Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes biedru Aini Sproģi

DDD: “DDD” redakcijā vairākkārt ir vērsušies cilvēki ar sūdzībām par policijas patvaļu, ļaunprātīgu stāvokļa izmantošanu un citiem likumsargu pārkāpumiem. Arī tu esi saskāries ar līdzīgi incidentu.

Ainis Sproģis: Jā, tā ir. Tas bija 26.aprīlis, ap pulksten sešiem no rīta. Ar draugu gājām mājās no pasākuma. Kungu un Grēcinieku ielu stūrī skatāmies – uz bruģa guļ sasists, asiņains vīrietis, bet pavisam netālu no viņa stāv policijas mašīna. Policisti sēž mašīnā, pļāpā ar kādu savu draugu, kuram līdzi ir suns. Bet cietušais cilvēks bezpalīdzīgi guļ sasists, asinīs, ar galvu uz leju, vaid un kliedz, taču policisti neko nedara.

DDD: Tas cilvēks vēl bija pie samaņas?

A.S.: Viņš bija smagi sasists, bet pie samaņas. Fotogrāfijās redzams, ka tur visapkārt ir asinis. Policisti arī savās liecībās nenoliedz, ka cilvēks bijis piekauts. Viņiem it kā esot bijis caur centrālo daļu izsaukums uz šo vietu un viņi patrulēdami ir piebraukuši klāt. Ieraugot šo skatu, es paņēmu savu telefonu, bet draugs fotoaparātu, un sākām no attāluma notiekošo fotografēt.

Par policijas pārkāpuma fiksēšanu aiztur fotokorespondentu

DDD: Kādēļ fotografēji? Varēji kā vairums sabiedrības pievērt acis un mierīgi doties mājās.

Ainis Sproģis.: Es uzskatu, ka mans pienākums ir dokumentēt dažādus notikumus, pasākumus, nelikumības utt. Ja notiek kāda netaisnība uz ielas, tad es vai nu palīdzu, vai kā citādi reaģēju. Piemēram, šajā gadījumā es redzēju un fiksēju, ka policisti rīkojas negodīgi, nepilda savus tiešos pienākumus, nepalīdz cietušajam. Viņiem vismaz vajadzēja pieiet klāt šim vīrietim un viņu pacelt, lai nebūtu ar galvu uz leju, nonest no ceļa braucamās daļas. Fotogrāfijās viss ir redzams, kādā stāvoklī bija šis sasistais cilvēks.

Es vienmēr esmu bijis darbīgs, katru gadu apmeklēju 9.maija svinības, filmēju tur notiekošo, intervēju cilvēkus, atspoguļoju tālāk sabiedrībai, vēršos policijā, lai tā izmeklē šīs nelikumības, iesniedzu pieradījumus, lai sastāda protokolus. Arī šajā gadījumā man bija līdzi fotoaparāts un es kā fotokorespondents iemūžināju notiekošo, jo nedrīkst būt tāda policijas bezatbildība un patvaļa. Gribēju par notikušo informēt sabiedrību ar masu saziņas līdzekļu starpniecību.

DDD: Kas notika tālāk?

A.S: Kolīdz policisti pamanīja, ka mēs viņus fotografējam, uzreiz skrēja mums klāt. Tā kā es turpināju fotografēt notiekošo, tiku sagrābts un vilkts uz policijas mašīnu. Būtiski ir tas, ka policists ar mani runāja tikai krievu valodā, uz maniem un mana drauga pieprasījumiem paskaidrot, kāpēc tieku aizturēts, saņēmu atbildi krieviski, ka viņam – šim policistam – nekas man nav jāpaskaidro un grūda mani iekšā busiņā. Tad es viņu lūdzu runāt ar mani latviešu valodā, taču saņēmu atbildi, ka ne jau es būšot tas, kurš viņam noteiks, kādā valodā runāt. Policists lika man saprast, ka negrasās ar mani runāt latviski. Un, neko nepaskaidrojot, es tiku ieslēgts policijas mašīnā.

Cik zinu no likuma, ko vēlāk izpētīju, ka policistam jau pie aizturēšanas man ir jāpaskaidro, par ko es tieku aizturēts. Ja viņam būtu bijusi vajadzība, piemēram, mani identificēt, es būtu uzrādījis dokumentus. Es neizdarīju nevienu pārkāpumu, un policijai nebija, par ko mani aizturēt. Uzskatu, ka viņi nobijās, ka paši ir pieķerti sava pārkāpuma laikā, uztraucās, ka ir nofotografēti. Uzskatu, ka tikai tāpēc tiku arestēts. Tika ierobežota mana kā korespondenta vārda brīvība, preses brīvība. Būtībā notika uzbrukums žurnālistam.

