Saruna ar LNF biedru Ausmu Muzikanti un tēlnieku Raimondu Muzikantu

Brīvības cīnītājiem nav miera

DDD: Šogad, 11.novembrī aprit 90 gadi kopš latviešu leģendārās uzvaras cīņā pret ievērojamu pārspēku – Bermonta armiju. Jūsuprāt, vai latviešu vīri, kas cīnījās un krita Brīvības cīņās, to darīja par šādu Latviju, kāda tā ir šodien?

Raimonds Muzikants: Protams, ka nē! Starp citu, viņi cīnījās ne vien pret ārējiem ienaidniekiem, kas apdraudēja tikko nodibināto valsti, bet arī pret nodevējiem no iekšienes. Gluži līdzīgi kā tas ir pašreiz. Arī šodien Latviju apdraud nevien ārējie, bet arī iekšējie ienaidnieki. Latviešu vīri Brīvības cīņās karoja par īsteni brīvu latviešu valsti, un pašreizējā Latvija nav tā, par kuru viņi lēja savas asinis. Brīvības cīņās piedalījās arī mans tēvs, tāpēc es ļoti labi zinu, kādi bija šo cīnītāju ideāli.

Ausma Muzikante: Pilnībā piekrītu! Tobrīd mans tēvs vēl bija par jaunu, taču tēvabrālis Kalpaka bataljonā cīnījās par latviešu tautas valsti. Mani aizkustina dzirdētais, ka latviešu karavīri īsajos atpūtas brīžos esot aizrautīgi lasījuši Raiņa poēmu “Daugava” un dzejoļu krājumu “Sveika, brīvā Latvija!”, smeļoties drosmi un patriotismu.

DDD: Šķiet, šobrīd Rainim un šiem drosmīgajiem vīriem, Brīvības cīnītājiem, Debesīs nav miera, redzot, kādā stāvoklī ir latviešu zeme un tauta, par kuras nākotni tikušas atdotas dzīvības?

R.M.: Jā, tas ir nepiedodami! Tik grūti iegūtā brīvība tiek labprātīgi zaudēta. Abrene, par kuru latvieši lēja asinis, nu ir atdota par pliku velti. Ārējie ienaidnieki – okupanti Latvijā ir ielaisti un netiek dzīti prom... Es gan domāju, ka Latvijas pazudināšana nenotiek par brīvu – nelieši par savu nodevību kādus brangus jūdasa grašus ir nopelnījuši. Man liekas, ka tā saucamā Veročka arī šādi kļuva bagāta, ne velti viņa uzstāja uz Abrenes atdošanas nepieciešamību. Par velti jau viņi šo melno darbu nedara, jo kurš gan šādas vērtības atdos bez samaksas?!

A.M.: Turpinās tas pats, ko novērojām okupācijas laikā. Daži saka – paši vainīgi, ka tādus neliešus esam ievēlējuši. Mēs neesam viņus ievēlējuši, bet mūsu atbildība ir tā, ka pieļaujam, ka tie veic savus nodevīgos darbus. Vēlēšanas taču vēl aizvien ir teātris, rezultāti jau iepriekš tiek slepeni sagatavoti un nokārtoti, un tas nodrošina viņiem varu, kuru atņemt var tikai tautas atmošanās. Esmu pārliecināta, ka okupācijas laika vēlēšanu rezultātu viltošanas tendence – šis niķis un stiķis – turpinās.

Okupācijas laikā pati personīgi nonācu absurdā situācijā sakarā ar vēlēšanām. Vēlēšanu dienā, kad balsot varēja līdz pat desmitiem vakarā, iecirknī ierados mazliet pēc pulksten 21, taču vēlētāju listē biju jau atzīmēta kā nobalsojusi. Iecirknī radās uztraukums, jo trūka pat vēlēšanu biļeteni, ko man iedot... Un, vai jūs domājat, ka tas nav iespējams arī mūsdienās, piemēram, pašvaldību vēlēšanās? Protams, ka ir iespējams!

DDD: Turklāt vēlēšanu rezultāti taču var tikt viltoti nevis iecirknī, bet skaitīšanas procesā datorā.

A.M.: Tieši tā arī tas notiek.

