Saruna ar Valsts policijas priekšnieku, ģenerāli Valdi Voinu

DDD: Ekonomiskā krīze, sabiedrības morāles pagrimums nenoliedzami atstāj iespaidu arī uz policiju un tās darbu. Vai cilvēki var justies droši, paļauties uz policiju?

Valdis Voins: Policija ir sabiedrības daļa – mēs nedzīvojam izolācijā. Gan sociālā, gan ekonomiskā spriedze, protams, ietekmē arī policistus – rada attiecīgu noskaņojumu, maina attieksmi pret darbu. Policijas darbu ietekmē arī finansējuma samazināšana, kas skar gan atalgojumu, gan dienesta tehnisko nodrošinājumu. Policijas struktūrās esam veikuši reorganizācijas, samazinājuši administratīvo aparātu, tādēļ policijas rīcībspējas, reaģēšanas līmenis joprojām ir labs. Būtu naivi cerēt, ka notiks kāda strauja izaugsme, ja policijas budžets samazināts gandrīz uz pusi, bet pagaidām nav pamata uztraukties, ka situācija pasliktināsies. Darām visu, lai policija varētu kvalitatīvi reaģēt uz jebkuru izsaukumu, personas iesniegumu, nodrošināt kārtību sabiedriskos pasākumos. Tā kā vairs no policijas budžeta nevaram samaksāt piemaksas par virsstundām, kādas rodas lai garantētu drošību, piemēram, 16.marta, 9.maija un praida pasākumos, līdzekļus parasti saņemam no valdības, kura piešķir papildus finansējumu no budžeta neparedzētiem gadījumiem.

Zemessargi izslēgti no spēles

DDD: Pirms Zemessardzes reorganizācijas, kas patiesībā bija tās likvidācija, zemessargi varēja palīdzēt policijai. Zemessardzes kādreizējā statusa, funkciju atjaunošana varētu būt liels atspaids policijai kārtības un drošības uzturēšanā.

Valdis Voins: Diskusijas par to notiek jau ilgstoši. Kārtības policija un Zemessardze cenšas atrast sadarbības modeli. Šobrīd pie kopsaucēja vēl neesam nonākuši, bet ceru, ka drīzumā tas izdosies. Deviņdesmito gadu sākumā, kad situācija valstī bija citādāka, Zemessardzes loma bija nozīmīga. Tagad apstākļi un arī veicamie uzdevumi ir mainījušies.

Tagad Zemessardze ir piesaistīta armijai, tādēļ tās iesaistīšana policijas funkciju nodrošināšanā ir ierobežota. Pamatā Zemessardze tiek iesaistīta lielajās meklēšanas operācijās. Atsevišķos reģionos, pamatojoties uz personiskiem kontaktiem, policijas vadība iesaista zemessargus arī citās policijas darbībās. Taču jāsaprot, ka dzīvojam tiesiskā valstī, kurā visu nosaka likums, tādēļ zemessargs viens pats šobrīd nav tiesīgs darīt ko vairāk kā jebkurš cits pilsonis, kura pienākums ir informēt policiju par likuma pārkāpumiem.

Viens no priekšlikumiem, kas šobrīd tiek apspriests, ir, ka zemessargi varētu būt policijas palīgi. Lai to realizētu, zemessargiem vajadzētu iziet speciālu apmācību. Šim priekšlikumam ir pretinieki, kuri kā argumentu min faktu, ka vienlaicīgi nevar atrasties divos dienestos. Katrā ziņā diskusijas par šo jautājumu turpinās.

Brīžiem pavīd doma, ka nepieciešams izveidot vai atjaunot kārtības sargus, ko krievu laikos sauca par družiņņikiem. Manuprāt, tas nav risinājums, jo šī kustība savu laiku jau nokalpojusi. Taču par sabiedrības lielāku iesaisti kārtības un drošības uzturēšanā ir jādomā. Viena no iespējām varētu būt ciešāka policijas sadarbība ar apsardzes firmām, kurām ir atsevišķas mobilas vienības.

