Saruna ar LNF priekšsēdētāju un apgāda “Vieda” direktoru Aivaru Gardu

DDD: Šā gada 9.oktobrī Nikolajam Rēriham ir 135.dzimšanas diena. Jūs esat vienīgais grāmatizdevējs Latvijā, kurš par savu uzdevumu izvēlējies izdot tieši Rērihu ģimenes garīgo un literāro mantojumu. Kas jūs uz to pamudināja?

Aivars Garda: Pirmkārt, mīlestība uz Dzīvās Ētikas Mācību, kuru pierakstīja Nikolaja Rēriha dzīvesbiedre Helēna Rēriha. Otrkārt, protams, mīlestība pret Nikolaja Rēriha un Svjatoslava Rēriha mākslu. Viņi, manuprāt, patiešām ir visizcilākie mākslinieki, kādi vien var būt. Jau Nikolaja Rēriha dzīves laikā tika mēģināts viņa mākslu noniecināt un izcelt abstraktās mākslas, jeb kā es viņus saucu – ķiņķēziņu māksliniekus. Nikolajs Rērihs ir patiesa vērtība. Viņš ir vispasaules mēroga mākslinieks un dižgars. Man ir žēl, ka ļoti daudzi mūsu tautieši pret Nikolaju Rērihu un pat pret viņa vārda pieminēšanu izturas kā pret kaut ko aizdomīgu.

Tā kā Krievija ir PSRS mantiniece (savukārt PSRS mūs okupēja) un joprojām nav aizvākusi savus kolonistus no Latvijas, veidojas arī nepareiza attieksme pret Nikolaju Rērihu. Taču tieši Rērihs, visa Rērihu ģimene un Dzīvās Ētikas Mācība teikusi ļoti daudz laba par Latviju un skaitliski mazām tautām un to tiesībām. Pamatojoties uz to, esam droši, ka darām pareizi, un Rērihs mūs par šo darbību nenosodītu – gluži otrādi. Ja cīnāmies par Taisnīguma atjaunošanu, tad tā ir svēta cīņa, un neviens to nevar apšaubīt. Mēs metam izaicinājuma cimdu visiem – lai tas, kurš ir spējīgs pierādīt pretējo, to arī izdara. Taču neviens šo gadu laikā nav uzdrošinājies pacelt mūsu cimdu. Tas vien liecina, ka mūsu darbība ir pareiza.

Šajā laikraksta numurā publicējam Nikolaja Rēriha rakstu “Latvija” no grāmatas “Iededziet sirdis”. Vēlos vērst uzmanību tieši uz viņa vārdiem raksta nobeigumā: “Tautas valoda, kurā saglabājies tik daudzu sanskrita vārdu sakņu, jau ar vienu šo laimīgo atgādinājumu veda ļaudis uz nozīmīgu jēdzienu plašu izpratni. Šāds lielisks mantojums nevar palikt bez sekām. Tajā meklējami arī latviešu poēzijas, dziesmu, tērpu, folkloras bagātības cēloņi. Tauta, kurai pieder tādi neatņemami dārgumi, kura zina savu pagātni, mundri strādās arī nākotnes labā...”

Lūk, Nikolajs Rērihs nekad nav bijis lielkrievu šovinists. Viņš vienmēr ir izpratis mazo tautu problēmas. Viņš un viņa ģimene ir ne tikai krievu nācijas, bet arī visas cilvēces sirdsapziņa. Ja Krievijā valsts vadībā un sabiedriskajā domā valdītu tādi uzskati, kādi bija Nikolajam Rēriham un viņa ģimenei, tad Krievija sen jau būtu izvedusi no Latvijas savus kolonistus un nerunātu ar mums no spēka pozīcijām.

DDD: Ņemot vērā jūsu teikto par Nikolaja Rēriha attieksmi pret skaitliski mazajām tautām, vai šodienas Krievija viņu pieņemtu?

