Saruna ar uzņēmēju, kādreizējo Satversmes aizsardzības biroja darbinieku, kurš atbildēja par valsts ekonomiskās drošības jautājumiem, Arnoldu Babri

Izšķērdības sekas būs dramatiskas

DDD: Šķiet nav neviena cilvēka Latvijā, kuru nebūtu skārusi finanšu krīze. Valstī ir haoss. Kāds, jūsuprāt, ir tā cēlonis?

Arnolds Babris: Šogad notikušajā uzņēmēju forumā, kurā kopā ar Tirdzniecības un rūpniecības kameru un Darba devēju konfederāciju biju viens no organizatoriem, prof.Strazds no zinātniskā viedokļa parādīja pašreizējās situācijas patieso cēloni.

Jau no 2000.gada mēs sākām dzīvot uz parāda. Bankas piesaistīja naudu no ārzemēm un izsniedza to patēriņa kredītos. Cilvēkiem uzreiz radās iespēja tērēt naudu. Tika stimulēta nekustamo īpašumu celtniecība, pirktas automašīnas utt. Pozitīvais visā tajā bija fakts, ka radās papildus darbavietas. Taču problēma tā, ka nauda, kuru tērējām, nebija mūsu. Bankām bija ļoti laba peļņa, tās aizvien vairāk piesaistīja naudu no ārzemēm, lai izsniegtu jaunus kredītus. Kas notika? Viss apstājās, jo ārzemju naudas resursus esam izsmēluši – neviens mums vairs naudu ekonomiskajā sistēmā neielaiž. Gluži pretēji, mums tagad jādod nauda prom. Pēkšņi izrādās, ka cilvēki saņēmuši lielus kredītus, bet naudas to atdošanai vairs nav. Sāk jukt nekustamā īpašuma tirgus, celtniecība ir gandrīz jau apstājusies. Strauji krītas patēriņš. Uz iluzorās labklājības viļņa tika, tēlaini izsakoties, saražoti ierēdņi. Visi dzīvoja šiki uz aizņemtas naudas rēķina. Tagad tas viss piepeši brūk kopā.

DDD: Kādas, jūsuprāt, būs sekas?

A.B.: Sekas būs dramatiskas. Pieaugs bezdarbs, cilvēki būs gatavi strādāt par krietni mazāku naudu. Kaut gan tas, savukārt, varētu radīt apstākļus, lai attīstītos atsevišķas eksportējošas nozares. Tas ir pozitīvi, jo tādējādi tiks samazināts preču imports. Latvijā importa-eksporta bilance ir ļoti negatīva – ļoti maz eksportējam, bet nesamērīgi daudz importējam.

DDD: Kāda tad ir izeja?

A.B.: Ir divi ceļi. Viens: stimulēt eksportu; otrs – stimulēt importu aizstājošo ražošanu. Te ir jāanalizē, ko importējam un ko varētu ražot uz vietas. Mūsu iespējas mainīt importa-eksporta attiecības ir ļoti plašas. Latvija ļoti daudz importē pārtikas nozares un plaša patēriņa preces. Grūtāk būs samazināt energonesēju importu, bet arī tas ir risināms jautājums. Savukārt eksportu varētu palielināt, pamainot, piemēram, nodokļu politiku.

Uzņēmēju forumā kārtējo reizi tika parādīts, ka kopš neatkarības atjaunošanas neviena valdība, neviens politiskais spēks nav parādījis kompleksu efektīvu tautsaimniecības modeli. Viss ir bijis vai nu tikai populistisku paziņojumu līmenī, vai arī notikusi šauras nozares stimulēšana. Neviens nav parādījis dziļu izpratni par ekonomiskiem procesiem, kaut gan potenciāls to darīt ir. Latvijai ir pietiekami daudz zinātnieku, kuri varētu palīdzēt, daudz uzņēmēju, kuri varētu strādāt. Trūkst tikai politiķu, kuri to vēlētos.

Politiskais izdevīgums nokāvis valsti

DDD: Jūs teicāt, ka nauda tika pludināta no ārzemēm, un jau sen bija skaidrs, ka ātrāk vai vēlāk tas novedīs pie situācijas, kurā esam šobrīd. Kur tad bija atbildīgās amatpersonas, uzraugošie dienesti, ja kaut kas tāds tika pieļauts? Vai tā bija apzināta kaitniecība vai vienkārši muļķība?

Arnolds Babris: Jebkuram politiķim ir izdevīgi, ja viņa darbības laikā ir labklājība. Viņu interesēs nav pieņemt nepopulārus lēmums, taupīt un dzesēt ekonomiku. Politiķis pēc savas būtības ir šovmens. Viņa moto ir viens: tikt un noturēties pie varas. Lielākajai daļai politiķu neinteresē, par kādu cenu un kādas sekas tas radīs. Ir taču lieliski, ja IKP aug – tas nekas, ka tas notiek uz parāda.