DDD: Jūs teicāt, ka policijas darba kvalitāte ir labā līmenī, ka policija spēj reaģēt uz cilvēku sūdzībām, izsaukumiem. Ja tas ir tā, kādēļ bieži jādzird stāsti, ka ir vietas, kurās palīdzību no policijas var saņemt tikai noteiktās darba dienās, noteiktos darbalaikos? Vai jums nešķiet, ka šāda situācija var veicināt cilvēku vēlmi iegādāties ieročus, lai paši nodrošinātu savu drošību?

V.V.: No ekonomiskā viedokļa mums jāapzinās, ka valsts jebkuru iestādi var uzturēt tādā apmērā, kādā var – no malas papildus līdzekļus neviens nedod. Jā, ir lauku reģioni, kuros nav atsevišķas policijas nodaļas, bet uz izsaukumu pa tālruni 02 policija reaģēs nekavējoties jebkurā Latvijas vietā.

Cita runa ir par situācijām, kurās tiktu apdraudēta valsts drošība no ārpuses. Ja armija, policija un Zemessardze netiek galā, tad ir nepieciešams iesaistīt rezervistus un brīvprātīgos – sauciet tos par aizsargiem vai jebkādā citā vārdā.

DDD: Bet tas, ka aizvien biežāk cilvēki apsver iespēju organizēt pašaizsardzības vienības, atjaunot aktīvu Aizsargu organizācijas darbību, liecina, ka policija nerada nepieciešamo drošības sajūtu.

V.V.: Varam par to, protams, runāt, bet jāredz, kāds būs šādas organizācijas darbības likumīgais pamats. Ja tiek veidota organizācija, kas uzņemas konkrētas apdzīvotas vietas apsardzi, tad likums paredz kādā apjomā un gadījumos drīkst lietot ieročus. Pastāv, protams, iespēja, ka cilvēki iegūst atļauju iegādāties un turēt ieroci pašaizsardzībai. Iespējas ir dažādas, bet pašaizsardzības vienības kā valsts iekšējās drošības garants, manuprāt, ir diezgan slidens ceļš. Vienalga viss tāpat atdursies pret policiju, jo tikai tā ir tiesīga aizturēt, sastādīt dokumentus un uzsākt procesus.

Jau teicu – Latvijā šobrīd ir radīta sistēma, lai policija varētu reaģēt uz jebkuru izsaukumu jebkurā punktā. Reaģēšanas laiks gan atšķirsies pilsētās un laukos, bet tas būs tikai un vienīgi uz attāluma rēķina.

Dekolonizācija – ceļš uz valsts drošību

DDD: Jūs pieminējāt valsts ārējo drošību, bet vai jums nešķiet, ka daudz vairāk mums šobrīd vajadzētu domāt par valsts iekšējo drošību. Ne tikai ekonomiskie apstākļi, bet arī spriedze nacionālajā ziņā rada nopietnus draudus. Šā gada 9.maijs parādīja, cik lojāli Latvijai un latviešiem ir tā saucamie nepilsoņi, krievvalodīgie pilsoņi, kuri patiesībā ir okupanti un kolonisti.

Valdis Voins: Man jāpiekrīt, ka pēdējos piecos gados etniskā situācija valstī ir pasliktinājusies – spriedze starp latviešiem un nelatviešiem pieaug. Pēc tā, kā pieaug, piemēram, 16.martā un 9.maijā policistu skaits pasākumu norises vietās, redzam, ka gaisotne ir saspringta.

Zinu, ka Imants Parādnieks no “Visu Latvijai!” ir pieteicis pasākumus 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa piecus gadus uz priekšu. Nezinu, kā Rīgas dome rīkosies, jo no policijas viedokļa saspīlējums tikai pieaugs. To pierāda arī 9.maija pasākumu apmeklētāju skaita pieaugums. Negribētos lietot vārdu “grandiozs”, bet, manuprāt, pēc Dziesmu svētkiem 9.maijs ir skaitliski lielākais pasākums.