Kad tiku iegrūsts mašīnā, mans draugs pats brīvprātīgi pieteicās braukt man līdzi, gribēja būt liecinieks notikušajam. Es uzskatu, ka viņš rīkojās pareizi.

Visabsurdākais šajā visā situācijā bija apstāklis, ka policisti mūs abus aizveda uz iecirkni, bet to sasisto cilvēku tā arī pameta vienu guļam un vaidam asinīs, ar galvu uz leju, uz ielas braucamās daļas.

Uzskatu, vienalga, vai vēlāk atbrauca ātrā medicīniskā palīdzība, vai neatbrauca – policija nedrīkstēja šādi atstāt cietušu cilvēku vienu, bet mūs arestēt tikai par to, ka nofotografējām šo skatu notikuma vietā.

Policijas agresivitāte

Ainis Sproģis: Tad mūs aizveda līdz policijas iecirknim. Velkot mani ārā no mašīnas, policisti izturējās agresīvi, uzvilkti. Vienam no viņiem izkrita ierocis uz bruģa. Neredzēju, vai tas bija viņam rokās ar mērķi man pie muguras likt, vai nejauši no maksts izkrita. Taču redzētais liek domāt, ka viņi visi tur tādi neprašas, ka pat ieroci nav spējīgi rokās noturēt. Esmu Valsts policijas Iekšējās drošības birojam arī lūdzis, lai izmeklēšanas nolūkos izņem video, kas var apstiprināt šo faktu, ka policists pret ieroča lietošanu izturas pavirši. Jautājums paliek atklāts: “Kālab ierocis tika izņemts?”

Nonācis iecirknī, atkārtoti uzdevu jautājumu, par ko esmu aizturēts. Teicu arī, ka es par notikušo neklusēšu un ziņošu presei un augstākām instancēm. Policisti smīkņājot atbildēja, ka gan jau viņi kaut ko izdomāšot, par ko mani var aizturēt. Tad vēlreiz uzdevu jautājumu, par ko mani aiztur? Teicu, ja viņi nevar pateikt, par ko esmu aizturēts, tad lai laiž mani vaļā! To dzirdot, policisti mani pārrāva pāri galdam, sāka sist man vēdera apvidū un pa pleciem. Pēc tā visa man bija daudz zilumu, arī draugs to visu redzēja un var apliecināt. Vienīgā mana kļūda bija tā, ka es nevērsos tiesu medicīniskajā ekspertīzē. Tas būtu vēlāk daudz ko palīdzējis šajā lietā.

Un tā – mani policijas iecirknī nogrūda zemē, pieskrēja vēl palīgā kaut kādi cilvēki no nodaļas. Pēc drauga stāstītā, pats to neredzēju, jo biju apakšā, kādi četri policisti esot ap mani rosījušies. Es tiku piespiests pilnībā pie zemes, man tika atlauztas rokas uz muguras un saslēgtas roku dzelžos. Pa to laiku arī iztīrīja man kabatas – izņēma lēcas, atslēgas, naudu un visu sameta kaut kādā atvilktnē. Starp citu, pēc likuma bija jāsastāda protokols, un man vajadzēja parakstīties par to, ko viņi ir izņēmuši. Ja es būtu nelietis, es mierīgi būtu varējis pateikt, ka man tur ir bijuši simts vai tūkstotis latu un tie pie izņemšanas ir pazuduši, jo viņi nav parakstījuši cik, ko un kā man ir izņēmuši. Tad es, saslēgts roku dzelžos, tiku iemests kamerā.

Arestē liecinieku

Ainis Sproģis: Šeit gribu piebilst, ka tad, kad atbraucām uz iecirkni, mans draugs vēl neskaitījās aizturēts. Viņš atbrauca kā liecinieks, faktiski ekskursants. Kad mani ieveda iecirknī, sākotnēji viņš pat palika ārpusē uzsmēķēt.

