Saruna ar Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes locekli un Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības “Piena ceļš” valdes priekšsēdētāju Ilzi Aizsilnieci

Kooperācija – nākotnes attīstības pamats

DDD: Kooperācija ir pasaules nākotnes attīstības modelis. Ir pat teikts, ka jebkura apvienība var pastāvēt tikai uz kooperācijas pamatiem. Arī Latvijā sāk parādīties pozitīvi kooperācijas piemēri. Kas ir kooperācija, kā tā izpaužas?

Ilze Aizsilniece: Kooperācija ir īpaša uzņēmējdarbības forma, īpaša savstarpējās sadarbības forma. Kooperatīvās sabiedrības nevis gūst labumu no lauksaimniekiem, bet dod tiem attīstības iespējas. Tas ir veids, kā mazajiem lauksaimniekiem izdzīvot vietējā un eksporta tirgū un lielajiem paplašināt savu darbību.

Tikko Latvijas delegācijā, kurā bija pārstāvji no visiem Latvijas kooperatīviem, pabiju Somijā. Tas bija vērtīgs pieredzes apmaiņas brauciens. Ja mēs paskatāmies uz mūsu kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem, tad liekas, ka viņiem ar to kooperāciju ir vēl sliktāk nekā mums Latvijā, bet, ja salīdzinām sevi ar Somiju, tad, šķiet, esam paša ceļa sākumā. Tas, kas izdarīts Somijā kooperācijas ziņā, ir ļoti pārsteidzoši. Tur apmēram 84 procenti visu pieaugušo cilvēku ir dažādu kooperatīvu biedri.

Somijā mēs dzīvojām kooperatīva viesnīcā, iepirkāmies kooperatīva veikalos, viesojāmies kooperatīva bankā utt. Tur kooperācija ir augsti attīstīta. Tāpēc ir ļoti skumji, ka pie mums Latvijā 50 okupācijas gadu laikā, kas būtībā bija izslēgti no Latvijas vēstures, īstā kooperācija vispār neattīstījās. Savukārt Latvijas brīvvalsts laikā kooperācija strauji un labi attīstījās. Citos vēsturiskos apstākļos mēs būtu viena no plaukstošākajām Eiropas valstīm. Mums tam bija visi priekšnosacījumi. Ja vien šo attīstību nebūtu pārtraukusi padomju okupācija… Un arī tās ir okupācijas sekas, ar ko mūsu valstij šobrīd būtu jāstrādā.

DDD: Kāpēc nolēmāt veidot un attīstīt tieši kooperāciju?

I.A.: Kā jau teicu, es to redzu kā vislabāko attīstības modeli, turklāt uz to mudina arī ekonomiskie apstākļi. 2003.gadā mēs, vairākas vidēji lielas piena saimniecības, sanācām kopā un apspriedāmies. Secinājām, ka, lai izdzīvotu un attīstītos, mums ir nepieciešama vismaz pussantīmu lielāka samaksa par litru piena. Pārstrādes uzņēmumi nebija gatavi mums nākt pretī. Mēs jau ilgstoši bijām bezpalīdzīgi pakļauti viņu cenu diktātam.

Nolēmām riskēt un, 17 saimniecībām kooperējoties, apvienojām lielāku daudzumu kvalitatīva piena. Rezultātā, kad šādi nostājāmies pretī piena pārstrādātāju uzspiestajam monopolam, mēs panācām piena iepirkuma cenas paaugstinājumu. Vienlaikus sākām arī izvest pienu uz Lietuvu. Mūsu kooperatīvs bija pirmais, kas šādi izveda pienu no Latvijas. Galu galā panācām, ka visā Latvijā izmainījās gan piena cena, gan visa situācija piena jomā kopumā.

Atšķirībā no pārstrādes uzņēmumiem kooperatīvu darbībā nepastāv risks, ka attīstībā ieguldītie līdzekļi nonāk ārvalstnieku rokās īpašnieku maiņas rezultātā. Kooperatīvu neviens miljonārs vai firma nevar nopirkt. Kooperatīvu nopirkt var vien tad, ja šādu lēmumu pieņem biedru kopsapulce, kurā piedalās visi biedri, ar vairākuma balsu pārsvaru. Droši vien tāpēc, piemēram, Somijas valdībai nav problēmu ar korupciju un citām negatīvām izpausmēm, kas ir Latvijā.