A.G.: Tieši tāpēc, ka Nikolajs Rērihs ir krievu nācijas sirdsapziņa, tieši tāpēc, ka krievu nācija vēl nav pamodusies, Rērihs Krievijā netiek pieņemts ar to godu, kā vajadzētu. Taču drīz krievu tautas kolektīvā dvēsele, ko Dzīvās Ētikas Mācībā dēvē par Ivanu Simttūkstošo, modīsies. Tad Krievija mainīsies līdz nepazīšanai.

DDD: Nikolajs Rērihs pasaulē pazīstams ne tikai kā mākslinieks, bet arī kā “Miera Pakta”, kura pamatā ir ideja “Miers caur Kultūru”, radītājs. Kā šodien saprast šī Pakta pamatideju?

A.G.: Pirmkārt, gluži tāpat kā sākotnēji – kā nepieciešamību saglabāt mākslas vērtības gan miera, gan kara apstākļos. Šis Pakts pievērsa uzmanību mākslas vērtībām, apliecinot to īpašo nozīmi. Īstas mākslas vērtības ir tik īpašs sasniegums cilvēces evolūcijā, ka tās jāsargā neatkarīgi no tā, vai ir miers vai karš.

Taču jēdzienā “Kultūra” Nikolajs Rērihs, protams, ieliek daudz dziļāku jēgu, skaidrojot to kā Gara Kultu pār Matēriju. Dzīvā Ētika uzskata, ka visa Kosmosa pamatā ir Vienots Elements – Gars-Matērija, kur Gars ir retināta Matērija, bet Matērija – sablīvēts Gars. Matērijas retināšana jeb tās izsmalcināšana ir Kultūra. Citiem vārdiem sakot, Kultūra ir kvalitātes uzlabošana visās dzīves jomās, bet, galvenais, cilvēkā pašā. Kultūra nozīmē apziņas paplašināšanu, savu cildeno īpašību, tas ir, taisnīguma izjūtas, vīrišķības, modrības, cēlsirdības, augstsirdības un varonības attīstīšanu. Šīs īpašības jāizkopj sevī un arī visā sabiedrībā. Cilvēks, kļūstot labāks, attīrot sevi, vienlaikus attīra arī sabiedrību. Ļoti svarīga ir Taisnīguma atjaunošana. Pats Radītājs piedzimst kā vislielākais Taisnīguma Atjaunotājs: kā Kristus, Buda, Konfūcijs, Muhameds, Zālamans, Mozus. Taču arī mums, vienkāršiem cilvēkiem, latviešiem, ir obligāti jācīnās par Taisnīguma atjaunošanu. Latviešiem tā jāsaprot kā deokupācijas un dekolonizācijas īstenošana.

DDD: Vai tas nozīmē, ka par Kultūras cilvēku var kļūt gan sētnieks, gan zemnieks, gan rūpnīcas darbinieks? Vairums uzskata, ka tikai mākslinieki, dzejnieki, rakstnieki un mūziķi ir Kultūras cilvēki.

A.G.: Jūs pareizi jautājat. Sētnieks, zemnieks, jebkuras profesijas pārstāvis, ja viņš sevi pilnveido garīgi un attīsta sevī īpašības, kuras iepriekš minēju, cīnās par Taisnīguma atjaunošanu, ir Kultūras cilvēks. Tie, kas nodarbojas ar mākslām, ir vienkārši mākslas darbinieki – tikai katrs savā jomā. Diemžēl reti kurš mākslas darbinieks ir Kultūras cilvēks. Ir tādi “mākslinieki”, kurus par Kultūras cilvēkiem nekādi nevar nosaukt. Glezniecībā tas izpaužas kā ķiņķēziņu mālēšana – abstraktā māksla. Tā sauktie mākslinieki jūsmo par saviem ķiņķēziņiem. Arī kritiķi to uzskata par mākslu. Degradējusies gan pati māksla, gan mākslas kritika. Tas ir ļoti kaitīgi, jo cilvēkiem tiek iestāstīts, ka nemāksla ir māksla. Tas ir tāpat, kā iestāsta cilvēkiem, ka homoseksualitāte ir normāla parādība.