Vēlāk viņš ienāca policijas priekštelpā. Tur draugs redzēja visu, kas ar mani notika. Brīdī, kad viņš ieraudzīja, kā pēkšņi tieku pārrauts pār galdu, tieku sists un sasistu mani iegrūž kamerā, viņš esot no sava mobilā centies sazināties ar policiju caur 112, gribēja izsaukt kādu citu policijas dienestu, lai tie atbrauc un skatās, kas notiek šajā Rīgas Centra policijas iecirknī. Viņam par to, ka viņš veica šo zvanu, nekavējoties atņēma mobilo telefonu. Atkārtoju – šajā brīdī viņš vēl nebija aizturēts! Draugs bija atbraucis tikai līdzi, sēdēja iecirknī un vēroja notikumu attīstību, lai neatstātu mani vienu.

Pēc šī incidenta pēkšņi policisti izdomāja, ka arī mans draugs ir “aizturētais”. Tika sastādīts protokols un uz viņu izdomāta lieta, ka viņš Vecrīgā, laikā, kad jau patiesībā atradās policijas iecirknī, esot aizskāris kaut kam godu. Līdz tam nekas tāds nebija. Tas ir ļoti būtiski.

Es atrados kamerā un man nebija ne jausmas, kas aiz durvīm notiek ar manu draugu. Biju arī zaudējis laika izjūtu, tajā brīdī vēl nezināju, cik ilgi esmu tur noturēts. Likumā noteikts, ka aizturēt drīkst trīs stundas. Mani noturēja piecas stundas. Protokolu pēc policistu nomaiņas rakstīja jau pavisam citi cilvēki, kuri būtībā jau nemaz neredzēja kas un kā notika. Kā liecinieki tika minēti citi policisti, kas policijas iecirknī nemaz tobrīd vairs neatradās.

Pēc policijas datiem cilvēki spēj “teleportēties”

Ainis Sproģis: Draugs no policijas bija ticis ātrāk ārā. Viņam protokolā bija norādīts, ka nākamajā dienā būšot lietas izskatīšana, bet tajā pat laikā papīros bija atzīmēts, ka viņam pa pastu atsūtīs ierakstītu paziņojumu. Protams, draugs gaidīja šo ierakstīto paziņojumu, lai attaisnotu darba kavējumu un neieradās šajā Centra iecirknī izskatītajā tiesas sēdē. Lieta tika izskatīta bez viņa, kā rezultātā viņam nebija nekādas iespējas sevi aizstāvēt.

Rezultātā draugam noteica administratīvo sodu divdesmit latu apmērā par to, ka viņš it kā esot atradies sabiedriskā vietā reibuma stāvoklī, kas aizskar cilvēka godu un cieņu. Bet šeit atkal parādās dīvainības un neprecizitātes dokumentos. Dokumentos ir redzams, ka esam aizturēti un Centra policijas iecirknī bijuši jau pulksten 6:35, bet vienlaikus protokolos parādās, ka 7:40 mans draugs vēl tiek tikai aizturēts Kungu un Grēcinieku ielā, kaut abi reizē atbraucām uz iecirkni. Atliek vien secināt, ka manam draugam piemīt teleportēšanās spējas, ka viņš spēj vienlaicīgi atrasties vairākās vietās.

Bez tam, drauga protokolā parādās kaut kāds krievs Maksims Meļņiks, kas sūdzējies par manu draugu. Man ir vairāk kā pamatots iemesls neticēt nevienam šo policistu vārdam! Turklāt policisti, šķiet, paši bija piedzērušies, vismaz viens no viņiem noteikti, jo smirdēja pēc alkohola.

Ja vienā dokumentā var būt divas vai trīs būtiskas faktoloģiskas kļūdas, tad, piedodiet, kā lai tic kaut vienam tālākam vārdam pat, ja es nebūtu bijis šajā situācijā klāt un pats redzējis, kā viss notiek?! Domāju, arī policistu agresivitāte un viss tai sekojošais varētu būt alkohola iespaidā. Kas ir Maksims Meļņiks, mums joprojām nav skaidrs.

Vai policisti dienesta liekā lieto alkoholu?

Ainis Sproģis: Vēlāk notikušajā tiesā policisti neprecizitātes protokolos skaidro ar to, ka tā esot drukas kļūda, bet kā var būt vairākas būtiskas kļūdas? Pieļauju, ka protokoli ir rakstīti dzērumā, tāpēc arī ir kļūdas un tādas muļķības. Nerunājot jau par visu kliedzoši absurdo situāciju, man patiešām ir pamatotas šaubas par protokoliem, trubiņu pūšanām utt. Es nebiju piedzēries, kā apgalvoja policisti, es biju normāls, vakara gaitā kādu kausu alu izdzēris cilvēks, kurš mierīgi nāca mājās no pasākuma, nebiju iedzēris pārmēru, noreibis, nestreipuļoju.