Latvijā valstiski kooperatīvu vietā veicina SIA un citu uzņēmējdarbības formu dibināšanu, kas pārsvarā pieder atsevišķiem cilvēkiem.

Okupācija visu sagrāva

Ilze Aizsilniece: Kooperatīva dibināšanai pamudinājumu deva arī mana vīra vectēva – profesora Aizsilnieka trīsdesmitajos gados sastādītās un trimdā izdotā Latvijas ekonomikas vēstures grāmatas. Viņš savu doktora disertāciju rakstīja tieši par kooperāciju Latvijā. Visas viņa grāmatas okupētajā Latvijā ļoti ilgus gadus bija aizliegtas.

DDD: Kāpēc bija aizliegtas?

I.A.: Dēļ satura un grāmatu ievadvārdiem, kurus profesors aizsāka ar frāzi, ka padomju vara vienā dienā sagrāva visu Latvijas ekonomiku. Šīs grāmatas ir ļoti interesanti lasīt arī tagad. Mums nav jāizgudro ritenis no jauna – Latvijā savstarpēja kooperācija jau ir bijusi, turklāt ļoti attīstītā līmenī.

Kooperāciju es redzu kā ļoti plašu sadarbības formu, un tā darbojas dažādos attīstības līmeņos praktiski visās Eiropas valstīs. Pieminētajā Somijā šī sabiedrības sistēma ir vistālāk attīstījusies un iedzīvināta visās jomās. Augsti attīstīta kooperācija ir arī Zviedrijā, Dānijā, Vācijā, Polijā un citur.

DDD: Kā īsti izpaužas kooperācija?

I.A.: Pēdējos 20 gados latviešiem attīstījās tendence, ka vienalga, vai viņam ir 20, vai 100 hektāri zemes, viņi grib katrs savu kombainu, jaunu un lielu traktoru un vēl kaut ko. Taču tas ir neefektīvi. Daudz lietderīgāk, ja šīs iekārtas un traktorus nepērk katra saimniecība, bet kopīgi tos nodarbina uz pilnu slodzi kooperatīvā. Daudz labāk, ja kooperatīvs nopērk presi, kombainu, graudu mašīnu vai jebkuru citu nepieciešamu tehniku un to nodarbina visi kooperatīva biedri. Lai to izdarītu, kooperatīvos nav jābūt tūkstošiem biedru. Šobrīd mūsu kooperatīvā “Piena ceļš” ir aptuveni 100 saimniecību, kas realizē pienu. Kaut arī neesam sevišķi lieli, kopā esam vērā ņemams spēks.

Kooperatīvs veic arī dažādus apmācības kursus saviem zemniekiem, organizē pieredzes apmaiņas braucienus utt. Esam iemācījušies saražot ļoti labu un kvalitatīvu pienu, ko nav problēmas eksportēt.

Pirms gada iegādājāmies nelielu pārstrādes uzņēmumu – Jaunpils pienotavu, kas mums ir kā mācību klase, kur pārstrādājam tikai daļu sava piena, taču tas mums dod iespēju saprast, kas vispār notiek Latvijas piena tirgū. Šajā pienotavā pusi naudas ieguldīja kooperatīva biedri, bet summas otrai pusei visi kopā paņēmām kredītu. Teikšu godīgi, daudzām saimniecībām to naudiņu bija grūti samest, jo pašiem ir lieli kredīti, tomēr visi kopā arī saprotam, ka tas ir veids, kā mums visiem izdzīvot un attīstīties. Rezultātā visi esam ieguvēji, tas ir mūsu kopējais uzņēmums. Un galvenais, ka kooperatīva biedri var justies droši, viņiem nav jāpakļaujas neviena īpašnieka vai miljonāra noteiktajam diktātam.

Kooperatīvā valda vienlīdzība. Katrs īpašnieks, katra saimniecība ir viena balss neatkarīgi no tā, vai saimniecībā ir 16 vai 630 govis. Kā jau visur citur, arī kooperatīvā svarīgākais, lai būtu stingrs kodols, kas domā vienā virzienā.