Mums, latviešiem, īpaši aizejošajai paaudzei, kas dziļi sirdī jūt un izprot savu piederību pie tautas, ārkārtīgi rūgti noskatīties uz notiekošo tautas un valsts bojāeju.

R.M.: Sirds stingst, domājot par Latviju un latviešiem!

Latvija – latviešu tautas valsts

Ausma Muzikante: Tomēr latvieši ir vīrišķīga tauta – par to liecina tieši Brīvības cīņas. Mans tēvabrālis pēc Kalpaka bojāejas 1919.gada 6.martā ar cīņubiedriem izgāja cauri visai Latvijai – no Liepājas līdz Daugavpilij, gūstot uzvaru pēc uzvaras pār pārspēku.

DDD: Kā godināt šos varoņus?

A.M.: Mēs nekādi nedrīkstam aizmirst to, kas bija mūsu valsts dibināšanas pamats un par ko cīnījās mūsu tēvi un tēvutēvi. Tagad Saeimā viens otrs “gudrais no austrumiem” pļāpā, ka 11.novembris un 18.novembris nav nekas īpašs – svarīgāks esot 4.maijs. Tā ir Latvijas valsts idejas zaimošana! Latvija tika dibināta kā latviešu tautas valsts, kuru latvieši nopelnīja ar savām izlietajām asinīm Brīvības cīņās.

4.maijā latviešu tautas valsts netika atjaunota, un tā nav atjaunota vēl joprojām. Mēs pret to pārāk maz protestējam un, samierinoties ar okupantu klātbūtni un Abrenes atdošanu, izrādām klaju necieņu Brīvības cīnītājiem.

R.M.: Tādu, kuri nesaprot šos vienkāršos jautājumus, ir ļoti daudz. Latvijas dibināšanas pamatideja un jēga ir tāda, ka latviešu nācija nevēlas būt neviena kalpībā.

DDD: Tātad Latvijas valsts pamats ir nevis multinacionāls, kā to cenšas mums iestāstīt, bet tieši tīri nacionāls?

R.M.: Jā, Latvija ir latviešu tautas valsts, un bez šīs pamatidejas tā zaudē savu jēgu un beidz pastāvēt. Latvija ir vienīgā zeme, kur attīstās latviešu tautas kultūra.

A.M.: Vīrs pareizi uzsvēra – zeme, kur attīstās latviešu tautas kultūra! Tieši nacionālās kultūras attīstība ir galvenais pamats un uzdevums katrai tautai. Tāpēc es vēlreiz uzsvēršu, ka mēs pārāk maz protestējam pret tiem, kas nezina, negrib zināt un sagroza patieso vēsturi. Tieši viņi grauj sapratni par Latviju kā nacionālu valsti un vedina prom latviešu prātus no deokupācijas un dekolonizācijas veikšanas nepieciešamības izpratnes. Mans vīrs Raimonds sarunās ar cilvēkiem mēdz atgādināt, ka latvieši ir tauta ar milzīgu kultūras mantojumu, kurš tagad tiek strauji zaudēts, jo jaunākajām paaudzēm netiek rasta iespēja to apgūt un attīstīt.

No dekolonizācijas neizvairīsimies

DDD: Okupācijas fakts un tās seku novēršanas pamatnostādnes ir nostiprinātas Latvijas valsts konstitūcijā – Saeimas deklarācijā par okupāciju. Tātad nepieciešams tikai pieņemt likumus, kas deokupāciju un dekolonizāciju realizētu dzīvē.

Ausma Muzikante: Tieši tā! Bet Maskava to negrib... Kāda gan jēga Saeimā pieņemt deklarāciju, kas tiek nolikta plauktiņā “iekšējai zināšanai”, kā to sacīja toreizējais prezidents Guntis Ulmanis?! Tā taču nedrīkst! Tādas rīcības rezultāts būs latviešu tautas bojāeja. Pašreizējam Valsts prezidentam gan ārzemēs, gan pašmājās aktīvi ir jāveic savs pienākums – jāorganizē okupācijas seku novēršanas process, pamatojoties uz Saeimas pieņemto deklarāciju. Pirms pusotra gada es uzrakstīju vēstuli Zatleram, vaicājot, kāpēc viņš, tiekoties ar Eiropas Komisijas prezidentu Žozē Manuelu Barozzo, nav runājis par deokupāciju un dekolonizāciju, kāpēc nav pastāstījis patiesību, kas notiek ar latviešu tautu? Viņš tā arī man neatbildēja pēc būtības.

