Saruna ar ekonomistu Jāni Ošleju

No diviem ļaunumiem jāizvēlas mazākais

Jānis Ošlejs: Ir divi ceļi, kā izkļūt no tekošā konta deficīta krīzes, kādā šobrīd ir arī Latvija. Tekošā konta deficīta krīze izceļas, ja valsts uz ārvalstīm izmaksā daudz vairāk naudas nekā no tām saņem. Citiem vārdiem sakot, tiek importēts vairāk preču nekā eksportēts. Pārlieku daudz naudas iepirkumiem ārvalstīs radās no kredītiem Latvijā, bet, ja kādā brīdī pārtrauc kreditēt, tad sāk pietrūkt naudas. Neviens vairs nespēja norēķināties ar preču pārdevējiem un kreditoriem ārvalstīs, un sākās krīze.

Pasaulē šādas krīzes bijušas ļoti daudzas, tik daudzas, ka to risināšanai tika nodibināta speciāla organizācija – Starptautiskais Valūtas fonds (SVF). Fonds visas krīzes risina, izmantojot vienu, pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados izstrādātu, tā saukto, Polaka modeli.

DDD: Kādi ir piedāvātie iespējamie risinājumi?

J.O.: Polaka modelim ir viens mērķis un divas iespējas, kā to sasniegt. Mērķis, kas jāsasniedz ir: jārada situācija, lai valsts importētu mazāk preču. Kā to sasniegt? Viens no veidiem – tiek samazināta valsts ekonomika. Zinot, ka imports ir daļa no valsts ekonomikas, – jo mazāka ir valsts ekonomika, jo mazāk vajag importa preču.

DDD: Taču, samazinoties valsts ekonomikai, samazinās ne tikai imports, bet pilnīgi viss, arī naudas daudzums cilvēku maciņos.

J.O.: Tā ir, būtībā mēs pielāgojam valsts ekonomikas izmēru tikai tās eksporta spējai.

DDD: Tātad – valsts savas vēlmes pakārto iespējām?

J.O.: Precīzi. Otra Polaka modeļa piedāvātā iespēja ir izmainīt valūtas kursu. Valsts var pazemināt valūtas kursu, lai ārvalstu preces kļūtu dārgākas, bet pašmāju – relatīvi lētākas. Tādā gadījumā valsts nevis samazina ekonomiku, bet gan pārorientē patēriņu no ārvalstu uz Latvijas precēm. Šajā variantā nesamazināsies ekonomika, bet palielināsies pieprasījums pēc vietējiem ražojumiem.

DDD: Savukārt pieprasījums pēc Latvijas precēm veicinātu ražošanu, vai ne?

J.O.: Jā.

SVF uzdevums bija panākt, lai Latvijā imports un eksports būtu balansā. Viņi piedāvāja mums divas no šīm iespējām. Latvija izvēlējās samazināt visu kopējo ekonomikas apjomu, saglabājot stingru valūtas kursu.

Valsts vadītāju noziedzīgā tuvredzība

DDD: Neesmu ekonomiste, bet man šķiet, ka tieši valūtas kursa maiņa Latvijas iedzīvotājiem būtu mazāk sāpīgāka.

Jānis Ošlejs: Valūtas kursa maiņa būtu radījusi mazāku ekonomikas kritumu. Piemērs ir Polija, Ungārija vai Islande, kas, sākoties ekonomiskajām problēmām, mainīja valūtas kursu. Tādēļ tajās ekonomisko kritumu neizjūt tik spēcīgi kā Latvijā.

DDD: Kādēļ valdība pieņēma tik aplamu lēmumu – saglabāt stingru valūtas kursu?

J.O.: Tāpēc, ka ļoti daudziem kredīti ir paņemti eiro valūtā. Valsts vadītāji domā, ka tad, ja mainītu valūtas kursu, būtu apgrūtināta eiro aizņēmumu apmaksa.

