Saruna ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas priekšnieku Andreju Grišinu

2004.gada 12.marta terora izmeklēšana

DDD: Pagājuši vairāk nekā pieci gadi kopš Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāja Aivara Gardas slepkavības mēģinājuma jeb terorakta 2004.gada 12.martā. Kaut arī toreizējais iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons publiski paziņoja, ka nozieguma atklāšanā tikšot izmantoti policijas labākie spēki, teroristi vēl joprojām nav atrasti un stājušies tiesas priekšā. Ko policija ir sasniegusi šī nozieguma izmeklēšanā?

Andrejs Grišins: No juridiskās izpratnes policijā šis uzbrukums tika kvalificēts nedaudz savādāk, taču jums ir tiesības to dēvēt arī par teroraktu.

DDD: Protams, jo objektīvās pazīmes liecina, ka uzbrukums vērsts pret valsts interesēm ar nolūku iebiedēt, lai latvieši, tostarp Latvijas Nacionālās frontes vadība, atteiktos no cīņas par Latvijas atbrīvošanu no okupantiem. Noziedznieku darbībās neizpalika terorismam raksturīgā dedzināšana – Aivara Gardas automašīna tika aplieta ar degmaisījumu un aizdedzināta. Tikai pateicoties blakus esošā autoservisa darbinieku operatīvajai darbībai, liesmas tika nodzēstas, neļaujot mašīnai uzsprāgt. Tāpat terorismam atbilst latvieša, kurš aktīvi iestājas par Latvijas valsts vissvarīgākajām interesēm – par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju, slepkavības mēģinājums. Es uzsvēršu, ka esmu šī terorakta aculieciniece un redzēju, cik nepārprotami mērķtiecīgi noziedznieki izpildīja savu plānoto uzbrukumu.

A.G.: Tomēr kriminālprocess tika ierosināts par huligānismu pēc Krimināllikuma 231.panta otrās daļas, tas ir, par huligāniskām darbībām ar smagām sekām, ja cietušajam tiek nodarīti miesas bojājumi.

DDD: Pilnīgi absurdi to nosaukt par huligānismu, kaut arī šādi policija faktiski atzina, ka noziegums ticis vērsts pret vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību. Ja nemaldos, uzbrukums tika pārkvalificēts par tīšu smagu miesas bojājumu nodarījumu pēc Krimināllikuma 125.panta?

A.G.: Mēs izprotam, ka šis noziegums ir smags. Sākotnēji krimināllieta tika ierosināta par huligānismu, taču tad tika veiktas ekspertīzes un konstatēts, ka cietušajam ir lauztas kājas, ribas, galvaskauss... Tādējādi nozieguma kopums uzrāda huligānisma pazīmes plus smagi miesas bojājumi.

DDD: Un kur palikuši acīmredzamie terorismam raksturīgie motīvi – ar šādu cietsirdīgu, mokpilnu slepkavības mēģinājumu un īpašuma dedzināšanu iebiedēt visus latviešus un citus patiesai Latvijas brīvībai uzticīgus pilsoņus?

A.G.: Šobrīd notiek izmeklēšana. Kad noziegums tika izdarīts, tik tiešām bija skaidri redzams, ka tas izraisa plašu sabiedrisko rezonansi. Tāpēc nepieciešama rūpīga izmeklēšana, kuras laikā varētu atklāties pavisam dažādi motīvi, kādēļ noziedzīgais nodarījums ticis izdarīts. Jāpārbauda arī jūsu minētie motīvi. Kamēr nav pierādīts pretējais, iekams mēs neesam atraduši vainīgās personas un konstatējuši kaut kādus citus faktus, darba versijas ir samērā plašas, un pie tām šobrīd notiek arī izmeklēšanas darbs.

DDD: Tomēr gandrīz sešu gadu laikā, šķiet, neesat pavirzījušies uz priekšu ne par solīti?

A.G.: Gardas kungam ir tiesības uzzināt par izmeklēšanas gaitu tajā apjomā, ko izmeklētājs ir tiesīgs paziņot. Diemžēl Kriminālprocesa likums paredz, ka kriminālprocesā iegūtie materiāli šobrīd ir noslēpums, līdz ar to nebūtu pareizi, ja es publiski iztirzātu sīkāk to, kādas personas tikušas pārbaudītas.

