Saruna ar bijušo Valsts valodas centra (VVC) Kontroles daļas vadītāju un valodas inspektori Rūtu Līviju Icaku

“Man ir ļoti liels pašlepnums!”

DDD: Šogad apritēja 15 gadi, kopš jums uzbruka un smagi piekāva, kad pildījāt darba pienākumus. Rezultātā jūs kļuvāt par invalīdi. Noziedznieki, kā jau tas šādos gadījumos mūsu zemē ierasts, joprojām nav atrasti.

Rūta Līvija Icaka: Draudos, ko saņēmu pirms uzbrukuma, bija teikts: “Ti suka, jesļi ti ješķo raz pajavišja v Rizškom žeļezno dorožnom vokzaļe, togda vsju astaļnuju žizņ praveģoš na boļņičņej kojke”...

Par to, ka izdzīvoju, jāsaka paldies Dievam un liktenim! Gāja smagi, joprojām ārstējos un veselības stāvokļa dēļ biju spiesta aiziet no darba. Tomēr esmu dzīva un turpinu analizēt, vērtēt situāciju Latvijā. Pēc tā gadījuma esmu jau nodzīvojusi 15 gadus.

Redzot, kas notiek Latvijā, jāteic, ka skumji. Optimisms par Latvijas valsts nākotni ar katru gadu kļūst arvien mazāks. Tas ir tas skumjākais. Domāju, ir pat labāk, ka mans nacionālpatriotiski noskaņotais tēvs ir miris un neredz to, kas šodien noticis ar Latviju.

Pēc uzbrukuma izdzīvoju, un enerģijas man vēl pietiek. Vienīgi ļoti žēl, ka man ir liela enerģija un zināšanas, bet nav veselības, tāpēc savai valstij es nevaru vairs dot tik daudz un to, ko varētu, ja man būtu laba veselība. Man tā ir visvairāk žēl... Kad 2008.gada nogalē saņēmu Valsts apbalvojumu – Atzinības krustu par nopelniem un ilggadēju, godprātīgu darbu latviešu valodas tiesiskā statusa praktiskajā nodrošināšanā, to visu pateicu arī prezidentam Valdim Zatleram un klātesošajiem. Šo apbalvojumu uztveru nevis kā kādu personīgu atzinību man. Uzskatu to par svarīgu tāpēc, ka praktiski pirmo reizi tika novērtēts VVC inspektoru darbs, devums un nozīme, tika pievērsta uzmanība valsts valodas stāvoklim Latvijā.

Esmu dzīves sista un rūdīta, bet man ir ļoti liels pašlepnums. Un es uzskatu, ka stiprus, lepnus un pārliecinātus pretiniekus vienmēr ciena. Ar to esmu saskārusies savā dzīvē. Tāda esmu bijusi vienmēr. Bet tos, kas nāk pieglaimoties ar nolaistām ķepiņām un ļipiņām, nicina. Tāpēc visai mūsu administratīvajai elitei es novēlētu pārstāt drebināt savas “ļipas” vietējo un ārzemju “naudas maisu” un Briseles ierēdņu priekšā, bet saņemties kaut nedaudz pašcieņas – nu kaut drusciņ. Citādi pēdējie triecieni ir tik smagi, ka man gandrīz jāpiekrīt Viestardam Šimkus, kurš teica, ka diez vai perspektīvā latviešu tauta izdzīvos. Šobrīd ir tāda situācija...

Mantrausīgie atstūmuši nacionālos ideālus

DDD: Kas liek par to domāt?

Rūta Līvija Icaka: Ideālistiem, kas tādi bijām Atmodas laikā, galvenais nebija piepildīt savas kabatas, padarīt bagātus sevi un savus radus, draugus kā puķu spekulantiem. Ideālistu vēlme bija veidot Latviju kā nacionālu valsti – tādu Latviju, kāda tā ekonomiskās attīstības ziņā varēja būt, ja nebūtu notikusi krievu okupācija, ja Latvija būtu attīstījusies tāpat kā Somija un līdzīgas valstis, kurām 1940.gadā bijām stipri priekšā pēc daudziem rādītājiem. Un tieši šī sajūta, ka Atmodas laikā varas pārņemšana un ideālistu atstumšana notika tik nekaunīgi, ir vissmagākā.

Es nesaku, ka tie visi, sauksim viņus par ideālistiem, būtu derējuši tautsaimniecības stiprināšanai, dažādiem amatiem, taču viņi būtu cēluši savu zemi un tautu pašaizliedzīgi. Bet šie mantrausīgie cilvēki tos ideālistus, no kuriem daži bija arī ļoti labi tautsaimnieki, savu personīgo ambīciju dēļ tik tālu atstūma un pārņēma varu, ka šodien, par nožēlošanu, ir jāsecina, ka pie tā, kur atrodas Latvija (un tas ir pirmo reizi Latvijas vēsturē), vainīgi nav nedz okupanti, nedz civilokupanti vai viņu pēcteči... Šoreiz, manuprāt, vainīgāki par okupantiem ir mūsu pašu tautieši, kurus sauc par bāleliņiem, kaut gan viņi nav pelnījuši šo vārdu. Tie ir tautieši, kuri naudas velnam ir pārdevuši savu dvēseli un kuriem vienīgais mērķis ir dzīvot labi, būt bagātiem, vilkt ap sevi savus piekritējus, iekārtot darbā savus radiniekus, un tad visiem dzīvot, cepuri kulstot, un izrādīties masu mēdijos... Viņi ir tukši cilvēki, jo, ja cilvēkiem nav ideālu, tad apakšā nav nekāda seguma. Viņi kā smiltis izbirs no tautas atmiņas. Tikai skumji, ka šo pie varas bijušo un esošo darboņu darbi ir tik melni un to rezultātā tautas stāvoklis ir tik smags, ka jau pavisam drīz var nesaglabāties ne tauta, ne tās atmiņa.

Ierēdņu pulks jāsamazina vismaz par divām trešdaļām

DDD: Jūs teicāt šos skaudros vārdus, ka latvieši kā tauta var neizdzīvot...

Rūta Līvija Icaka: Katrā cilvēkā ir iesēta vēlme dzīvot arvien labāk. Man bija periods dzīvē, kad padomju laikā es pelnīju ļoti daudz, bet man bija liela morālā un garīgā neapmierinātība, tāpēc iestājos Tautas frontē. Es izvēlējos strādāt VVC.