DDD: Vai valstīm, kuras izvēlējušās mainīt valūtas kursu, nav bijuši kredīti citā valūtā?

J.O.: Aizņemties naudu citā valūtā, nekā tiek gūti ienākumi, pasaulē nav nemaz tik bieža parādība. Lielākā daļa pasaules valstu to neatļauj. Līdz Lielajai depresijai XX gadsimta trīsdesmitajos gados bija plaši pieļauta kreditēšana citās valūtās, taču Rūzvelta valdība visus kredītus ārvalstu valūtās pārcēla uz dolāriem. Šim paraugam sekoja arī pārējās valstis. Tendence aizņemties citās valūtās atsākās dažās valstīs, un tikai astoņdesmitajos gados.

Austrijas finanšu ministrs nesen teica: “Mēs nevēlamies, lai miljoniem parastu cilvēku kļūtu par mini-hedžfondiem – augsta riska valūtas spekulantu firmām, kas pelna no starpības procentu likmēs starp dažādām valūtām, bet riskē ar kursa maiņu nākotnē.”

DDD: Ko tad dara mūsu Latvijas Banka, Finanšu ministrija? Kāpēc Latvijā tika atļauta kreditēšana ārzemju valūtā? Atbildīgajām amatpersonām nav zināma vēsture, Lielās depresijas cēloņi?

J.O.: Visi cerēja, ka mums izdosies ātri pievienoties eiro zonai, šādi izbeidzot valūtas riskus. Eiropas Savienības ekonomikas un monetāro lietu komisārs Hoakins Almunja (Joaquín Almunia) nesen teica, ka Eiropas lielākā problēma ir tā, ka dažās valstīs ir pieļauta kreditēšana paralēlā valūtā. Piemēram, Čehijā netika atļauts ņemt kredītus ārvalstu valūtā, tādēļ viņiem situācija ir ļoti laba – rūpniecība ļoti labā līmenī, krīzi viņi neizjūt tik spēcīgi. Arī Polijā to kredītu procents, kas paņemti ārvalstu valūtā, ir salīdzinoši neliels, tādēļ ekonomiskas krīzes tur nav.

Pa spirāli uz leju – bezdibenī iekšā

DDD: Mēs atkal mūsu valdības tuvredzības, muļķības dēļ esam tur, kur esam. Kā tikt ārā?

Jānis Ošlejs: Latvija izvēlējusies ļoti grūtu ceļu. Tie, kas pieņēma lēmumu, neparedzēja, ka ekonomikas samazinājums būs tik liels, kā tas ir šobrīd. Sākumā droši vien cerēja, ka varēsim noturēties, neko nemainot, taču, redzot, cik liels ir importa pārsvars, tas bija aplami. Lai varētu nostabilizēt ārējo maksājumu stāvokli, ļoti krasi bija jāsamazina ekonomika, valsts tēriņi. Līdz ar to mums bija “jāapgriež” valsts patēriņš, pensijas, algas, jāslēdz dažādas svarīgas valsts funkcijas. Jautājums, cik tas ir produktīvi, jo katrs valsts tēriņš vienlaikus ir arī privātā biznesa ienākums. Tā kā privātā biznesa ienākumi samazinās, krītas arī valsts nodokļu ienākumi. Krītoties nodokļu daudzumam, valsts spiesta vēl vairāk samazināt savus tēriņus, kas no otras puses atkal atspoguļojas kā mazāki privātā biznesa ienākumi.

DDD: ...tā pa spirāli uz leju.

J.O.: Tā sanāk.

DDD: Vai no tā ir iespējams izvairīties?

J.O.: Manuprāt, visvieglāk no šīs lejupejošās spirāles izvairīties var, atrisinot Latvijas pamatproblēmu – ārzemju valūtā izsniegtos kredītus pārvērst latos īsi pirms lata kursa maiņas.

