Vienā no iepriekšējiem “DDD” numuriem apsolījām informēt latviešus, kā rakstīt un iesniegt sūdzības par okupantiem tiesībsargājošajās instancēs. Jau rakstījām, ka Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa ir ierosinājusi krimināllietu pēc Krimināllikuma 158.panta pret “ČAS” žurnālistu Anatoliju Kameņevu par Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāja Aivara Gardas goda un cieņas aizskaršanu avīzē “ČAS”.

Par to, kā iesniegt sūdzību tiesā

Aivara Gardas komentārs

DDD: Vai krimināllietas ierosināšanu pret Anatoliju Kameņevu bija viegli panākt?

Aivars Garda: Vispirms jāuzsver, ka mēs paši neesam juristi. Ceļš līdz krimināllietas ierosināšanai pret krievvalodīgo žurnālistu, neskatoties uz mūsu lielo tiesāšanās pieredzi, bija diezgan grūts. Tāpēc vēlamies mūsu lasītājus iemācīt un iedrošināt cīnīties par savām tiesībām, neskatoties uz negodīgu vai slinku ierēdņu, prokuroru, tiesnešu vai citu valsts amatpersonu izliktajiem šķēršļiem.

Šo procesu izstāstīšu tādēļ, lai “DDD” lasītāji uzzina, kādi celmi un bedres ir jāapiet cīņā par taisnību. Turklāt šķēršļus liek mūsu pašu latviešu bāleliņi un bāliņietes. Ikvienam latvietim taču vajadzētu iedegties svētā sašutumā, ka kaut kāds Kameņevs, kas iebraucis okupācijas laikā un nesen dabūjis Latvijas pilsonību, mani – latvieti, kurš grūtā tiesas procesā ir pierādījis dekolonizācijas likumību, apsaukā par neonacistu.

Pirms gada tajā pašā Latgales priekšpilsētas tiesā tiesnese Rūtenberga pieņēma sūdzību pret Mihailu Furažkinu un uzreiz ierosināja krimināllietu pēc Krimināllikuma 158.panta. Kā jau mūsu lasītāji zina, tiesa Furažkinu atzina par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tādēļ pēc juridiskās formas līdzīgu sūdzību iesniedzu arī pret Anatoliju Kameņevu, taču izrādījās, ka bez godīgiem tiesnešiem ir arī tādi, kuri negrib krietni strādāt.

Acīmredzot kādi Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneši vai nu baidījās, vai negribēja strīdēties ar Kameņevu, tāpēc visādos veidos centās šo krimināllietu neierosināt. Sākās atrakstīšanās...

Pirmo sūdzību pret Anatoliju Kameņevu tiesā iesniedzu šā gada 16.februārī. Latgales priekšpilsētas tiesnese Dace Ķeire atteicās ierosināt krimināllietu, jo sūdzība neesot tikusi vērsta pret konkrētu personu. Es nebiju norādījis apsūdzētā personas kodu, tāpēc neesot iespējams identificēt (noskaidrot, atpazīt – Red.piez.) personu, kaut gan sūdzībā ļoti skaidri rakstīju, ka manu godu un cieņu ir aizskāris “ČAS” žurnālists Anatolijs Kameņevs, norādot viņa darbavietu. Kā zināms, avīzē “ČAS” nestrādā vairāki Anatoliji Kameņevi...

Tāpat tiesai biju iesniedzis vajadzīgos pierādījumus – attiecīgo “ČAS” numuru, izdrukas no interneta, zvērināta tulka veiktu raksta tulkojumu latviešu valodā. Sūdzības tekstā tiesai pamatoju, ka konkrētā žurnālista Anatolija Kameņeva personas kodu man nav iespējams noskaidrot, jo tie ir sensitīvi (slepeni – Red.piez.) personas dati, tādēļ lūdzu to izdarīt tiesai. Pirms tiesas biju interesējies Migrācijas dienestā, taču tur man atteica šīs ziņas izpaust un paskaidroja, ka tādos gadījumos personas kodu noskaidro tiesa. Savulaik sūdzībā arī Mihaila Furažkina personas kodu nenorādīju, taču tiesnese Rūtenberga godprātīgi pati to noskaidroja un ierosināja krimināllietu. Tas nozīmē, ja tiesnesis ir godīgs, nav muļķis vai negodīgs, viņš pats noskaidro apsūdzētā personas kodu.