Darba metodes neaprobežojas tikai ar procesuālajām darbībām, policijas rīcībā ir arī citi instrumenti, kas saistīti ar Operatīvās darbības likumu. Kā jau teicu, kad mēs apzinājāmies, ka noziegums varētu izraisīt plašu sabiedrisko rezonansi, kas arī notika, tad praktiski šī izmeklēšana tika nodota vienai no spēcīgākajām Kriminālpolicijas nodaļām Rīgā – 1.biroja 1.nodaļai, kura specializējusies slepkavību atklāšanā. Šī nodaļa arī turpina izmeklēt konkrēto noziegumu.

Noziegums – noslēpumā tīts

DDD: Ja jau to izmeklē viena no spēcīgākajām nodaļām, tad kādēļ vēl aizvien nav atklāts noziegums, kas paveikts gaišā dienas laikā un kuram bijuši vairāki aculiecinieki?

Andrejs Grišins: Jāatzīst, ka nozieguma atklāšana diemžēl nav saistīta ar mūsu vēlmēm. Šeit nedaudz svarīga ir arī veiksme. Tiek “atstrādāts” plašs personu loks, un mums ir jāatrod juridiskie pierādījumi. Mēs varbūt jau šobrīd nojaušam par tām personām, kuras šo noziegumu ir izdarījušas, taču nepieciešams atrast pierādījumus, lai attiecīgi pret tām inkriminētu krimināllietu. Jāatzīst, ka mums šo pierādījumu nedaudz trūkst.

Sīkāk, kad un kādos apstākļos noziegums varētu tikt atklāts, to es šobrīd nevaru komentēt. Taču, kā pierāda prakse, daudzi noziegumi tiek atklāti pēc vairākiem gadiem, kad tomēr izdodas atrast noteiktos pierādījumus, kurus iegūst ne tikai tiešas izmeklēšanas, bet arī operatīvās darbības ceļā – tie tiek fiksēti Operatīvās darbības likuma ietvaros. Faktiski ir jāatzīst, ka, neskatoties uz ekonomisko krīzi un smago finansiālo situāciju valstī, es neteiktu, ka 1.biroja 1.nodaļai kaut kas traucētu tieši kriminālpolicijas darbā izmeklēt šo noziegumu.

DDD: Jūs domājat, ka valsts vara, kurai, maigi izsakoties, Aivars Garda ir neērts, netraucē šo izmeklēšanu?

A.G.: Nē, es vairāk runāju par ekonomisko situāciju, par attieksmi no policistu puses, par materiāli tehnisko nodrošinājumu policijā – šie faktori netraucē izmeklēšanu. Taču līdz šim savā praksē es neesmu pieredzējis arī iejaukšanos no ārpuses Rīgas Kriminālpolicijas pārvaldes procesuālo lēmumu pieņemšanā vai izmeklēšanā. Varbūt kādreiz kaut kas ir mēģināts, tomēr mūsu izmeklētāji ir samērā neatkarīgi, un pat manas tiesības ietekmēt izmeklēšanu ir diezgan ierobežotas.

1.biroja 1.nodaļas darbiniekiem cīņa ar noziegumiem, kas vērsti pret cilvēka dzīvību un veselību, ir prioritāte vēl joprojām, un praktiski šai nodaļai darba apstākļi ir daudzmaz nodrošināti, tāpēc ekonomiskajai krīzei valstī nevajadzētu ietekmēt darba efektivitāti un rezultātus. Tajās nodaļās, kuras šobrīd strādā prioritārajos virzienos, mēs cenšamies uzturēt kaujas spējas pienācīgā līmenī.

DDD: Tomēr par kaujas spējām varam spriest pēc sasniegtā rezultāta. Ja pavērojam, absolūts vairums noziegumu, kas vērsti pret valdošajam režīmam netīkamiem cilvēkiem, ar ļoti smagām sekām, nav tikuši atklāti. Kas tad kavē šo noziegumu atklāšanu? Tātad uzbrukums Aivaram Gardam gaišā dienas laikā daudzdzīvokļu nama pagalmā pie Latvijas Nacionālās frontes biroja logiem ir bijis profesionāli izplānots un, visticamāk, drošības dienestu piesegts, ja jau tā izmeklēšana ir tik sarežģīta?