Bet tas, kas tagad notiek izglītības, veselības, drošības un citās jomās, ir neaprakstāmi! Šīm jomām vajadzēja būt brīvi pieejamām, valstij tās bija jānodrošina. Kas vainīgs, ka tagad, divdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, tas tā nav? Vai pie tā ir vainīgi civilokupanti vai okupanti? Jā, vēsturiskā griezumā – bez šaubām, vainīgi! Bet atkal jāteic, ka šajā periodā, tieši par šobrīd notiekošo vēl vainīgāki ir mūsu tautieši, kuri toreiz visus ideālistus atstūma no vadības un pārņēma varu. Tas notika savu personīgo vajadzību, ambīciju apmierināšanai. Tāpēc tagad ir tik skumji.

Ko saskata mūsu parastais cilvēks – tagad jau viņu jāsauc par cilvēciņu? No vienas puses redz, kā varas elite nekaunīgi televīzijā, acīs skatoties visiem, kas tajā brīdī ir pie televizoru ekrāniem, var brīvi, nesodīti melot un runāt muļķības. Tiek uzturēti nesamērīgi lieli ierēdņu pulki, no kuriem vismaz divas trešdaļas bija jāsamazina.

Es sekoju valsts aparāta attīstībai no 1992. līdz 2006.gadam. Redzēju, kā šis valsts aparāts apauga un kā tas strādā. Atvainojiet, ja es padomju laikos būtu tā strādājusi, kā “strādā” šie ierēdņi, tad par melnstrādnieku augstāk nebūtu tikusi. Varas elite cilvēkiem demonstrē amorālu paraugu, kā mūsu valstī tikt pie bagātības un varas. Un lūk, šie mūsu tautieši ar savu cinisko attieksmi pret tautu, pret valsti, pret nacionālajiem ideāliem, bez kuriem valsts nevar pastāvēt, ir izsituši pamatus mūsu tautai zem kājām. Ja tu gribi ko uzsākt, tev jāsatiekas ar neko gribēt un palīdzēt negribošu ierēdni. Vēl trakāk kā padomju režīmā – no viena ierēdņa līdz desmitajam ierēdnim jāstaigā...

Ja es būtu Dombrovska vietā, maksimums uz desmit dienām (ar šādu laiku, manuprāt, pietiktu pat ļoti vidējam prātam) es ieslēgtos savā kabinetā un izanalizētu visu valsts iestāžu un ministriju budžetus un galvenos veicamos uzdevumus. Tad es saprastu, cik katram var “nogriezt”. Es to personīgi izprastu, nevis pieprasītu kārtējam ierēdnim vai valsts sekretāram, lai viņš samazina nozari par kādu summu – vienalga uz kā rēķina.

Kārli Ulmani valsts ekonomikas uzplaukuma jautājumos glāba vispusīgās zināšanas tautsaimniecībā. Un tāpēc viņam vēl šodien ir tik liela piemiņa tautā. Es uzskatu, ka Veselības ministrijas un Labklājības ministrijas valsts sekretāri pārspīlē ierēdniecības nozīmi. Lai spētu veikt savus uzdevumus, pietiktu ar krietni mazākiem līdzekļiem. Un tieši tāpēc man ir liels pārmetums likumdevējiem, kuri Valsts kontroli saskaņā ar likumu sūta konstatēt jau paveiktos likumu pārkāpumus. Būtu jābūt pavisam otrādi. Ingūnai Sudrabai būtu jāsēž pie budžeta veidošanas un jāskatās, kāpēc konkrētā ministrija vai valsts iestāde ir pieprasījusi tādu naudu?!

Kad tagad paanalizēju, kā mēs strādājām Valsts valodas centrā, tad sirds apskrienas. Mums skaitījās “liela bagātība”, ja uz kāda kolēģa darba nespējas lapu apmaksas rēķina no sociālā budžeta mūsu algu fondā ieekonomējās nedaudz naudas un mēs Ziemassvētkos varējām izmaksāt piecus latus lielu prēmiju! Tagad, kad redzu, kā citi tajā pašā laikā ir dzīvojuši un ko saņēmuši, tad atvainojiet... Mēs rakstījām tieši tādus pašus pieprasījumus Tieslietu ministrijai, lai mums palielina budžetu, mums bija zemas algas – inspektoriem 150 līdz 175 latu mēnesī. Nebija ne runa, ka mēs varētu rīkot kādus izbraukumus vai seminārus. Pat kafijai kolektīvā savācām naudu no saviem grašiem.

Mēs tieši tāpat pieprasījām līdzekļus – tad kāpēc mums nedeva? VVC bija nepieciešams lielāks budžets, lai varētu nodarbināt vairāk inspektoru, nodrošināt lielākas algas, jo ar tām smieklīgajām algām… Kā viens nekauņa, privātīpašnieks, reiz uzrakstīja, ka pie viņa valodas inspektore atnākusi pārāk noplukušā kažokā... Un mēs vēl dabūjām taisnoties…

Esam nodzīvojušies tik tālu, ka Latvija vairs nav valsts – tā ir privāta bodīte, kas kalpo dažiem, kurus vēl no apakšas stutē šodien esošie oligarhi.

Latvija pieder latviešu tautai

DDD: Valoda ir tautas asinis, kas tautas izdzīvošanai un pastāvēšanai ir pats svarīgākais faktors. Jūs bijāt VVC Kontroles daļas vadītāja un gadu gaitā redzējāt, kāda bija un ir valsts oficiālās politikas un ierēdniecības attieksme pret latviešu valodu un VVC – iestādi, kas būtībā garantē latviešu valodas likuma izpildi.

Rūta Līvija Icaka: Valoda patiešām ir pats svarīgākais tautas izdzīvošanas faktors. Kad padomju laikā man bija liela alga, kad materiāli varēju dzīvot kā niere taukos, es garīgi vairs nespēju izturēt to, ka es jau pat domāju krieviski, par sazināšanos nemaz nerunājot – man bija jārunā tikai krieviski. Tieši tāpēc man liekas, es varu skatīt daudzas problēmas dziļāk, jo padomju laikos materiāli necietu, bet mani nospieda tieši garīguma un nacionālās identitātes trūkums, tas, ka es ikdienā nespēju un nevarēju runāt latviski, jo mani gluži vienkārši neviens nesaprata. Tas bija neizsakāmi nomācoši – runāt un domāt svešvalodā. Ko nozīmēja ik pa dažiem gadiem Dziesmu svētki, vai kaut kāda minimāla tautiskā apziņa Jāņos? Ar to bija par maz! Man ļoti pietrūka latviskās vides.

