Viens viedoklis

Laikrakstā “DDD” Nr.24(202) publicētais raksts “Divi viedokļi par vienu jautājumu” rosināja izteikt savu viedokli.

Esmu Latgales latviete. Latgaliski runāju kopš bērnības gan ģimenē, gan skolā ar vienaudžiem. Neviens man nav aizliedzis runāt latgaliski pat citos Latvijas novados. Arī LTV un Latvijas Radio nav nekādu pazīmju, ka latgaliskais tiktu noniecināts vai ierobežots. Manāmi gluži pretēji centieni – tiek darīts viss, lai latgaliešiem tā “sakāptu galvā”, ka beidzot “atvērtos” acis uz to, kam viņiem vajadzīga tā pārējā tautas daļa.

Kādā no LNT raidījumiem “Dziedošās ģimenes” žūrijas pārstāvis Raimonds Pauls iesaucās, ka Latgalei vajagot savu prezidentu. 14.novembra raidījumā izskanēja doma, ka Latgale esot Latvijas pamats, jo pat Latvijas nosaukums cēlies no Latgales nosaukuma. Diemžēl neviens no žūrijas pārstāvjiem – pat deputāts Raimonds Pauls – šo kļūdu neizlaboja. Lai gan, ko citu gaidīt no cilvēka, kurš atbalstīja Abrenes atdošanu, tātad –Tēvzemes nodevību.

Vai kāds interesējas, kā Latvijā māca Latvijas vēsturi, ja vispār māca?! Ar stundu sarakstā veikto ierakstu “Latvijas vēsture” vien ir par maz. Vieglāk manipulēt, vieglāk iepotēt dažādus melus cilvēkam, kurš nezina vēsturi. Man tika mācīts, ka “latgaļi” un “latgalieši” nav viens un tas pats. “Latgaļi” (leti, letgaļi) līdz 16.gs. beigām bija kā Latgales, tā arī Vidzemes iedzīvotāji. Neesot saglabājušies dati, kādā valodā runājuši latgaļi. P.Zeile grāmatā “Latgales kultūras vēsture” atzīmē, ka vēl nesen (Atmodas laikā) latgaliešu presē parādījās cits jēdzienu “latgaļi” un “latgalieši” skaidrojums.

Pirms dažiem gadiem Latgalē bija aktualizējušās runas par to, ka Latgale atdalīšoties no Latvijas un būšot Latgales autonomija. Vēlāk pat dzirdēju, ka šefību par to uzņemoties Kabanovs, kuram nu īpaši rūp latgaliešu valoda. Notiekošais kļuva labāk saprotams, kad atskārtu, ka tas sakrita ar Abrenes nodevību. Tātad, šīs runas bija kārtējā “sarkanā lupata”, ar ko novērst latgaliešu uzmanību no galvenā, šajā gadījumā no nodevības, atdodot Abreni.

Manuprāt, latviešu tauta tiek šķelta. Nu tas izpaužas arī LTV un LR, kur, runājot par patriotiskām jūtām uz Tēvzemi, nereti cenšas pārliecināt, ka Latvija esot pārāk liela (tā pēkšņi!!!), lai justu mīlestību pret visu lielo Latviju. Mūs pamāca būt savas pilsētas, novada patriotiem – tā esot pareizāk. Kam tas ir izdevīgi? Vai gatavojas vēl kādu daļu no Latvijas steidzamības kārtā atdāvināt? Ja mēs būtu tikai savas pilsētas vai novada patrioti, tad mazāk būtu to, kuri atdalāmo teritoriju aizstāvētu. Vai uz to cer valdošie? Bet varbūt tā cenšas tādēļ, lai latviešu tauta ātrāk aizmirstu Abreni?

J.Sila grāmatā “Masu apziņas manipulācija”, kuru iesaku arī kā ceļvedi mūsu tautas šķēlēju atmaskošanai, rakstīts: “Pēc 2000.gada īpaši sistemātiski tiek uzsvērtas Latgales atšķirības no pārējiem novadiem. Īpatnību izzināšana nav nekas slikts. Problēma ir tā, ka nav līdzsvarota informācija par vienojošo un atšķirīgo. Ir grūti salikt kopā divas parādības, par kurām zināms tikai atšķirīgais.” (Arī M.Gabriša pieminētā 2008.gadā izdotā grāmata “Valoda un politika” iekļaujas šajā kategorijā.)

Tādi centieni pastāvēja jau agrāk. P.Zeile savā grāmatā raksta: “Lai tiektos atšķelt Latgali no pārējās Latvijas, 20.-30.gados PSRS tika publicēti materiāli, kuros runāts par latviešu un latgaliešu valodu, par latgaļiem un latviešiem kā par savrupām tautām.”