Skandināvi pārpērk Latviju

DDD: Vai kooperāciju redzat arī kā attīstības modeli citās sfērās?

Ilze Aizsilniece: Jā – šis sadarbības modelis darbojas praktiski visās sfērās. Tāpēc mums ar steigu jāmācās kooperāciju. Pēc Somijas brauciena man ir daudz pārdomu. Es redzēju, cik tālu viņi ir aizgājuši savā kooperācijas attīstībā. Viņiem kooperatīvos ir uzkrāts liels kapitāls un rezultātā ir visas iespējas nākt un pārņemt arī Latvijas tirgu. Viņi pat neslēpj, ka to mērķis ir Baltijas valstis…

DDD: Kā to saprast?

I.A.: Somi jau Igaunijā ir pārpirkuši vairākus piena uzņēmumus. Ārvalstniekiem ir arī ļoti izdevīgi iepirkt šeit zemes, un diemžēl mēs šādā veidā nevaram viņiem nostāvēt pretī. Latvija nokavēja brīdi, kad pēc neatkarības atgūšanas vajadzēja uzreiz valstiskā līmenī popularizēt, veicināt un atbalstīt kooperāciju, kooperatīvo sistēmu. Tas būtu būtiski stiprinājis Latvijas tautsaimniecību, un mums šodien būtu daudz mazāk problēmu.

DDD: Kāpēc nenotika kooperatīvu atbalstīšana valstiskā līmenī?

I.A.: Grūti pateikt, vai tas tika apzināti bremzēts, taču tādu iespēju pieļauju. Taču man liekas vairāk nekā dīvaini – ja visapkārt, vecajā Eiropā, šīs idejas un domas bija ļoti populāras, bet mūsējiem tās nelikās perspektīvas un pieņemamas. Šī nu reiz bija tā lieta, ko vajadzēja mācīties no skandināviem. Kāpēc tā nenotika, varam tikai minēt. Tā vien liekas, ka apzināti tika veidotas citas uzņēmējdarbības formas, kas interesē tikai privātus uzņēmējus nevis kalpo kopējās tautas vai valsts attīstības interesēm.

Arī tagad mūsu valdība, neskatoties uz visu nabadzību, tikai prāto, kā uzlikt vēl lielākus nodokļus. Turpretī Somijā valdība kooperatīviem atstāj neskartu peļņas daļu, no kuras tie saviem biedriem ik mēnesi izmaksā noteiktas summas. Tur kooperatīvs jau ir kā ikmēneša atbalsts tā biedriem. Un visa sabiedrība ir tendēta uz kooperāciju. Viņiem ir kooperatīvie veikalu, benzīntanku un citu uzņēmumu grupu tīkli. Tas dod iespēju uzņēmējiem normāli strādāt un attīstīties nevis bezjēdzīgi vieniem pašiem cīnīties ar nesamērīgiem kredītiem un birokrātu pārspīlētām prasībām, kā tas ir Latvijā. Tur sistēma ir tā sakārtota, ka ieguvēji ir visa sabiedrība.

Kāpēc valsts neattīsta kooperatīvus?

DDD: Kāda vispār ir valsts attieksme pret kooperatīviem, vai Latvijā tie tiek oficiāli atbalstīti un radīti labvēlīgi apstākļi?

Ilze Aizsilniece: Mēs ilgstoši cīnījāmies par kooperatīviem labvēlīgākiem likumiem, taču Ministru Kabinetā nobalsoja pret tiem. Man ir grūti to saprast. Latvijas valsts rada kooperatīviem ļoti grūtus apstākļus, kaut gan jābūt otrādi.

Protams, nevaram teikt, ka nav nekāda atbalsta, Zemkopības ministrija brīžiem ir bijusi pretimnākoša, esam saņēmuši Eiropas naudas. Šobrīd ļoti ceru uz Ekonomikas ministriju, kur meklējam atbalstu priekšlikumam kooperatīvus pielīdzināt komercsabiedrībām, jo tas mums dotu vairāk iespēju un tiesību. Pagaidām nesakārtoto likumu dēļ kooperatīviem ir ļoti daudz apgrūtinājumu. Cīnāmies, lai tos mazinātu un novērstu.