DDD: Amatpersonas gan apgalvo, ka nav nekā svarīgāka par lata kursa saglabāšanu. Viņi nesaprot, ka, ejot jūsu piedāvāto ceļu, zaudējumi būs mazāki nekā tad, ja tiks nemainīgi īstenota līdzšinējā politika.

J.O.: Zaudētāji esam abos gadījumos, taču, pārvēršot eiro kredītus latos un mainot lata kursu, zaudējumi ir mazāki, jo dodam lielākas priekšrocības eksportam. Tad attīstītos vietējā rūpniecība, jo pieaugtu pieprasījums pēc pašmāju precēm. Cilvēkiem būtu ievērojami mazākas kredītsaistības.

DDD: Tas, ko sakāt, šķiet ļoti loģisks. Vai jūsu kolēģi ekonomisti – valsts amatpersonu padomnieki domā tāpat?

J.O.: Nav tā, ka visi ekonomisti man piekristu. Vispār ekonomisti ir uztraukušies par to, vai šāds solis, pirmkārt, neradīs neuzticību pret Latviju starptautiskajos finanšu tirgos. Es ierosinu atrisināt to tā, ka mēs samaksājam bankām zaudējumus, kas tām rodas, konvertējot eiro kredītus uz latiem. Bankas nedrošu eiro kredītu vietā iegūtu drošas valsts parādzīmes. Līdz ar to bankas varētu iedot atlaidi – tas būtu tikai loģiski, jo tām vairs nevajadzētu rūpēties par slikto kredītu piedzīšanu.

Vismaz viens derīgs SVF ieteikums

DDD: Lielāko daļu kredītu izsniegušas privātas ārvalstu komercbankas, kuras uzņēmās risku un, cerot uz lielo peļņu, ieguldīja savu naudu. Kāpēc mums būtu jāuztraucas par viņu privātā biznesa zaudējumiem? Neviens taču neuztraucas, piemēram, par to, ka kāda grāmatizdevēja bizness cieš zaudējumus. Kāpēc valsts neuztraucas par savu prestižu latviešu uzņēmēju acīs?

Jānis Ošlejs: Es piekrītu, tas tā ir. Problēma tā, ka bankas, kas darbojas Latvijā, ir ļoti lielas. Ja tās izzustu, tad ciestu arī privātais bizness un iedzīvotāji.

DDD: Vai bankas neredz, ka viņu zaudējumi būtu mazāki, ja tiktu realizēts jūsu piedāvātais krīzes pārvarēšanas modelis?

J.O.: Domāju, ka bankas par to neuztraucas, jo tās arī šobrīd gandrīz ne ar ko neriskē, jo ir ieguvušas vērtīgas hipotekārās ķīlas. Tas ir diezgan drošs aktīvu veids. Iespējams, ka bankas labprātāk atbalsta stingrā lata kursa saglabāšanu, jo baidās, ka kursa maiņas procesā kaut kas var atkal nenostrādāt pareizi. Man gan liekas, ka budžeta samazināšanas process ir daudz grūtāk realizējams un ir ļoti riskants.

DDD: Kāpēc neviens neuztraucas, ka ekonomiskā lejupslīde, eksperimenti ar budžeta samazināšanu var novest pie sociālajiem nemieriem?

J.O.: Lielākā problēma, manuprāt, ir tā, ka tad, ja mēs izvēlamies pirmo ceļu, tas ir, ekonomikas samazināšanu, mēs palielinām bezdarbu. Tas jau ir noticis. Un tas ir ļoti nepareizi! Pirmkārt, cilvēki pamet Latviju, un, otrkārt, bezdarbs neveicina ekonomiku, nestrādājošs cilvēks neko nerada.

DDD: Jūs teicāt, ka SVF izveidota kā organizācija, kas novērš finanšu krīzes. Ja šī organizācija ir tik laba, kādēļ tā neieteica Latvijai nevis aizņemties, bet vienkārši piedrukāt latus?

