Sorosieši nedrīkst būt eksperti

DDD: Pērn Saeimas Juridiskās komisijas apakškomisijā, debatējot par Kriminālprocesa likuma 16.pantu, kurš noteic, ka amatpersonām, kas veic kriminālprocesu, kā arī tulkiem un speciālistiem jāatsakās no piedalīšanās kriminālprocesā, ja viņi ir personiski ieinteresēti krimināllietas rezultātā, jūs norādījāt, ka visspilgtāk šāda ieinteresētība ir izpaudusies krimināllietā, kuru Drošības policija ierosināja pret laikraksta “DDD” veidotājiem.

Dzintars Rasnačs: Jā, šādas debates notika. Tika pārspriests jautājums par to, vai ekspertu, tulku un citu speciālistu var noraidīt kriminālprocesā, ja pastāv iespēja, ka viņš ir nonācis interešu konfliktā. Runa nebija konkrēti par jūsu apsūdzību, bet par pašu Kriminālprocesa likuma pantu. Taču jūsu kriminālprocess tika minēts kā zīmīgs piemērs, kad pieaicinātie eksperti, pārstāvot Sorosa fondu un tā satelītorganizācijas, ir ar savu konkrētu interesi, jo gadiem baroti ar Sorosa stipendijām, dažādiem labumiem, ārzemju komandējumiem utt.

Šādi cilvēki nedrīkst būt eksperti, jo ir atkarīgi no tā, kurš tos visu laiku finansiāli atbalstījis. Faktiski viņi kalpo savam maizes devējam un pilda tos uzstādījumus un uzdevumus, ko maizes devējs vēlas veikt šajā valstī. Sorosiešu darbības virzienus mēs ļoti labi spējam saskatīt – vārdos tie varbūt ir vieni, bet darbos faktiski grauj ģimenes un nacionālās vērtības. To esmu jau agrāk īpaši uzsvēris.

Jūsu krimināllietā sorosieši bija orientēti uz konkrētu iznākumu – apsūdzēšanā noziegumā pēc Krimināllikuma 78.panta, jūsu latviešu nacionālās pašapziņas izpausmi pārtaisot par nacionālā naida kurināšanu. Tādēļ šo situāciju es atgādināju apakškomisijas sēdē un minēju, ka vajadzētu ļoti rūpīgi raudzīties, vai kriminālprocesā iesaistītajiem tulkiem un speciālistiem nav interešu konflikta. Mums taču ir zinātnieki, Zinātņu akadēmija, kur strādā pieredzējuši cilvēki un pārzina jautājumus daudz labāk nekā no vienas siles baroti, atkarīgi eksperti.

Negods pār prokuratūru un DP

DDD: Patiesībā krimināllieta pret mums, “DDD” žurnālistiem, tika ierosināta tādēļ, ka rakstām par pašu svarīgāko – par to, ka Latvijā nav veikta deokupācija un dekolonizācija, kas apdraud nacionālo drošību. Visticamāk, attiecīgās varas struktūras saskata bīstamību, ka latviešu tauta “DDD” iespaidā pieprasīs šo jautājumu risināšanu. Vai varam secināt, ka Drošības policija mūsu krimināllietā izvēlējās tādus ekspertus, kas būtu ieinteresēti Latvijas okupācijas seku nenovēršanā un mūsu notiesājošā spriedumā?

Dzintars Rasnačs: Es negribētu to apgalvot par visu iestādi, jo domāju, ka katrs izmeklētājs ir neatkarīgs savā izvēlē. Manuprāt šeit svarīga bija tieši sabiedrības reakcija, jo, kā saprotu, šī ekspertu izvēle tika mainīta?

DDD: Nē, tā netika mainīta pirmstiesas izmeklēšanas stadijā. Tikai tiesā mums izdevās pierādīt, ka Drošības policijas inspektoru Alda Višņevska un Riharda Poļaka nozīmētie eksperti Artūrs Kučs, Sergejs Kruks un Līga Biksiniece ir pilnīgi neprofesionāli un ekspertīzes uzrakstījuši tendenciozi.

Dz.R.: Tas nozīmē, ka tiesas profesionālais līmenis ir ievērojami augstāks nekā konkrētās iestādes līmenis. Šie tiesneši ir daudz lasījuši, interesējušies, un līdz ar to viņu profesionālie pienākumi tiek veikti ar plašu redzesloku. Savukārt drošības iestādes izmeklētāju pieredze un spēja orientēties visā sistēmā ir nesalīdzināmi vājāka.