Visas ministrijas un valdība ļoti daudz runā par kooperāciju, taču faktiski atbalsta tam nav nekāda.

DDD: Šajos grūtajos laikos valsts varētu pieņemt lēmumu atbalstīt piena kooperatīvus un atpirkt, piemēram, Piena kombinātu, ļaujot bez maksas vai par simbolisku samaksu to izmantot kooperatīviem. Tas būtu labs atbalsts?

I.A.: Tā noteikti būtu ļoti laba iespēja.

Zemnieku pacietības vadzis ir pilns

DDD: Kapitālistiskajā iekārtā galvenais mērķis ir peļņa. Kāds mērķis ir kooperatīvajai iekārtai?

Ilze Aizsilniece: Kooperatīva pamatbūtība ir lietderīga sadarbība un kopēja attīstība, lai gūtu labumu saviem biedriem.

Kā piemēru minēšu mūsu pieredzi. Kad nodibinājām savu kooperatīvu, bijām vien 17 saimniecības, kas sāka pašas vākt savu pienu, – taisnību sakot, pilnīgi neprāši ar mani priekšgalā. Ar laiku konstatējām, ka palīgsaimniecībās ir problēmas ar realizējamiem gaļas lopiem, tad sākām darboties arī ar tiem. Pēc tam nodarbojāmies arī saistībā ar dažādām nepieciešamām lopbarībām un barības piedevām, ko kooperatīva biedri var saražot un iegādāties par ievērojami zemāku cenu nekā pārējie. Un tā ikdienā viena pie otras salikās vairākas sfēras, jo paši spriedām un lēmām, ko mums kopīgi vajag, lai strādātu sekmīgāk un spētu vēl attīstīties.

Katra kooperatīva uzdevums ir kalpot tā biedru labumam, attīstībai. Rezultātā ieguvēji ir parastā tauta, nevis kādi miljonāri vai svešzemju bagātnieki.

DDD: Pēdējos gados ir bijušas dažādas zemnieku un piensaimnieku protesta akcijas. Vai tās ir nesušas rezultatīvu labumu?

I.A.: Mēs dalījām Doma laukumā pienu un braucām arī ar traktoriem uz Rīgu. Zemnieka vadzis ir pilns. Šo akciju iespaidā jūtams, ka pamazām tiek mīkstināti likumi, kaut gan tas ir tikai pats iesākums. Latvijā nepieciešams vēl ļoti daudz pārmaiņu. Būtībā ražošana lauksaimniecībā un piensaimniecībā ir ārkārtīgi sarežģīta tikai tāpēc, ka eksistē ļoti daudz ierobežojumu. Pirms gada skaitījām, ka piensaimniekam ir jāievēro 48 reglamentējoši noteikumi un likumi.

DDD: Kā tas ir citviet pasaulē?

I.A.: “Vecajā” Eiropā likumi ir zemniekam pretimnākošāki. Piemēram, Polijā zemnieks, ja paļaujas, ka vecumdienās viņu uzturēs bērni, var nemaksāt sociālo nodokli utt. Vispār citviet valdības pret saviem zemniekiem ir ļoti atsaucīgas ar nodokļu atvieglojumiem un dažādām atbalsta programmām. Tur, kur jāmaksā PVN, tas tiek maksāts reizi ceturksnī vai pusgadā, nevis tā kā pie mums – katru mēnesi, un, ja vien esi nokavējis kaut vienu dienu, tad uzreiz tiek aprēķināta sodanauda…

Kas aizsargās latviešu zemniekus?

DDD: Vai piekrītat, ka Latvijā mērķtiecīgi tiek gremdēta lauksaimniecība un notiek importa preču lobijs?

Ilze Aizsilniece: Jā, strādājot mūsu Jaunpils pienotavā, praksē redzu, ka tik neaizsargāts tirgus, kāds ir Latvijā, nav nekur citur. Valdībai primāri būtu jādomā, kā aizsargāt iekšējo tirgu, taču nekas par to neliecina. Piemēram, mums būtu neiespējami eksportēt savu sieru uz Dāniju, jo tur iekšējais tirgus ir tik aizsargāts, ka kādam no ārpuses ielauzties ir praktiski neiespējami. Un tā ir šī pati Eiropas Savienība! Tad kāpēc Dānija drīkst aizsargāt savu iekšējo tirgu, bet Latvija nedrīkst?! Mums būtu ļoti grūti savu produkciju ievest citā valsti, ja viņi paši to ražo. Lūk, šis ir gluži vienkārši valsts attieksmes jautājums.