Vēlāk pa neoficiāliem avotiem uzzinājām, ka tiesnese Dace Ķeire gluži vienkārši nav gribējusi šo krimināllietu izskatīt, tāpēc atteikusies to ierosināt... Pēc atteikuma es uzrakstīju sūdzību par D.Ķeires rīcību Tiesu administrācijas direktoram Gintam Karlsonam.

Sūdzībā rakstīju:

“Uzskatu, ka D.Ķeire, atsakoties uzsākt kriminālprocesu, ir rīkojusies negodprātīgi un pārkāpusi manas Satversmē garantētās tiesības uz taisnu tiesu un mana goda un cieņas aizsardzību no valsts puses. Manā sūdzībā bija ļoti skaidri un nepārprotami norādīta persona – Anatolijs Kameņevs, kurš 2009.gada 29.janvārī avīzē “ČAS” bija publicējis savu rakstu, kas aizskar manu godu un cieņu un ceļ man neslavu. Tiesnesei D.Ķeirei, no LR iedzīvotāju reģistra datu bāzes uzzinot, ka ir vairākas personas ar šādu vārdu un uzvārdu, bija trīs iespējas:

1) paņemt telefona klausuli un piezvanīt uz avīzes “ČAS” redakciju, lai noskaidrotu, kurš no visiem reģistrētajiem Anatolijiem Kameņeviem ir konkrētā raksta autors;

2) sazināties ar avīzes “ČAS” redakciju vai tās izdevēju rakstiski;

3) izsaukt uz tiesu visas reģistrētās personas.

Tomēr D.Ķeire neizmantoja nedz pirmo, nedz otro, nedz trešo, nedz kādu citu iespēju, lai izsauktu sūdzībā norādīto personu uz tiesu, bet pieņēma man kā cietušajam nelabvēlīgu lēmumu. Šādi D.Ķeire radīja iespaidu, ka ir negodprātīga, aizspriedumaina, bezatbildīga un nevēlas izskatīt konkrēto krimināllietu, lai pasargātu Anatoliju Kameņevu no taisnas tiesas.”

Tā vietā, lai izskatītu Daces Ķeires rīcību tiesu administrācijā, Karlsons uz manu sūdzību atbildēja, citēju:

“Par iesniegumā norādīto, ka tiesnesei D.Ķeirei bija jānoskaidro A.Kameņeva personību identificējoši dati, paskaidroju, ka Kriminālprocesa likuma 17.pantā nostiprināts kriminālprocesa pamatprincips par procesuālo funkciju nodalīšanu, proti, cilvēka tiesību ierobežojuma kontroles funkcija pirmstiesas izmeklēšanā un apsūdzībās, aizstāvības un tiesas spriešanas funkcijas ir nodalītas. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 44.pantā noteiktajam privātās apsūdzības lietās apsūdzības funkcijas veic cietušais vai viņa pārstāvis, līdz ar to tiesnesis nav tiesīgs iesaistīties apsūdzības funkciju īstenošanā, tai skaitā, noskaidrot un identificēt personu, pret kuru tiek izvirzīta apsūdzība.”

Gan Karlsons, gan Ķeire ignorēja faktu, ka es biju noskaidrojis un identificējis personu, pret kuru izvirzīju apsūdzību, un sūdzībā norādījis uz konkrēto “ČAS” žurnālistu, raksta “Neonacists Garda ierunājās” autoru – Anatoliju Kameņevu, līdz ar to personas koda noskaidrošana vairs bija tikai formalitāte, ko tiesai jāveic, lai izsauktu šo cilvēku uz tiesas sēdi.

Karlsons savā atbildē norādīja, ka man bija iespēja šo Ķeires lēmumu – neierosināt krimināllietu pret Anatoliju Kameņevu – pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā. Līdzīgu atbildi sniedza arī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājs A.Baumanis.