DDD: Latvijā un Rīgā ir unikāla iespēja Valsts Mākslas muzejā pastāvīgi apskatīt Nikolaja Rēriha gleznas. Vai tas, jūsuprāt, ir nejauši? Vai tam ir kāda dziļāka nozīme, varbūt kāda īpaša zīme?

A.G.: Jā, tas ir jāuzskata par īpašu Zīmi. Pirmkārt, Latvijas Rēriha biedrībā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pirmo reizi tika izdota Dzīvās Ētikas Mācība krievu valodā. Gleznas, kuras redzamas Mākslas muzejā, saglabājušās, pateicoties Rēriha biedrības biedru varonībai. Šīs gleznas tika sūtītas pārdošanai, lai iegūtu līdzekļus grāmatu izdošanai un citu biedrības lietu kārtošanai. Taču Rēriha biedrības biedri bija tik pašaizliedzīgi, ka nevienu gleznu nepārdeva. Viņi saglabāja Rēriha gleznas, ziedojot savus personiskos līdzekļus. Paldies viņiem! Helēna Rēriha savās vēstulēs rakstīja, ka sūtītas tika sirdij vismīļākās gleznas. Šajās dienās, 5.oktobrī, apritēja 54 gadi, kopš viņa pabeidza šīs zemes Lielo Kalpojumu.

Deviņdesmito gadu sākumā apgāds “Vieda” izdeva Rēriha darbus krieviski. Tagad gandrīz visi ir izdoti arī latviešu valodā. Arī Dzīvās Ētikas Mācība izdota latviski – esam otrā nācija visā pasaulē, kuras valodā pilnībā izdota visa Dzīvās Ētikas Mācība. Tas latviešu nācijai un valstij dara lielu godu. Pagaidām to, protams, reti kurš apzinās. Tas ir tikpat pagodinoši kā kādreiz būt pirmajiem, kuri izdeva Evaņģēliju.

Lai latvieši nebaidās no Dzīvās Ētikas, jo Tā stāv Taisnīguma atjaunošanas sardzē! Piemēram, grāmatas “Agni Jogas Skaldnes” trešā sējuma 327.§, A.J.M. (Agni Jogas Māte – red.piez.) ir šādi vārdi:

“Visām mazajām tautām jāļauj brīvi veidot savu nākotni. Koloniālajai verdzībai jādara gals. Cilvēci vajag atbrīvot no kara un asiņainām vardarbības, sagrāves un iznīcības šausmām. Vajag...” Kā zināms Agni Jogas Māte ir Helēna Rēriha.

Tātad mums jāatbrīvojas no koloniālās verdzības – no kolonistiem, kurus uzspieda PSRS un tagad turpina uzspiest Krievija. Mēs viņiem pat smagas krīzes laikā pensijas maksājam par to, ka viņi mūs apspieda un joprojām turpina apspiest.

Vēlos citēt arī Svjatoslava Rēriha vārdus, kurus viņš saka intervijā izdevumam “Literatūra un Māksla” 1984.gada 30.novembrī. Šo interviju saīsināti publicēsim nākamajā laikraksta “DDD” numurā. Tātad Svjatoslavs Rērihs saka: “Agrāk dažādi iekarotāji domāja, bet varbūt kāds vēl joprojām domā, ka mieru var sasniegt vardarbības ceļā. Bet tas nav iespējams. Apspiestie ar to nekad nesamierināsies, tāpēc mums jāmeklē tie ceļi, kas dod pamatu patiesam mieram.”

DDD: Šie citāti pierāda, ka krievu tautas dižgari iedrošina mūs, latviešus, būt drosmīgiem un nepieļaut Krievijas agresiju pret mums pašiem.

A.G.: Jā, Svjatoslavs Rērihs ļoti skaidri pasaka, ko domā mūsu iekarotāji – kolonisti. Viņi domā, ka mēs samierināsimies, un nevar saprast, kā latvieši uzdrīkstas pretoties viņu varmācībai. Taču viņiem jāsaprot, ka mēs, apspiestie latvieši, ar to nekad nesamierināsimies!

DDD: Iespējams, ka ļoti daudzi Rēriha mākslas cienītāji jums nepiekristu, domājot, ka jūs nepareizi traktējat viņa uzskatus.