A.G.: Kā jau teicu, dažās versijās ir samērā plašs cilvēku loks, tāpēc darba apjoms ir liels. Tās ir gan politiskās kustības, gan politiskie pretinieki – versijas ir dažādas. Jā, tik tiešām, uzbrukums notika dienas laikā, un tam, iespējams, ir vairāki liecinieki. Taču es negribu publiski iztirzāt, ko kurš ir redzējis, jo šos faktus iespējams izmantot arī ļaunprātīgā nolūkā. Katrs plašais cilvēku loks katrā versijā izmeklēšanas gaitā ir ticis sašaurināts, taču ne pret vienu mums pagaidām diemžēl nav konkrētu pierādījumu. Par to, ko mēs domājam un pieļaujam, šobrīd es nevēlos runāt, jo to varēsim analizēt tikai tad, kad vainīgajiem tiks uzrādīta apsūdzība.

DDD: Jūs redzat iespējamību, ka tas notiks pašreizējos politiskajos apstākļos?

A.G.: Es to neizslēdzu. Protams, ka cerības paliek, jo izmeklēšana taču notiek, tā turpinās, un par šo noziegumu neviens nav aizmirsis. Jā, nedaudz traucē tas, ka šo krimināllietu neizmeklē tas pats izmeklētājs, kurš to sāka, taču tāda ir dzīve – policijā notikusi kadru maiņa. 1.biroja 1.nodaļā mainījusies arī vadība, strādā citi izmeklētāji. Cilvēki aiziet no darba, un tā ir mūsu problēma, kura savā ziņā arī ietekmējusi šo izmeklēšanas darbu, jo katram nākošajam izmeklētājam no jauna ir rūpīgi jāiepazīstas un jāizprot lietu. Liels darba apjoms neapšaubāmi ir šķērslis, kas pazemina izmeklēšanas intensitāti.

Iespējams, vainīgi specdienesti

DDD: Aivars Garda personīgi ir pārliecināts, īpaši neuztraucas un zina, ka vainīgie savu sodu saņems. Iespējams, viņš pats šos neliešus kaut no pazemes izraks. Taču tieši mēs, viņa vietnieces, esam uztraukušās par izmeklēšanas neefektivitāti. Mani pārsteidz tas, ka pati personīgi redzēju četrus teroristus, taču policija publiski apgalvo, ka esot bijuši tikai divi. Kāpēc?

Andrejs Grišins: Grūti atbildēt par iepriekšējiem paziņojumiem presē – es tos nepārzinu. Būtībā mēs sniedzam tikai sausu informāciju par mums zināmiem nozieguma faktiem.

DDD: Vai ticis veikts nozieguma eksperiments, respektīvi, vai ir inscenēts, kādā veidā tas izdarīts? No vietas, kur tika aizdedzināta automašīna, līdz nama ārdurvīm, kur notika uzbrukums Aivaram Gardam, ir aptuveni 30 metri. Es redzēju, kā divi labi trenēti vīri melnās maskās un nindzjas kostīmos dauza mašīnu, aplej to ar degmaisījumu un dedzina. Uzreiz cēlu telefona klausuli un zvanīju glābšanas dienestam: 112. Laikā, kad gaidīju savienojumu, divi teroristi, kas acīmredzot bija uzbrukuši Aivaram Gardam, paskrēja garām mūsu biroja logiem. Tādējādi, loģiski spriežot, uzbrucēji bija vismaz četri – divi dedzināja mašīnu un divi uzbruka Gardas kungam.

A.G.: Es nevaru sīkāk stāstīt par versijām, kuras mēs “atstrādājam”. Izmeklēšanas eksperimenti tiek veikti, ja izmeklētājs tos uzskata par lietderīgiem tad, kad tikušas noskaidrotas iespējami vainīgās personas, lai nozieguma gaitu fiksētu tieši no aizdomās turamo personu viedokļa un gūtu apstiprinājumu, ka patiešām tas cilvēks tur ir bijis. Noteiktos laika mērījumus mēs esam taisījuši dažādos procesos, ja nonākam līdz nepieciešamībai to konstatēt, lai kaut ko pierādītu. Pierādījumus ir jāiegūst mērķtiecīgi, kad parādās kāds noteikts jautājums. Uzskatu, ka šajā gadījumā tāds jautājums var parādīties vienīgi tad, ja ir aizdomās turamās personas, kuras liecina par to norisi, kā tas viss notika; tad, saliekot kopā gan liecinieku, gan cietušā, gan aizdomās turamā stāstījumu, mēs varētu secināt, pirmkārt, vai tas atbilst patiesībai, otrkārt, vai aizdomās turamais vispār ir saistīts, vai arī viņš varbūt uzņemas cita vainu.