Raimonds Muzikants: Jā, krieviem arī okupācija ir aizmirsusies... īsa atmiņa... Es domāju, ka klusēšanas iemesli ir tādi, ka reāli turpinās Molotova-Ribentropa paktā paredzētā vienošanās par Baltijas valstu likvidēšanu.

DDD: Kas, jūsuprāt, šobrīd ir jādara, lai atjaunotu 1918.gada 18.novembrī dibināto Latvijas Republiku?

R.M.: Okupācijas laikā Latvija tika pataisīta par Krievijas koloniju, tāpēc tagad visiem okupantiem, kolonistiem ir jāatstāj mūsu zeme.

A.M.: Pats galvenais mūsu tautai šobrīd ir mobilizēties ar vienu vienīgu mērķi: panākt Latvijas dekolonizāciju, kas diemžēl vēl joprojām nav veikta. Daudzi domā, ka no dekolonizācijas varēs izbēgt, izvairīties. Nevarēs! Situācija valstī veidojas arvien nežēlīgāka, un visam pamatā ir okupācijas sekas. Tas liecina, ka latviešus grib likvidēt, lai pārņemtu šo teritoriju.

Lai mostas Imantas gars!

Ausma Muzikante: Mūs vēlas iznīcināt, jo no mūsu tautas baidās, un bailēm ir pamats. Latvietī ir kāds īpašs senču mantojums – cīņasspars, kuru pašreiz nevar saskatīt, taču tas var izlauzties ar nevaldāmu spēku. Ne velti Pumpurs rakstīja: “Imanta nevaid miris, viņš tikai apburts kluss...” Šis Imantas gars, neuzvaramais tautas dvēseles spēks, katram sevī ir jāuzmodina.

Uzskatu, ka “DDD” veic lielu un ļoti nozīmīgu darbu – veicina domāšanu par pašām svarīgākajām problēmām valstī. Lasot publicētās intervijas un rakstus, mēs iepazīstamies ar ļoti daudziem dažādu profesiju pārstāvjiem, kas šos jautājumus jau ir sapratuši vai arī atrodas ceļā uz izpratni. Tāpēc es ierosinu 11.novembrī un 18.novembrī latviešiem, “DDD” lasītājiem, publikāciju autoriem un interviju sniedzējiem, plašā pulkā iet uz notiekošajiem pasākumiem ar plakātiem, pieprasot Latvijas deokupācijas un dekolonizācijas realizēšanu. Tā kā toreiz – trešajā Atmodā tūkstošu tūkstoši Daugavmalā pulcējās ar vienu vienīgu domu par brīvu Latviju.

Tagad ir jāmobilizējas par vienu vienīgu prasību – realizēt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju! Lai starptautiski izskan, ka latviešu nācija vēlas brīvību, jo Baltijas valstīs nav beigusies okupācija! Citādi arī 11. un 18.novembra svinībām nav jēgas. Kā gan mēs varam liekulīgi godināt Brīvības cīņu dalībniekus vai Latvijas Republikas dibināšanu, ja paliekam vienaldzīgi pret nenovērstajām okupācijas sekām?

Latvijas dibināšanas diena ir jāizceļ kopā ar šīsdienas prasību par to, ka nepieciešams atjaunot īstu 18.novembra Latviju. Atceros, kā mūsu ģimene 1988.gadā naktī no 17. uz 18.novembri gatavoja lielu plakātu latviešu un angļu valodā ar vīra sacerētu tekstu: “Pieprasām pildīt 1920.gada Miera līgumu!” Jau tad Raimonds uzsvēra, ka Miera līgums nav anulēts, tas ir jāpilda – pilnībā jāatbrīvo Latvija, atjaunojot 1918.gada 18.novembrī dibināto valsti. 1988.gada 18.novembrī mūsu ģimene pie Brīvības pieminekļa ieradās tieši ar šādu plakātu. Toreiz viss likās cerīgi. Taču izrādās, ka šī plakāts ir aktuāls vēl joprojām.