J.O.: Kā es saprotu, jūs iesakāt piedrukāt latus bez devalvācijas. SVF jau no paša sākuma ieteica pēc būtības piedrukāt naudu, pirms tam gan devalvējot latu. SVF misijas vadītājs Rozenbergs privāti ir izteicis atbalstu idejai par lata devalvāciju. SVF vadītājs Stross-Kāns nesen publiski teica, ka “vispārzināms noslēpums” ir tāds, ka viņi atbalsta lata devalvāciju. Diemžēl SVF nevar mūsu vietā izvēlēties, kā rīkoties.

DDD: Ja jau mēs tik cītīgi pildām visus SVF ieteikumus un prasības, kādēļ šo saprātīgo ieteikumu mūsu valdība izliekas nedzirdam?

J.O.: Nezinu. Man tas ir nesaprotami. Manuprāt, SVF ir ļoti pieredzējuši eksperti valūtas krīžu atrisināšanā. Viņi jau janvāra ziņojumā norādīja: ja lats tiktu devalvēts, ekonomika atkoptos daudz ātrāk. SVF ziņojumā pat publicēja grafiku, kurā redzams, ka Latvijai izdevīgāk iet lata devalvācijas ceļu.

Cik naudas mums trūkst?

DDD: Savās publikācijās esat devis formulu[1], pēc kuras aprēķina nepieciešamo naudas daudzumu. Vai varat nosaukt vismaz aptuveno summu?

Jānis Ošlejs: Vienkāršotā veidā var teikt, ka, ja Latvijā apgrozībā būtu tikpat naudas kā 2008.gadā, mūsu ekonomika būtu tikpat liela kā 2008.gadā – ar noteikumu, ka tās aprites ātrums būtu aptuveni līdzīgs. Mērot naudu kā “skaidro naudu”, iztrūkst aptuveni 200 miljoni; mērot naudu kā M0[2], iztrūkst aptuveni miljards latu.

DDD: Interesanti, ka neviens līdz šim nav varējis nosaukt precīzu nepieciešamās naudas daudzumu. Bet kā gan var zināt, cik mums naudas jāaizņemas, ja pat nezinām, cik mums vispār vajag? Ja mēs nezinām, cik latu mums vajag; cik to reāli ir; cik to trūkt, – tad kā jūs un mēs vispār varam par kaut ko spriest? Tas taču nav nopietni!

J.O.: Bijām spiesti samazināt naudas daudzumu daudz straujāk, nekā cilvēki to vēlējās. Ļoti daudzi palika bez darba. Un tas ir tikai tādēļ, ka mums ir pārāk mazs naudas daudzums ekonomiskajā apritē. Bet naudas ir maz tādēļ, ka izvēlējāmies saglabāt cietu lata kursu.

DDD: Kāpēc, ja valstij trūkst naudas, tā vienkārši netiek piedrukāta?

J.O.: Ja piedrukātu naudu pie nemainīga lata kursa, palielinātos imports. Mēs atkal nokļūtu situācijā, kad mums jāaizņemas nauda no ārvalstīm, lai uzturētu importu. Uzturētā lata kursa dēļ nevaram piedrukāt naudu, un esam spiesti strauji samazināt ekonomikas apjomu.

DDD: Pieņemsim to kā jūsu viedokli, bet nesaku, ka uzreiz piekrītu. Bieži vien nākas dzirdēt, ka latus nedrīkstot piedrukāt, jo tad sākšoties inflācija. Vai tā ir?

J.O.: Domāju, ka nevis inflācija, bet imports ir problēma. SVF skaidri ir pateicis, ka tad, ja piedrukāsim latus, nemainot tā kursu, tie aizplūdīs no Latvijas, un mēs būtu tajā pašā situācijā, kur tagad. Lata kurss ir pārāk augsts, tā vērtība ir pārvērtēta. Importa preces ir relatīvi pārāk lētas, bet pašmāju ražojumi dārgi, tādēļ nauda aizplūdīs uz ārzemēm. Ja mēs tagad piedrukāsim latus, iedosim pensionāriem, kuri veikalā pirks, piemēram, Lietuvas sieru, nauda atkal pazudīs no Latvijas.