DDD: Vai izskatāt versiju, ka noziegumu organizēja un piesedza vai nu ārvalstu vai vietējie specdienesti, tāpēc to ir tik grūti atklāt?

A.G.: Tas nav izslēgts.

Rīgā pieaug “neprofesionālā” noziedzība

DDD: Kā ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās ietekmē kriminogēno situāciju Rīgā?

Andrejs Grišins: Nenoliedzami, pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, noziegumu skaits palielinās. To mēs prognozējām jau pagājušajā gadā. Tomēr es neesmu piekritējs teorijai, kas liek vienādības zīmi starp ekonomisko krīzi un noziedzības pieaugumu. Es domāju, ka procentuāli krīze ir daudz graujošāka, nekā palielinājies noziegumu skaits. Lielākā sabiedrības daļa tomēr ir godīgi cilvēki.

DDD: Varbūt viss vēl priekšā?

A.G.: Nē, gluži loģiski domājot, ir tādi cilvēki, kuri ne pie kādiem dzīves apstākļiem likumu nepārkāps un nezags, neslepkavos, nelaupīs, bet meklēs likumīgus ceļus ienākumu gūšanai. Šobrīd riski pastāv tām personām, kuras noteiktos apstākļos ir psiholoģiski gatavas izdarīt noziegumu. Procentuāli šādu cilvēku ir mazāk. Ja paskatās, par cik procentiem ir kritusies ekonomiskā labklājība, tad salīdzinoši noziedzība ir palielinājusies tikai par 10 procentiem.

DDD: Jebkurā gadījumā tas ir daudz – katrs desmitais no tiem, kuri agrāk noziegumus neizdarīja, tagad tos veic.

A.G.: Noziedzīgos procesus ietekmē ne tikai ekonomiskā krīze, bet arī viss dzīves attīstības virziens.

Jāatzīst, ka šobrīd strauji vairs nepieaug profesionālā noziedzība. Precizēšu, ka profesionālajai noziedzībai nav obligāti jābūt organizētajai noziedzībai, bet organizētā noziedzība noteikti ir profesionālā noziedzība. Tātad, lai kļūtu par profesionālu noziedznieku, jāpaiet laikam, cilvēkiem šajā sistēmā ir jārekrutējas, jāiemācās noteiktās iemaņas.

DDD: Piemēram, kādas?

A.G.: Piemēram, ikdienā cilvēkam ir jāmācās, kā veikli atvērt mašīnu, to iedarbināt. Jāapgūst jaunas tehnoloģijas. Lai kļūtu par profesionālu noziedznieku, ir jābūt smadzenēm un ķērienam. Šādu cilvēku nav daudz. Lai dubultā pieaugtu šādu augstu profesionāļu skaits gada laikā – tas praktiski nav iespējams.

Bet ir jāatzīst, ka pastāv arī organizētā noziedzība, kura pati sevi uztur. Tas ir kā dzīvs organisms, kuram vajag dzīvot, ēst... Ja policija par organizēto noziedzību aizmirsīs un uz to neiedarbosies negatīvi, tad šis organisms sāks attīstīties. Tas sāks aktīvi iesaistīt un apmācīt jauniešus, jaunpienācējus. Tāpēc mums kā prioritāte ir izvirzīta cīņa ar organizēto un profesionālo noziedzību.

DDD: Kādas ir sekmes?

A.G.: Būtībā profesionālo noziegumu skaits Rīgā ar katru gadu sarūk.

DDD: Tad jau sanāk, ka noziedzniekiem smadzenes iet mazumā?

A.G.: Nē, mēs aktīvi pretdarbojamies.