Uzmanību! Daži tiesneši novilcina lietu izskatīšanu

Aivars Garda: Šajā gadījumā es gribētu ieteikt mūsu lasītājiem šādās situācijās būt gudriem. Tādā veidā negodīgie tiesneši speciāli vēlas novilcināt laiku, lai iestātos kriminālatbildības noilgums. Privātās apsūdzības lietās, kā tas ir pēc Krimināllikuma 158.panta, kriminālatbildības noilgums iestājas jau pēc sešiem mēnešiem. Tas nozīmē, ja šajā laikā nav tikusi ierosināta krimināllieta, pēc attiecīgā termiņa beigām to vairs nav iespējams izdarīt. Ja es D.Ķeires lēmumu būtu pārsūdzējis augstākā tiesu instancē, sāktos tiesāšanās nevis par Anatolija Kameņeva vainu, bet gan par to, vai pret viņu ir vai nav jāierosina krimināllieta. Zinot, cik ilgi notiek tiesas procesi, varam prognozēt, ka D.Ķeires rīcība tiktu apstrīdēta vēl ilgi pēc sešu mēnešu kriminālatbildības noilguma brīža.

Tiesāšanās praksē jau esam saskārušies ar tiesnešu bezkaunīgo paņēmienu panākt kriminālatbildības noilgumu personām, kuras ir pretlatviski noskaņotas. Atcerēsimies, ka Liene Apine pirms dažiem gadiem iesniedza sūdzību pret Solu Bukingoltu par tīšu viņas goda un cieņas aizskaršanu “Latvijas Avīzē”, lūdzot tiesu ierosināt krimināllietu pēc šī paša Krimināllikuma 158.panta. Pirmās instances tiesas lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu pret bezkaunīgo Bukingoltu tika pārsūdzēts augstākā tiesu instancē un tad sākās ilgs tiesāšanās process, kura laikā Solam Bukingoltam par izdarīto noziedzīgo nodarījumu iestājās kriminālatbildības noilgums.

Abi divi – gan Baumanis, gan Karlsons, kuriem iesniedzu sūdzības par Daces Ķeires rīcību, ir izglītoti juristi un zina, ka ne tikai Krimināllikums, bet pati Satversme aizsargā manas pilsoņa tiesības taisnīgā tiesā vērsties pret personu, kas aizskar manu godu un cieņu. Nedz Satversme, nedz Kriminālprocesa likums, nedz kāds cits likums neuzliek man kā privātpersonai pienākumu uzzināt personas, kura tīši ir aizskārusi manu godu un cieņu un cēlusi man neslavu masu saziņas līdzeklī, personas kodu, lai pret viņu tiesa varētu ierosināt krimināllietu. Tieši pretēji – likums aizliedz publisku piekļuvi šādiem fiziskās personas datiem. Tāpēc likums neatņem tiesnesim tiesības noskaidrot personas kodu arī privātās apsūdzības lietā apsūdzētai personai. Gluži otrādi – tiesnesim ir jārīkojas pēc labākās gribas un tiesiskajiem principiem, lai tiktu realizētas cilvēka tiesības uz taisnīgu tiesu un goda un cieņas aizsardzību, nevis jāmeklē negodīgi iegansti, kā šīs tiesības ierobežot. Tiesnešiem ir jānodrošina Satversmē garantēto cilvēktiesību ievērošana! Gan Karlsonam, gan Baumanim būtu jāsaķer galva par tik nekrietnu un amorālu tiesneses Ķeires rīcību, jāsasauc sapulci, lai noskaidrotu, kā kaut kas tāds ir iespējams tiesu sistēmā. Taču tā vietā viņi gluži vienkārši atrakstās... Ja tā labi padomā, es taču daru to, kas būtu jādara tiesnešiem, proti, stāvu taisnīguma sardzē.

Ar kolēģiem, juristiem, nospriedām, ka Karlsons, Baumanis un Ķeire dzen jokus un spēlē “aklās vistiņas”. Man pašam arī ir labas attiecības ar humoru, tāpēc nepārsūdzēju Ķeires lēmumu, bet atkārtoti iesniedzu līdzīga satura sūdzību Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā. Šoreiz biju noskaidrojis Anatolija Kameņeva dzimšanas datumu – tātad personas koda pirmo daļu, kas ļauj ļoti precīzi identificēt personu pat tādos gadījumos, ja nebūtu zināma viņa darbavieta. Tomēr manā ceļā gadījās otra negodprātīga vai arī slinka tiesnese – Inese Strelča, kas arī vēlējās paspēlēties uz nodokļa maksātāju rēķina, jo visa šī nelietderīgā atrakstīšanās netiek veikta no tiesneša algas, bet vajadzētu...