DDD: Lai aizplūst kaut vai uz ASV, tur taču neuztraucas, ka viņu dolāri klejo pa visu pasauli. Ja mūsu lati ir tik nepieciešami Lietuvai un visai pasaulei, lai tos ņem! Tāpat agrāk vai vēlāk tie atplūdīs atpakaļ Latvijā. Bet, ja mēs sadrukājam naudu un iedodam to zemniekiem, lai viņi veikalā var pārdot savas preces par zemāku cenu?

J.O.: Tas vienalga situāciju neatrisinās, jo zemnieki par iegūto naudu pirks importa iekārtas, un nauda atkal no Latvijas pazudīs.

Savādāk būtu, ja mēs izmainītu valūtas kursu, padarot importa preces dārgas, tādā veidā piespiežot zemniekus iztērēt nopelnīto naudu Latvijā.

Nevis aizņemties, bet piedrukāt!

DDD: Man nav saprotams, par ko mēs maksājam Rimševicam lielāko algu Latvijā?

Jānis Ošlejs: (smejas) ...es nezinu.

Rimševica politika ir saglabāt stingru latu, krasi samazinot ekonomikas apjomu. Nedomāju, ka šī politika ir optimāla.

DDD: Jūs teicāt, ka, piedrukājot pēc formulas iztrūkstošo naudas daudzumu, problēma būtu nevis inflācija, bet importa palielināšanās.

J.O.: Mēs dzīvojam laikmetā, kurā valūtas jau sen nav piesaistītas zeltam. Līdz ar to visas valstis izmanto piedrukāšanu. Arī eiro pašreiz tiek intensīvi piedrukāts. Lai izglābtu Spānijas un Īrijas bankas un kredītņēmējus, Eiropas Centrālā banka gluži vienkārši piedrukāja eiro. Tāpat rīkojas arī ASV. Vismaz šobrīd nevienā valstī, kas devalvējusi savu valūtu, inflācija no tā nerodas.

DDD: Kāpēc tad mūs maldina, ka nedrīkstam piedrukāt trūkstošo naudu?

J.O.: Domāju, tā ir tikai un vienīgi retorika...

DDD: Retorika, uz kuras apzināti vai neapzināti uzķeras... Finanšu ministrs un citi valdības vīri apgalvo, ka lielu daļu budžeta līdzekļu tērējam Latvijas kredītsaistību kārtošanai, maksājot procentus. Vai šis fakts no tā saucamo starptautisko partneru puses nav amorāls? Viņi, apgalvodami, ka mums palīdz, patiesībā nodarbojas ar augļošanu.

J.O.: Es atbalstu kapitālismu un kreditēšanu. Domāju, ka kapitālisms bez kreditēšanas nav iespējams, tādējādi es atbalstu arī augļošanu.

Mēs paši varam izvēlēties, kur kredītos saņemto naudu tērējam. Ja izmainām valūtas kursu, varam iegādāties iekārtas un veicināt ražošanu, lai nebūtu jāuztraucas, ka pieaug imports. Tādējādi mēs aizņemtos, ieguldītu ražošanā un no sava aizņēmuma sāktu arī pelnīt. Tas ir normāls kapitālistisks process.

Bet, ja nemainām valūtas kursu, tad gan visu aizņēmumu iztērējam tikai patēriņam. Lūk, šī jau iznāk tukša augļošana, jo nedrīkstam ieguldīt naudu attīstībā, bet tikai aizņemties, lai atdotu iepriekšējos parādus!

DDD: Aizņemoties naudu, neviens taču neapsola, ka to noteikti tērēs tikai, piemēram, maizes iegādei, bet pienam meklēs naudu citur...