Policija zaudē labus darbiniekus

DDD: Tajā pašā laikā Latvijas Apvienotās policistu arodbiedrības prezidents Agris Sūna intervijā mūsu avīzē atzina, ka vērojama noziedzības lobēšana no valsts puses, jo policija ir nolikta ļoti smagos finansiālos apstākļos, kas, protams, traucē darbam, turklāt valstī ir reāls policijas darbinieku trūkums. Kā jūs to komentētu?

Andrejs Grišins: Nenoliedzami, tas ir politiskais lēmums, kas ietekmē policijas darbu. Mums tas izraisa neizpratni, ka šajā situācijā, kad būtu nepieciešams dot kvalitatīvu prettriecienu tieši noziedzības attīstībai, būtībā tiekam vājināti.

Tā tik tiešām ir problēma. Policijā ir lielas materiālās grūtības, nemaz nerunājot par policistu algām. Protams, mazs atalgojums mazina arī cilvēku motivāciju, kaut gan redzam, ka ir darbinieki, kas uz policiju nākuši strādāt nevis algas, bet iekšējā aicinājuma dēļ, viņiem patīk šis darbs. Tomēr diemžēl cilvēks saprot, ka nav spējīgs izdzīvot ar šādu algu, un aiziet no darba policijā. Rezultātā valsts zaudē augsti profesionālu darbinieku, kas ir labi apmācīts un ar lielu pieredzi.

Vienlaikus jāuzsver, ka izvirzītās prioritātes mēs cenšamies turēt jebkuros apstākļos. Šobrīd tās ir, kā jau teicu, cīņa pret organizēto un profesionālo noziedzību, lai tā neaug plašumā, nepārņem visu sabiedrību un mūs neiznīcina. Tāpat aktīvi darbojas arī struktūras, kas izmeklē smagus noziegumus, kas vērsti pret cilvēka dzīvību un veselību.

Vairojas noziedznieki – diletanti

DDD: Kādu noziegumu veidu skaits Rīgā ir pieaudzis?

Andrejs Grišins: Noziegumu pieauguma īpatsvars ir saistīts tieši ar gadījuma cilvēkiem, kas agrāk atturējušies, bet tagad izlemj, piemēram, kaut ko nozagt. Šādi neprofesionāļi, diletanti skatās, kas ir paveicams visvienkāršāk, lai negodīgā ceļā kaut ko sev iegūtu. Viņi meklē mantas, kuras ir diezgan brīvi pieejamas. Tiek izzagtas vai nozagtas automašīnas; nepilngadīgie uz ielas piekauj un nozog citam nepilngadīgajam mobilo telefonu un maku, utt. Kāds varbūt iedomājas, ka benzīntankos un veikalos atrodamas milzīgas naudas summas, un saceras, ka kļūs stāvus bagāts, tāpēc uzvelk masku, paņem pistoli un dodas laupīt... Laupīšanu skaits, kurās uzbrucēji ir draudējuši ar dažāda rakstura ieročiem, ir pieaudzis divkārt. Tāpat palielinājies zādzību skaits pašapkalpošanās veikalos. Tiek zagtas dažādas lietiņas – parfimērija, dārgāki pārtikas produkti un citas preces, ko vēlāk var pārdot. Pēc tam par saņemto naudu lielākā daļa pērk sev narkotiskās vielas...

Šī nav profesionālā noziedzība, jo cilvēks iet un savu noziedzīgo darbību paveic tā, kā viņš to var un prot.

DDD: Kurus noziegumus ir vieglāk atklāt – profesionālos vai iepriekš minētos?

A.G.: Protams, ka vieglāk ir atklāt tādus noziegumus, kurus nav izdarījis profesionālis un kuros nav rūpīgas sagatavošanās pakāpes.

Jāatzīst, ka dažs labs profesionālais noziedznieks ir cienīgs pretinieks un ļoti labi pārzina policijas darbu, metodiku un taktiku. Profesionālis jau pāris reižu ir sēdējis cietumā, izvērtējis savas kļūdas, kuru rezultātā tika pieķerts. Šādas kļūdas viņš vairāk cenšas neatkārtot un attīsta savu arodu, savu domāšanu, pārņem pieredzi no ārzemēm.

DDD: Dzirdēts, ka Lietuvā organizētā noziedzība jau izseni bijusi ļoti aktīva – no tās mūsējie var mācīties...