Ja mūsu miljonāru sarakstā būtu kaut viens cilvēks ar patiesiem, nacionāliem ideāliem, tad viņam ātri vien ar naudu dzīvē jau būtu kļuvis par maz, gribētos dzīvei jēgu. Man ir pilna pārliecība, kamēr valsti nevadīs cilvēks, kuram ir dziļi ideāli attiecībā uz mūsu zemi un mūsu tautu, nekas labs mūs negaida – pilnīgi nekas! Var te dižoties un piedāvāt nez kādu gudru tautsaimnieku, buldozeru vai vēl kādu brīnumdari – ar to nebūs gana. Attīstītam cilvēkam, tautai, kultūrai nekad nav varējusi pastāvēt tikai materiālā dzīve. Materiālai dzīvei agri vai vēlu vajag garīgumu. Protams, arī garīgumam vajag materiālo pamatu, bet tieši tāpēc jau valstij nepieciešami cilvēki ar ideāliem: tautsaimnieki un politiķi ar ideāliem.

DDD: Nacionāliem ideāliem?

R.L.I.: Protams, ar nacionāliem ideāliem! Es te nerunāju par Latviju kā tādu, es runāju par Latviju kā zemi, kas pieder latviešu tautai, kurai vajag attīstīt nacionālu valsti.

Izglītības ministrija – apvēlies ierēdņu aparāts

DDD: Vairākkārt intervijas laikrakstā “DDD” ir snieguši bijusī VVC vadītāja Dzintra Hirša un tagadējais Kontroles daļas vadītājs Antons Kursītis. Abi nav slēpuši, ka no valsts instanču puses jūtama ļoti nolaidīga, pavirša un pat noraidoša attieksme pret VVC un latviešu valodas pozīciju nostiprināšanu un aizsardzību Latvijā.

Rūta Līvija Icaka: Tā tas ir, un tas ir neaptverami. Es teiktu vēl vairāk – attieksme ir nievājoša!

DDD: Valstiskā līmenī?

R.L.I.: Jā, es šobrīd runāju par valstisko līmeni un ministrijām. Pašvaldības, izņemot Daugavpili, tajos gados, kad es strādāju, paldies Dievam, mūs labi saprata, viņu attieksme bija ļoti normāla, jo pašvaldībām ir saskare ar tautu. Deputātiem, ministriem un citiem tur, augšā, šīs saskares vispār nav.

No ministrijām un citām valsts struktūrām vienmēr pārsvarā esam saņēmuši nievājošu attieksmi. Šajā ziņā pirmajā vietā bez šaubīšanās lieku Izglītības un zinātnes ministriju ar visu tās ierēdņu aparātu.

DDD: Kaut kas neiedomājams! Pēc taisnības un būtības šai ministrijai būtu jābūt tieši tai, kas visu latvisko, tostarp latviešu valodu, ar dubultu spēku ciena, aizsargā un attīsta.

R.L.I.: Taču dzīvē viss ir pretēji. Nav nozīmes, kurš bija ministrs – attieksme vienmēr bija nepieņemama un ciniska. Visu šo gadu laikā stabili pirmā vieta nievājošajā attieksmē vienmēr ir bijusi tieši šai ministrijai.

DDD: Kā jūs to skaidrojat?

R.L.I.: Tik sevī apvēlušos, mazspējīgu un nepamatoti pašpārliecinātu ierēdņu aparātu, kāds vērojams Izglītības un zinātnes ministrijā, nekur neesmu sastapusi.

DDD: Teikšu godīgi, man, to klausoties, kļūst nelabi. Tas ir pilnīgi amorāli, jo izglītība un zinātne taču ir tās jomas, kas vistiešākā veidā atbild un iespaido latviešu zemes un tautas nākotni. Tās atbild par jaunās paaudzes – bērnu, jauniešu, studentu izglītību, domu virzienu, attieksmi pret tautu, zemi, morāles vērtībām. Tēlaini izsakoties, šai iestādei būtu jāgatavo sēklas graudus, no kuriem visa sabiedrība tālāk audzētu labību maizītei. No jūsu stāstītā secinu, ka graudu vietā ministrija cilvēkiem dāļā usnes, dadžus un akmeņus. Droši vien tāpēc skolās nenotiek, nekāda nacionālā audzināšana, nopietna latviešu zemes un tautas vēstures mācīšana un citas patriotismu un nacionālismu veicinošas aktivitātes.

R.L.I.: Tieši tāpēc!

Izglītības un zinātnes ministrijā ir ļoti daudz veco darbinieku. Es neesmu pētniece, un man ļoti negribētos domāt, ka tur sēž krievu spiegu tīkls, bet acīmredzot tie rāmji, kādos viņi strādāja padomju laikos, ir palikuši arī pēc tam. Tas ir vienīgais skaidrojums, kāpēc visu manu piecpadsmit darba gadu laikā ir bijusi tik grūta un gandrīz neiespējama saskare tieši ar šo konkrēto ministriju.

Viens vienīgs ministrs

Rūta Līvija Icaka: Tomēr arī no citu ministriju un ministru puses liela pretimnākšana nekad nav pieredzēta. Vienīgais izņēmums bija tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš. Viņš valodas politikas jautājumos ir vienīgais, kurš jebkad izrādījis nacionālpatriotisku attieksmi. Vienīgais! Viņš var patikt vai nepatikt, bet šim cilvēkam bija vismaz viens iekšējs ideāls. Es te nerunāju par runām un vārdiem – tie daudziem ir skaisti, bet viņa rīcība ļāva man šādi secināt un par to pārliecināties.

DDD: Attiecībā pret VVC?

R.L.I.: Jā. Un ne tikai attiecībā pret VVC, bet arī valsts valodas politiku kā tādu, pret valsts valodas stāvokli Latvijā. Viņš parādīja vēlmi dot materiālu nodrošinājumu VVC. To ir darījis un šādu iniciatīvu izrādījis tikai viens vienīgs ministrs piecpadsmit mana darba gadu laikā...