Vēlos atzīmēt, ka M.Gabriša izvēlētajā citātā no 1917.gada aprīlī notikušā Latgales kongresa rezolūcijas 2.pantā rakstīts: “Mēs, Latgales latvieši, apvienojoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem...”, nevis – mēs, Latgales latgalieši vai latgaļi... Ar ko mūsdienu situācija ir tik droša un stabila, kas liek tik cītīgi meklēt un uzsvērt atšķirīgo mūsu tautā?!

Iebilstu Mareka Gabriša izvēlētajam teicienam – Suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Tā nav riešana un tie nav suņi, bet gan mūsu tautieši, kuriem, paldies Dievam, vēl rūp visas Latvijas liktenis. Viņi vēl nav “iemidzināti” un pārgājuši uz nodevējiem un okupantiem izdevīgo, tikai savas pilsētas vai novada patriotismu. Ja arī tā saucamā karavāna iet pārliecinošā ātrumā, tad tas vēl nav pamats priekam, jo izskatās, ka uzsākts maldu ceļš. Nav nekāda māksla iet okupantu un nodevēju pavadā.

Turklāt, manuprāt, nav prātīgi galveno uzsvaru likt uz to, ka 2009.gada 17.oktobrī pieņemto rezolūciju parakstījuši 62 latgalistikas zinātnieki. Mēs zinām, ka par Abrenes nodevību arī parakstījās vairāki desmiti deputātu, bet tas neattaisno noziegumu. Nevis kvantitātei, bet kvalitātei ir izšķirošā nozīme.

Vispirms jāpanāk, lai valdošie sāktu rēķināties ar pamatnāciju Latvijā. Kur paliek apņemšanās un darbošanās, lai Abrenes nodevēji tiktu saukti pie atbildības? Vai 2007.gada 8.februārī M.Gabrišs un 62 latgalistikas zinātnieki pievienojās mītiņam pret Abrenes atdošanu, lielā salā stāvot bez krekliem un riskējot ar savu dzīvību?

Brīvības cīnītāji nešķiroja, par kuru Latvijas daļu atdot dzīvību. Sarunās to apliecināja arī Latgales Vanagi – A.Ludboržs, A.Brasla un citi, kuru patriotismu pret vienoto Latviju nespēja mazināt ne čekas pagrabi, ne represijas. A.Ludboržs stāstīja, ka, atrodoties izsūtījumā, kur visapkārt mira cilvēki un pats bija tik tālu novārdzināts, ka jau nākušas prātā domas par nāvi, cīnīties un izturēt spēku deva vēlme atkal kaut vai ar roku aizsniegt Latvijas robežu. Uz jautājumu, cik bieži A.Ludboržu aicina skolās, lai dalītos atmiņās par patieso vēsturi, iestājas klusuma pauze.

Tautieši, Latvijā, tostarp Latgalē, joprojām tiek godināti sarkanie slepkavas! Tāpēc jārīkojas, lai tam pieliktu punktu.

Arī par senākām dienām runājot, P.Zeile savā iepriekšminētajā grāmatā paskaidro, ka “latīniskā civilizācija” neapšaubāmi bija Latgalei un Latvijai kopumā daudz labvēlīgāka nekā “kirilicas civilizācija”, kas kā Domakla zobens mūs nemitīgi apdraudējusi un ko īpaši izjuta Latgalē.”

Aicinu, atliksim malā visu, kas šķeļ latviešu valodu! Lai Latgales Atbrīvošanas piemineklis “Vienoti Latvijai” atjauno tautas alkas pēc brīvības un vienības ar visu Latviju. Jūlija Auškāpa vārdiem sakot: “Kā mirdzoša pērļu virkne lai apvij vienotības gars vistālākos Latvijas novadus un lai nav vairs laucinieku un pilsētnieku, latgaliešu un zemgaļu, bet no zemes arāja līdz zinātnes un mākslas tempļu priesterim ikviens lai jūt, ka viņš ir latvietis, kuram savā vietā un darbā veicams liels uzdevums, un ir bez mēra lepns uz to.”

Redzot tādu vienotību, okupantiem, ja arī radīsies “krievu marša” ideja, tad tikai virzienā uz Austrumiem!

Eva Bule

Latgalē

“Aicinu, atliksim malā visu, kas šķeļ latviešu valodu! Lai Latgales Atbrīvošanas piemineklis “Vienoti Latvijai” atjauno tautas alkas pēc brīvības un vienības ar visu Latviju.”

Otrs viedoklis

Pilnībā piekrītu Gabriša kunga paustajam viedoklim – ir jāļauj latgaļiem pašiem lemt par latgaļu valodu Latgalē. Tas būtu lielisks veids kā celt visus šos gadus dubļos sabradāto latgaļu pašapziņu.

Ar cieņu,

Mārtiņš Iesalnieks