J.O.: Latvijā valūtas maiņas kursa dēļ naudu lielākoties tērē importa precēs. Ja Eiropas Savienība atļautu tērēt naudu, kur vien vēlamies, tad tā atkal aizietu importa preču iegādei. Tā pieaugtu tekošā konta deficīts, un mums būtu jāaizņemas vēl vairāk naudas.

DDD: Mums taču aizdod naudu ar noteikumu, ka lietosim to tikai budžeta deficīta segšanai, bet nekādā gadījumā ne ekonomikas sildīšanai...

J.O.: Kamēr lata kurss ir nemainīgs, šāda prasība ir pamatota. Taču es jums piekrītu, ka tas ir muļķīgi, jo mums nav iespēja atsākt pelnīt!

DDD: Vai tad vienīgā panaceja ir valūtas kursa maiņa?

J.O.: Nē, tā nav vienīgā panaceja. Vienlaicīgi ar valūtas kursa maiņu obligāti ir jābūt plānam, kā jauniegūto naudu vislabāk iztērēt attīstības uzsākšanai. Bez skaidra modeļa naudu būs atkal viegli pazaudēt tukšā patēriņā.

Manuprāt, naudu, kuru iegūsim pēc piedrukāšanas, vajadzētu ieguldīt kādā Latvijas valstij piederošā bankā un veicināt attīstību, nodarbojoties ar rūpniecības un inovācijas uzņēmumu kreditēšanu. Tieši šādi uzņēmumi mums vajadzīgi, lai panāktu valsts ilgtspējīgu attīstību.

Nesen bijušais Vācijas finanšu ministrs teica, ka Latvijā vairāk jādomā, kā radīt pašiem savu finanšu sistēmu. Domāju, ka šis varētu būt labs brīdis to arī darīt.

Kapitālisma burbuļi

DDD: Kāpēc jūs un citi ekonomisti par šīm problēmām, iespējamiem situācijas risinājumiem runājat tikai tagad? Kur jūs bijāt agrāk, kad problēma tikai veidojās?

Jānis Ošlejs: Valūtas krīžu principiālais rašanās iemesls parasti ir tāds, ka valstī rodas pārāk daudz kredītu, kas pārvēršas importā, jo cilvēki par iegūto naudu ārzemēs iegādājas ļoti daudz preču. Tas, ko ekonomisti, tostarp arī es, nepamanīja, bija straujais kredīta pieaugums. Burtiski dažos gados – no 2005. līdz 2008.gadam – radījām ārkārtīgi daudz kredīta, kuru dēļ tagad ir krīze. Mēs to gluži vienkārši nogulējām.

DDD: Nogulējāt... Vai jums nešķiet, ka pārāk maz atbildības tiek prasīts no tiem, kuri visus šos gadus uzraudzīja banku sistēmu?

J.O.: Ekonomistiem ir ļoti lielas grūtības noteikt, kad ir burbulis un kad nav. Zinu, tas nav attaisnojums, bet gandrīz neviens to nevar pateikt. Burbuli var ieraudzīt tikai tad, kad tas jau ir gandrīz pārsprādzis. Tad gan ir svarīgi rīkoties pareizi, lai mazinātu radītās sekas.

Kapitālismam kā iekārtai burbuļi ir raksturīgi. Tas ir dabiski. Visticamāk šā brīža pieredze mūs nepasargās no jauna burbuļa, bet tas, ko mums vajag iemācīties, ir – kā to atrisināt. Mums jābūt gataviem, ka šādi burbuļi veidosies arī nākotnē, tādēļ jāuzbūvē tāda finanšu sistēma, kas būtu spējīga pretoties burbuļa plīšanas radītajām sekām. Vislabāk tāda, kurā nav banku, kas ir tik lielas, ka jāglābj. Kanāda ir piemērs, kā turēt bankas mazas, lai to bankrota gadījumā nebūtu jāiesaista valsts līdzekļi. Tāpat Igaunija, Hongkonga, Singapūra ir piemēri, kā rīkoties, veidojot uzkrājumu nebaltām dienām, ar kuru pretoties krīzei.

