Valsts valodas centrs, atsaucoties Latvijas Nacionālās frontes ierosmei, veica valodas prasmju pārbaudi Daugavpils domē un konstatēja, ka vairākiem deputātiem un darbiniekiem nav pietiekamas latviešu valodas zināšanas. Šīs personas, tostarp arī Eigims, tika sodīti ar naudassodu, kā arī tika noteikts atkārtotas pārbaudes termiņš.

Šis atgadījums radīja jautājumus:

Vai šā brīža Valsts valodas likumā paredzētie sodi ir pietiekami stingri, lai motivētu cilvēkus prast un lietot latviešu valodu?

Varbūt jaunas sankcijas ieviešana, kas paredzētu nenokārtotas atkārtotās valodas pārbaudes gadījumā kā soda mēru piemērot nevis lielāku naudas summu, bet gan atlaišanu no darba, vairāk motivētu un disciplinētu likuma pārkāpējus?

Elita Veidemane,

Laikraksta “Neatkarīgā Rīta Avīze” galvenās redaktores vietniece:

Par šo tēmu nesen rakstīju arī “NRA” – likums ir vājš, tas ticis vājināts, un to savulaik paveica tieši Vaira Vīķe-Freiberga. Nezinu, vai viņa to darīja apzināti vai neapzināti, bet viņa to izdarīja... Tieši tāpēc Valsts valodas likums ir vājš un soda mēri pilnīgi neadekvāti situācijai. Tas noteikti nemotivē cilvēkus mācīties latviešu valodu vai izturēties pret to vismaz ar kaut nelielu cieņu.

No pieredzes varu teikt, ka Jūrmalas domē ir tāda pati situācija kā Daugavpils domē. Jūrmalas domē, piemēram, ir tāds deputāts Vladimirs Maksimovs. Es viņam zvanīju kaut kad jūnija sākumā, viņš nevarēja pavēkšķēt neviena vārda latviski – varbūt tikai “jā” un “nē” spēja pateikt. Rezultātā viņam teicu, ka dodu pusgadu, lai iemācās atbildēt latviski, un es decembrī piezvanīšu. Varu likt galvu ķīlā, ka Maksimovs decembrī latviešu valodu nepratīs labāk ne par mata tiesu! Tāpēc es uzskatu, un to pierāda arī prakse, ka Valsts valodas likums mums diemžēl ir nepiedodami mīksts. Darbinieka atlaišana no darba par nespēju nokārtot atkārtotu valodas prasmju pārbaudi, protams, būtu ļoti motivējoša.

Lai situāciju kaut kā risinātu, pirmkārt, tiem deputātu kandidātiem, kuri pretendējuši uz kaut kādām vietām Saeimā vai pašvaldībās, vajadzētu publiski nolikt eksāmenu latviešu valodā. Tas tāpēc, ka viņi visi – arī mums zināmie Daugavpils un Jūrmalas domes deputāti – savās anketās rakstīja, ka labi prot latviešu valodu. Kaut arī ļoti daudzi no viņiem latviski nesaprot praktiski nekā, šie ierakstījuši pilnīgi pretējo! Tāpēc nekavējoši jāparedz arī sods par meliem, jo tie ir netīri meli, ko viņi savās anketās, tā saucamajā CV, ir sarakstījuši.

Tāpat, protams, arī pirmajam sodam par valsts valodas nezināšanu ir jābūt daudz lielākam nekā tagadējais (no 25 līdz 50 latiem). Pirmais sods tagad ir nesamērīgi mazs, tam būtu jābūt vismaz 500 latiem, otrajam sodam 3000 latiem! Lūdzu – maksājiet, nelieši! Jūs spļaujat virsū valsts valodai – maksājiet! Kāpēc tagad par auto vadīšanu dzērumā sods būs 1000 latu? Domāju, par valodas nezināšanu arī vajadzētu likt adekvātus sodus. Braukt piedzērušam ir bīstami fiziskai dzīvībai, taču valsts valodas nezināšana un mērķtiecīga ignorēšana ir bīstama visas latviešu tautas dzīvībai!

Rūta Līvija Icaka,

bijusī Valsts valodas centra Kontroles daļas vadītāja:

Man diemžēl nav vairs nekādu ilūziju par pašiem latviešiem, jo vēl aizvien turpinās pāriešana uzreiz uz krievu valodu, tiklīdz krievvalodīgais kaut ko nesaprot vai nespēj pateikt. Taču es stingri uzstāju, ka ne valsts iestādē, ne pašvaldībā, ne Saeimā nedrīkst strādāt neviens cilvēks, kurš nezina valsts valodu augstākajā pakāpē!

Ja vēl 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas iestādēs un pat Saeimā(!) spēj darboties cilvēks, kas nezina latviešu valodu augstākajā līmenī, tad vispār trūkst vārdu par Latvijas valsti kā tādu. Tas ir absolūti nepieņemami! Mums ir tik daudz piemēru, kad cittautieši, iebraucēji pāris mēnešos apgūst un tekoši runā latviski – tad, ko lai saka par tiem, kas visu mūžu te nodzīvojuši, bet latviešu valodu nav apguvuši?! Kamēr latviešiem būs verdziskas dvēseles un vienlaikus mūsu zemē valdīs lielkrievu šovinisms, tikmēr, uzskatu, ka mums, latviešiem, nebūs savas valsts.

Diemžēl ne jau soda lielumam ir tā lielākā nozīmē, jo tie, kas atrodas augstos amatos, naudu neskaita kā nabadziņi. Te tik tiešām līdzēt var vienīgi ļoti stingrs likums, kas noteiktu, ka ne Saeimas deputāti, ne arī jebkādi valsts un pašvaldību ierēdņi nedrīkst tikt ievēlēti, pieņemti darbā un strādāt, ja viņi nezina valsts valodu augstākajā līmenī.