DDD: Uzskatu, ka papildus jūsu minētajai neprofesionalitātei Drošības policijas darbinieku rīcībā bija saskatāmas apzināti kaitnieciskas darbības, jo viņi noraidīja mūsu lūgumus pēc papildus ekspertīzēm, arī viņu priekšnieks un pēc tam prokuratūra tos noraidīja. Tādējādi mēs tikām ilgstoši vajāti un pakļauti tiesāšanai, jo šos lūgumus apmierināja tikai tiesa. Turklāt prokuratūra tiesas lēmumu nozīmēt papildus ekspertīzes apstrīdēja gan apelācijas, gan kasācijas protestos. Tas taču nav normāli, ka mūsu valstī ir iespējami šādi politiska rakstura pasūtījumi, lai krimināltiesiskiem līdzekļiem vajātu sistēmai nepatīkamos žurnālistus?

Dz.R.: Vai jūs attaisnojošais spriedums ir stājies spēkā?

DDD: Jā. Visas trīs tiesas instances ir pilnībā mūs attaisnojušas.

Dz.R.: Tātad šis spriedums ir kā mācību līdzeklis turpmākai judikatūrai. Domāju, tā ir uzvara arī nākamajos līdzīgajos procesos. Tagad jums tiesiskā ceļā ir jāpanāk morālā kaitējuma atlīdzība. Bez tam, pēc jau veiksmīga rezultāta par kaitējuma atlīdzību ir jāvēršas tajā ministrijā, kas pārrauga konkrēto struktūru, lai tiktu izdarīti secinājumi par šo izmeklētāju profesionālo līmeni. Jebkurā gadījumā nedz prokuratūrai, nedz Drošības policijai šādas lietas godu nedara. Izvērtējot attiecīgo izmeklētāju atbilstību ieņemamiem amatiem, jūsu lieta viņiem nāks līdzi kā melna aste – vismaz tā tam vajadzētu būt.

Kolonistiem ir divas sejas

DDD: Ko Saeimas deputāti un jūs personīgi esat darījis, lai pildītu konstitucionālo tiesību aktu – Saeimas deklarāciju par okupāciju? Kādi likumi ir tikuši pieņemti, kas veicinātu tās izpildi?

Dzintars Rasnačs: Šo jautājumu jums vajadzēja man iepriekš nosūtīt... Šobrīd vienīgais acīmredzamais darbs ir tas, ka darbojas jau pirms iepriekšējās valdības apstiprinātā okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisija, kas apzina nodarītos zaudējumus. Aptuveni četru gadu laikā, kopš nodibināta komisija, tās pārstāvji divas reizes ir tikuši uzaicināti uz mūsu TB/LNNK frakciju. Komisijas pirmā problēma ir tā, ka valdība to nepietiekami finansē. Otrā – darba apjoms sastādīts kādiem desmit gadiem. Ja lietuvieši visu ātri saskaitīja un rezumēja, tad mēs muļļājamies.

DDD: Jūsu minētās komisijas vadītājs Edmunds Stankevičs intervijā avīzei “DDD” uzsvēra, ka Latvijā jāveic deokupācija un dekolonizācija. Komisija lielu uzmanību pievēršot pētījuma zinātniskajam pamatojumam, lai iegūtos rezultātus varētu izmantot arī starptautiskā tiesā pret Krieviju. Ja no valsts puses juridiska prasība taps, tad komisijas pētījums noteikti varēs būt kā pielikums, lai pierādītu prasības objektivitāti un pamatotību, – tā sacīja Stankevičs.

Dz.R.: Labi, ka jūs to pieminējāt. Mums būtu aktīvāk jāpainteresējas par šīs komisijas paveikto.

Kad tieslietu ministra amatā bija Gaidis Bērziņš, tad faktiski naturalizācijas process noslīdēja tajā pašā līmenī kā tad, kad es biju ministrs, tātad kļuva desmitkārt lēnāks nekā vēlāk. Tam, protams, ir arī daudzi citi objektīvi faktori, kā brīvā kustība Eiropā. Bijušas arī vesela virkne mūsu tieslietu ministru aktivitātes Eiropas Savienības tieslietu ministru sadarbības līmenī par okupācijas fakta atzīšanu un starptautisko nosodījumu.