Protams, ja mēs paskatāmies no cilvēciskā viedokļa, šādā politiķu darbībā ir nozieguma sastāvs. Principā politiķus vajadzētu saukt pie kriminālatbildības, jo viņi tika laikus brīdināti par iespējamām negatīvajām sekām. Atbildība būtu jāuzņemas Ministru prezidentiem, ekonomikas un finanšu ministriem, jo viņiem bija redzami patiesie dati par valsts ekonomisko attīstību. Vajadzētu tikai kādam uzrakstīt ģenerālprokuroram iesniegumu, kurā izklāstīta lietas būtība, minēti konkrēti cipari, prasot izvērtēt šo faktu.

DDD: Ko, jūsuprāt, atbildētu Ģenerālprokuratūra?

A.B.: Tā visticamāk mēģinās izvairīties no atbildības, pasakot, ka tie bija politiski lēmumi.

DDD: Bet kriminālatbildība ir pat par amatpersonu bezdarbību…

A.B.: Viss atkarīgs no tā, kā to juridiski traktē. Likumdevēji jau nav tik lieli muļķi – viņi apzināti raksta likums tā, lai pret viņiem pašiem nevarētu vērsties.

Naudas piedrukāšana – viens no risinājumiem

DDD: Laikrakstā “DDD” piedāvājām iespēju nevis aizņemties lielu summu no ārzemēm, lai lāpītu savu iekšējo budžetu, bet gan piedrukāt trūkstošo naudu. Neviens līdz šim nav argumentēti apstrīdējis šo priekšlikumu, gluži pretēji, pat Ekonomistu apvienības 2010 pārstāvji ir atzinuši, ka tā būtu viena no iespējām tikt laukā no šīs krīzes.

Arnolds Babris: Teorētiski tas būtu risinājums. Tomēr uzreiz jāsaprot, ka kaut ko tādu, manuprāt, var atļauties tikai ļoti lielas valstis ar pašpietiekamu ekonomisko sistēmu. Naudu piedrukāt, nezaudējot tās vērtību, var valstis, kuru valūtu lieto arī citās valstīs, piemēram, dolārus.

Nepareizi ir tas, ka neesam stimulējuši importu aizstājošo ražošanu.

Ražošana kā tāda Latvijā ir ļoti neizdevīgā situācijā. Valstīs, kur tiek stimulēta ražošana, ekonomika iet uz augšu. Latvijā ražošana bija neizdevīgākā situācijā attiecībā pret tirdzniecību, importu, izklaidēm un pakalpojumu sektoru. Ražošana ir ļoti komplicēts pasākums, kur vajag ilgtermiņa investīcijas, tādēļ tai nepieciešami izdevīgāki nosacījumi nekā tām ekonomikas sfērām, kuras iepriekš minēju. Ja ražošanu nostāda vienādās pozīcijās ar pakalpojumu jomām, tad pēdējā noteikti vinnēs.

DDD: Kādēļ?

A.B.: Tādēļ, ka pakalpojumu sfērā nepieciešams mazāks kapitāls, jo tas apgrozās neskaitāmas reizes ātrāk nekā ražošanā. Šāda ačgārna ekonomiskā politika ir novedusi pie tā, ka kopš neatkarības atgūšanas brīža esam noplicinājuši mūsu ražošanas potenciālu. Brīdī, kad sabruka PSRS, mūsu starta pozīcijas bija salīdzinoši labas, jo Baltija padomju gados ražošanā bija līdere. Daudzi stāsta, ka padomju iekārtas bija novecojušas un tālākai attīstībai nederīgas. Bet tā nav taisnība! Mums bija pasaules līmeņa konkurētspējīgas iekārtas. Sagriezt tās metāllūžņos un pārdot bija iespēja tobrīd ātri tikt pie naudas, bet tas arī viss.

Lai sagrautu valsti, nav pat nekas īpašs jādara. Jārada vien iespēja zagt. Politiķi, protams, to izmantoja.

Runā, pie kura gala gribi, – amatpersonas dara savu

DDD: Jūs pats ilgus gadus strādājāt Satversmes aizsardzības birojā un uzraudzījāt ekonomisko procesu attīstību. Kādēļ pieļāvāt, ka notiek tādi noziegumi?

Arnolds Babris: SAB reāli ir civilā iestāde, kura strādā ar informāciju – to apkopo, strukturē un sniedz tālāk. Tas arī tika darīts. No savas puses izdarīju visu, ko varēju. Draudu analīze tika veikta un izklāstīta, rekomendācijas tika dotas. Drošības iestādes strikti pilda politiskos uzdevumus.