Jau tad, kad policijas iecirknī pēc piecu stundu aizturēšanas tiku atbrīvots, lūdzu likuma noteiktajā kārtībā ļaut man iepazīties ar lietas materiāliem, par ko policists Dmitrijs Lācis, kurš rakstīja manu protokolu, sāka brīnīties, vai tad man esot tādas tiesības. Viņš vērsās pie kolēģiem, kuri arī nezināja, vai es drīkstot lasīt lietas materiālus. Un tad viņi pa visiem izdomāja, ka man tādas tiesības tomēr neesot. Vēlāk mājās, pārskatot likumus, konstatēju, ka likums man šādas tiesības paredz.

Pēc policijas datiem, cilvēki spēj “teleportēties”

DDD: Iepriekšējā numurā stāstīji, kā jūs ar draugu, nākot mājās no kāda pasākuma, Kungu un Grēcinieku ielu stūrī ievērojāt uz bruģa guļam sasistu, asiņainu vīrieti, bet līdzās viņam – policijas mašīnu ar kārtības sargiem, kas nelikās ne zinis par bezpalīdzīgo, vaidošo cilvēku. Šo skatu tu nofotografēji, un policisti par to tevi uz piecām stundām arestēja, iecirknī sita, bet beigās pret jums abiem tika safabricētas administratīvā pārkāpuma lietas. Kā notikumi risinājās tālāk?

Ainis Sproģis: Draugs no policijas iecirkņa ārā tika agrāk. Viņam protokolā bija norādīts, ka nākamajā dienā būšot lietas izskatīšana, bet vienlaicīgi tajos pašos papīros atzīmēts, ka pa pastu tam atsūtīšot ierakstītu paziņojumu. Protams, draugs gaidīja šo ierakstīto paziņojumu, lai attaisnotu darba kavējumu, tāpēc neieradās Centra iecirknī, kad tur izskatīja lietu. Tā rezultātā viņam nebija nekādas iespējas sevi aizstāvēt.

Draugam noteica administratīvo sodu divdesmit latu apmērā par to, ka viņš it kā esot atradies sabiedriskā vietā reibuma stāvoklī, kas aizskar cilvēka godu un cieņu. Taču šajā sakarā dokumentos atkal parādās dīvainības un neprecizitātes – tiek norādīts, ka esam aizturēti un Centra policijas iecirknī bijuši jau pulksten 6:35, bet vienlaikus protokolos parādās, ka 7:40 mans draugs vēl tikai tiek aizturēts Kungu un Grēcinieku ielas stūrī, kaut uz iecirkni atbraucām abi reizē. Atliek vien secināt, ka manam draugam piemīt teleportēšanās spējas, tāpēc viņš spēj vienlaicīgi atrasties vairākās vietās.

Bez tam, drauga protokolā parādās kaut kāds krievs Maksims Meļņiks, kas sūdzējies par manu draugu. Man ir vairāk nekā pamatots iemesls neticēt nevienam šo policistu vārdam! Turklāt viņi, šķiet, paši bija piedzērušies – vismaz viens no viņiem noteikti, jo smirdēja pēc alkohola.

Ja vienā dokumentā var būt divas vai trīs būtiskas faktoloģiskas kļūdas, tad, piedodiet, kā lai tic kaut vienam tālākam vārdam pat, ja es nebūtu bijis šajā situācijā klāt un pats redzējis, kā viss notiek?! Domāju, arī policistu agresivitāte un viss tai sekojošais varētu būt alkohola iespaidā. Kas ir Maksims Meļņiks – tas mums joprojām nav skaidrs.

Vai policisti dienesta liekā lieto alkoholu?

Ainis Sproģis: Vēlāk notikušajā tiesā policisti neprecizitātes protokolos skaidroja ar to, ka tā esot drukas kļūda. Bet kā var būt vairākas būtiskas kļūdas? Pieļauju, ka protokoli ir rakstīti dzērumā, tāpēc arī ir kļūdas un tādas muļķības. Nerunājot jau par visu kliedzoši absurdo situāciju, man patiešām ir pamatotas šaubas par protokoliem, trubiņu pūšanām utt. Es nebiju piedzēries, kā apgalvoja policisti, es biju normāls, vakara gaitā kādu alus kausu izdzēris cilvēks, kurš mierīgi nāca mājās no pasākuma. Nebiju iedzēris pārmēru, nebiju noreibis un nestreipuļoju.