DDD: Vai jūs ticat, ka jau šogad 11. vai 18.novembrī būtu iespējama liela latviešu aktivitāte, pieprasot okupācijas seku novēršanu?

A.M.: Reāli vērtējot, aktivitāte nebūs pietiekoši plaša. Tomēr tas nenozīmē, ka kāds nevarētu šo procesu uzsākt. Es ļoti vēlētos, lai vismaz 18.novembrī, tātad brīvdienā, tauta būtu spējīga mobilizēties. Pat tad, ja tikai daži plakāti pieprasīs deokupāciju un dekolonizāciju, tas pievērsīs uzmanību un liecinās, ka tauta vēl ir dzīva. Nav ko sēdēt mājās! Tāpat 16.martā noteikti būs jāiet gājienā, protestējot pret neveikto deokupāciju un dekolonizāciju.

DDD: Daudzi gaužas, ka nespēj neko izdarīt – nav laika un līdzekļu. Ko jūs viņiem atbildētu?

A.M.: Lai atceras Atmodas laiku!

Sadzimuši ne lūgti, ne gaidīti

Raimonds Muzikants: Pirms divdesmit gadiem, kad aktīvi iesaistījāmies Pilsoņu Kongresa darbā, nevarējām iedomāties, ka Latvijā tiks atstāti kolonisti.

DDD: Jūs domājāt, ka okupanti tiks padzīti uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas?

R.M.: Protams! Tieši okupantu un kolonistu izraidīšana taču ir okupācijas likvidēšana. Bet Latvijā šis process vēl nav noticis, tas nozīmē, ka okupācija šeit turpinās, un šo vienkāršo patiesību daudzi ir piemirsuši.

Ausma Muzikante: Es nesaprotu, kā cilvēki var samierināties ar to, ka mums, latviešiem, Latvija jādala ar okupantiem, kuri šeit ienāca gan ar tankiem, gan to aizsegā. Es pati esmu aculieciniece visiem šiem procesiem, un man ir dziļš riebums pret šiem varmākām.

Dažas latviešu sieviņas vaimanā, ka cilvēkus taču nevarot dzīt prom... Kā nevar? Zagļus un laupītājus padzen no nelikumīgi ieņemtās teritorijas. Turklāt okupantu bērni un mazbērni taču arī ir tādi paši okupanti – šeit ienākuši un sadzimuši ne lūgti, ne gaidīti. Okupanta statuss pārmantojas tāpat kā Latvijas pavalstnieka statuss. Lai okupantu ģimenes atgriežas savā etniskajā dzimtenē!

R.M.: Ja mums ar sievu būtu labāka veselība, mēs abi ņemtu savus spieķus un dzītu tos neliešus ārā! Savās domās mēs to arī darām, diemžēl fiziski vairs nespējam...

DDD: Jūsuprāt, kas kavē to latviešu aktivitāti, kuriem vēl ir spēks kaulos enerģiski rīkoties?

Ausma Muzikante: Bailes, bet ne tikai. Domāju, neizpratne un vienaldzība rodas arī no patiesās vēstures nezināšanas un bara instinkta.

DDD: Bara instinkta?

A.M.: Jā, bara instinkta. Latvietim ir bail nostāties kā varonim iepretim nedomājošam pūlim, no kura var saņemt nesapratni un paļas. Presē, radio, televīzijā tiek “potēta” mērķtiecīga latviešu svētāko interešu noķengāšana, tāpēc cilvēks, kurš nav spēcīga personība, neiedrošinās runāt pretī oficiālajai propagandai.

DDD: Vieglāk ir samierināties ar netaisnību nekā iestāties par taisnīgumu?

A.M.: Jā, tam, kurš cīnās par taisnību, daudzi brūk virsū.