DDD: Vai Latvija vispār aizsargā kādu no sava iekšējā tirgus jomām? Kaut vienu?

I.A.: Vismaz es neko tādu neesmu dzirdējusi. Drīzāk pretēji. Caur ārzemju bankām masveidā tiek izpirkta Latvijas zeme, kas manai nozarei – lauksaimniecībai – ir pamatu pamata atņemšana.

DDD: Tas ir pamatu pamats visām nozarēm un jomām – tas ir tautas piederības fundaments. Latvietim zeme ir svēta, par to taču tika asinis lietas!

I.A.: Jā, tā tas ir.

Viss ir okupācijas sekas…

DDD: Kā okupācija ir ietekmējusi Latvijas lauksaimniecību?

Ilze Aizsilniece: Okupācijas ietekme un tās sekas uz lauksaimniecību ir uzskatāmi redzamas, ja salīdzinām ar mūsdienām, kādi 30-tajos gados bija, piemēram, sviesta, cūkgaļas un citu eksporta produktu realizācijas apjomi un iekšējā tirgus rādītāji. Visās jomās valdīja uzplaukums. Daudz kur mēs bijām pirmajās vietās Eiropā. Taču tagad gandrīz visur esam pēdējie...

Pašreizējā valdība nav darījusi neko, lai kaut kādā veidā veicinātu Latvijas atveseļošanos. Lauksaimniecībai Latvijā šobrīd vēl ir piemērota zeme, laika apstākļi un viss pārējais, lai mēs strādātu… Taču darbs kļūst arvien grūtāks, un laukos paliek arvien mazāk cilvēku. Valdības politika īpaši pēdējā laikā rada šķēršļus, kuru rezultātā aizbrauc prom ļoti daudz cilvēku. Man ir trīs bērni, viņi ir izteikti patrioti. Lai arī tiem ir izteikti ļoti izdevīgi piedāvājumi strādāt ārzemēs labi apmaksātus darbus, bērni ir atteikušies. Par to es tikai priecājos!

Protams, ļoti grūti palikt Latvijā un cīnīties ar to, kas šeit notiek. Valdības kopējā attieksme un darbība stimulē to, lai lauki paliek arvien tukšāki. Diemžēl tas notiek jau daudzus gadus. Kad bija tā saucamie “treknie gadi”, tad vajadzēja darīt visu iespējamo, lai laukos veicinātu uzņēmējdarbību.

Arī jaunā kārtība, kad piespiedu kārtā tikuši apvienoti pagasti, nekādu progresu vai izaugsmi nedos. Gluži pretēji. Ar šo reformu pakļaujam savu tautu riskam, jo nākotnē mums nebūs vairs normāli izglītotu bērnu, cilvēku. Daudzviet laukos tagad tam mazajam bērnam ir jāceļas no rīta pirms sešiem, lai paspētu uz skolu. Viņš taču nav spējīgs vairs normāli mācīties, uztvert apgūstamo vielu. Viņš, nabadziņš, cīnās ar miegu un nereti aizmieg stundu laikā, jo ir pārguris. Bet tas jau tur, augšā, nevienu neinteresē…

Par nākotnes izredzēm

DDD: Vai redzat kādu izeju no situācijas, perspektīvu? Pagaidām izskatās, ka stiegam arvien dziļāk bedrē.

Ilze Aizsilniece: Man ir grūti atbildēt… nezinu, taču es tomēr ceru uz to labāko. Citādi nedrīkst!

Mēs savā kooperatīvā strādājam ar apziņu, ka darām maksimālo, ko vien spējam. Vienkārši strādājam nevis žēlojamies. Visi kopā darbojamies pēc labākās sirdsapziņas.

Valdībai ir jāsaprot, ka cilvēku pacietības vadzis var lūzt, un tie nebūs tikai lauksaimnieki, piena un graudu ražotāji, kas sacelsies. Tās jau būs daudzas nozares kopumā.