DDD: Tātad policistu cinisma vai muļķības rezultātā tu pat pēc atbrīvošanas nezināji, par ko esi bijis aizturēts?

A.S.: Tieši tā. Man tika liegtas jebkādas tiesības un iespējas iepazīties ar savas lietas materiāliem. Pēc šī incidenta vērsos Valsts policijas (VP) Iekšējās drošības birojā, kas manu lūgumu pārsūtīja VP Rīgas reģiona pārvaldes priekšniekam I.Ķuzim, Gaujas ielā 15. Arī tur apstiprināja, ka man bija visas tiesības iepazīties ar dokumentiem.

Tātad sākotnēji tika darīts viss, lai es pat nezinātu, par ko tieku apsūdzēts. Rezultātā jau 20.maijā bija nozīmēta tiesas sēde, uz kuru ejot, es nezināju, kāpēc un par ko mani tiesā; ko par mani sarakstījuši policisti.

Mīklainā apsūdzība

DDD: Vai es pareizi sapratu – tu, ejot uz tiesu, pat nezināji, kādu administratīvo pārkāpumu esi izdarījis?

Ainis Sproģis: Jā, es nezināju pilnīgi neko! Man neļāva iepazīties ar materiāliem. Visur, kur biju vērsies ar saviem iesniegumiem, lūdzot ļaut iepazīties ar lietas materiāliem, man norādīja, ka atbildi saņemšu mēneša laikā… Taču tiesas datums bija noteikts ātrāk nekā šis viens mēnesis...

Protams, kad saņēmu pavēsti, es nojautu, par kuru gadījumu ir runa, jo pēdējā laikā šī ir bijusi mana vienīgā saskarsme ar policiju. Taču es nezināju, ko pretlikumīgu esmu nodarījis, kādi fakti pret mani savākti, kādi apmelojumi izdomāti. Tā nu sanāca, ka tikai tiesas procesa laikā es uzzināju, par ko tieku tiesāts.

DDD: Neiedomājami!

A.S.: Tieši tā. Pirms tam, pamatojoties uz savām likumā noteiktajām tiesībām, biju rakstiski vērsies Centra rajona policijas iecirknī ar lūgumu ļaut iepazīties ar lietas materiāliem. Arī šeit saņēmu atbildi, ka mans lūgums tikšot izskatīts mēneša laikā.

Kā jau teicu, vērsos arī Valsts policijas Iekšējās izmeklēšanas birojā, lūdzu uzsākt iekšējo izmeklēšanu policijā par manu nepamatoto aizturēšanu, goda un cieņas aizskaršanu, policistu parādīto agresivitāti un visiem pārējiem būtiskajiem pārkāpumiem no policijas puses. Arī tur atbilde, protams, gaidāma tikai pēc mēneša.

DDD: Biju klāt tiesas sēdē, kas notika 12.jūnijā. Taču pirms tās bija vēl viena. Kā tā notika?

A.S.: Jau pats šīs sēdes sākums bija interesants. Procesam sarakstā bija paredzēta tikai pusstunda. Tiesnese Gailīte no tiesas sēdes sākuma nokavēja 19 minūtes, tātad iztiesāšanai atlika vairs tikai 11 minūtes…

Sākoties procesam, es izteicu vēlmi veikt tiesas sēdes audio ierakstu. Tiesnese par to bija dikti pārsteigta un sāka mani iztaujāt, kāpēc es to vēlos darīt? Viņa bija ļoti izbrīnīta. Man nācās skaidrot, ka mūsu valstī nevainīgi cilvēki mēdz nonākt pat uz apsūdzēto sola un sodīti. Teicu, ka vēlos nodrošināties pret tālākiem apmelojumiem. Ja jau tagad tieku šādi apmelots, man ir pamats domāt, ka tas var turpināties. Mans lūgums tika apmierināts, un es tiesas procesu ierakstīju diktofonā. Pieteicu arī savu draugu kā liecinieku.