DDD: Nevienam nav noslēpums, ka VVC visu savu pastāvēšanas laiku eksistē ar nepietiekamiem un proporcionāli ciniski zemiem līdzekļiem. Valodas inspektori saņem nesamērīgi zemu atalgojumu. Vai saskatāt tajā politiski apzinātu vēlmi vājināt iestādes darbu, vājināt inspektora spēju veikt pārbaudes? Vai neizskatās pēc slēpta krievvalodīgās biznesa vides protekcionisma?

R.L.I.: Es domāju, ka tā tas noteikti arī ir.

Es tikai nesaprotu vienu – kāpēc, ja cilvēks šeit nav krievu impēriskās domāšanas protežē un domā par Latviju kā par nacionālu valsti, viņam vajadzēja visus šos gadus tā gremdēt VVC? Es domāju, ka šī sasaiste starp naudu un varu Latvijā diemžēl nav nacionāla, tā ir prokrieviska, un tāpēc visi politiķi, ja tā paskatās, ir tik ļoti draudzīgi viens ar otru. Publikas priekšā lec acīs, bet pēc tam čupojas un brāļojas. Domāju, tieši ar to arī saistīta šī attieksme pret VVC – lai mēs nekļūtu pārāk aktīvi.

Es domāju, tad, kad man uzbruka un centās mani “novākt”, varbūt to izdarīja kādas kundzes, kuru biju sodījusi, draugs vai mīļākais... Es pieļauju šādu iespēju, jo viņai draudēja atlaišana no darba, bet tajā pašā laikā augtākā priekšniecība noteikti berzēja rokas, jo 1994.gadā Latvijā vagoniem tika ievestas kontrabandas preces un tieši tāpat daudz kontrabandas preču vagonos tika izvests. Esmu pārliecināta par šo sasaisti.

Tur, kur pie varas esošajiem politiķiem nav nacionālu ideālu, bet vienīgais dievs ir nauda un tūlītēja labklājība, visas vērtības devalvējas. Tad ir vienalga, no kura tev nāk nauda vai kuram tu palīdzi.

DDD: Tā patiešām izpaužas politika Latvijā – pilnīgi amorāli. Ir neaptverami, kā var tik ļoti ienīst savu zemi un tautu, lai tās tik ļoti gremdētu un postītu…

R.L.I.: Piekrītu. Latviešu tautas pamatintereses un vajadzības varas elitē praktiski nevienu neinteresē.

Latviešu stāvoklis ir traģisks

Rūta Līvija Icaka: Oficiāli valstī kopumā mēs, latvieši, esam tikai puse, bet lielākajās pilsētās – minoritāte. Taču ļoti daudz latviešu ir aizbraukuši, tāpēc par patieso proporciju ir ļoti grūti spriest. Turklāt kā saka – politika veidojas lielajās pilsētās, kas Latvijā nav latviskas.

DDD: Kā vērtējat etnisko situāciju valstī, to, ka starp mums joprojām dzīvo tik daudz okupantu un viņu pēcteču?

R.L.I.: To var pateikt vienā vārdā – traģiski!

DDD: Ja tas ir traģiski, kāpēc, jūsuprāt, Latvijā jau Atmodas sākumā netika veikta dekolonizācija?

R.L.I.: Pašu latviešu gļēvulības pēc.

DDD: Bet jūs taču piekrītat, ka deokupācija, dekolonizācija ir ceļš, kas jāiet un jāpanāk?

R.L.I.: Piekrītu. Ja pie varas nebūtu nokļuvuši latvieši, kas domā tikai par personīgo labumu, tad tagad latviešiem būtu vairāk bērnu, viņi nebūtu aizbraukuši uz Īriju. Taču tiem, kas augšā, bija nospļauties par tautu. Tiem galvenais bija savi tusiņi, kur demonstrēt bagātību. Ja būtu notikusi deokupācija, stāvoklis Latvijā nebūtu tik traģisks. Tagad tas ir traģisks un paliks arvien traģiskāks.

Bija brīdis, kad krievvalodīgie bija sakravājuši čemodānus un visu naudu paspējuši pārskaitīt uz Krievijas bankām. Daudzi no viņiem būtu aizbraukuši, gaidīja vien latviešu reakciju. Tikai mūsu gļēvulība un cilvēku bez nacionālajiem ideāliem tikšana pie varas to visu nobremzēja. Tāpēc tagad man ar lielām skumjām jāpiekrīt Viestardam Šimkus, ka laikam ar latviešu tautu patiešām ir cauri.

DDD: Vienmēr ir iespēja ko labot, saņemties un celties. Lai arī apstākļi ir nenormāli, es ticu mūsu tautas nākotnei, ticu tautas kodolam, kas kā Imanta celsies. Tāpēc es, piemēram, esmu laikraksta “DDD” žurnāliste, LNF priekšsēdētāja vietniece, mēs, lai arī kādas grūtības un šķēršļi, sakožam zobus un ejam uz priekšu, lai arī cik dažam tas liktos bezcerīgi. Es ticu, ka nav ar latviešiem cauri, man gribas nākotni savai zemei, tautai, ģimenei. Tāpēc kā vienīgo izeju un cerību redzu dekolonizāciju.

R.L.I.: Finks reiz paredzēja, ka okupanti brauks prom tā, ka ceļi putēs. Vēl viņi nav braukuši. Teiksim atklāti – vispār nekur nav braukuši. Ar dažādiem aplinkus ceļiem arī daļa militāristu, kuriem bija jāaizbrauc, šeit palika.

Es saprotu, ko jūs domājat, un uz to ir jācer! Man sāp sirds par mūsu zemi. Ja nebūtu tik traģisks stāvoklis ar bezideālu politiskās elites raušanos pie varas, tad es teiktu, ka latvieši noteikti panāktu deokupāciju. Pašreizējos apstākļos tas ir realizējams daudzreiz grūtāk.

Vai gaidīt revolūciju?

DDD: Bet, kas atliek? Revolūcija?

Rūta Līvija Icaka: Šo tautu mēs vairs nepacelsim.

DDD: Es tomēr ceru. Gribas ticēt kodolam.

R.L.I.: Kodolu pie varas esošie nemitīgi neuzklausa, neieklausās, ko tas saka, jo politiķus tas neinteresē. Patiesībā tautas kodols tiek nīdēts visiem iespējamiem līdzekļiem.