DDD: Laikraksta “DDD” veidotāji tiesā visās instancēs pierādīja, ka konstitucionālie akti, piemēram, Deklarācija par Latvijas okupāciju, ir jāpilda, un ikvienam ir tiesības valdībai to prasīt. Vai piekrītat, ka tad, ja šie likumi tiktu pildīti, ja būtu veikta Latvijas deokupācija un dekolonizācija, etniskā situācija Latvijā nebūtu tik saspringta? Policijai arī būtu mazāk darba, ietaupītos līdzekļi…

V.V.: Jā, situācija Latvijā noteikti būtu savādāka. Tagad gan pirms 16.marta, gan 9.maija policijai ir jāstrādā pastiprinātā režīmā. Lai gan esam jau apzinājuši cilvēkus, organizācijas, kas šajos datumos kļūst aktīvākas, ir jādara viss, lai novērstu jebkādas iespējamās konfrontācijas.

DDD: Kādēļ jūs kā pilsonis, latvietis nemudiniet atbildīgās amatpersonas politiskā līmenī atrisināt šo situāciju – policijai arī būtu mazāk darba?!

V.V.: Negribu jaukties politiķu lēmumos. Policijai ir savas funkcijas. Protams, ja nebūs 9.maija svinētāju, pasākums nenotiks, un arī policijai atkritīs pašreizējās rūpes. Pavisam nesen tikos ar saviem kolēģiem no Igaunijas un Lietuvas. Viņiem šādu problēmu nav. Kaut kādi pasākumi 9.maijā gan notiek, bet ne tādā mērogā kā Latvijā.

DDD: Tas tikai pierāda, ka situācija Latvijā ir ļoti smaga. Krievvalodīgie kolonisti ir ļoti agresīvi.

V.V.: Igaunijā pat pēc skandāla ap pieminekļa pārvietošanu nav tāda saspīlējuma. Mans igauņu kolēģis – Igaunijas policijas priekšnieks apliecināja, ka cilvēki nāk nolikt ziedus 9.maijā, bet tāda policijas mobilizācija, kāda ir Latvijā, viņiem nav nepieciešama. Latvija no pārējām Baltijas valstīm atšķiras arī ar to, ka 9.maija pasākumi notiek ne tikai galvaspilsētā, bet arī citās pilsētās. Tas policijai, protams, uzliek papildus slodzi.

Vēsturiskās netaisnības sekas jālikvidē pašiem

DDD: Kādēļ, jūsuprāt, situācija Latvijā ir tik atšķirīga no Igaunijas un Lietuvas?

Valdis Voins: Nav atrasta pareizā atslēga, lai, ja ne panāktu, ka abas sabiedrības puses tiektos uz vieniem ideāliem, tad vismaz kaut kā mēģinātu sadzīvot.

DDD: Jūsu teiktais ir tikpat absurds kā prasīt, lai noziedznieks mīlētu policistu, kurš viņu arestējis.

V.V.: Man gan liekas, ka jūsu minētais piemērs nav pareizs. Policista un noziedznieka attiecības ir nedaudz savādākas. Mums jābūt reālistiem un Latvijā notiekošais jāvērtē kopsakarā ar Eiropas un pasaules globalizācijas procesiem. Mums, Latvijā, sarežģītā situācija izveidojusies vēsturiskās netaisnības rezultātā. Citur Eiropā problēmas rada iebraucēji. Eiropā tiek tērēta liela nauda kultūras sadursmju problēmu risināšanai, bet risinājums tā arī nav rasts.

DDD: Uzspiesta netaisnība un pašu muļķības izraisīta problēma ir divas dažādas lietas… Ja aizmirstam jūsu amatu, ja jautātu jums kā latvietim, jūs taču neskumtu, ja Latvijā tiktu veikta deokupācija un dekolonizācija?

V.V.: Es tomēr esmu amatpersona… Ja skatāmies uz šo lietu no tīri juridiskās puses, tad problēmu, protams, nav nekādu. Baidos, vai šī procesa īstenošana dzīvē notiktu tik vienkārši… Cilvēki, kuri te atrodas, būtībā ir situācijas ķīlnieki, jo tur jau viņus neviens tā īsti negaida.

Dānijā izsūta uz viņu etniskajām dzimtenēm tādus cilvēkus, kuri ir dzimuši Dānijā. Bet tur situācija cita, – šiem cilvēkiem bija cits juridiskais statuss.

