētu apmeklēt, izskatījās, ir kādi 18 gadi (pavisam vēl bērns); tam ar āžbārdiņu nebija vairāk par 25 gadiem, – ļoti cerams, ka kaut ko kādreiz sapratīs. Viņi jau tomēr kaut ko upurē – gatavi ciest, lai arī citam būtu pilns vēders. Taču jāatceras, ka tā ir vēdera ideja, jo nacionālas idejas tai cīņā vispār nav nekādas. Viņi cīnās par lielāku pensiju, izņemot Gintu Gaiķēnu, kurš iestājas arī par to, lai latvieši neaizbrauc.

Protams, pastāv iespēja, ka tie divi, kas man nepamatoti “uzbruka”, varētu būt drošības dienestu darbinieki. Visiem, kas godīgi piedalās šajā akcijā, vienmēr ir jāatceras, ka viņu vidū atradīsies un ar viņiem vienās teltīs gulēs arī kāds no drošības dienestiem. Ja ne lai taisītu provokācijas, tad lai vienkārši ziņotu par notiekošo. Jo Valdim Dombrovskim, Valdim Zatleram un Gundaram Daudzem ir svarīgs labs miegs.

Mūsu pieredze rāda, ka drošības dienesti diemžēl nedarbojas latviešu nācijas un valsts interesēs. Viņi strādā svešu varu interesēs. Ja tie darbotos latviešu nācijas interesēs, tad tādu stāvokli, kāds tagad ir Latvijā, mēs nebūtu piedzīvojuši.

Tiem visiem, kuri tagad salst teltīs pretī Ministru Kabinetam, kuri godīgi protestē pret to, ka latvieši atstāj savu Tēvzemi darba trūkuma dēļ, novēlu labu veselību, možu garu un izturību! Tomēr gribu viņiem arī atgādināt, ka diemžēl tie, pret kuriem viņi protestē ir tik bezsirdīgi, tiem nav ne sirdsapziņas, ne godaprāta, ka pat, ja šie cilvēki, kas tur salst un badojas, sevi sadedzinātu – arī tad tas neiekustinātu šīs akmeņainās un netīrās sirdis. Es neaicinu tāpēc pārtraukt akciju, es aicinu atcerēties to, ka viņi vienkārši ir nelieši, un ar to ir jārēķinās.

Sagaidot Ziemassvētkus un Jaungadu

Aivars Garda: Gads iet uz beigām, tuvojas Ziemassvētki, tāpēc pabeigsim mūsu sarunu ar ko labu. Iemantojot izdevību gan Latvijas Nacionālās frontes, gan laikraksta “DDD” vārdā izsaku pateicību visiem mūsu atbalstītājiem, lasītājiem, ziedotājiem, kas ziedoja naudu gan, zvanot uz ziedojumu tālruni, gan pārskaitot naudu tieši uz bankas kontu. Vissirsnīgākais viņiem paldies, jo viņi atrod iespēju ziedot šajā grūtajā laikā. Viņi ekonomiski izprot, ka ķeizaram jādod to, kas ķeizaram pienākas, bet Dievam to, kas Dievam pienākas. Šajā gadījumā latviešu tautas cīņa par atbrīvošanos no okupantiem ir tas, kas Dievam pienākas. Tā ir svēta lieta. Nākošajā gadā mums visiem vēl vairāk jāapvienojas ap šo cēlo ideju, neskatoties uz to, ka tā katru dienu tiek noniecināta gan no vienkāršo tumsoņu, gan ar varu apveltīto tumsoņu puses.

Apsveicu visus mūs atbalstītājus un lasītājus svētkos. Novēlu visiem priecīgi nosvinēt Ziemassvētkus un sagaidīt Jauno gadu!