DDD: Tā ir. Jums uzbruka, jo nelokāmi aizstāvat latviešu valodas pozīciju un intereses, LNF priekšsēdētājam Aivaram Gardam uzbruka ar mērķi nogalināt viņa nacionālo uzskatu un ideālu dēļ. Tas bija brīnums, ka viņš izdzīvoja.

R.L.I.: Paldies Dievam, ka izdzīvoja.

DDD: Tie, kas uzbruka Aivaram Gardam, tāpat tie, kas uzbruka jums, nav atrasti.

R.L.I.: Jā, es to ļoti labi atceros. Tas bija traģiski. Kolīdz uzzināju par uzbrukumu Aivaram Gardam, jums zvanīju, izteicu līdzjūtību un atbalstu.

Jā, nu skumji... Un visskumjākais, ka latviešu tauta šobrīd ir pilnīgi apolitiska. Pašaizliedzīgu ideālistu, man liekas, mums ir labi, ja viens cilvēks starp tūkstošiem. Man arī nav domubiedru manā sabiedrībā.

DDD: Pazīstu šo sajūtu. Domāju, daudzi mūsu domubiedri to pazīst.

R.L.I.: Jā, jūs to varētu zināt. Man manā sabiedrībā nav domubiedru, un tā kā es vairs nevaru ar pilnu atdevi strādāt, tad reizēm, teikšu, man negribas dzīvot...

DDD: Ziniet, pat Bībelē ir sacīts, ka viena svētā dēļ tiek glābta pilsēta. Tas nozīmē, lai arī tuvumā nav domubiedru, tik un tā mums pašiem ir jābūt kā bākugunīm. Lai būtu vēl kaut vai tas viens ideālists starp tūkstošiem.

R.L.I.: Jā, tas gan! Bet, piemēram, man vairs nav tāda veselība, lai degtu kā bākuguns.

DDD: Būt bākugunij nozīmē būt nelokāmam, drosmīgam, pašaizliedzīgam un taisnīgam savā sirdī, garā. To var ikviens, pat 100 gadu vecumā, guļot gultā. Domai ir milzu spēks!

R.L.I.: Taisnība. Taču ir tik daudz jau izdegušu un tukšu cilvēku. Piemēram, ar kādu tukšu un izdzisušu skatu runā mūsu politiķi! Nu es nesaprotu, kā var tā nedegt!

Jāsecina, diemžēl degsmes pilnie tautieši guļ Sibīrijā vai ir aizbraukuši 1940. un 1945.gadā. Šeit pārsvarā palika cilvēki, kuriem saimniekošana savā mazajā saimniecībā, mazajā pleķītī bija maza, mazītiņa, šaura un klusa, tādi, kam nebija vērienīgā, valstiskā domāšana. Tie bija cilvēki, kas bija dzīvojuši mazā mikropasaulītē. Un arī to viņiem, kaut degunu laukā nebāza, atņēma. Kā tādi cilvēki vēlāk audzināja savus bērnus? Seciniet paši.

Mans tēvs bija nacionālpatriotiski noskaņots, un, kaut es biju komjaunatnē, Ziemassvētkus mēs mājās vienmēr svinējām. Bet tādi bailīgi vectēvi no savām mikropasaulītēm cīnījās tikai par savu dienišķo maizīti, nedomāja globāli. Sakot globāli, es nerunāju par pasaules mērogu, bet gan valstisko mērogu – Latvijas un latviešu tautas mērogā šie cilvēki nedomāja. Tāpēc viņam ir tādi bērni un mazbērni, un tāpēc tiem, īstajiem rīkļu rāvējiem, kas ir pie varas, kas domā tikai par personīgo labumu, ir ļoti viegli šādu tautu ar pliku banānu kārdināt. Un nu no tā banāna ir palikusi tikai miza.

Bez valodas tu neesi nekas!

DDD: Jūsos klausoties prātā nāk krievu filozofs Nikolajs Berdjajevs, kurš postulēja, ka patiesa kultūra var izpausties tikai caur nacionālo identitāti.

Rūta Līvija Icaka: Taisnība. Īsta kultūra patiešām izpaužas tikai caur nacionālo identitāti. Piemēram, cilvēki taču nebrauc uz ārzemēm tikai tīģergarneles pieēsties. Viņi grib arī ko citu. Un tā ir nacionālā kultūra, ko brauc iepazīt un redzēt. Tātad pat pragmatiķim ir skaidrs, ka tā ir unikāla vērtība.

DDD: Cilvēki, kam nav ideālu, nav arī nacionāli, tas ir kā apburtais loks.

R.L.I.: Tieši tā – tas ir kā apburtais loks, un viens no otra izriet.

DDD: Šobrīd grāmatām trīskārši pacelts pievienotās vērtības nodoklis, kā rezultātā tiek neatgriezeniski grauta latviešu grāmatniecības nozare. Nīcinot latviešu grāmatniecību tiek degradēta latviešu valoda.

R.L.I.: Tieši tā! Graujot nacionālo grāmatniecību, tiek nīcināta arī visa tauta.

DDD: Vai tas atkal neizskatās pēc mērķtiecīga soļa, lai mazinātu latviešu valodas, kultūras un rezultātā visas tautas lomu, nozīmi un vērtību Latvijā, pasaulē?

R.L.I.: Izskatās, pavisam noteikti. Un tagad, kad mūsu galvaspilsēta kļūs par ušakovgradu vai šleserburgu, vēl tikai sāksies jaunas rafinētās sazvērestības.

Bet piebilstot vēl par PVN pacelšanu grāmatām, mēs uzskatāmi redzam to dziļo jēgu, pie kā var novest un noved šādi sasteigti un nesaprātīgi lēmumi. Paceļot nodokļus tabakai, alkoholam utt., tauta nezudīs. Tad, lūk, grāmatniecības ierobežošana, mazināšana un iznīcināšana gan var novest pie tautas izzušanas, jo tas ir būtisks trieciens valodai. Bez valodas tu neesi nekas! Valoda veido garīgo domāšanu, kopj attieksmi pret pasauli, attīsta skaistuma izpratni – nu absolūti visu!

Un man liekas… politiķi ir aizgājuši pa vieglāko ceļu. Mums nav gudru tautsaimnieku.