DDD: Izraidīt pilsoni no Dānijas ir pat grūtāk cilvēka juridiskā statusa dēļ. Latvijā dzīvojošie nelatvieši lielākā daļa pēc juridiskā statusa ir okupanti un kolonisti. Ar viņu repatriēšanu uz etniskajām dzimtenēm nevajadzētu būt nekādu problēmu.

V.V.: Nezinu, varbūt…

Daļai policistu ir grūtības ar valsts valodu

DDD: Neveiktā dekolonizācija ietekmē arī policijas darbu, precīzāk – policistu attieksmi pret cilvēkiem. Esam vairākkārt rakstījuši par gadījumiem, kad policisti, nelatvieši, izturas neadekvāti, netaisnīgi pret latviešiem. Kā šādās situācijās latviešiem vajadzētu rīkoties?

Valdis Voins: Policija ir sabiedrības spogulis. Policijā strādājošos nešķirojam pēc nacionālās piederības.

DDD: Bet kā lai latvietis uzticas policistam, kurš var izmantot savu varu pret viņu, balstoties tikai uz nacionālās piederības?! Mums zināmi konkrēti gadījumi, kad latvieši cieš no krievvalodīgo policistu netaisnības, naida. Piemēram, vēl nesen policija aizturēja LNF biedru Aini Sproģi, jo krievvalodīgajiem policistiem nepatika, ka viņš pilda savu pilsoņa pienākumu, fiksējot policijas bezdarbību.

V.V.: Nevaru komentēt konkrēto gadījumu, jo neesmu iepazinies ar lietas materiāliem. Pieļauju, ka atsevišķi gadījumi ir bijuši, taču nevaru komentēt, nezinot konkrēto situāciju. Nevaru balstīties uz informāciju tikai no vienas puses.

Policijā ir daudz tā saucamo krievvalodīgo. Daļai no viņiem ir pat problēmas sazināties latviešu valodā, taču situācija uzlabojas, jo dzīve piespiež iemācīties latviešu valodu. Policijā lietvedība ir latviešu valodā, tādēļ ir gandrīz neiespējami strādāt, nezinot valsts valodu. Katrā ziņā man negribas piekrist, ka policisti kopumā ir tendēti uz cilvēku diskriminēšanu pēc nacionālās piederības. Redzu, kā strādā krievvalodīgie policisti, piemēram, 16.martā vai 9.maijā. Būtībā policijai pēc etniskā sastāva ir jābūt procentuāli tādai pašai, kāda ir sabiedrība.

DDD: Tātad puse uz pusi?

V.V.: Apmēram, tā ir. Precīzus skaitļus, protams, nevaru nosaukt, jo nav veikta tāda veida policijas darbinieku skaitīšana, izvērtēšana. Arī pasaulē vērojama prakse policijā iesaistīt to etnisko grupu pārstāvjus, kuri kompakti dzīvo attiecīgajā teritorijā. Piemēram, Vācijā policijā strādā arī turki, lai viņi spētu komunicēt ar tur dzīvojošajiem turkiem. Neslēpšu, bet Latvijā policistiem ir grūti strādāt, ja viņi nezina krievu valodu.

Kā pārbaudīt policista lojalitāti?

DDD: Runa jau nav tikai par latviešu valodas prasmi, bet gan par lojalitāti. Vai varat, liekot roku uz sirds, teikt, ka krievvalodīgie policisti, Krievijas militāras agresijas gadījumā, šaus uz krieviem?

Valdis Voins: Tas tāds hipotētisks, teorētisks jautājums…

DDD: Ļoti pamatots, jo visiem zināms viedais teiciens: “Gribi mieru, gatavojies karam!”

V.V.: Apdrošināšanas polisi par katra policista rīcību nevaru izsniegt. Vēsture rāda, ka visos konfliktos tautas sadalījušās – pat latvieši karojuši dažādās frontes pusēs, pat šāvuši viens uz otru.

DDD: Protams, bet jautājums ir pēc būtības par Latvijas un latviešu nācijas drošību.