Ja jau zivs pūst no galvas, tad kārtējo reizi jāsāk arī ar šo “augšu”. Tātad – īsi un konkrēti – valsts un pašvaldību institūcijās šāda norma noteikti ir ieviešama – šādi darbinieki ir atlaižami! Tur tiešām pie otrās vai trešās konstatācijas, ka cilvēks neko nav darījis, lai uzlabotu savas valodas prasmes, ir piemērojama atlaišana no darba. Pašnodarbināto un privātajā sfērā praksē tas būtu grūtāk ieviešams, kaut gan vajadzētu arī tur mēģināt. Taču, kā jau teicu, zivs pūst no galvas, un visa amoralitāte un tiesiskais nihilisms ir sācies tieši no valsts galvas, tādēļ šajā jautājumā visupirms ir jāķeras pie “ puvušās galvas”.

Dzintars Rasnačs,

Saeimas sekretārs:

Mēs jau pirms četriem mēnešiem par šo tēmu Saeimā iesniedzām likumprojektu, kas tagad Valsts pārvaldes komisijā ir smagi iegūlis un pagaidām, cik man zināms, nekādu tālāku virzību nav ieguvis. Tas ir grozījums likumā par pašvaldības deputātu statusu, kas nosaka, ja kāds deputāts noteiktā laika posmā nespēj īstenot Valsts valodas likuma prasības, tad viņš zaudē deputāta mandātu un viņa vietā stājas nākamais no attiecīgā saraksta ievēlētais deputāts. Ja nākamais deputāts latviešu valodu nezina augstākajā līmenī, tad seko nākamais, kamēr ir kāds, kurš atbilst noteiktajai valodas normai.

Piekrītu tam, ka, ja valsts vai pašvaldības iestādē strādājoša persona nespēj atbildēt valsts valodā likumā noteiktā līmenī, tā ir nekavējoši atlaižama no darba. Mums ir proporcionālā vēlēšanu sistēma, un arī konkrētajai partijai ir iespēja ietekmēt attiecīgos cilvēkus.

Piemēram, tagadējais likums noteic, ka pašvaldību vēlēšanās drīkst kandidēt ikviens Eiropas Savienības pilsonis. Labi, bet latviešu valoda viņam ir jāzina!

Kazimirs Džaparovs,

Izmirstošās karaīmu tautas pārstāvis:

Valsts valodas likums un tajā noteiktie sodi par valodas nelietošanu ir ne tikai par vāju, bet šis likums ir arī ārkārtīgi netaisnīgs pret pamatnāciju. Un tas būtu radikāli jāmaina, lai izdzīvotu latviešu tauta un saglabātu savu reto senbaltu valodu.

Pret otru pusi, okupantiem, kas negrib ievērot Valsts valodas likumu, ņirgājas par valodu un latviešiem, negrib, šeit nodzīvojot visu mūžu, to mācīties, ir jāizturas ļoti stingri. Viņi nesaprot, ja ar viņiem runā pa labam, pielabinās ar dažādiem likuma mīkstinājumiem, pretimnākšanu utt. Tur vienīgais risinājums ir stingri likumi un nostāja. Tikai tad cittautieši cienīs latviešus un latviešu valodu. Latvieši nedrīkst ļaut tik ļoti sevi mīdīt un pazemot!

Jebkuras valsts vai nozares pamatā ir stingri un taisnīgi likumi. No pieredzes varu teikt, ka latvieši baidās un ir ārkārtīgi pieklājīgi pret okupantiem. Esmu novērojis, ka latvieši bez jebkāda pamata ir ārkārtīgi netaisnīgi pret sevi saskarsmē ar okupantiem. Latviešiem jāaudzina sevī pašlepnums, tālredzība un gudrība. Ir pēdējais laiks domāt par savu tautu, valodu un izdzīvošanu. Latviešiem vajag stingru attieksmi pret okupantiem, citādi nekas labs nav sagaidāms.

Protams, norma, kas paredzētu par valodas nelietošanu atlaišanu no darba, būtu ļoti labs pamudinājums nopietnāk attiekties pret valsts valodu, bet tos, kas nīst un riebj šo tautu, pamudinātu ātrāk braukt prom no Latvijas.

Šis ir vesels problēmu komplekss, ar kuru sekām mēs tagad cīnāmies. Latviešiem ir jābalso par tādu Saeimu un pašvaldībām, kas kalpotu tikai un vienīgi latviešu tautai un līdz ar to radītu likumus, kas kalpotu latviešu nācijai, valstij. Likumiem ir jābūt ārkārtīgi stingriem un taisnīgiem, kā arī vajag bargus sodus par to pārkāpšanu.

Uzskatu, ka par necienīgu un nicinošu attieksmi pret valsts valodu, pamatnāciju un tās kultūru likumā būtu jāievieš ne vien sankcija, kas paredzētu atbrīvošanu no darba, bet arī par noteiktiem nodarījumiem – pilsonības atņemšanu un izraidīšanu no valsts. Tā būtu arī laba motivācija pārējiem vai nu deokupēties un doties atpakaļ uz savu dzimteni, vai arī pieņemt Latvijas un latviešu noteikumus, asimilējoties latviešu tautā. Te var būt tikai šīs divas izvēles. Tā kā liela daļa okupantu un viņu pēcteču savu attieksmi pret latviešiem ir jau pauduši, tad vairāk nekā skaidrs, ka ļoti lielai daļai no viņiem būs jāaizbrauc.