A.G.: Jā, pagājušajā nedēļā biju konferencē, kurā piedalījās Baltijas valstis. Protams, Lietuvā organizētā noziedzība ir daudz stiprāka, un tai ir ietekme Rietumeiropā. Tāpat Krievija. Lūk, šeit mēs saredzam riskus.

Šengena saindē Latviju

DDD: Kā noziedzības izplatību ietekmē Šengenas zona?

Andrejs Grišins: Šis ir tieši tas faktors, par kuru vēlējos ieminēties. Šengenas līgums, neatkarīgi no ekonomiskās situācijas, veicina noziegumu izdarīšanas izplatību. Pilnīgi klasiski! To mēs jau paredzējām.

Protams, tieši uz narkotiku biznesu Šengena atstāj pozitīvu iespaidu. Robežas ir atvērtas, Eiropas Savienībā diemžēl ir valstis, kurās narkotikas ir legalizētas. Tagad nevienam nav problēmu iesēsties lidmašīnā, aizlidot uz kādu valsti, kur var pilnīgi legāli nopirkt narkotikas, un tad mēģināt tās ievest Latvijā. Jāatzīst, ka narkotiku tirdzniecība ir ļoti ienesīgs bizness, tāpēc daudzi cenšas tieši šeit arī ieguldīt savus spēkus un izdomu.

Bez tam, daudzi narkomāni strādā par starpniekiem, tas ir, par noteiktu samaksu sagādā citiem narkotikas, kuras paši nopērk no dīlera. Šādi tiek atpelnīta dienišķā deva. Protams, narkomāns ir ieinteresēts ievilināt un pieradināt pie narkotikām arvien jaunus cilvēkus – pārsvarā pusaudžus un jauniešus, lai palielinātu savus ienākumus. Arī paši dīleri ir ieinteresēti, ka pie viņiem personīgi nāk pēc iespējas mazāk cilvēku – tikai viņiem zināmie.

DDD: Kā novērst šo narkomānijas izplatību?

A.G.: Šos riskus ir jāsaskata arī pašai sabiedrībai – ģimenēm, skolām. Par to nav jābaidās runāt. Bieži vien tieši skolas izvairās runāt par to, ka skolnieks lieto narkotiskās vielas, vai, nedod dies, kāds tās ir ienesis skolā... Ja kāds to zina, tad tas tiek rūpīgi slēpts. Bet par to ir jārunā ļoti atklāti, jo sīkajiem dīlerīšiem, starpniekiem ir ļoti izdevīgi pievilināt un pierunāt jauniešus lietot narkotiskās vielas. Par sintētiskajām narkotikām, kas procentuāli visvairāk tiek izplatītas, jauniešu vidū jau sācis virmot uzskats, ka tās ir tikai vienas reizes apdullinošas narkotikas, kas neradot pieradumu...

DDD: Tā taču nav, vai ne?

A.G.: Protams.

Valsts organizētās noziedzības ķetnās

DDD: Labi, bet kā jūs vērtējat iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces darbu stāvokļa uzlabošanā?

Andrejs Grišins: Es negribētu vērtēt savu vadītāju darbību, jo precīzi nezinu to faktu kopumu, uz kura pamata tiek pieņemts viens vai otrs lēmums...

DDD: Bet rezultātus taču jūs varat novērtēt?

A.G.: Šis ir jautājums par politisko varu un par to, kāpēc mēs esam nonākuši šādā situācijā? Šobrīd esam saslimuši. Toreiz, kad jau vajadzēja ārstu, mums varbūt bija tikai iesnas, bet tagad jau ir plaušu karsonis – tas gan laikam vēl ir par maigu teikts. Nu jau ir vajadzīgs ķirurgs! Es nezinu, vai šībrīža valdība ar visiem tajā esošajiem ministriem ir augsti kvalificēti ķirurgi, kas spēj izgriezt bojātos audus... Es to patiešām nezinu.

DDD: Daudziem vairs nav pārsteigums, ka organizētā noziedzība iesniedzas arī valsts varas struktūrās. Varbūt pat no turienes barojas šis organisms – mafijas astoņkājis. Valstī mērķtiecīgi tikusi izveidota noziedzīga sistēma. Kāds ir jūs viedoklis šajā jautājumā?

A.G.: Par korupciju jums būtu jārunā ar citas iestādes vadītājiem...

DDD: Šī nav tikai korupcija.