Tiesnese Strelča 2009.gada 5.marta lēmumā par atteikumu uzsākt kriminālprocesu pret Anatoliju Kameņevu nepatiesi raksta:

“Sūdzībā nav norādīta konkrēta persona, kura tiek apsūdzēta (norādīts tikai vārds un uzvārds).”

Atgādināšu, ka sūdzībā biju norādījis ne tikai apsūdzētā Anatolija Kameņeva vārdu un uzvārdu, bet arī viņa darbavietu un dzimšanas datumu. Šādi tiesnese Strelča, negribēdama tiesāt bezkaunīgu žurnālistu, pieņēma uz nepatiesībām balstītu lēmumu, iespējams, cenšoties mani atkal izprovocēt to pārsūdzēt, lai Anatolijam Kameņevam iestātos kriminālatbildības noilgums.

Tātad man, šīs valsts likumīgam pilsonim, divas tiesneses atteica aizsargāt manas cilvēktiesības. Ja jau viņas ir tik slinkas, tad vajadzētu mainīt darbavietu. Lai iet kaut vai par sētniecēm! Tāpat arī Karlsons un Baumanis lai meklē citus darbiņus! Tik nopietnos amatos jokdari nav vajadzīgi.

Tādēļ, ņemot vērā pieredzi, sūdzību pret Anatoliju Kameņevu iesniedzu trešo reizi. Legālām metodēm biju noskaidrojis viņa personas kodu, kuru norādīju sūdzībā. Lūk, tikai ar trešo reizi mana sūdzība tika pieņemta, un tiesnese Ingrīda Bite godīgi ierosināja krimināllietu pret Anatoliju Kameņevu.

Atzinība godīgiem tiesnešiem!

DDD: Jūsuprāt, ja nebūtu atrasts Anatolija Kameņeva personas kods, vai tiesnese Bite būtu ierosinājusi krimināllietu?

Aivars Garda: Nezinu. Vēlos ticēt viņas godaprātam.

Katrā ziņā, kā jau teicu, likums tiesnesim neuzliek pienākumu noskaidrot apsūdzētā personas kodu privātās apsūdzības lietās, taču arī neatņem šīs tiesības to izdarīt. (Starp citu, ja likumos ir nepilnības, kas neuzliek tiesnešiem par pienākumu pildīt elementāras lietas, tad to uzliek par pienākumu tiesiskie principi, kuri, kā to zina ikviens juridiskās fakultātes 1.kursa students, ir augstāki par likumiem. Šajā gadījumā samērīguma jeb citiem vārdiem – taisnīguma princips.) Taču, lai realizētu manas Satversmē garantētās tiesības, tiesnesim ir pienākums darīt visu, ko likums un Satversme atļauj.

Ja tu esi čakls un godīgs tiesnesis, tavs pirmais un galvenais uzdevums ir atrast likumīgu veidu, kā noziedznieku saukt pie atbildības. Personas koda trūkums sūdzībā nevar un nedrīkst būt šķērslis, lai vainīgo tiesātu. Tieši tas pats attiecas arī uz citām tiesu sistēmas amatpersonām.