DDD: Kā vienu no iespējām, kā izkļūt no krīzes, daži min vienpusēju Latvijas pāreju uz eiro.

J.O.: Likumīgi mēs to varējām izdarīt jau pagājušā gada rudenī. Nezinu, vai tagad mums vairs ir vērts to darīt, jo krīze ir bijusi tik liela un daudz naudas jau pazaudēts, cilvēkiem tās palicis tik maz, ka vairs nav vērts to darīt. Eiro zona kā tāda nav panaceja ekonomikas problēmām. Īrija, kas pēc iestāšanās eiro zonā piedzīvo smagu krīzi, Portugāle, kas stagnē jau gadiem, tam ir piemēri.

Latvijas gadījumā, manuprāt, vislabākais atrisinājums tomēr būtu lata kursa maiņa. Pārejot eiro zonā, fundamentāli neatrisinām savas ekonomikas problēmas. Lata kursa maiņa nodrošinātu, ka ir vismaz viena uzņēmumu grupa, tas ir, eksportētāji, kas gūst stabilus ienākumus un orientējas uz izaugsmi.

Nesen runāju ar Polijas investīciju baņķieri, kurš stāstīja, ka viņiem tāpat kā Latvijā ir strauji krities eksporta apjoms. Bet kritums ir tikai tad, ja mēra fiziskās preču vienībās, taču naudas ieņēmumos, mērot zlotos, eksports ir pat pieaudzis par desmit procentiem. Tas nozīmē, ka uzņēmumiem ir vairāk naudas nekā līdz šim, kas, savukārt, nodrošina attīstību.

Arī Latvijā krīze beigsies tikai ar eksporta attīstību.

DDD: Kāpēc tik ļoti mums jāuztraucas par eksportu? Varbūt vairāk jādomā par to, lai kļūtu par pašpietiekamu valsti, kas ir maksimāli neatkarīga no citiem?

J.O.: Es jums kategoriski nepiekrītu. Moderna Latvija ir tāda, kurā uzņēmumi darbojas visā pasaules tirgū, jo tā var vairāk nopelnīt, padarot Latviju bagātāku. Arī Ulmaņa Latvija kļuva bagāta eksportējot.

Jāļauj Latvijai bankrotēt

DDD: Daudzi baidās no valsts bankrota, tādēļ, tēlaini izsakoties, ķer pirmo kauliņu, kas pagadās. Ko īsti nozīmē “valsts bankrots”?

Jānis Ošlejs: Cilvēki pārlieku baidās no valsts bankrota. Neviena valsts bankrotējot nevar izvairīties no savām saistībām, bet tās var pārkārtot un samaksāt vēlāk. Ja valsts bankrotē, mēs vienkārši iegūstam labākus nosacījumus savu saistību pildīšanai. Trūkums pie valsts bankrota ir tāds, ka, kamēr valsts atrodas šajā bankrota stāvoklī, zūd uzticība vietējām kompānijām. Tādēļ svarīgi ļoti operatīvi un pareizi realizēt valsts bankrotu.

DDD: Tad jau sanāk, ka mums pat būtu izdevīgi pasludināt valsts bankrotu, pārstrukturēt visus kredītus, un tad paziņot, ka esat atkal maksātspējīgi?

J.O.: Jā.

DDD: Ja jums būtu tāda vara, jūs izsludinātu valsts bankrotu?

J.O.: Nav svarīgi, vai valsts bankrotē vai nebankrotē. Tas, kas, manuprāt, ir patiešām svarīgi, lai iedzīvotājiem samazinās kredītmaksājumu slogs, kas patlaban ir pārāk augsts, dēļ kā cilvēki masveidā nespēj norēķināties un bankrotē. Svarīgi, lai nebūtu jāsamazina pensijas un jāpalielina nodokļi.