A.G.: Es gan to nosauktu par sava veida korupciju. Tā pastāv un diemžēl pastāvēs.

Protams, nevar likt vienlīdzības zīmi starp atalgojumu un korupciju. Taču, ja runājam par policijas darbiniekiem, tad diemžēl viņi ir uz tās robežas, kad tieši atalgojums jau sāk ietekmēt šos riskus. Tas ir viens no tiem faktoriem, kas var aicināt policijas darbinieku arī uz likumpārkāpumu un nozieguma izdarīšanu. Diemžēl.

DDD: Lūk, šādi jau arī veidojas astoņkājis. Policisti kļūst materiāli ieinteresēti noziegumu neatklāšanā un pat izdarīšanā.

A.G.: Kā jau teicu, organizētajai noziedzībai vajag naudu, varu, informāciju. Un viņi arī izmanto vai nu esošos ierēdņus, tos uzpērkot, vai arī mērķtiecīgi iesūtot savējos noteiktu mērķu sasniegšanai kaut kādās valsts institūcijās – arī tajā pašā policijā. Ir jāpārdomā to, vai valsts vara un tās struktūras, kas cīnās ar organizēto noziedzību, netiks vājinātas līdz tādam līmenim, ka organizētā noziedzība varēs pārņemt noteiktās valsts struktūras un ietekmēt notikumus.

DDD: Vēl nav pārņēmusi?

A.G.: (brīdi klusē)... Grūti pateikt...

Es domāju, ka nē – vismaz tādā nozīmē, ka mūsu valsts būtu noziedzīga... Mūsu valsts ir ļoti jauka valsts, man tā asociējas ar tautu, ar sabiedrību. Diemžēl mēs varam runāt par tiem politiskajiem spēkiem, kas ir pie varas, un tiem spēkiem, kas tos lobē un sponsorē.

Godīgi sakot, valsts struktūra savā ziņā veidojas arī atbilstoši sabiedrībai. Mans personīgais viedoklis ir tāds – kāda domāšana valda tautā, tāda veidojas arī valsts. Arī policiju mēs nevaram izcelt kaut kur ārā no sabiedrības. Mēs esam auguši un mācījušies vienās skolās. Policijā domāšana ir līdzīga tai, kāda tā ir sabiedrībā. Tāpat politiskajā varā tā ir līdzīga. Ja sabiedrībā ir pieņemts pārkāpt likumu – to varētu izdarīt, to varētu no darba devēja nočiept un tā tālāk – tad arī šeit visa šī domāšana attīstās, tikai citā līmenī.

DDD: Tikai sodu par noziedzīgajām darbībām mūsu valstī saņem ačgārni. Zemākā līmeņa zagļi sēž cietumā, tikmēr augstākā līmeņa noziedznieki atrodas pie valsts stūres. Vai pieņemat, ka pienāks brīdis, kad tieši varas vīri un sievas beidzot tiks saukti pie kriminālatbildības?

A.G.: Es domāju, ka tas ir iespējams.

Latviešiem jārealizē savas tiesības!

DDD: Latvijā nav novērstas okupācijas sekas. Jūsuprāt, vai okupantu un kolonistu pulcēšanās pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa nav drauds valsts drošībai, ņemot vērā, ka tiek plivināti Krievijas karogi un valda ļoti antilatviska gaisotne?

Andrejs Grišins: Kriminālpolicijai un Valsts policijai kopumā ir noteikta kompetence, šajos pasākumos mēs piedalāmies un strādājam ar vienu mērķi – sabiedriskās kārtības nodrošināšana. Par paustajiem viedokļiem saistībā ar valsts drošības apdraudējumu atbildīgas ir citas institūcijas. Policija nedrīkst menedžēt kādā jautājumā nevienu politisko spēku, citādi mēs nokļūtu līdz policejiskai valstij.

DDD: Nevar gan salīdzināt policijas darbību 16.martā ar to, kāda tā ir 9.maijā. 2006.gada 16.martā mani un manus kolēģus aizturēja un aizveda uz iecirkni par to vien, ka atradāmies uz ielas ar ziediem rokās... Nekā tamlīdzīga nenotiek ar okupantiem 9.maijā. Starp citu, tieši pēc 9.maija antilatviski noskaņoti cilvēki bija tā satrakojušies, ka internets gluži “uzvārījās” naidā pret latviešu nāciju. Kādu sodu pelnījis tāds Artūrs Rimša, kurš raksta, ka latvieši esot pati zemākā “pediņu un mauku nācija”, un man kā latviešu sievietei draud izārdīt seju, bet mūsu vecāku kapa pieminekļus iebetonēt pie mājas durvīm?