A.G.: Ziniet, visi tā saucamie rērihieši, kas šeit darbojas Starptautiskā Rēriha centra Latvijas filiālē un arī Latvijas Rēriha biedrībā, manuprāt, ir ļoti vārgi un nezinoši. Man par viņiem ir kauns. Viņiem nemaz nav Taisnīguma izjūtas – viņi ir gļēvi, netaisnīgi pret savu tautu. Turklāt viņi domā, ka arī citiem jābūt tikpat gļēviem kā viņi. Nē, Rērihs nekad nav atbalstījis gļēvulību un vienmēr kā īsts gara Svētvaronis drosmīgi ir iestājies par Taisnīgumu. Krievu nācijai ir izdevīgi būt taisnīgai un augstsirdīgai pret skaitliski mazajām tautām, tikai šobrīd Krievijā pie varas esošie šovinisti to nesaprot. Ļoti daudzi krievi Krievijā, bet īpaši jau Latvijā esošie kolonisti ir saindējušies ar lielkrievu fašismu. Viņiem tas ieēdies līdz kaulam. Mums ar to nav jāsamierinās! Mums viņi – šie fašisti un fašistēni – ar likuma spēku ir jāmet ārā. Latviešiem uz to ir visas tiesības. To nosaka, pat pavēl darīt arī Satversme. Vēlos uzrunāt Latvijas juristus: “Prokurori, tiesneši, advokāti! Kur jūs esat? Kāpēc tēlojat, ka Satversme nav jāpilda?”

DDD: Šodienas rērihiešus var salīdzināt ar kristiešiem, kuri izliekas, ka seko Kristus Mācībai, bet patiesībā ne nieka nesaprot. Kristus taču izmeta augļotājus no Sava Tēva nama, bet šodienas kristieši samierinās ar netaisnīgumu.

A.G.: Tas ir ļoti labs salīdzinājums. Arī kristieši ir gļēvi. Kas tie par rērihiešiem, kuriem pat nav elementāras Dzīvās Ētikas Mācības izpratnes?! Viņi tikai lasa, bet neko nesaprot. Ar lasīšanu vien nepietiek, vajadzīga arī izpratne un izlasīto zināšanu īstenošana dzīvē. Taču izpratne rodas tikai tad, ja ir lielas gara dāvanas, proti, ja ir attīstīta jūtziņa jeb tieša gara uztvere. Ar jūtziņu apveltīts gars uzreiz uztvers un izpratīs Dzīvās Ētikas Mācībā teikto. Bet tādi rērihieši tikai lasa Mācības paragrāfus viens otram priekšā un bez lielas izpratnes spriedelē. Esmu ar tādiem agrāk ticies. Jau toreiz viņu gļēvums šķebināja dūšu. Es no viņiem norobežojos tāpat, kā viņi no manis – paldies Dievam!

Vēl gribēju pateikt, ka Nikolajs Rērihs jāuztver kā Pārbaudes Akmens, kā Augstākais kritērijs. Arī viņa Vārds ir lakmusa papīrs. Ja kāds kaut mazākā mērā pasaka kaut ko sliktu par Rērihu, tad ziniet – tas ir no tumsas. Ja kāds pasaka labu un aizstāv Rērihu, ziniet, ka tas ir no Gaismas nometnes.

Nesen savu īsto seju atklāja cilvēks, kurš izlikās par mūsu draugu, tēloja, ka lasot Dzīvo Ētiku un ir pārņemts ar šo Mācību. Tad viņš ļoti neglītā veidā izteicās par Nikolaju Rērihu. Vēlos tādus brīdināt: aizskart Rērihu nozīmē aizskart Gaismas Hierarhiju! Tas ir apvainojums Augstākajiem Kosmosa Spēkiem. Manās un manu domubiedru acīs, ar kuriem kopā veidojam avīzi, tāds cilvēks, kurš aizskar Rērihu, ir vismaz netīrs draņķis. Ar tādu cilvēku nekavējoties pārtraucam jebkādas attiecības un nekad tās neatjaunojam.

Intervēja Liene Apine