V.V.: Tiešām nevaru atbildēt, jo no šāda aspekta policijas darbinieki nav vērtēti. Patiesība par to, uz ko katrs spējīgs, atklāsies tikai reāla konflikta gadījumā. Miera laikos viegli kāpt tribīnē, sist pie krūtīm un lielīties, bet, kā katrs rīkosies, nav zināms.

Agrāk policijas iekšienē bija vērojami bieži gadījumi, kad policisti savā starpā strīdējās pēc nacionālā principa – vieni bija utainie, bet otri – fašisti. Tagad tādu gadījumu gandrīz nav. Kā jau teicu, nevaru katru policistu pārbaudīt, nezinu, kas viņam sirds dziļumos notiek, bet, manuprāt, šo neatkarības gadu laikā lielākā daļa ir pieņēmusi Latvijas valsts noteikumus. Protams, tas neizslēdz, ka viņi jūtas piederīgi krievvalodīgajai kopienai, bet domāju, ka viņi nebūtu gatavi atklāti karot pret mums, latviešiem. Jaunajai paaudzei jau nu tiešām nav vairs tik naidīgu jūtu pret latviešiem kā vecākajai.

DDD: Nevaru jums piekrist, jo naids, kādu izjutām pēc 9.maija tieši no jaunākās krievvalodīgo paaudzes, nav vārdos izsakāms.

V.V.: Piekrītu, taču nedomāju, ka šajā naidā izpaužas vēlme mainīt valsts iekārtu Latvijā, graut tās neatkarību. Valsts iznīcināšanas lozungs nav izskanējis. Lielākā daļa no tiem jaunajiem bļāvējiem pat nav pabijuši Krievijā.

DDD: Nav šaubu, ka šeit dzīvojošajiem krievvalodīgajiem dzīves moto ir: kur labi, tur tēvija. Protams, ka labāku dzīvesvietu par Latviju neatrast – Eiropas Savienības valsts, kurā var brīvi runāt krieviski un justies kā noteicējiem. Taču jūsu situācijas vērtējums ir apbrīnojami vieglprātīgs, jo šiem cilvēkiem nav nekādu pretenziju pret zemi, taču latviešu tautu viņi ienīst.

V.V.: Varbūt tiešām, neesmu par to domājis.

Pietrūkst patriotiskās audzināšanas

DDD: Cik liela loma policistu apmācības procesā ir nacionāli patriotiskajai audzināšanai? Policisti zina patieso Latvijas vēsturi? Atzīst, ka Latvija bija okupēta?

Valdis Voins: Jāzina ne tikai Latvijas vēsture. Jūs cenšaties visu sašaurināt, jo Latvijā notiekošais ir ciešā mijiedarbībā ar procesiem Eiropā.

DDD: Runa ir par dažādajām Latvijas vēstures interpretācijām. Jūs taču zināt, ka liela daļa Latvijā dzīvojošo joprojām domā, ka PSRS atbrīvoja nevis okupēja Latviju…

V.V.: Latvijas vēsture ir jāzina ikvienam – arī policistiem. Tikpat ļoti, cik katram svarīgs viņa paša un viņa ģimenes gājums, tāpat jāzina savas valsts vēsture.

DDD: Pēc personiskās pieredzes varu teikt, ka, piemēram, Drošības policijas darbinieki ļoti slikti zina Latvijas vēsturi. Brīžiem pat radās iespaids, ka Reiniks LNF un laikraksta “DDD” pārstāvjus tik bieži sauca uz pārrunām Drošības policijā (DP), lai saviem darbiniekiem dotu iespēju uzzināt patiesību par Latvijas vēsturi un tās sekām. Būtu labāk sarunājis, ka sabiedriskā kārtā sarīkojam DP darbiniekiem nacionālās audzināšanas vasaras kursus.

V.V.: Parasti, ja kādam kaut ko uzspiež, tad tas tiek uztverts ar lielu pretestību. Domāju, tā ir arī ar Latvijas vēstures mācīšanos.

DDD: ASV nevienam neienāk prātā apgalvot ko tādu – visi mācās vēsturi!

V.V.: Tur tas tā pieņemts, bet pie mums situācija ir cita… Ja runājam par ASV, tad tur ir atkal citādas problēmas – mums jāpriecājas, ka mums nekas tāds nav.