A.G.: Kā privātpersona es varētu izteikt savu viedokli par piespriežamo sodu, taču kā amatpersona es labāk atturēšos no šāda komentāra... Protams, Rimšas darbības nav pieļaujamas! Tās ir ārpus jebkurām robežām – pārkāpj gan uzvedības, gan likuma normas. Tāpēc jau arī kriminālatbildība pastāv un tiek paredzēta.

DDD: Vai piekrītat, ka būtu nepieciešamas izmaiņas Latvijas likumos, kas paredzētu pamatnācijas tiesību aizsardzības prioritāti?

A.G.: Es domāju, ka jau pašreiz šīs tiesības ir aizsargātas. Cits jautājums, vai katrs indivīds tās realizē. Jūsuprāt, vai tas būtu ētiski par noziedzīgu nodarījumu, kas vērsts pret pamatnācijas pārstāvi, noteikt bargāku sodu?

DDD: Atkarībā no nozieguma veida. Vispārīgi runājot, tas ir ētiski! Starptautisko tiesību princips ir pamatnācijas tiesību aizsardzības prioritāte.

A.G.: Būtībā tiesiskā norma ir paredzēta visos dzīves apstākļos. Cits jautājums, vai latviešu tautības cilvēks realizē savas tiesības? Viņš tās nerealizē – tiek piekauts, bet neaktualizē, ka šāds noziegums pret viņu ir izdarīts. Varbūt dzīvē ir iegājies, ka to kaut kā norij... Šeit es domāju, ka jautājums ir vairāk par savu tiesību realizāciju!

DDD: Kādu jūs redzat okupācijas seku novēršanas procesu? Tikusi pieņemta Saeimas deklarācija par okupāciju, kas paredz arī dekolonizāciju, taču tā netiek pildīta. Varbūt nepieciešami vēl kādi īpaši likumi?

A.G.: Šobrīd likumi ir tādi, kādi tie ir.

DDD: Nacionālais sastāvs Rīgā rada kriminogēnu situāciju, nacionālu spriedzi. Manuprāt, Kriminālpolicijas darbs mūsu galvaspilsētā atvieglotos, ja tiktu veicināta krievvalodīgo repatriācija – tātad aizsākts dekolonizācijas process. Tāpat, vai piekrītat, ka nepilsoņu noziedznieki jau tagad būtu izraidāmi no valsts?

A.G.: Kriminālsodā nav paredzēts, ka viņi ir izraidāmi.

DDD: Kādēļ ne – Krimināllikumā ir paredzēta deportācija kā papildsods. Tātad iestrādnes jau ir, vajag tikai tās piemērot reālām situācijām!

A.G.: Kā amatpersona es nevaru atbildēt. Man jānorobežo to, ko drīkstu teikt kā amatpersona, no tā, ko varu sacīt pie kafijas tases... Katrs mans vārds uzreiz asociējas ar valsti, ar valsts institūcijām. Ja es pateikšu, ka mans viedoklis ir tāds, visi uzreiz sapratīs, ka Rīgas Kriminālpolicijas priekšnieks tā domā un viņa padotie to atbalsta.

DDD: Jautājums par deokupāciju un dekolonizāciju jau nav nekas īpaši politisks vai slepens, par kuru amatpersona nedrīkstētu izteikties. Tas ir pavisam tiesisks risinājums, kurš dibināts konstitucionālā tiesību aktā – Saeimas deklarācijā par okupāciju.

A.G.: Ja kāds vēlas braukt – vienalga vai uz Austrumiem vai Rietumiem – tā ir viņa personīga izvēle un tiesības. Bet piespiest to darīt var tikai uz noteiktu tiesisko normu pamata, lai netiktu pārkāptas cilvēktiesības. Ceļi ir tikai tiesiskajā plāksnē. Te ir jāsēž un jādomā – šie nav tik vienkārši jautājumi...

Intervēja Līga Muzikante