DDD: Viens ir tautsaimniecība, bet pavisam kas cits, ja domā par zinātnieku atzinumu, ka tauta, kas savā zemē ir zem 75%, vairs tālāk neattīstās un izmirst. Protams, ekonomika un tautsaimniecība ir ļoti svarīgas jomas, taču šobrīd, arī ekonomiskās krīzes apstākļos nedrīkstam aizmirst par prioritātēm. Un proti, ja gribam saglabāties kā tauta, mums ir jārīkojas, lai novērstu etnisko disproporciju Latvijā. Mēs pēc definīcijas, pēc etniskā sastāva proporcijām, esam uz iznīkšanas sliekšņa.

R.L.I.: Apdraudējums latviešu tautas pastāvēšanai šobrīd daudzējādā ziņā ir būtisks. Turklāt Maskava negrib atteikties no Latvijas. Viņi tur aci uz mums.

Krievijas ietekme Latvijā nostiprinās

DDD: Putins ir izstrādājis repatriācijas programmu saviem tautiešiem, kas paredz dažādus atvieglojumus un priekšrocības, taču Latvijas puse ir tā, kas neatsaucas un šos procesus bremzē.

Rūta Līvija Icaka: Protams! Izlūkošanas un citi attiecīgie dienesti joprojām darbojas mūsu valstī. Starp mūsu varas elites elementiem nav grūti atrast tādus, kurus varēja un var ietekmēt pēc sava prāta. Piemēram, par valsts valodu runājot, tādi savaņģoti ierēdnīši gluži vienkārši nelaida cauri patriotiskas idejas un priekšlikumus.

Domāju, ka vistraģiskākie dažāda rakstura pavērsieni sāksies tikai tagad. Pie tā ir novedusi mūsu “augša” – tāda, kāda tā ir, un mūsu tautas apolitiskums, pasivitāte.

Jūs domājat, ka man ar manu raksturu nebija saķeršanās – un ne tikai ar birokrātiem? Nu labi – uzbruka un piekāva mani viena puse, bet vai jūs domājat, ka man nebija saķeršanās arī ar otru pusi – pašiem latviešiem?

DDD: Domāju, ikviens latvietis, kurš kaut reizi publiski veikalā, transportā vai kādā citā sabiedriskā vietā stingri pastāvējis uz savām tiesībām runāt un saņemt atbildes latviski no cittautiešiem, ir saskāries ar situāciju, ka otrs latvietis sāk viņu kaunināt un apsaukt. Tas ir fenomens, kuru nekādi nesaprotu.

R.L.I.: Tas patiešām ir nenormāls fenomens! Tas ir gandrīz katru reizi, kad tu atrodies kādā rindā un pastāvi uz savām tiesībām, lai tevi apkalpo valsts valodā.

Arī no ierēdņu puses saņēmu kritiku un dzirdēju sūdzības, ka esmu par šerpu. Cik reizes nedzirdēju, ka mani manā darbībā VVC vajagot piebremzēt. Man pārmeta, ka es pārspīlējot latviešu valodas nozīmību. Bet, vai tad tas ir pārspīlējums, ja protestēju, ka Ieslodzījumu vietu pārvaldē, kas bija Tieslietu ministrijas pakļautībā, strādā cilvēks ar viltotu valsts valodas zināšanu apliecību? Mēs ziņojām, ka šai personai ir viltota apliecība, taču viņu tik un tā pēc tam vēl izvirzīja prēmēšanai Tieslietu ministrijā. Un Icakai pārmeta, ka viņa veltīgi ceļ traci! Nu tādi mēs esam... Tāpēc es arī esmu tik pesimistiski noskaņota par mūsu tautas un zemes nākotni.

Vaira Vīķe-Freiberga vājināja latviešu valodas statusu

DDD: Kādu jūs šobrīd redzat latviešu valodas stāvokli valstī kopumā? Sarunā ar laikrakstu “DDD” bijusī VVC vadītāja Dzintra Hirša laikā, kad prezidente Vaira Vīķe-Freiberga bija atmetusi atpakaļ grozījumus Valsts valodas likumā, izteicās, ka tik sliktā stāvoklī latviešu valoda nekad vēl nav bijusi. To Hirša teica pirms vairākiem gadiem, bet pa šo laiku valodas stāvoklis ir tikai pasliktinājies.

Rūta Līvija Icaka: Jā, un mana darba laikā šī mums nebija vienīgā saķeršanās ar prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kanceleju. Neesmu ar viņu tikusies, tāpēc personīgi neesam strīdējušās, taču daudz negāciju un vienaldzības par mūsu darbu un problēmām nāca tieši no Valsts prezidenta kancelejas puses.

DDD: Vai jāsecina, ka Valsts prezidenta kanceleja vājināja valsts valodas statusu Latvijā?

R.L.I.: Zināmā mērā tā var teikt. Katrā ziņā nekādu atbalstu no viņiem nesaņēmām.

DDD: Ne materiālu, ne morālu?

R.L.I.: Nekādu.

DDD: Tad man rodas jautājums, vai tāds prezidents vispār kalpo tautai, ja nerūpējas, tēlaini izsakoties, par tautas organisma asinsriti – valodu?

R.L.I.: Mūsu bijusī prezidente iekšpolitikā bija vāja. Arī ar padomniekiem viņai nepaveicās. Tā gan ir visu prezidentu kļūme. Jo tur atkal cenšas iesmērēt cilvēkus, kas ir izdevīgi un strādā šauram personu lokam, nevis tautai.

Ja tā paanalizē 1992.gadu, kad es sāku strādāt, un 2007.gadu, kad beidzu, tikai vienu brīdi valodas jomā bija pacēlums un uzlabojumi. Bet tad, kad prezidente atsvieda atpakaļ šīs izmaiņas valodas likumā, pamazām viss sāka iet arvien vairāk uz leju. Tomēr, paldies Dievam, raugoties no tautas pamatmasas viedokļa, laukos valsts valodas stāvoklis nav pasliktinājies.

DDD: Tāpēc, ka tur ir latviska vide.

R.L.I.: Protams! Bet arī mazpilsētās sāk celt galvu dažādi radikāli prokrieviski novirzieni...

Esam atgriezušies padomju laika etniskajās proporcijās

DDD: Kur šobrīd ir valoda mūsu valstī?