DDD: Bet kur palikusi dekolonizācija? Kādēļ tā vēl aizvien nav veikta? TB/LNNK bieži ir bijusi valdībā, taču dekolonizācijas jautājumu nav risinājusi.

Dz.R.: Priekšstats par dekolonizāciju 1989. – 1992.gados bija ļoti vienkāršs. Tas ir, mēs maksājam kompensācijas, un viņi brauc prom, vai arī viņi brauc prom arī bez kompensācijām.

DDD: Viņi – tie ir okupācijas laikā sabraukušie kolonisti, vai ne?

Dz.R.: Jā. Šobrīd situācija ir tāda, ka reāli arī notiek šī prombraukšana, tikai varbūt aizbrauc ne tie, kuriem tas būtu jādara. Tātad aizbrauc nevis “piektā kolonna”, bet tās pēctecis, kurš runā skaidrā latviešu valodā. Labāk būtu, ja brauktu prom tieši tie, kas 9.maijā pulcējas pie pieminekļa Pārdaugavā.

DDD: Tur pulcējas arī tie okupantu pēcteči, kuri runā skaidrā latviešu valodā, bet nicina latviešu nāciju. Starp citu, okupanta statuss pārmantojas.

Dz.R.: Es dzīvoju netālu no šī pieminekļa un redzu, ka jūsu minētie pēcteči tur tik tiešām brauc “patusēt” un piedzerties.

DDD: Viņi to dara par godu latviešu zemes okupācijai un kolonizācijai, atbalstīdami “piektās kolonnas” ideoloģiju.

Dz.R.: Jā, es domāju, ka tā ir. Šie pēcteči ideoloģiski atbalsta un dzīvo it kā ar divām sejām. Darba vietā rāda vienu, runā latviski, izliekas ārēji lojāli šai valstij, bet ikdienā, draugu pulkā un balsošanas kabīnē viņi ir pavisam citādi.

Informatīvā okupācija

DDD: Pavisam vecie okupanti pakāpeniski apmirst, tāpēc vislielāko draudu latviešu nācijai mēs saskatām tieši viņu pēcteču masā. Okupants paliek okupants visās paaudzēs. Tomēr, liekas, Saeimas deputāti un ministri pat nav aizdomājušies, ka, ja netiks izraidīti visi – gan veci, gan jauni okupanti, Latvijas nacionālā drošība tiks iznīcināta un latviešu nācija izzudīs?

Dzintars Rasnačs: Es draudus neredzu tik daudz pašos cilvēkos, cik informatīvajā telpā, kura faktiski ir okupēta ar krievu valodu, Kremļa propagandu.

DDD: Nepiekrītu – ja nebūtu okupantu, informatīvā telpa arī nenestu draudus, jo uz viņiem neiedarbotos…

Dz.R.: Salīdzināsim Latviju ar Igauniju. Igaunijā jau uzsākta bankrota procedūra pēdējam laikrakstam, kas iznāk krievu valodā. Tas ir tāpēc, ka Igaunija Krievijai absolūti nav interesanta, jo Latvijā ir daudz vairāk “piektās kolonnas” locekļu. Turklāt Latvija var būt visveiksmīgākais Krievijas tranzīta un citu ģeopolitisko interešu realizētāja.

Mainoties varai Latvijā, mūs var izmantot par galveno jājamzirdziņu NATO un Eiropas Savienības šķelšanai. Šobrīd Krievija ļoti veiksmīgi strādā ar Itāliju, Franciju un Vāciju, lai izmantotu tās savu interešu realizācijai. Šīs trīs lielvalstis ļoti daudzās pozīcijās balso par labu Krievijai, nevis Ziemeļatlantijas alianses interesēm.

Krievijas intereses Latvijā sāk nostabilizēties. Pašvaldību vēlēšanu rezultāti Rīgā jau ir pirmais solis. Otrais solis varētu būtu Saeimas vēlēšanas, trešais – valdība. Tad diemžēl Latvija nokļūs neapskaužamā stāvoklī, un šobrīd mēs esam ceļā uz to.

DDD: Šķiet, strauji tuvojamies antilatviskuma kulminācijai.

Dz.R.: Pirmais lūzuma moments bija pilsoņu kopuma palielināšana 1998.gadā ar Gunta Ulmaņa palīdzību, kad notika referendums par šo jautājumu. Otrais aizsākās tad, kad Krievijā pie varas nāca Putins un tādējādi palielinājās Krievijas ietekme. Principā Putins ir tas prezidents, kurš ar savu precīzo stratēģiju un taktiku uzsāka karagājienu Eiropā, pirmkārt, Austrumeiropā. Šī ir pilnīgi cita veida okupācija.