Otra problēma ir tā, ka latviešu jaunatnei nemāca Latvijas vēsturi. Esmu sašutusi un neizpratnē par to, ka vēl aizvien apspriež un balso par Latvijas vēstures mācīšanu... Tas taču ir kaut kāds absurds! Kā mūsu vadošie “tautas kalpi” spējīgi vēl spriedelēt par to?! Cik atceros, prezidents Zatlers vienubrīd ļoti enerģiski aicināja Latvijas vēsturi visās skolās ieviest kā obligātu priekšmetu. Pilnīgi pareizi. Bet, manuprāt, viņš tagad ir pieklusis un neko nav panācis, tātad tā bijusi tikai tāda īsa, emocionāla darbošanās.

DDD: Kur ir izeja? Varbūt ģimenēs ir jārunā par šiem jautājumiem?

A.M.: Protams, ka jārunā! Bērniem un mazbērniem ir jāskaidro, ka Latviju bradā okupanti, ka tie nav nekādi draugi, jo mūsu zemi ir ieņēmuši vardarbīgi. Lai bērni saskata, ka viss kļūst krieviskāks un ka tas ir nepareizi. Vecākiem un vecvecākiem bez kautrēšanās ir jāizskaidro latviešu bērniem okupanta jēdziens un no agras bērnības jāiemāca vārdi: “Brauc mājās, okupant!”

DDD: Daudzas mammas un tēti baidās kaut ko tādu mācīt savam bērnam...

Raimonds Muzikants: Kas tad tur ko baidīties? Taisnība taču ir jāpasaka. Protams, arī pašām mammām un tētiem nepieciešams stingri iestāties par deokupāciju un dekolonizāciju. Okupanti mums ir jāpadzen, citādi latviešu tautai nav nākotnes, un to ir jāsaprot arī mūsu bērniem un mazbērniem.

“DDD” dziedē sirdi un iedrošina

Ausma Muzikante: Es cenšos visur, kur vien eju, runāt par DDD. Man ir patiess prieks par katru, kurš nevis pieklājības pēc man piekrīt, bet pats izsaka savu pārliecību, ka dekolonizācijas pieprasīšana ir vienīgā izeja un vissvarīgākā mūsu tautas nepieciešamība. Lielākoties vecākā paaudze, kas personīgi piedzīvojusi visas okupācijas laika briesmas, šos jautājumus it kā saprot labāk. Bet, ja kāds jaunāks cilvēks tiktāl aizdomājas, tad rodas cerība, ka šī liesmiņa tiek iedegta un mums izdosies atjaunot taisnīgumu. Ikvienam šādas pārrunas un savstarpējs uzmundrinājums būtu nepieciešams diendienā.

DDD: Vai daudz ir tādu latviešu, kas noliedz dekolonizācijas nepieciešamību?

A.M.: Nē. Taču man gribas atzīmēt, ka vēl joprojām vērojams tā saucamais baiļu sindroms.

DDD: Ko tas nozīmē?

A.M.: Viens otrs neabonē avīzi “DDD”, jo baidās, ka par to uzzinās pastnieks, un pēc tam kāds kaut kur aiz stūra metīsies virsū...

Raimonds Muzikants: Bailes ir arī pazaudēt darbu dēļ “DDD”.

DDD: Muļķīgi! Ja jau cilvēkus nomoka tik lielas bailes, tad brīvību mums neredzēt. Baiļu pārņemti, paliksim vergi.

Ausma Muzikante: Tur jau ir tā problēma. Tāpēc es, tiekoties ar cilvēkiem un sniedzot viņiem “DDD”, cenšos iedrošināt nebaidīties. “DDD” taču nav nekāda slepena proklamācijas lapiņa, par kuras lasīšanu draudētu sods. Tas ir oficiāli reģistrēts laikraksts, kurš domāts tieši latviešu nācijai, lai tā beidzot atmostos no miega un saprastu, ka mums pašiem ar saviem spēkiem jāizkļūst no šīs neapskaužamās situācijas.

Kad ļoti sāp sirds par visu notiekošo, es aizeju uz “DDD” redakciju, paņemu kādus avīzes eksemplārus un nolieku tos sabiedriskajā transportā labi redzamā vietā – lai cilvēki izlasa! Tad jūtos kādu mazu, bet labu darbiņu izdarījusi, un man paliek vieglāk ap sirdi. Arī pati “DDD” lasīšana dziedē sirdi.