DDD: Zinām, kādas funkcijas ir katrai no drošību sargājošajām iestādēm, taču fakts ir tāds, ka esam krīzē, bet neviens par to neatbild.

A.B.: Normālās valstīs darbojas Nacionālās drošības padomes. Šīs padomes reizi gadā izveido drošības iestāžu darbības plānu. Padome pasaka, kāda informācija, kādā apjomā to interesē. Drošības iestādes, pirmkārt, ir informācijas dienests, kurā tiek iegūta un apstrādāta informācija. Drošības iestādes ir valsts vadītāju acis un ausis. Atbildīgās amatpersonas nosaka, kādā sfērā un apjomā jāstrādā. Lai veiktu uzdevumus, iegūtu nepieciešamo informāciju, tiek aprēķināts, cik daudz naudas ir nepieciešams.

Normālā valstī saprot, ka, lai redzētu un dzirdētu, nepieciešams noteikts daudzums finanšu līdzekļu, kas tiek arī garantēts. Latvijā šī sistēma tā nedarbojas. Vismaz tad, kad es strādāju SAB, ekonomika bija visvairāk novārtā atstātā sfēra.

DDD: Vai jums ir izskaidrojums, kādēļ tas tā?

A.B.: Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, mums diemžēl nav profesionāli politiķi. Otrkārt, vainīga ir arī latviešu vēlme vairāk zināt vienam par otru, nevis sekmēt valsts izaugsmi. Jā, politiķiem trūkst valstiskās domāšanas!

Jāņem vērā arī sistēmas nesakārtotība. Sakārtotā un pareizi funkcionējošā sistēmā ir grūti iebāzt kādu sev tuvu cilvēku vai uzņēmumu. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ mums daudz kas klibo. Ja būtu normāli sakārtota valsts ar savu skaidri definētu mērķi, tad nevarētu parādīties kaut kāda kompānija “X”, kurai tiek piešķirtas privilēģijas, uzvaras konkursos un finansiāls atbalsts no dažādiem fondiem.

Varu minēt konkrētu gadījumu. A/S “Brīvais vilnis”, kurā esmu valdes priekšsēdētājs, ir uzņēmums, kas aizņem 90% no eksporta, un lielākais darba devējs, nodokļu maksātājs Limbažu rajonā. Darba devēju konfederācija to atzinusi par labāko darba devēju un labāko arodbiedrību sadarbības partneri Vidzemē. Pagājušajā gadā pieteicāmies uz struktūrfondiem. No mūsu puses tika izpildītas visas prasības. Dokumenti tika pieņemti. Pēc kāda laika saņēmām atbildi: “Ņemot vērā mūsu izstrādāto metodiku, jūs neizturējāt pārbaudi, tādēļ finansiālu atbalstu nesaņemsiet.” Šis ir skaidrs piemērs tam, ka ierēdņi raksta noteikumus, likumus attiecīgiem uzņēmumiem. Diemžēl tā tas ir.

DDD: Vai tie, kuri vada šo valsti un procesus, nesaprot, ka zāģē zaru, uz kura paši sēž?

A.B.: Saprot! Bet alkatība pazudina.

Tieši tāpat, kad jāatlaiž darbinieki, visi skatās caur savu personisko, nevis vispārējā labuma prizmu. Politiķiem ļoti raksturīgi ir šādi personiskā labuma vadīti lēmumi, jo viņus interesē viņu pašu personiskā labklājība, iespēja tikt pie varas. Diemžēl ar līderiem mums nav veicies.

Normālās valstīs politiskā situācija ir iekārtota tā, ka ir oligarhi, kas dod naudu politiķiem un, tēlaini izsakoties, pasūta mūziku. Šie paši oligarhi kontrolē masu medijus. Bet viņi ir arī ieinteresēti, lai konkrētajā valstī būtu kārtība un stabilitāte. Oligarhi jeb “naudas maisi” pastāvīgi uzmana politiķus. Ja politiķi pārāk aizrāvušies, nepilda uzdevumu, viņiem vairs nedod naudu, un tādējādi tie tiek “noņemti no trases”. Masu medijos atspoguļo, ko vajag, nevis to, ko žurnālisti paši iedomājušies.

Mums diemžēl ar oligarhiem nav paveicies – viņi, nosacīti, ir tikai trīs “A”. Tā rezultātā šie savā starpā plēšas un nevar vienoties. Ja Latvijā būtu vairāk oligarhu, tad mums nebūtu tādas jukas, kādas piedzīvojam ik uz soļa, jo ķeblītis uz trim kājām nav visai stabils.

Zaglis kliedz: ķeriet zagli!

DDD: Tad tās ir muļķības, ka attīstītajā pasaulē politiskā korupcija nepastāvot, ko mums stāsta visāda veida liberālo demokrātiju propagandējošās organizācijas?