Krievija dažādi cenšas pārņemt visus enerģētikas tranzīta ceļus Centrālajā un Austrumeiropā, tātad ne tikai Latvijā. Tiek ieguldīta milzīga nauda visādos privatizācijas procesos. Krievija piedalās arī dažādās transporta un sakaru privatizācijas norisēs, ieguldīdama lielus līdzekļus citās valstīs. Ar Krievijas valdības gādību tiek finansēts starptautisks televīzijas kanāls “Russia Today TV”, kurš veidots pēc CNN principa, un tajā ļoti labā angļu valodā smalki un rafinēti tiek propagandētas Kremļa intereses visā pasaulē.

Arī ziņu aģentūras “ITAR TASS” un “RIA NOVOSTI” ir viens no spēcīgākajiem Kremļa propagandas ieročiem. Pats skumjākais, ka Latvijas un Baltijas ziņu aģentūras informāciju ņem tieši no šiem medijiem, principā kopējot un dublējot visu Kremļa propagandas informatīvo lauku. Šo propagandu pārraida pat Latvijas sabiedriskais radio un televīzija. Tad nav jābrīnās, ka sabiedrības viedoklis tiek veidots precīzi pēc šīm notīm... Un es pat nezinu, kas jādara, lai to mainītu.

Varbūt vainīga ir Universitātes Žurnālistikas fakultāte, kur par pasniedzējiem strādā puisīšu mīlētāji. Faktiski žurnālistika Latvijā ir sagājusi pilnīgā “sviestā”. Ar masu saziņas līdzekļu palīdzību tiek iznīcinātas ģimeniskās un nacionālās vērtības, akli kopēta Kremļa propaganda. Nu, jā... es jau it kā nedrīkstētu kritizēt šos žurnālistus, jo tad viņi mani atkal “dauzīs” pa visām avīzēm...

DDD: Tomēr taisnību vajag pasacīt. Es piekrītu, ka Žurnālistikas fakultāte ar pederastu Streipu priekšgalā sagatavo stulbus žurnālistus, kas neizprot un nespēj analizēt valstī un pasaulē notiekošos procesus. Par to liecina arī iknedēļas Streipa kompānijas prātuļošana TV raidījumā “Skats no malas”.

Nav noslēpums, ka lielie masu mediji Kremļa propagandas un Sorosa ideoloģijas iespaidā bloķē jebkuru domu par okupantu izraidīšanas nepieciešamību. Šī jautājuma pacelšana laikrakstā “DDD” bija par iemeslu pat krimināllietas safabricēšanai. Kāpēc? Pavisam vienkārši – ja nebūtu daudzskaitlīgā okupantu un kolonistu masa Latvijā, Kremļa propagandētā informatīvā telpa vairs negūtu atsauksmi un ietekmi, latviešu nācija kļūtu neatkarīga savos lēmumos un rīcībā. Vai piekrītat?

Dzintars Rasnačs: Latvijas dekolonizācija vēl aizvien nav veikta tādēļ, ka visas valdības ir bijušas pārāk bezspēcīgas, pārāk piekāpīgas un iztapīgas attiecībās ar Krieviju.

DDD: Jā, turklāt ne tikai valdības, bet arī Saeimas sasaukumi ir bijuši bezzobaini, es gan teiktu precīzāk – noziedzīgi bezdarbīgi. Tā rezultātā atrodamies latviešu nācijas bojāejas priekšvakarā. Pat tēvzemieša Guntara Krasta valdības laikā nekas netika paveikts.

Dz.R.: Tika! Slavenais pensionāru pikets, pārorientēšanās uz rietumu tirgiem... Es tagad nepateikšu precīzi, cik procenti, bet Latvijas eksporta darbības pārorientēšanās uz rietumu tirgu bija milzīga. Tas gan sakrita ar Krievijas finanšu ekonomisko krīzi...

DDD: Šeit būtu jācitē Putins: “Kotletes atsevišķi un mušas atsevišķi!” Eksports uz Krieviju taču ir ekonomiski izdevīgs, un tas nav obligāti jāpārorientē uz rietumiem, lai atrisinātu dekolonizācijas jautājumu – likumīgu okupantu un kolonistu izraidīšanu no Latvijas.