Māksla – varens ierocis

DDD: Raimonds Muzikants ir mākslinieks, tēlnieks, Gunāra Astras pieminekļa autors. Kāds ir mākslinieka uzdevums šodien?

Raimonds Muzikants: Jāpauž domas par patiesu latviešu tautas un zemes brīvību. Mākslas darbam, pirmkārt, ir jāsatur ideja. Pamatdomai, protams, ir jābūt tādai, kas paceļ tautas garu. Tas ir kā likums, un tos nevar saukt par māksliniekiem, kas šo likumu nepilda.

Es nekad neesmu bijis bezidejas mākslas piekritējs. Ja kāds vienkārši uztaisa kaut kādu ķep-ļep, tad to nevar saukt par mākslu. Varbūt kāds ķep-ļep izskatās dekoratīvi, bet, ja tajā nav ielikta radoša ideja, tad tas nav īsts mākslas darbs. Ķep-ļep cilvēku aicina uz neko vairāk kā ķep-ļep...

DDD: Tātad šobrīd vissvarīgākā ir ideja par Latvijas atbrīvošanu no okupantiem?

R.M.: Jā, šai domai mākslā ir jādominē. Starp citu, pat ar vienkāršu skaistumu mākslā tautu var iedvesmot uz varonību, uz patriotismu. Īsts mākslas darbs veicina cilvēka dvēseles pilnveidošanu, aicina uz sevis attīstīšanu. Tā, lūk, ir mākslas pamatideja. Bet latviešu māksliniekiem tagad tik tiešām ir jākoncentrējas tieši uz varoņgara izcelšanu.

Kopumā uzsvēršu, ka katram māksliniekam var būt savas pasaules redzējuma nianses, taču šai pamatidejai ir jāpaliek – mākslas darbam ir jāpaceļ cilvēka gars, jāpamudina uz cildeniem darbiem, jāattīra dvēsele. Māksla, kas sludina ļaunumu un pagrimumu, nav māksla.

DDD: Kā jūs vērtējat mākslas stāvokli Latvijā?

R.M.: Tas ir slikts, tomēr vismaz par kripatiņu labāks nekā vienā otrā Rietumeiropas valstī. Rietumos vērojama vēl lielāka degradācija. Bet, protams, domas par patiesu latviešu brīvību šīsdienas mākslā es neredzu, tādēļ varu teikt, ka mākslinieki Latvijā nepilda savu svēto misiju.

DDD: Šķiet, latviešu mākslinieki atspoguļo tautas pagrimumu?

R.M.: Protams, pagrimuma dēļ savairojušies tādi, kas sevi dēvē par māksliniekiem un sludina izvirtību, kosmopolītismu, ļaunumu, neglītumu. Es viņus saucu par aprobežotiem diletantiem, gara niecībām.

DDD: Šīs gara niecības grib kaut kādā veidā izpausties, bet traģiskākais ir tas, ka viņi tiek pacelti mākslinieku godā.

R.M.: Jā, jo tur, kur gara niecības tiek oficiāli atzītas, priekšā sēž tādi paši idioti. Māksla ir ierocis, ar kuru var pacelt tautu un arī to degradēt. Mūsu ienaidnieki to ļoti labi apzinās, tāpēc reizē ar mērķtiecīgu mākslas pagrimuma veicināšanu notiek arī latviešu tautas degradēšana. Tas ir ļoti saistīts.

Ausma Muzikante: Šajā sakarā es vēlos atgādināt vēsturi – 19.gadsimta beigas. Lūk, tad mūsu tautai bija īsti mākslinieki, kuri cēla latviešu garu. Gleznotāji Ādams Alksnis, Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis; komponisti Jurjānu Andrejs, Jāzeps Vītols; dzejnieki Andrejs Pumpurs, Auseklis un citi. Šie mākslinieki bija cīņā saucēji, latviešu nācijas gara modinātāji. Viņu daiļrade pulcināja, iedvesmoja un reāli apdraudēja valdošo pretlatvisko varu. Lūk, šādiem ir jābūt šodienas māksliniekiem un kultūras darbiniekiem! Tieši mākslā ir nepieciešama iedrosme nostāties pret netaisnību.

Intervēja Liene Apine