Aleksandra Kiršteina komentārs

Arī es esmu saņēmis vēstuli no ASV dzīvojošā kunga. Viņa vērtējums par situāciju Latvijā ir ļoti precīzs. Latvijā patiešām ir noticis genocīds ne tikai pret dažādām iedzīvotāju grupām – vai tie būtu lauksaimnieki, armijas virsnieki, Rēriha biedrība, vai Franču grupa, bet būtībā pret visu latviešu tautu.

Tāpat vēstulē autors pareizi atsaucas uz faktu par 17 miljoniem vāciešu, kuru vidū bija ne tikai armijas virsnieki, bet arī civilie iedzīvotāji, kas pēc Otrā pasaules kara tika repatriēti no tām teritorijām, kuras vācieši bija okupējuši. Vācieši tika repatriēti pat no viņu vēsturiskajām teritorijām, tādām kā, piemēram, Austrumvācija, Kēnigsbergas (tagad Kaļiņingradas) apgabals, Silēzija, Sudetija.

Jautājums, kā atrisināt okupācijas seku novēršanas jautājumu, man nav nekas jauns. Piedalījos likumprojekta izstrādāšanā par pagaidu uzturēšanās atļaujām bijušajiem PSRS pilsoņiem. Ar “Latvijas ceļa” gādību priekšlikumus par pagaidu uzturēšanās atļaujām tika nomainīts pret pastāvīgās uzturēšanās atļaujām. Otrs likumprojekts, ņemot vērā Latvijā notikušo genocīdu un tā radītās sekas, tika izstrādāts 1996.gadā, ko visi pazīst kā Deklarāciju par Latvijas okupāciju. Deklarācijā tika uzskaitītas represijas, izsūtīšanas, migrācija un spēcīgā pārkrievošanas politika. Arī šajā aspektā vēstules autoram ir taisnība, jo PSRS laikos Latvijā iebrauca ne tikai cilvēki tiešām armijas vajadzībām. Latvijā iebrauca arī spēcīgi ideoloģiskā darba darītāji, kuri aktīvi rosījās Baltijas kara apgabala raidstacijās, avīzēs, kultūras nozarēs – kino un teātros, partijas organizācijās. 1996.gadā Latvijas politiķi to saprata, un tādēļ Deklarācijā par Latvijas okupāciju tika iestrādāts punkts, kas noteic, ka jālūdz starptautiskā palīdzība okupantu repatriācijai.

Jau profesors Lēbers rakstīja, ka nepieciešams sasaukt starptautisko konferenci par mākslīgo Eiropas pārdali pēc Otrā pasaules kara, par okupētajām Baltijas valstīm – par to, kā risināt jautājumus par okupācijas seku likvidēšanu. Tā vietā 1997.gadā tika pieņemts tā saucamais Stabilitātes pakts, kuru Lēbers sauc par “kaķa un peles līgumu”, kas paredz, ka turpmāk kaķis vairs nedrīkstēs peles ēst katru dienu, bet tikai sestdienās un svētdienās... Būtībā ar šo paktu tika pateikts Baltijas valstīm, ka mums pašiem, ja vēlamies iestāties Eiropas Savienībā un NATO, negaidot palīdzību no ārpuses, jāsēžas pie sarunu galda ar Krieviju un jāvienojas par visiem jautājumiem.

Pēdējais Latvijas Saeimā pieņemtais likums, kas skāra okupācijas seku novēršanas jautājumus, bet kuru neviens nemaz netaisījās pildīt, ir 2005.gadā pieņemtā Deklarācija par komunistiskā totalitārisma un PSRS okupācijas noziegumu nosodīšanu. Šajā deklarācijā ir skaidri pateikts, ka valdībai jāsāk sarunas ar Krievijas Federācijas valdību par tāda līguma noslēgšanu, kas palīdzētu cilvēkiem atgriezties savā etniskajā dzimtenē.

Latvijai vajadzētu izmantot šo brīdi, kad Krievijas stāvoklis nemaz nav spīdošs, – liela mirstība, zems dzimstības līmenis, liels skaits iebraucēju Tālajos Austrumos. Apzinoties draudošās briesmas, Putina valdība izstrādāja repatriācijas programmu, kurā noteikta palīdzība bijušajiem PSRS pilsoņiem, kuri pārceļas uz dzīvi Krievijā. Pirmajā etapā Krievija gatava uzņemt 700 tūkstošus savu tautiešu.

Kas attiecas uz to, ka genocīds pret latviešu tautu turpinās arī šodien, tad jāatzīst, ka ir atšķirība starp to, ko darīja PSRS, izsūtot latviešus, un to, kas notiek šodien. Jā, Latvijā joprojām ir liela okupantu un kolonistu masa, kas ienīst visu latvisko un būtībā turpina to politiku, ko PSRS iesāka realizēt okupācijas laikā. Būtībā nav jābrīnās par lielākās daļas nelatviešu attieksmi un uzvedību, jo viņi jau šeit ieradās nevis kā draugi, bet ienaidnieki.

Jābrīnās par tiem latviešiem, kuri ir pie varas un kuri apzināti vai neapzināti iznīcina savu tautu. Vai tas ir genocīds tādā izpratnē, kā to definē likums? Nezinu, varbūt. Piemēram, likumu par Zemessardzes likvidēšanu pieņēma Latvijas valdība, nevis PSRS vai tās genocīda īstenotāji. Izmaiņas likumā, kas sākotnēji noteica, ka izglītībai Latvijā no 2005.gada jānotiek tikai un vienīgi latviešu valodā, jau arī nepieņēma okupanti.

Ko vajadzētu darīt? Manuprāt, pirmkārt, vajadzētu atjaunot Zemessardzi tādā formā, kāda tā bija sākotnēji. Zemessardzei nav jābūt armijas sastāvdaļai, kas tiek sūtīta uz pasaules karstajiem punktiem kā miera uzturētājiem. Zemessardzei ir jābūt latviešu tautas drošības garantam. Ja mums būtu kārtīga Zemessardze, tad jebkuri mēģinājumi, piemēram, pieminot leģionārus, nolikt 16.martā ziedus pie Brīvības pieminekļa, tiktu nekavējoties pārtraukti. Neviens neuzdrošinātos izturēties naidīgi vai nicinoši pret latviešiem.

Protams, beidzot jāsāk īstenot jau spēkā esošie konstitucionālie akti, kas paredz okupācijas laikā iebraukušo repatriāciju.