Ja izlīdzinājumu var panākt ar valsts bankrotu, tad ir vērts to pasludināt. Latvijai, sadarbojoties ar ES un izmantojot tās garantijas, būtu ļoti labas iespējas bankrota procedūru realizēt ļoti vieglā un veiksmīgā veidā, momentā turpinot darbu – līdzīgi kā to šogad paveica SAAB, General Motors vai daudzas citas pasaulslavenas firmas. Šādu bankrota procedūru varēja pielietot arī Parex gadījumā. Latvijai bija jāgarantē, ka Parex turpinās strādāt, bet zaudējumi bija jāsedz Parex kreditoriem nevis Latvijai. Mums būtu pieticis, ja mēs neatmaksātu sindicētos kredītus pilnā apmērā, kā to, piemēram, izdarīja Kazahijas bankas. Arī tur ārzemju bankas vietējām bankām bija aizdevušas lielus sindicētos kredītus nekustamā īpašuma burbuļa finansēšanai. Pat bez bankrota tika panākts, ka ārvalstu kreditori uzņēmās taisnīgu maksājuma daļu, nenolaupot valsti, neliekot par visu samaksāt kazahu pensionāriem. Vietējās bankas tur neatdeva pilnu summu, bet tikai taisnīgu daļu no aizņemtā riska parāda.

Vai latviešiem vajadzīga cieņa Volstrītā?

Jānis Ošlejs: Interesanti, bet pat SVF aicināja nemaksāt sindikātam pilnu summu arī Parex gadījumā. Volstrītas baņķieri nav nekādas atraitnes un sērdieņi, kas nezināja, ko dara, jo nespēja saprast Parex darbību, nemākot izburtot d-r-a-u-d m-a-k-s-ā-t-n-e-s-p-ē-j-a. Viņi, aizdodot Parex, jau bija noteikuši riska cenu un ļoti labi zināja, ko dara. Mēs lieki viņiem uzdāvinājām ap 500 miljoniem eiro uz latviešu rēķina.

DDD: Kādēļ tad mūsu bāleliņi tā rīkojās?

J.O.: Domāju, ka ideja bija pasargāt Karginu un Krasovicki, lai viņu kredīts Parex arī nebūtu jāsamazina. Turklāt Latvijas Bankas doma bija panākt, lai Latvija ārzemēs saglabātu stabila maksātāja tēlu. Ar to, ka mēs labi maksātu, Banka cerēja izpelnīties cieņu citu acīs. Finanšu pasaulē gan cieņa ir kas cits – tā ir spēja nākotnē labi pelnīt. Ja esi pelnīt spējīgs, tad tevi ciena, ja ne – cieņas nav. Latvijā daudzi pieķērušies stabilajam valūtas kursam, domājot, ka tas nodrošinās cieņu, bet patiesā cieņa ir spēja pelnīt. Ja mainītu lata kursu, tātad palielinātu pelnītspēju, kaut arī uz mirkli varbūt zaudētu cieņu. Manuprāt, nākotnes vārdā to ir vērts darīt.

DDD: Jūs teicāt, ka jums patīk kapitālisms, kura visu lietu mērs ir spēja pelnīt. Tāds jēdziens kā cieņa ir svarīgs, bet tikai un vienīgi peļņas aspektā...

J.O.: Jums ir taisnība, īpaši, ja par to runājam Parex kontekstā. Turklāt es nedomāju, ka cieņu var izpelnīties, pārmaksājot Volstrītas baņķieriem, naudu šādas “cieņas” iegūšanai paņemot no mūzikas skolām, pensionāriem un uzliekot lielākus nodokļus cilvēkiem ar mazām algām un radot bezdarbu Latvijā.

Intervēja Liene Apine