Atgriežoties vēl pie vēstures mācīšanas, tad šaubu nav – skolās tā ir obligāti jāmāca. Lai konkrēti policisti iegūtu Latvijas vēstures zināšanas, tam nepieciešami papildus līdzekļi. Kauns, bet policisti bieži vien pat nezina policijas vēsturi, nezina, kā veidojusies struktūra, kurā paši strādā.

Arī policisti ir tikai pilsoņi

DDD: Vai policisti drīkst darboties politiskās partijās, paust savu nostāju pret vienu vai otru valstī notiekošu procesu?

Valdis Voins: Policistiem ar likumu aizliegts būt politisko partiju, sabiedriski politisko organizāciju biedriem. Tajā pašā laikā policisti var kandidēt vēlēšanās kā deputātu kandidāti no politisko partiju sarakstiem ar noteikumu, ka viņi nav šo partiju biedri. Ir policisti, kas kandidēja arī tikko notikušajās pašvaldību vēlēšanās. Piemēram, Latgales reģiona policijas priekšnieks I.J.Bekešs kandidēja Daugavpils domes vēlēšanās. Priekšvēlēšanu laikā viņš aizgāja atvaļinājumā, lai kādam nerastos pārmetumi par dienesta stāvokļa izmantošanu. Policists pat var būt pašvaldības deputāts, ja vien nesaņem par to atalgojumu.

Iesniegumu futbolēšana jāizskauž

DDD: “Visu Latvijai!” līdzpriekšsēdētājs Imants Parādnieks pastāstīja, ka 9.maijā policijas iecirknī policists centās viņu atrunāt no iesnieguma rakstīšanas par pārkāpumu, kuru viņš fiksēja pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa. Arī citi mūsu lasītāji ir sūdzējušies par policistu neatsaucību, mēģinājumiem pierunāt nerakstīt sūdzību par pamanītajiem pārkāpumiem.

Valdis Voins: Nenoliedzu, ka policijā joprojām ir šī problēma. Man būtu aicinājums ikvienam informēt par šādiem gadījumiem. Šāda policistu rīcība bieži vien izskaidrojama tikai ar to, ka viņi vēlas izvairīties no tā saucamās negatīvās statistikas par neatklātajiem noziegumiem. Nav patīkami, ja publiskajā telpā šausminās par augsto neatklāto lietu procentu, tas arī rada šo vēlmi atrunāt cilvēkus rakstīt iesniegumus.

Pastāv arī tāda prakse, ko mēs paši saucam par iesniegumu futbolēšanu. Tas notiek tā, ka cilvēku no viena iecirkņa sūta uz citu. Kad cilvēks vairākas reizes ir pastaigājis no viena iecirkņa uz otru, tad beigās atmet visam ar roku un iesniegumu tā arī neuzraksta. Tā ir ļoti slikta parādība, kas rada sabiedrības negatīvo attieksmi pret policiju.

DDD: Ko tādās situācijās darīt?

V.V.: Noteikti nevajag padoties, bet nekavējoties jāziņo vadībai. Nedrīkst būt, ka kaut kādu personisku, nepamatotu motīvu dēļ cilvēks nesaņem no policijas palīdzību.

DDD: Bet policists var noliegt, ka cilvēks ir vērsies pēc palīdzības?

V.V.: Protams, šādās situācijās parasti ir vārds pret vārdu – iedzīvotāja liecība pret policista liecību, kas neļauj noskaidrot patiesību. Tādēļ Rīgā jau gandrīz visos policijas iecirkņos ir ierīkota video novērošana, kurā tiek fiksēts iecirknī notiekošais. Tiek veikts arī audio ieraksts. Starp citu, video un audio ieraksti vajadzīgi arī pašu policistu drošībai, lai negodprātīgi cilvēki nevarētu apvainot policistu, piemēram, miesas bojājumu nodarīšanā.

Vēlreiz vēlos lūgt ikvienu informēt par gadījumiem, kad policisti nav rīkojušies atbilstoši situācijai. Tas ļauj noskaidrot patieso stāvokli policijā un veikt nepieciešamos uzlabojumus.

Intervēja Liene Apine