Kad izklāstīju 26.aprīļa notikumus, tiesa izrādīja nevēlēšanos klausīties un iedziļināties notikumu cēloņos. Viņu neinteresēja ne tas, ko un kāpēc esmu fotografējis, ne tas, kā notikusi aizturēšana, ne arī tas, kā pret mani izturējās policijas iecirknī. Tiesu neinteresēja, kāda varētu būt cēloņsakarība starp to, ka es fotografēju skandalozu policistu bezdarbību, un policistu reakciju uz šo manu rīcību.

Tiesa vēlējās dzirdēt tikai to, vai es esmu iecirknī pretojies policijai, vai esmu uzrādījis dokumentus? Tiesu interesēja tikai un vienīgi darbības, kas notika policijā. Es, protams, uzstāju, ka vajadzētu noklausīties manu paskaidrojumu par visām policistu neizdarībām, jo tas ir ciešā cēloņsakarībā ar šīs administratīvā pārkāpuma lietas safabricēšanu un tās tālāko virzību. Taču tiesnese mani vairākkārt pusvārdā pārtrauca. Izjutu pilnīgu neieinteresētību lietas būtībā. Arī mans pieaicinātais liecinieks tika iztaujāts īsi un formāli, tieši tāpat neiedziļinoties lietas apstākļos.

Kad norādīju uz nepilnībām protokolos, kļūdām attiecībā arī uz draugu dīvaino teleportēšanos un citām neprecizitātēm, tiesa atbildēja, ka tas nav tiesas kompetencē un lai es vēršoties policijā. Uz tiesu man bija līdzi dators un visi dati, fotogrāfijas, biju sagatavojies iesniegt papildinājumus, kas atklātu notikumu gaitu un būtību. Tiesnese tiem pavirši uzmeta skatienu un tikai paprasīja, vai man ir atbilde no policijas, uz ko atbildēju, ka vēl nav saņemta. Rezultātā tiesa paziņoja, ka tādā gadījumā šie iesniegumi neesot vajadzīgi un neattiecas uz lietu.

Uzvara tiesā

Ainis Sproģis: Pamatojoties uz manās un mana drauga liecībās paustajiem faktiem, tiesa tika pārcelta uz 12.jūniju, lai izsauktu vēl divus lieciniekus – policistus, kas iecirknī sacerēja protokolu. Pēc uzvārda zinu, ka vismaz viens ir no tiem, kas mani sita. Šajā sakarā pieprasīju arī videomateriālu no iecirkņa novērošanas kamerām, lai tiesai un Iekšējās izmeklēšanas daļai varētu nodemonstrēt, kas un kā patiesībā notika.

Pieprasīju arī ārējās kameras videomateriālus, kur var redzēt, kā policistam izkrīt ierocis, kādam mērķim tas tika lietots, kā arī tas, ka mans draugs policijā ieradās brīvprātīgi un pat ārpusē smēķēja laikā, kamēr es jau biju aizturēts. Es aizbraucu arī uz krustojumu, kur tiku aizturēts. It kā nekādas kameras neredzēju, taču varbūt kādai privātpersonai tur tomēr ir videonovērošana, tāpēc lūdzu arī policijai pārliecināties, vai nav pieejami kādi videomateriāli no šī krustojuma notikuma vietas, kaut gan arī bildes uzskatāmi “runā pašas par sevi”.

DDD: 12.jūnijā notika otrā tiesas sēde Rīgas Centra rajona tiesā. Tiesnese Gailīte bija godprātīga un tevi pilnībā attaisnoja. Atsaucoties uz iepriekšējā “DDD” numurā publicēto informāciju, uz tiesas sēdi bija ieradušies vairāki lasītāji, kas tevi atbalstīja. Paldies viņiem! Arī mēs, laikraksta “DDD” veidotāji un LNF vadība, bijām ieradušies. Kā tu pats vērtē pēdējo tiesas sēdi un tiesneses Gailītes spriedumu?

A.S.: Visupirms jau liels paldies kuplajam atbalstītāju pulkam, kas bija ieradies uz tiesas sēdi!

Tiesā kārtējo reizi pārliecinājos, ka tomēr ir arī godprātīgi tiesneši, kas “miličiem”, kuri mani apmeloja, ierādīja viņu īsto vietu. Uz sēdi ieradās tikai viens policists, kas faktiski neko nespēja liecināt, jo, izrādās, gandrīz neko nav redzējis... Pārējie brašuļi, kas no pirksta izzīda savas absurdās liecības, un arī tas, kurš mani sita, uz tiesas sēdi neieradās. Tāpat policija vēl nebija paspējusi atsūtīt tiesai manis lūgtos videonovērošanas kameru ierakstus. Tomēr tiesnesei tik un tā bija skaidrs, ka lieta ir safabricēta un es neesmu vainīgs.