Arnolds Babris: Protams, ka tās ir muļķības! Katrai tautai ir savas etniskās īpatnības. Ir tautas, kuras nekad nemelo, bet ir nācijas, kuras, šķiet, radītas, lai melotu – viņu specialitāte ir braukāt apkārt un stāstīt visādas muļķības. Kādēļ, piemēram, Amerikā ir tik spēcīgi advokāti un juristi? Tādēļ, ka tie viens otram nevar uzticēties – viņi, lietojot jau folklorizēto izteicienu, ņem un uzmet.

Lielvarām vispār ir ļoti daudz ambīciju, tādēļ, lai kontrolētu situāciju pasaulē, tās nevar atzīt, ka viņiem pašiem ir korupcija. Amerika taisās baltāka par baltu un māca citiem dzīvot. Vai tādēļ viņi paši netirgo narkotikas? Vai Amerikā nav ieroču skandālu? Ir!

DDD: Būtībā pašreizējo ekonomisko krīzi jau arī aizsāka Amerika…

A.B.: Precīzi! Tieši tur veidojās finanšu piramīdas, kas sabruka un radīja haosu visā pasaulē. Tāda ir cilvēku būtība, tādēļ nevajag pārāk izpušķot un izdaiļot visu, kas nāk no ārpuses.

DDD: Kādēļ tad mūsu atbildīgās amatpersonas to vien dara, kā skatās tā saucamajiem lielajiem mutē?

A.B.: Mazvērtības komplekss. Mēs esam procesā, mācāmies, tādēļ būtu labi, ja kādu no politiķiem sauktu arī pie kriminālatbildības par nolaidību. Tas disciplinētu pārējos. Vienīgi nedrīkst pieļaut “raganu medības”, jo tās attīstības ziņā atsviedīs valsti atpakaļ. Jābūt ļoti konstruktīviem risinājumiem, kas paredz, ka no visiem politiķiem izvēlas tos, kuri ir visvairāk nogrēkojušies, un viņus pamatoti sauc pie kriminālatbildības. Lai ikviens saprastu, par ko viņi sodīti. Ja tas tā būtu, tad pārējie politiķi nevēlētos tādu likteni un beidzot sāktu strādāt nevis tikai savā, bet visas sabiedrības labā.

Politika nav nekas cits kā iespēja pasildīt rociņas, savukārt, demokrātija ir iespēja izvēlēties tos, kuri mazāk silda rociņas, bet vairāk strādā. Ja politiķis intensīvi strādā, tad viņam neatliek laika sildīt rociņas. Bet, ja viņš ļoti, ļoti intensīvi strādātu, tad viņam pat neatliktu laika nozagt to, ko pats ir radījis.

Mūs krāpj, jo ļaujamies apkrāpties

DDD: Jūs apšaubāt “cionas gudro protokolos” rakstīto, bet tajos norādītais taču tiek pilnībā īstenots?!

Arnolds Babris: Nevienu jau ar varu nespiež kļūt lētticīgam. Cilvēku uzpirkšana un manipulēšana nenotiek vardarbīgi – gluži vienkārši ir politiķi, kuriem izdevīgi kādam pakļauties. Tas, ka mūsu vēlētājs ir dumjš un balso par tiem, kuri visus uzmet, ir tikai un vienīgi mūsu pašu problēma. Neviens taču mums šos politiķus un valsts vadītājus neuzspieda. Zināmā mērā mēs paši ļaujamies, ka ar mums manipulē.

DDD: Protams, ka mahinatori dzīvo tikai un vienīgi uz cilvēku lētticības rēķina, bet ko latvieši var darīt, lai neiekļūtu kārtējā verdzībā, kas reāli veidojas lielā valsts aizņēmuma dēļ? Mums taču neviens nejautā, vai vajag aizņemties tik lielu naudu?

A.B.: Ja pie varas būtu sakarīgi, talantīgi politiķi, viņi, uzliekot valstij šādas kredītsaistības, ļoti veiksmīgi paceltu ekonomiku. Tas ir iespējams. Iestāšanās Eiropas Savienībā, NATO ir ne tikai pienākumi, bet arī lielas iespējas. Mūsu politiķi šīs iespējas gluži vienkārši līdz šim nav mācējuši vai vēlējušies izmantot.

DDD: Nauda jau arī nav ne slikta, ne laba. Jautājums, kā tā tiek tērēta?...

A.B.: Mūsu politiķi ņem naudu, mūsu politiķi ir tie, kas noveda valsti līdz maksātnespējai. Viņus neviens nespieda to darīt. Mūsu politiķi ir tie, kas pieņēma virkni nepareizu lēmumu. Un mēs viņus ievēlējām. Neviens taču no malas mums viņus neuzspieda.

Intervēja Liene Apine