Šā gada 9. oktobrī dižgaram Nikolajam Rēriham 135. dzimšanas diena.

Ja sāktu atcerēties visus personiskās saskarsmes pavedienus ar Latviju, izrādīsies, ka to ir ļoti daudz. Atmiņā ataust pirms vairāk nekā pusgadsimta redzētie Majori, Ķemeri, Tukums – visa Rīgas jūrmala, kur mēs mēdzām braukt vasarā. Viens no pašiem spilgtākajiem iespaidiem bija dzintara lasīšana. Tā atgādināja meklējumus kurgānos, kas jau kopš pašas bērnības saistīja manu uzmanību. Iespējams, ka dzintara gabaliņu meklēšanā slēpās kaut kāds neskaidrs paredzējums par nākotnē gaidāmajiem atradumiem kurgānos. Tie kļuva par pierādījumu faktam, ka saikne starp tālu dzīvojošiem cilvēkiem pastāvēja jau neolītā. Tajās tālajās dienās pirmoreiz dzirdējām teiksmas par Latvijas tautas varoņiem, par Kuršu līča ņirbošajām smiltīm, par drupās pārvērstajām pilīm, kas glabāja aizraujošus nostāstus.

Pēc tam 1893.–1897. gadā Mākslas akadēmijā iepazinos ar diviem brīnišķīgiem latviešiem, lieliskiem māksliniekiem – Purvīti un Jani Rozentālu. Viņi abi, pilnīgi atšķirīgi savā daiļradē, bija viena, Latvijai tik raksturīga tipa cilvēki. Vienmēr atceros, cik ļoti iedziļinājušies sevī, cik nopietni pret dzīves izpausmēm, cik darbspējīgi un labi biedri viņi bija. Agri no mums aizgāja Rozentāls, bet viņš tomēr droši vien būtu radījis daudz spēcīgu tēlu. Purvītis ar savu ārkārtīgi smalko dabas izpratni Latvijas mākslā un visas Eiropas mākslā ir ieņēmis savu neatkārtojamo vietu. Viņi abi bija tāds kā dzīvs ievads Latvijas izpratnē. Tad mēs augstu vērtējām arī arheologu un vēsturnieku Balodi. Ar nelaiķi Spicinu mēs ne reizi vien pieminējām viņa vārdu, pievēršot dziļu uzmanību Latvijas arheoloģijas nozīmei.

1902. gadā Novgorodas novadā Beževā atrokot kurgānus, uzgāju ļoti neparastas lietas. Neolīta laikmeta akmens darbarīku vidū bija vairāki simti dzintara rotaslietu. Daudzas no šīm rotaslietām bija laika zoba skartas, tomēr tās izdevās salīmēt un lielā mērā atjaunot. Rotas varēja aplūkot Arheoloģijas komisijas rīkotajā izstādē. To vecums – apmēram 2000 gadu p. m. ē. Par šo saikni ar Baltiju ļoti ieinteresējās Kēnigsbergas Arheoloģijas biedrība. Tā uzskatīja, ka atrastie dzintara darinājumi nākuši tieši no Kēnigsbergas apkaimes. Bet jau tad savā ziņojumā, ko nolasīju Arheoloģijas biedrībā, es norādīju, ka nav nekādas vajadzības meklēt analoģijas tik tālu, jo tās var atrast tuvāk, proti, Rīgas jūrmalā. Atcerējos, kā kādreiz meklējām dzintara gabaliņus, un bija skaidrs, ka šādas veltes, ko dāvāja jūra, protams, piesaistīja cilvēku uzmanību jau ļoti sen un acīmredzot tika augstu vērtētas. Katrā ziņā šāds neolīta laikmeta darbarīku apvienojums ar labi apstrādāta dzintara rotaslietām tika uzskatīts par visai svarīgu atradumu.

Pēc tam 1903. gadā mēs ar Helēnu Ivanovnu apbraukājām vairāk nekā četrdesmit pilsētas un vēsturiskas vietas, un brauciens uz Latviju to vidū palicis atmiņā uz visiem laikiem. Mēs apmeklējām ne tikai Rīgu, Mītavu un Vindavu, bet arī sīki jo sīki iepazinām Livonijas Šveici – visos šos apbrīnojamos gleznaini romantiskos pagātnes lieciniekus, kuriem tagad ir tādi daudznozīmīgi nosaukumi kā Sigulda, Cēsis, Jelgava, Ventspils. Cik daudz lielisku gan neolīta, gan bronzas laikmeta priekšmetu mums izdevās savākt! Cik daudzreiz, uzkavējušies muižās un pastorātos, mēs klausījāmies bezgala interesantus vēstījumus par senatni! Un pati Rīga ar senlaiku baznīcām, ar lielisku ērģelnieku aizveda mūs savā slavas pilnajā pagātnē. Tapa vairākas gleznas un etīdes, kas tagad radušas sev mājvietu Kalifornijā un Kanādā. Arī tās kaut kur stāsta par Rīgu, par Mītavu un Zēgevaldi un kā labas gribas sūtņi atgādina par Latvijas skaistumu.

Sergejs Ernsts savā grāmatā izsaka nožēlu par to, ka tieši šīs gleznas izklīdušas tik tālu pasaulē. Bet vai par to būtu jāskumst? Ne jau mums spriest, kur un kad vajadzīgi šādi labestīgi vēstneši.

1910. gadā atkal iznāca apmeklēt Rīgu. Tolaik mēs interesējāmies arī par agrāko laiku gleznām. Šis apmeklējums mums pavēra iespēju iepazīties tieši ar šo senā dzīvesveida aspektu. Mums izdevās aplūkot daudzas senās gleznas, mēbeles un citus sadzīves priekšmetus. Apraksts par 1910. gada braucienu uz Latviju saglabājies rokrakstā.

No bijušajiem Mākslu veicināšanas biedrības skolas audzēkņiem atmiņā paliek Prande un daudzi citi, kas tagad jau kļuvuši par izciliem mākslas un izglītības darbiniekiem. Atceramies arī cienījamo Vītolu, kura vārds ir cieši saistīts ar labāko komponistu vārdiem. Neaizmirstams ir viņa sniegums daudziem zināmajos Beļajeva koncertos.

Aizritēja desmit gadi. Un liktenis atkal saveda mūs kopā ar labākajiem latviešu draugiem. Tika izveidota biedrība – tik uzticīga kultūras uzdevumiem... Tautas valoda, kurā saglabājies tik daudzu sanskrita vārdu sakņu, jau ar vienu šo laimīgo atgādinājumu veda ļaudis uz nozīmīgu jēdzienu plašu izpratni. Šāds lielisks mantojums nevar palikt bez sekām. Tajā meklējami arī latviešu poēzijas, dziesmu, tērpu, folkloras bagātības cēloņi. Tauta, kurai pieder tādi neatņemami dārgumi, kura zina savu pagātni, mundri strādās arī nākotnes labā...

Latvija

Nikolajs Rērihs

Raksts no grāmatas “Iededziet sirdis”