Rūta Līvija Icaka: Valsts valodas centrā… (Smejas)

DDD: Skeptiķis teiktu – valodu vēl var dzirdēt teātrī, televīzijā, šur tur uz ielas…

R.L.I.: Jā, it kā šobrīd uz ielas latviešu valodu dzirdam vairāk, nekā tas bija, piemēram, 1989.gadā, bet cik tad to latviešu Rīgā patiesībā ir? Jā, it kā liekas, ka Rīgā ir diezgan daudz latviešu, bet viņu deklarētās dzīvesvietas ir laukos. Un arī vēlēt jāiet tur, tāpēc Rīgā līdz ar to nu jau ir padomju laika etniskais sastāvs. Esam daudzos etniskajos jautājumos atgriezušies tur, kur bijām.

DDD: Saskarē ar krievvalodīgajiem arvien vairāk un biežāk tiek dzirdēta viņu pozīcija: “Kakoj latiškij? Vsje latiši v Irlandģiju ujehaļi. Tut odņi ruskije ostaļis!” Arī oficiālās statistikas dati liecina, ka tieši latvieši proporcionāli no Latvijas aizbrauc vairāk, bēg no valsts, kur pamatnācijas tiesības valstiskā līmenī praktiski neaizstāv.

R.L.I.: Domāju, ka neoficiālie dati par aizbraukušajiem ir vēl sliktāki.

DDD: Kādu jūs redzat nākotnes vīziju? Šobrīd Latvijas galvaspilsētā pie vadības ir “kreisi” orientēta partija, kuras biedrs, krimināli sodītais Alfrēds Rubiks pārstāvēs Latviju pat Eiropas Parlamentā, un otra partija, kuras galvgalī ir prokrieviski noskaņots kosmopolītisks uzņēmējs – Ainārs Šlesers.

R.L.I.: Viņi ir vienoti un stipri pretinieki.

DDD: Turklāt TV intervijās Nils Ušakovs, taujāts par viņa uzstādījumu Rīgā oficiāli ieviest otro saziņas valodu – krievu valodu, atbild, ka tas joprojām ir viens no viņa mērķiem. Un diemžēl arī Kristovskis, kurš teorētiski skaitījās latviskā flanga turētājs, par šo Ušakova pozīciju atbildēja, ka cilvēcīgi varot saprast šo vēlmi, jo cilvēki nezinot latviešu valodu utt. …

R.L.I.: Man gribētos ticēt, ka tikai varaskāres dēļ Kristovskis šādi lavierēja.

DDD: Man kā latvietei par to nav ne silts, ne auksts, kas viņam par kāri. Es redzu, ka viņš ar savu lavierēšanu izturas noziedzīgi pret manas tautas nākotni, latviešu bērnu nākotni. Pašreizējos neveiktās dekolonizācijas apstākļos mēs nedrīkstam piekāpties ne kripatiņu.

R.L.I.: Jums ir taisnība. Gribu teikt vēl vairāk – te būs ļoti drūmi. Te dikti “velk” uz divvalodību.

DDD: Latvija oficiāli vēl nav divkopienu valsts, taču realitāte jau tagad rāda, ka divas kopienas pastāv – redzamas divas informatīvās vides, divas vēstures izpratnes utt.

R.L.I.: Jā, realitātē tās pastāv, turklāt krievvalodīgo apziņā vēl aizvien nepastāv uzskats, ka viņi dzīvo citā valstī – Latvijā. Kad es parunāju ar krievu, viņš par Latviju nezina neko. Šiem civilokupantiem, kas te iepludināti, ir tikai viens dievs, un tas sēž Maskavā. Viņiem ir tikai viena valoda, un tā ir krievu valoda.

Maskavas vēlme Latvijā ir spiest tikai un vienīgi uz divvalodību. Maskavas pakalpiņi Latvijā slēpjas aiz tautsaimnieciskiem jautājumiem, taču viņu patiesā vēlme ir atjaunot šeit savas impērijas ietekmi. Viņi te it kā runā par subsīdiju iepludināšanu no Krievijas. Bet esiet uzmanīgi! Krievi ir uzsākuši ļoti viltīgu politiku Latvijā. Ārpolitikā Krievija vienmēr ir bijusi ļoti stipra un viltīga.

Kolonisti = mankurti

DDD: Jūs sakāt “krievi”. Taču kolonisti, kas dzīvo Latvijā, nav krievi, bet vardarbīgi ienācēji, kas sajaukušies krievvalodīgo masā.

Rūta Līvija Icaka: Pareizi! Un sauksim lietas īstajos vārdos. Ja cilvēks ir vienkārši krievvalodīgs, tad viņš ir mankurts! Lai kā nav attīstījusies pasaule, demokrātija un tehnoloģijas, prusaks nevar pēkšņi būt bezdelīga. Un latvietis pēkšņi nebūs vienkārši rietumeiropietis, un arī kazahs nevar pēkšņi būt krievs, viņš ir kazahs. Taču padomju ideoloģija ar lielkrievu šovinismu panāca šo vēlmi visiem kļūt par krievvalodīgajiem.

Krievvalodīgie tika apzināti vaņģoti – ja tu krievu valodu proti, tu vari taisīt karjeru, ja esi krievvalodīgais, ātrāk dabūsi dzīvokli, utt. Un, lūk, šie cilvēki ir pazaudējuši savu nacionalitāti. Taču nacionālā piederība ir visa tavas dzīves jēga. Tā ir tavas saimniekošanas jēga, tava garīgā dzīve. Nacionālā identitāte ir viss, kas veido cilvēka dzīvi, bez tās nav itin nekā. Un šie krievvalodīgie savu nacionālo identitāti ir pazaudējuši, tāpēc viņi ir mankurti – tādi, kam pēc būtības ir tikai mute un taisnā zarna… diemžēl…

Dekolonizācija – iespēja latviešiem izdzīvot

DDD: Nedaudz aprunāsimies par diviem scenārijiem, kas Latvijai būtu iespējami. Viens ir ceļš, kad Latvijā tiek ieviesta krievu valoda kā otrā oficiālā valoda; otrs – Latvijā notiek dekolonizācija. Kāda, jūsuprāt, būtu mūsu Latvija šādos apstākļos?

Rūta Līvija Icaka: Ja Latvijā kā otrā oficiālā valoda tiek pieņemta krievu valoda, tad ir tikai divas iespējas. Vai nu ar to brīdi praktiski ir beigas latviešu tautai, vai latviešu tautas iekšienē strauji sakoncentrēsies un nobriedīs kodols, kas būs spējīgs ceturtajai Atmodai, bet tad šis process aizies līdz asinīm.