Dz.R.: Eksportu es minēju kā saistību ar ekonomiskajām attiecībām... Vai runa ir par izraidīšanu?

DDD: Jā, par likumīgu izraidīšanu!

Dz.R.: Tad mums ir dažāda izpratne par dekolonizāciju. Jūs saprotat dekolonizāciju ar to, ka vienā dienā šeit vairs nebūs neviens Latvijai nelojāls pilsonis, jo viņi aizies – vai nu tādā, vai citādā virzienā... Uz visām četrām debespusēm!

DDD: Jautājums nav par nelojāliem pilsoņiem, jo likumiska dekolonizācija nozīmē, ka visi tie cilvēki, kuri Latvijā ieradušies okupācijas laikā, un viņu pēcnācēji ar likuma spēku tiek izraidīti no Latvijas.

Dz.R.: Kolonisti atgriežas savā zemē?

DDD: Protams. Šādi tiek atjaunots tas tiesiskais pilsoņu kopums, kāds bija pirms okupācijas saskaņā ar 1920.gada Miera līgumu, nepapildinot to ar okupācijas rezultātā iepludinātajiem kolonistiem. Tātad deokupācija un dekolonizācija ir process, kas iespēju robežās valstij atjauno to stāvokli, kāds pastāvēja pirms tiesību aizskāruma – okupācijas.

Dz.R.: Nekur pasaulē nevienu valsti nekad neviens tādā stāvoklī vēl nav atgriezis.

DDD: Nepiekrītu! Dekolonizācijas procesi daudzviet ir notikuši ļoti sekmīgi – piemēram, Alžīrijā. Tomēr pat tad, ja nekur vēl dekolonizācija nebūtu pilnībā realizēta, tas nenozīmē, ka Latvija to nevarētu veikt. Ir taču 21.gadsimts, kad starptautiskās tiesības noteic taisnīgu attiecību veidošanu starp valstīm, pamatnācijas tiesību un skaitliski mazo tautu aizsardzību. Latvijai ir neatņemamas tiesības un pienākums atbrīvoties no okupācijas sekām.

Dz.R.: Labi, nestrīdēsimies. Runa ir par to, ka jāatjauno latviešu īpatsvars savā valstī. Tam noteikti jābūt virs 80 procentiem. Protams, mēs ļoti gribētu, lai šis latviešu īpatsvars runātu latviski un būtu lojāls Latvijai. Jo šobrīd ir nemazums tādu Ivanu Ivanovu, kas skaitās latvieši, taču nezina ne vārda latviski...

Kas būs pēc 40 gadiem?

Dzintars Rasnačs: Kā jau teicu, es neredzu problēmu cilvēkos, bet vidē. Ja mēs nepārveidosim šo vidi, ja nespēsim rīkoties līdzīgi kā Ukraina, Azerbaidžāna attiecībā uz informatīvo telpu, tad stipri šaubos, vai mūs gaida tāda nākotne, kādu mēs gribētu...

DDD: Bet šo krievisko vidi Latvijā taču veido tieši ārkārtīgi lielais krievu valodā runājošo cilvēku skaits! Tātad cilvēki! Kā jūs iedomājaties sasniegt šādu procentuālu latviešu pārsvaru bez okupantu un kolonistu izraidīšanas?

Dz.R.: Viņiem jau šobrīd ir diezgan labas iespējas izceļot no Latvijas, un viņi to arī daļēji dara. Turklāt viens rādītājs ir ļoti pozitīvs – proti, dzimstība latviešu vidē ir ievērojami augstāka.

DDD: Nu bet, vai tad kolonistiem nedzimst bērni? Tāpat dzimst! Vai esat veikuši aprēķinus, cik ilgam laikam būtu jāpaiet, lai latvieši, neskatoties uz finansiālo krīzi, ar dzemdēšanas metodi izspiestu okupantus un kļūtu 80 procenti no visiem iedzīvotājiem? Turklāt kāda garantija, ka arī mazie kolonisti nesadzimst kā sēnes pēc lietus?

Dz.R.: Tagad, pateicoties krīzei, tik tiešām latviešu dzimstība kritīsies... Bet mana teorija ir vienkārša – uzskatu, paies 40 gadi no tā brīža, kopš mēs atjaunojām neatkarību, un te ļoti daudz kas būs mainījies.

DDD: Tikai uz kuru pusi?