DDD: Latvieši savā zemē ir apmēram puse no kopējā iedzīvotāju skaita, lielākajās pilsētās esam mazākumā, nemaz nerunājot par to, ka peļņā uz Īriju un Angliju aizbrauc pārsvarā tieši latvieši, kā rezultātā ar katru dienu paši savā zemē paliekam par arvien izteiktāku minoritāti.

I.A.: Tās ir ne tikai okupācijas sekas, bet arī neatkarības gadu valdību politikas sekas.

DDD: Suverēnā vara Latvijā pieder tautai. Vai jūtat, ka latviešu tauta, pamatnācija savā zemē tiek no valdības puses atbalstīta?

I.A.: Netiek atbalstīta! Vēl vairāk, pēdējos 20 gados ne tikai nenovērsa okupācijas sekas, bet arī paralēli neveicināja latviešu demogrāfiskās situācijas uzlabošanos. Rezultātā kā tauta “attīstāmies” ar mīnusa zīmi. Vienīgās izmaiņas šajos jautājumos var panākt tikai ar likumu maiņu.

Jānovērš okupācijas sekas!

DDD: Vai to starpā būtu arī Dekolonizācijas likums – normas, kas noteiktu okupācijas laikā iebraukušo okupantu un viņu pēcteču repatriāciju uz savu etnisko dzimteni?

Ilze Aizsilniece: Šajā visā procesā ir viens smags jautājums, un tās ir jauktās ģimenes…

DDD: Juktās ģimenes ir īpašs gadījums. Ģimeni ar varu neviens negrasās šķirt. Tām pašām jāizvēlas un dzīvē jāpierāda, pie kuras no nācijām grib piederēt, un mērķtiecīgi jāiekļaujas pašu izvēlētajā tautā, jāpieņem tās likumi un kārtība.

I.A.: Ā, nu tādā gadījumā esmu par šādu dekolonizācijas likuma iedzīvināšanu, kas novērstu okupācijas sekas. Un vēl – jāregulē likums, lai kategoriski nedrīkstētu pārdot Latvijas zemi ārzemniekiem. Jārada stingra iekšējā aizsardzība. Nedrīkst ļaut nepilsoņiem iegādāties mūsu zemi! Arī manā pagastā norvēģis ir nopircis cūku kūti un tai visriņķī pērk zemi. Viņam līdzekļu ir stipri vairāk nekā latviešu zemniekiem, kas neko līdzīgu nevar atļauties.

Grūti iegūt datus, cik daudz Latvijas zemes jau pārdots nepilsoņiem un ārzemniekiem, jo šie fakti bieži slēpjas aiz dažādiem SIA un citām institūcijām. Domāju, skaitļi nav iepriecinoši. Iespējams, esam pazaudējuši jau ļoti lielu daļu savas zemes – ja ne lielāko.

Ja paraugāmies uz Eiropas piešķirtajiem lauksaimniecības atbalstiem Latvijā, tad redzam, ka lielākie atbalsta saņēmēji noteikti nav latvieši. Tas ir ļoti, ļoti slikti, jo šādi esam pārdevuši paši savu zemi. Diemžēl arī jaunā ideja par nekustamā īpašuma nodokli situāciju neuzlabos. Pieļauju, ka būs pietiekami daudz latviešu, pensionāru, mazturīgo, kas nespēs šo nodokli nomaksāt, kā rezultātā zemi pārdos – pārdos tam, kurš maksā vairāk. Zinām, ka vairāk spējīgi maksāt tieši ārzemnieki…

DDD: Kāda, jūsuprāt, ir lauksaimniecības nākotne?

I.A.: Nākotni es patiešām, tāpat kā jūs, redzu tikai kooperācijā un kooperatīvajā iekārtā. Cilvēkiem jāmācās kooperēties. Nepieciešams apvienoties, sadarboties, un kooperācija ir tam piemērotākā forma.

Lai arī pašreizējā ekonomiskajā situācijā kooperatīvu veidošanās ir nobremzējusies, Latvijā tā tomēr pamazām attīstās. Veidojas jauni kooperatīvi, un šī ir mūsu nākotnes perspektīva.

Intervēja Ilze Liepa