Otrs ceļš – Latvijā notiek dekolonizācija. Ja to nepavadīs cilvēki ar patriotiskiem, nacionāliem ideāliem, nekas jēdzīgs nenotiks. Lai veiktu dekolonizāciju, obligāti ir jāmaina visa varas elite un tās vietā jānāk cilvēkiem, kas ceļas un krīt par savu tautu un zemi, kuriem “būt vai nebūt latviešu tautai” ir primārs uzstādījums.

DDD: Situācija valstī ir tik samilzusi un tauta atrodas patiešām izteiktos robežšķirtnes apstākļos, ka ar visiem spēkiem jāturas pie deokupācijas, dekolonizācijas idejas. Latvieši patiesībā šobrīd svārstās kā uz naža asmens starp dekolonizācijas likumu, procesiem un starp reālu risku izzust kā nācijai.

R.L.I.: Šodien pasaulē ir tāda situācija, ka jābūt gataviem, ka var līt arī asinis. Un, ja nebūs to, kas ir gatavi ziedot savas asinis valsts labā, tad mums kā tautai gaidāma nāve…Tāda ir reālā patiesība.

DDD: Notiks nolemtais. Laikam latvieši citādi nemācēs attapties un sev nākotni nopelnīt.

Latgaļu valoda ir valoda!

DDD: Laikraksta slejās izvērtās diskusija par latgaļu jautājumu. Tādēļ gribētu zināt jūsu kā speciālista valodas jautājumos viedokli. Latgaļu valoda ir valoda vai dialekts? Kā vērtējat latgaļu centienus oficiāli iegūt un nostiprināt latgaļu valodas statusu Latvijā? Vai šobrīd reāli valsts atbalsta latgaļu valodas saglabāšanu un aizsardzību, izņemot dažus etnogrāfiskus projektus?

Rūta Līvija Icaka: Latgaļi vienmēr ir cieši stāvējuši uz zemes, un viņiem ir kopēja īpašība, kas runā par labu šiem cilvēkiem, – latgaļiem mantiskā bagātība nekad nav bijusi pirmajā vietā. Protams, ir arī izņēmumi, bet kopumā latgaļi ir cilvēki, kas iet un ceļas par idejām, ideāliem un godu. Protams, ir arī tādi, kas pārcēlušies uz Rīgu, asimilējušies un vairs necīnās par saviem ideāliem un latgaļu tiesībām. Taču tādi ir katrā tautā.

Es viņiem visu dotu, ko vien viņi vēlas, arī oficiālu statusu valodai. Tikai ar vienu noteikumu, ja Latvijas valsti vadītu gudrs cilvēks ar degsmi un ar nacionāliem ideāliem. Tas ir iespējams tikai tad, kad pie varas būs šādi vadītāji, kuriem būs patiesa autoritāte tautas acīs. Pretējā gadījumā pagaidām šādu tiesību došana latgaļiem ir bīstama, jo mēs vēl esam savā nacionālajā vienotībā pārāk vāja valsts. Bīstama ne jau latgaļu dēļ, bet gan varas pārstāvju mantrausības dēļ, kas atkal no visa centīsies izsist sev labumu un kopējo ideju par vienotu, nacionālu valsti degradēs, un panāks pamatnācijai nevēlamu rezultātu.

DDD: Vispirms ir jāveic dekolonizācija?

R.L.I.: Tieši tā, citādi mūs pa vienam aprīs. Mums vajag pie varas nacionālu cilvēku, kurš sapratīs mūsu mazās, latviskās valsts daudzveidību un spēs vienot latviešu tautu. Vajag tādu, kurš strādātu un sevi ziedotu tautas un ideālu dēļ.

DDD: No savas pieredzes un zināšanu pozīcijām kā jūs vērtējat: latgaļi runā un raksta valodā vai dialektā?

R.L.I.: Latvijā dialektu ir ļoti daudz. Es vakar biju ventiņu pusē – nu skaisti skan viņu dialekts. Pašai man saknes ir Malēnijā. Līdz šai dienai valodnieki var manā valodā saklausīt šo manu izcelsmi. Bet, runājot par latgaļiem, ar savu pieredzi un izpratni par valodu, es sliecos uz to, ka tā ir valoda. No valodniecības viedokļa tai ir visas runas un rakstu valodas, nevis dialekta pazīmes. Taču oficiāli definēt latgaļu valodu par valodu ir politiskas dabas jautājums, viss atkarīgs no tā, kas vada valsti. Ja valsti vadītu patiesi patriotisks un nacionālu ideālu vadīts cilvēks, domāju, latgaļiem nebūtu nekādas problēmas iegūt savas valodas statusu. Tas jau sen būtu piešķirts.

DDD: Kas šodien notiek ar VVC? Politika virzās pavisam šķērsi šajos jautājumos.

R.L.I.: Sūdzību skaits VVC par valodas pārkāpumiem arvien pieaug. Paldies Dievam, cilvēks, kurš tagad strādā manā vietā, – Antons Kursītis ir pietiekami stingrs. Vismaz no VVC puses valsts valodas pozīcijas joprojām ir stingras.

Pašreizējo ekonomisko reformu apstākļos VVC grasās apvienot ar Tieslietu ministrijas pārraudzībā esošo Tulkošanas un terminoloģijas centru. Nosaukums it kā palikšot VVC. Un, ja pēc šādas apvienošanas materiālā, strukturālā un darbinieku apjoma ziņā galvenais būs Tulkošanas un terminoloģijas centrs, tad VVC kā kontroles iestāde vairs nekad nebūs tik spēcīga. Un, lūk, šis jautājums pagaidām nav izlemts.

DDD: Mēs sekosim līdzi, kas notiek ar VVC, jo šī iestāde praktiski ir vienīgā oficiālā latviešu valodu sargājošā instance.

R.L.I.: Ja VVC tiks vājināts, tad patiešām būs jāceļ trauksme. Aicinu latviešus būt savas valodas sardzē, jāpārstāj būs apolitiskiem, jārunā latviski. Būsim lepni par savu – latviešu valodu, cienīsim to, runāsim tajā. Latviešu valoda taču ir tik skaista un unikāla!

Intervēja Ilze Liepa