Dz.R.: Jā, tas ir jautājums...

Mainījies būs atkarībā no tā, vai manis minētā Kremļa propagandas mašīna tiks ierobežota, vai netiks. Jo šī propagandas mašīna perfekti strādā uz visiem – sākot no mazkvalificēta strādnieka līdz augstākā līmeņa profesionālim. Tā ietekmē visus, un sabiedriskā doma Latvijā par Krievijas agresiju Gruzijā tam ir spilgts piemērs.

Vai vainīgi slidenie krēsli?

DDD: Tomēr, vai jūs man, jaunai sievietei, kura spiesta savus bērnus audzināt krieviskā vidē, varat izskaidrot iemeslus, kādēļ pie varas esošie latvieši, tostarp arī tēvzemieši, no dekolonizācijas procesa bēg kā velns no krusta?

Dzintars Rasnačs: Bērziņš nebēga, Krasts nebēg un Rasnačs arī nav bēdzis kā velns no krusta…

DDD: Taču ar akrobātisku veiklību izvairījušies gan…

Dz.R.: Visi esam strādājuši savu iespēju ietvaros un veikuši tos darbus, kurus varējuši darīt, lai stiprinātu valsts valodu un veicinātu izceļošanu. Cilvēkiem, kuri atbrīvo dzīvokļus denacionalizētajos namos tiek izmaksāts pat speciāls pabalsts, ja viņi dodas prom uz savu etnisko dzimteni.

DDD: Ļoti labi! Tomēr dekolonizācijas process nenotiek un neuzņem apgriezienus, kā latviešiem tas būtu nepieciešams. Latvija nav noslēgusi nevienu starptautisku līgumu kolonistu izceļošanas veicināšanai ar okupācijā līdzvainīgajām valstīm – ASV, Lielbritāniju, arī Vāciju, nemaz nerunājot par Krieviju. Tātad darīts ir ārkārtīgi maz, lai notiktu dekolonizācija. Neesmu dzirdējusi, ka Gaidis Bērziņš vai Guntars Krasts publiski runātu par šo procesu un par Dekolonizācijas likuma pieņemšanas nepieciešamību.

Dz.R.: Ir taču vēl citi jautājumi, par kuriem tiek runāts. Vai tiešām jūs domājat, ka likums visus piespiedīs sakravāt mantiņas un aizbraukt?

DDD: Jā, protams, likums var regulēt šo scenāriju. Tāpat kā tiek izlikti īrnieki no denacionalizēto namu dzīvokļiem ar likuma spēku. Nebūtu likuma, nebūtu bez dzīvokļa palikušo cilvēku.

Dz.R.: Jau šobrīd daudziem ir iespēja braukt uz citām Eiropas Savienības valstīm, nokārtot darba atļaujas, un viņi to arī izmanto.

DDD: 2008.gada sākumā “DDD” žurnāliste Ilze Liepa bijušajam Rīgas mēram, jūsu partijas biedram Jānim Birkam ierosināja veidot sadarbību starp Rīgu un Kaļiņingradu, lai veicinātu krievvalodīgo rīdzinieku pārcelšanos uz dzīvi Kaļiņingradā. Birks, sniedzot interviju mūsu avīzei, publiski apsolīja šo jautājumu risināt un ierosināt arī toreizējam tieslietu ministram, tēvzemietim Gaidim Bērziņam. Tomēr solījums netika pildīts.

Dz.R.: Es to nezināju. Šķiet, tas tāpēc, ka Birks sēdēja uz tik slidena krēsla, ka solis pa labi, solis pa kreisi – šaušu...

DDD: Piedodiet, ko nozīmē – sēdēja uz slidena krēsla? Kurš tad viņam to krēslu ieslidināja? Varbūt arī jūs sēžat uz slidena krēsla?

Dz.R.: Nē, nesēžu! Bet Jānis Birks pats noteikti varētu pastāstīt, kas reāli ir izdarīts.

Nekādu integrāciju!

DDD: Latvija nav iedarbinājusi pat propagandas mašīnu, kas aicinātu kolonistus pamest Latviju un stāstītu par lielisko atgriešanos Krievzemē vai aizceļošanu uz kādu citu Eiropas valsti.

Dzintars Rasnačs: Jā, es pilnībā piekrītu. Un labākais faktiskās situācijas indikators ir tikko notikušās vēlēšanas.