Diemžēl tiesnese, tāpat kā iepriekš, neuzskatīja par vajadzīgu iedziļināties šī konflikta cēloņos. Tiesu interesēja tikai viena epizode policijā, kur, pēc policijas datiem, es esot bijis tik bravūrīgs, ka viss policijas iecirknis jutis savu dzīvību apdraudējumu un vairākiem “miličiem” nācies pielietot fizisku spēku, lai mani savaldītu… Sena tautas gudrība saka: “Meliem īsas kājas.”

Tagad vēl gaidu Valsts policijas Iekšējās drošības biroja atbildi par to, vai par šo “miliču” darbībām tiks uzsākts kriminālprocess. Ceru, ka nekauņas saņems pēc nopelniem un turpmāk saziņā ar latvieti runās valsts valodā, un godprātīgi veiks savus tiešos pienākumus.

DDD: Sirsnīgi apsveicam ar uzvaru!

A.S.: Paldies!

Policija – sabiedrības spogulis

Ainis Sproģis: Vēl viens interesants fakts, ko dzirdēja mans draugs un vēlāk man pastāstīja. Tas notika vēl pie policijas mašīnas Vecrīgā. Aizturēšanas laikā kāds no policistiem esot norādījis uz mani un teicis, ka es esot no tiem, kam nepatīk krievi. Un tikai tāpēc es esot viņiem lūdzis runāt latviski. Vērtējot kopsakarībās, šī aizturēšana, lielā policistu agresivitāte un ņirgāšanās varētu būt saistīta arī ar manu personību un maniem uzskatiem – iespējams, tāpēc, ka esmu publicējies “DDD”, esmu LNF biedrs un nevilcinos paust savus uzskatus. Pieļauju, ka kāds ir redzējis kaut ko avīzēs vai televīzijā, tāpēc, mani sitot un ņirgājoties, pauda savu attieksmi, ļaunprātīgi izmantoja savu dienesta stāvokli.

DDD: Vai pēc šāda atgadījuma tu vēl uzticies policijai? Diemžēl tendence ir ļoti nepatīkama – tie, kuriem būtu jāsargā likums, to pārkāpj.

A.S.: Policija ir kā sabiedrības spogulis. Ja policija uzvedas agresīvi, ja mēs avīzēs lasām, ka policisti ir piedzērušies, ja sit cilvēkus, ja policijas iecirkņos mirst nevainīgi cilvēki, kā arī šis gadījums liecina, ka policijai nevar uzticēties. Protams, visus policistus nelieku vienā maisā. Viņu vidū noteikti ir cilvēki, kas godprātīgi un atbildīgi pilda savus pienākumus, tomēr šādi gadījumi diemžēl met aizdomu ēnu uz visu policiju kopumā. Protams, gribētos domāt, ka esmu saskāries ar ļoti retu izņēmumu un morāles, atbildības līmenis policijā kopumā nav tik zems.

Gadījums ar mani un manu draugu man liek apdomāt, vai nākotnē vispār ir vērts vērsties pie policijas pēc palīdzības, jo es nezinu, vai lietu izmeklēs adekvāti, vai atkal nesāks sniegt nepareizas liecības, nenotiks pret mani pašu vērsta apmelošana no policijas puses.

DDD: Interesanti, ka vismaz mūsu laikrakstā sūdzības par negatīvo pieredzi policijā saistās tieši ar krievvalodīgiem policistiem, ar viņu pretlikumīgo, cinisko un rupjo attieksmi pret latviešiem. Varbūt notiek diskriminācija pēc etniskajām pazīmēm?

A.S.: Ja jau pašā sākumā pie policijas mašīnas policists man pateica, ka runās tādā valodā, kādā pats grib, tad tik tiešām notiek diskriminācija. Zinot drauga dzirdēto policistu apspriedi, ka es esmu tas cilvēks, kuram nepatīkot krievi, tad man ir pilnīgs pamats domāt, ka šī ir bijusi vēlēšanās ar mani izrēķināties. Un tas vistiešākā veidā varētu attiekties uz manu viedokli, ko paužu un par ko cīnos. Pilnīgas pārliecības man nav, bet aizdomas šajā gadījumā ir ļoti, ļoti lielas.

Intervēja Ilze Liepa