Arī mūsu laikraksta darbinieču tās dienas piedzīvojumi Latvijas Republikas Saeimā tikai liecināja, ka deputāti ir kangaru-pederastu režīma balsti. Kā gan iespējams cienīt šādus sprukstus, sprukstiņus un sprukstienes, kuri neliekas ne zinis par okupantu aktivitātēm pie Uzvaras (pār latviešu tautu) pieminekļa, kuri pazemo aizsardzes, kuri balso par latviešu valodas diskreditēšanu utt.? Kā iespējams cienīt pašu valsts prezidenti, kuras vadībā notiek visas šīs nelietības? Viņa nav mūsu cieņas vērta, jo šīs sievietes graujošā, amorālā un naidpilnā attieksme un darbība pret latviešu tautu kļūst izteikti neprātīga un nekomentējama. Mūsu acīs Vaira Vīķe-Freiberga nepelna cieņu nedz cilvēciski, nedz arī kā prezidente. Arī Ministru prezidents Andris Bērziņš nav mūsu cieņas vērts. Cieņas vērts nav arī Drošības policijas šefs, kurš pieļāva okupantu gaviles latviešu slepkavotāju formas tērpos, "neklapēdams ne ar ausīm" visam okupantu dižošanās pasākumam.

Cienīt varam gudru pretinieku, bet minēto sprukstu un sprukstieņu muļķība lien pa visām vīlēm laukā. Ne V.Vīķe-Freiberga, ne A.Bērziņš, ne J.Reiniks, ne visi pārējie nesaprot, ka viņu nespēja novērtēt un nerēķināšanās ar latviešu sašutumu rada nodevējiem nelabvēlīgas sekas. Režīms pats sevi atmasko ar visiem tā aktīvistiem.

9. maija notikumi izgaismoja pederastu-kangaru režīma perverso būtību. Cik gan samaitātai ir jābūt cilvēka dvēselei, lai šādi atbalstītu okupantu iegribas! Šie izlēcieni rada sašutumu līdz sirds dziļumiem, ko latviešu tauta nepiedos.

Agrāk es domāju, ka Saeimas plenārsēdes zālē notiek nopietns darbs. Bet 9.maijā piepeši sapratu, kur savu radošo ierosmi ir guvuši raidījuma "Savādi gan" veidotāji. Sēžot un klausoties deputātos, jutos kā minētā raidījuma filmēšanas laukumā. Ar patiesu rūgtumu noraudzījos deputātu apstulbotajās sejās, kad tie diskutēja un lēma par grozījumiem vēlēšanu likumā, kas paredz, ka deputātu kandidātiem vairs nav jāzina latviešu valodu, lai viņi iegūtu iespēju lemt par latviešu tautai un valstij svarīgajiem jautājumiem.

Daži skatījās avīžu bildītes, daži savā starpā zirgojās, vēl citi klumburēja apkārt. Nevarēja īsti labi redzēt, vai kāds zem galda gadījumā nespēlē paslēpes. Patiesi, kā bērnudārzā! Dažbrīd likās, ka sāks lidot papīra lidmašīnītes un kāds no trubiņas izspļaus mitru papīra lodīti pretinieku frakcijas biedra virzienā. Nudien, Saeimā ievēlētās sprukstienes labāk iederētos bērnistabā, spēlējoties ar lellēm, nevis Latvijas Republikas Saeimā, lemjot atbildīgus jautājumus. Sprukstienēm ir jādara tas, uz ko tās ir spējīgas – pīt bizītes savām lellēm un gatavot tām ēst. Ki-Kī ļoti piestāvētu ar savu bērnišķīgo īkšķīti, kuru viņa paceļ uz augšu gadījumā, ja balsojums ir par kaut ko nekrietnu, un uz leju, ja tas ir par kaut ko noderīgu, izpildīt apgādā "Vieda" iznākušās grāmatas "Muļķa pieredze" 74. lpp. publicēto supervingrinājumu mūlāpiem. Savukārt Saeimas sprukstiem jāiesaka atgriezties pie spēļu klucīšiem un mašīnītēm. Es domāju, ka visiem deputātiem ir ļoti paveicies, jo spēļmantiņu izvēle pašreiz ir nedzirdēti liela. Noskatoties Saeimas plenārsēdes, ikviens var pārliecināties par baumu patiesumu, ka zem Latvijas Saeimas ēkām plūstot "muļķu ādere", kura iedarbojas sevišķi spēcīgi uz tiem, kuriem ir attiecīgais "muļķības magnēts". Jo ilgāk sēž uz "muļķu āderes", jo stulbāks paliek. Bēdīgi, bet gudrību vairs neparādīja neviens deputāts.

Tātad gudrību neparādīja neviens, bet agresivitāti daudzi. Par ko tad deputāti tik ļoti bija satraukušies, kad ieradāmies aizsardžu formas tērpos? Atbilde nav tālu jāmeklē – viņi jutās latviešu tautai, kuru taisās piesmiet, kā uz delnas. Viņi juta, ka tauta dusmosies, kad atklāsies viņu muļķība. Tādēļ 10. maijā laikraksta DDD žurnālistēm, pamatojoties uz 11 nezināmu deputātu iesniegto sūdzību, tika atņemtas preses akreditācijas darbam Saeimas ēkās. Sprukstu un sprukstieņu stabulītē iepūta arī Saeimas kancelejas vadītājs Māris Steins un preses dienesta vadītāja Inese Auniņa. Es brīnos par šo niecīgo cilvēciņu dusmām pret savas tautas aizsardzēm. Nudien, Steins un Auniņa stipri pāršāva pār strīpu! Tikai vienā lietā Auniņai bija īsta taisnība, proti, viņa piekodināja, ka Saeimā akreditētajiem žurnālistiem ir jāatspoguļo Saeimas darbs. Minētais norādījums kalpoja par ierosmi šim rakstam.

Deputātu bailes, kuras viņi aizsedza ar agresivitāti, liecināja par netīru darbu atmaskošanos. Fui, kauns, tautas kalpi! Jūs un jūsu māja smirdat pēc muļķīgas, zemiskas nodevības.

Kangaru-pederastu režīms ļodzās, jo latviešu tauta mostas un kļūst arvien gudrāka un drosmīgāka. Lai bijušais "oberis" Leiškalns draud, lai Labanovskis brēc, lai pārējie viņam piebalso, lai Grīgs vervē sabiedrotos pret Latvijas Nacionālo fronti, – viņu negods šādi tikai pieaug. Par sastrādātajiem nedarbiem sprukstiņi dabūs kārtīgu pērienu no tautas! Bet ja starp deputātiem ir kāds patiesi drosmīgs un godīgs cilvēks, tad lai viņš neklusē! Šis ir pēdējais brīdis parādīt savu nacionālo stāju, lai aizstāvētu latviešu tautu, cīnoties par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Gudrais deputāt, izsaki publisku, neliekuļotu atbalstu un darbos pierādi uzticību latviešu tautu pārstāvošajai organizācijai Latvijas Nacionālajai frontei un latviešu tautas pašaizsardzības organizācijai jeb Latvijas aizsargiem un aizsardzēm! Mēs tevi cienīsim un atbalstīsim! Cilvēka cieņu rada cēlu ideālu īstenošana, nevis izkalpošanās krāpniekiem.

Līga Muzikante

"DDD"
Nr.2
2002.gada 16.maijs