DDD: Dzīves piemēri liecina, ka kolonistu ietekme palielinās. Abrene ir atdota, krievvalodīgo skaitliskais un ideoloģiskais pārsvars, vismaz Rīgā, tuvojas kulminācijai... Tātad visi līdzšinējie pasākumi, kas it kā veikti pēc neatkarības atgūšanas, ir bijuši neefektīvi?

Dz.R.: Jā, piekrītu, šis brīdis ir smags.

Bet varbūt tas ir labi? Varbūt, ka latvietis beidzot sapratīs, ar ko viņam ir darīšana. Lielākā problēma ir nevis tajos, kas ir pretlatviski noskaņoti, bet tajos, kas to neredz un dzīvo ilūzijās par kaut kādu integrāciju. Nekādas integrācijas! Tikai asimilācija šeit var būt!

Esmu jurists un redzu visu laukumu kopumā. Zinu Civildienesta likumu, likumu “Par tiesu varu”, Prokuratūras likumu, Vēlēšanu likumu un citus likumus, kuros aktīvākajai kolonistu daļai visādi ierobežojumi jau ir noteikti.

DDD: Kādi ierobežojumi?

Dz.R.: Pirmkārt, ieņemt amatus valsts pārvaldē.

DDD: Pilsonības likums kolonistiem ļauj ļoti vienkārši iegūt nepieciešamo pilsonību, lai strādātu valsts pārvaldē, bez tam viņi var brīvi arī darboties privātajā sektorā. Tādējādi no šiem knapajiem ierobežojumiem krieviskā vide Latvijā nemazinās. Tāpēc mums vajag, lai viņi brauc prom!

Dz.R.: Bet daudzi no viņiem jau ir aizbraukuši.

DDD: Nav taču pietiekami daudz aizbraukuši! Latvieši ir tikai nedaudz virs 50 procentiem, nevis jūsu pieminētie 80 procenti.

Dz.R.: Lai veicinātu kolonistu izceļošanu, arī pašiem latviešiem ir jākļūst aktīviem. Piemēram, katra latvieša pienākums ir nekavējoši ziņot Valsts valodas inspekcijai par ikvienu gadījumu, kad viņš tiek kaut kādā mērā ierobežots valodas ziņā. Spilgts piemērs – mēs ar kolēģi no NATO sesijas lidojām mājās ar “Air Baltic” lidmašīnu. Kāda pavadone ne vārda nesaprata un nespēja viņai atbildēt latviski. Bet “Air Baltic” ir kompānija ar Latvijas valsts kapitāla daļām, tāpēc tās darbiniekiem ir jāprot latviešu valoda. Pēc kolēģes sūdzības Valsts valodas inspekcija veica pārbaudi un uzlika sodu.

Tāpat man ļoti patika jūsu Latvijas Nacionālās frontes sieviešu vārdā nosūtītā vēstule valsts amatpersonām vīriešiem, nokauninot viņus par runāšanu krievu valodā krievvalodīgajos masu medijos. Šādai iniciatīvai arī uzreiz ir kaut kāds efekts. Vairāki kolēģi, kas agrāk centās krievvalodīgo žurnālistu slinkumam izdabāt un runāt krieviski, tagad vairs tā nedara.

DDD: Nesen Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim mēs, latviešu sievietes, piešķīrām titulu “latviešu bumbuļzeķis” par to, ka viņš nav ņēmis vērā mūsu izplatīto vēstuli un turpina ar krievvalodīgajiem žurnālistiem runāt latviešiem pretīgo padomju okupantu valodā. Nākamais titula kandidāts ir jūsu darba kolēģis, Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.

Dz.R.: Jā, tā ir viņa partijas atbildība. Es uzskatu, ja ir presings un regulārs atgādinājums par to, ka nepieciešams saglabāt savu pašcieņu, tad situācija varētu uzlaboties. Protams, katram izpratne par pašcieņu var atšķirties... Manuprāt, jūsu atklātā vēstule formas ziņā bija ļoti interesants gājiens. Uzskatu, ka to amatpersonu vārdus, kas, piemēram, LTV7, TV5 vai Baltijas 1.kanāla ziņās vai raidījumos nerunā latviski, regulāri ir jāpublicē.

Dekolonizācijas jautājums ir jārisina!

DDD: Esam totālā finanšu krīzē, tomēr vēl arvien tā vietā, lai izraidītu, okupantu pensionāriem pavisam mierīgi maksājam pensijas. Par ko?