Kopumā ir jāatzīst, ka Latvijas tiesu sistēmā strādā daudzi godīgi tiesneši. Tāpēc vēlos izteikt atzinību Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesnesei Sanitai Rūtenbergai, kas nevilcinoties ierosināja un taisnīgi iztiesāja krimināllietu pret Mihailu Furažkinu, kaut arī iesniegtajā sūdzībā nebiju norādījis viņa personas kodu. Atzinību un uzslavu pelna Rīgas apgabaltiesas tiesnese Ligita Kuzmane (arī tiesas piesēdētājas Brinka un Bērziņa), tāpat Augstākās tiesas Krimināllietu palātas tiesneses Ausma Keiša, Anita Nusberga un tiesnesis Pēteris Opincāns, kā arī senatori Vilnis Vietnieks, Voldemārs Čiževskis un Artūrs Freibergs, kuri pilnībā attaisnoja laikraksta “DDD” veidotājus pret viņiem safabricētajā krimināllietā par noziegumu pret cilvēci. Šādu tiesnešu priekšā mēs noliecam galvas – tāpēc, ka viņi bija godīgi un taisnīgi, neskatoties uz mūsu neveselās sabiedrības viedokļa spiedienu, ka mēs noteikti esam vainīgi, un ļauno prieku, ka nu beidzot mūs notiesās. Ja mēs būtu rīkojušies noziedzīgi, tad tiesnešu pienākums būtu mūs notiesāt.

Taču mēs bijām pilnīgi nevainīgi, un tas bija skaidrs jau no paša sākuma. Mūs varēja notiesāt tikai negodīgi – līdzīgi kā Ķeire un Strelča atteicās ierosināt krimināllietu, jo viņām pilnībā neinteresē manas Satversmē garantētās tiesības. Viņām neinteresē arī tas, ka es ar saviem domubiedriem cīnos par latviešu tautas izdzīvošanu, pie kuras viņas pašas arī pieder. Tas pats attiecas arī uz Baumani un Karlsonu.

Dariet kā mēs, dariet labāk par mums!

Aivars Garda: Loģiski būtu, ja vēršos pie latvieša, tad saņemu atsaucību. Taču notiek tieši pretējais. Esam vērsušies ne tikai tiesu instancēs un tai piederīgās iestādēs, bet arī citās institūcijās, piemēram, Latvijas Radio, Televīzijā, bet visur saņēmuši atteikumu runāt par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Paši latvieši atsakās cīnīties par savas tautas nākotni, par nācijas izdzīvošanu un tiesību atjaunošanu! Kur vien ejam, priekšā sēž kāds gļēvs, pastulbs un morāli gļotains letiņš...

Tieši tiesnešiem un prokuroriem vajadzēja saukt pie atbildības par noziedzīgu bezdarbību mūsu valsts vadītājus. Vismaz kaut vienam prokuroram būtu jāierunājas, ka arī pašu Jāni Maizīti ir jāsauc pie kriminālatbildības par to, ka viņš nav saucis augstākās valsts amatpersonas pie atbildības.

Pret mūsu tautu tiek īstenots aukstais, klusais genocīds, pret ko mēs cīnāmies. Šajā cīņā mēs daudz iemācāmies un par šo pieredzi pastāstām “DDD” lasītājiem. Publicējam dažādus iesniegumus un sūdzības, kurus lasītāji, nedaudz pārmainot savām vajadzībām, var izmantot, lai cīnītos paši. Mēs to atļaujam! Jābūt neatlaidīgiem un mērķtiecīgiem, tad arī panāksim taisnību. Netaisnīgajiem tiesnešiem, prokuroriem, valsts vadītājiem, ierēdņiem vajag “iekrampēties elkonī” un neatlaisties, iekams nav sasniegts rezultāts. Viņus gluži vienkārši likumīgām metodēm ir jāvajā! Un otrādi – krietnu tiesnešu priekšā godprātīgi jānoliec galva. Jo viņi ir uzņēmušies lielu atbildību, proti, atjaunot un aizstāvēt Taisnīgumu. Dariet to kā mēs un dariet labāk par mums!

Katra publikācija avīzē “DDD”, katrs negodīgas valsts amatpersonas uzvārds paliek vēsturē, glabājas Nacionālajā bibliotēkā un sasniedz tautā dzirdīgas ausis, tādēļ brīdinām, ka ar mums ir bīstami spēlēties! Pienāks laiks, kad katra rīcība tiks izskatīta un attiecīgi novērtēta.

Mēs darbojamies latviešu nācijas sirdsapziņas vārdā. Ja kāds var, lai argumentēti pierāda pretējo. Ja nevar pierādīt pretējo, tad lai “stāv pie ratiem” un piesargās no taisnīgas, likumīgas atmaksas.