Dzintars Rasnačs: Izlasiet stenogrammu, ko teica Pēteris Tabūns. Mēs kategoriski iebildām pret šo līgumu, kas noteic, ka Latvija maksā pensijas kolonistiem arī par Krievijā nostrādātajiem gadiem. Būtībā Saeimas vairākums nobalsoja par to, ka no mūsu pensionāru naudas tiek baroti cilvēki, kas šo valsti okupēja.

DDD: Tātad jūsu frakcija iestājās pret Abrenes atdošanu, pret šo līgumu par pensiju maksāšanu kolonistiem, bet kāpēc jūsu frakcijas neiestājas par okupantu un kolonistu izraidīšanu jeb par dekolonizāciju, kas atrisinātu visas citas neskaitāmi daudzās problēmas?

Dz.R.: Dekolonizācija sastāv ne tikai no izceļošanas. Tā sastāv no lustrācijas, kas daļēji tika ieviesta; no denacionalizācijas, kas tika ieviesta; no pilsoņu kopuma atjaunošanas, kas tika ieviesta; no Satversmes darbības atjaunošanas, kas tika ieviesta, un tā tālāk. Varētu uzskaitīt un uzskaitīt, un uzskaitīt. Dekolonizācija ir milzīgs pasākumu komplekss. Tajā ietilpst arī skolu reforma, pāriešana uz mācībām tikai latviešu valodā – tas ir galvenais nākamais, visgrūtāk realizējamais pasākums, bet tas noteikti ir jāizdara. Visai valsts un pašvaldību izglītības sistēmai ir jābūt balstītai uz mācīšanu tikai latviešu valodā. Par to iestājas arī mums draudzīgā, “jaunākā brāļa” Raivja Dzintara organizācija.

1998.gadā Valsts prezidents Guntis Ulmanis vakarā pirms referenduma par grozījumiem Pilsonības likumā, kas atviegloja naturalizāciju un pieļāva pēc 1991.gada dzimušo nepilsoņu bērnu reģistrāciju par Latvijas pilsoņiem, publiski paziņoja, ka jābalso par šo grozījumu stāšanos spēkā, citādi mums būšot ļoti, ļoti slikti. Rezultātā ar nelielu pārsvaru tika nobalsots par šiem grozījumiem, un tas arī izšķīra mūsu likteni. Tādējādi vislielākie nopelni pie pilsonības došanas kolonistiem ir toreizējam Valsts prezidentam.

DDD: Bet tieši šī kolonistu izceļošana, bez kuras nav iedomājama dekolonizācija, nav noregulēta nedz ar likumu, nedz ar praktiskajām darbībām, nedz ar valstisku propagandu. Mēs varam riņķī apkārt malt vienu un to pašu, taču jūs mani neesat pārliecinājis, kā TB/LNNK ir iecerējusi sasniegt 80 procentu latviešu īpatsvaru Latvijā bez masveidīgas kolonistu izraidīšanas jeb dekolonizācijas veikšanas šī vārda patiesajā nozīmē?

Dz.R.: Mūsu muskuļi ir tik lieli, cik lielus tos devuši mūsu vēlētāji. Ja vēlētāji mums dos lielākus, tad tiks radīti arī kolonistu izceļošanas instrumenti. Cita lieta ir par intensitāti. Es paškritiski piekrītu, ka mēs šajā jomā varētu strādāt intensīvāk. Mums ir kādi 30-40 likumprojekti, kas regulāri Saeimā tiek noraidīti, jo vairākums tos neatbalsta. Un šie likumprojekti ir tajā virzienā, kur runa ir tieši par dekolonizāciju – sākot ar grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā un beidzot ar grozījumiem Repatriācijas likumā, kas paredzētu cilvēku izceļošanu no Latvijas uz etnisko dzimteni.

DDD: Lai vēlētāji dotu muskuļus, tas ir, apliecinātu uzticību tieši jūsu partijai, viņi ir jāpārliecina, ka esat spējīgi risināt pašus svarīgākos uzdevumus valstī. Diemžēl mūsu intervija mani nepārliecināja, ka TB/LNNK veiks Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju.

Dz.R.: Šie jautājumi ir regulāri jāuzsver un par tiem sistemātiski jārunā, jo tie ir jārisina. Labi, ka vēl ir tādi laikraksti, kas tos piemin, jo vairums vispār ignorē šīs nacionālās lietas.

Intervēja Līga Muzikante