Pēc mūsu laikrakstā publicētās intervijas ar Robertu Klimoviču uz redakciju zvanīja vairāki lasītāji, vaicājot, kādēļ intervējam cilvēku, kura pagātnē ir vairāki mīklaini un joprojām aizdomas radoši fakti. Arī okupantu avīze “Vesķi Segodņa” 31.martā publicēja bēdīgi slavenā, Krievijas vēstniecībai paklausīgā Latvijas Saeimas deputāta Nikolaja Kabanova sagatavotu rakstu “SD lieta. Pēc 20 gadiem...” Publikācijā atreferēta it kā režisora Sergejeva veidotā dokumentālā filma, kuru 1990.gada vasarā ar “pavēli no augšas” aizliedza rādīt.

Kabanovs raksta: “Kadrā redzama istaba ar rozā tapetēm un aizkariem, galds, rakstāmmašīna. Centrā – jauns cilvēks kara gaisa spēku ierindnieka formā, ar modernu, armijai netipisku frizūru. Uzvedas ļoti adekvāti, runā krievu valodā ar nelielu akcentu. Par uztraukumu liecina vien nepārtrauktā cigarešu “Rīga” smēķēšana. Reizēm piesmēķē tieši no sarunu biedra cigaretes. Sarunu partneris stādās priekšā kā LPSR KGB operatīvais darbinieks. Abas puses vienojas, ka sarunu ierakstīs labprātīgi.

“1988.gadā organizēju Vides aizsardzības kluba jaunatnes nodaļu…” – uzsāk zaldāts. “Laiks bija neskaidrs – nebija pat vēl Tautas frontes… Mēs nonācām līdz jaunam etapam – organizēt grupas, kuras iespējamo krīzes apstākļu laikā varētu iesaistīties bruņotā cīņā pret režīmu, lai cīnītos par neatkarīgas Republikas atdzimšanu, ar mērķi pacelt tautu un nonākt pie varas.” [..] Laikam jāatklāj, kas ir šī ieraksta galvenais varonis. Roberts Klimovičs. [..] Video ierakstā Klimovičs nosauc daudzus desmitus vārdu, iesaukas un adreses. SD biedru vidū bija visdažādākie cilvēki ar īpašiem talantiem: bijušais specnaz pirotehniķis, Austrumu cīņu meistars un programmētājs, kooperators un mācītājs, suvoroviets un panks.

Taču pats amizantākais ir tas, ka Robertam Klimovičam, no sirds atzīstoties un nožēlojot, par visām šīm brīnumu lietām nekas nebija. Viņš joprojām ir uz augsta nacionālpatriotiskā viļņa – uzņem filmu par Rīgas bendi Cukuru, uzstājas avīzē “DDD” ar antisemītiskām pasāžām. Bet toreiz Piekarpatu apgabala armijas gaisa spēku bāzē viņš izstāstīja visu, ko varēja, turklāt pat par vienu nākotnē slavenu latviešu žurnālistu un topošo nacionālo Saeimas deputātu.

Mēs apzināti nenosaucām šo cilvēku vārdus. Negribam likt vilties tiem, kuri pirms 20 gadiem uzticējās Robertam Klimovičam.”

Pēc šādas publikācijas “Vesķi Segodņa” Roberts Klimovičs vērsās pie laikraksta “DDD”, vēloties pastāstīt, kas un kā notika pirms 20 gadiem.

“SD” lieta

Saruna ar Robertu Klimoviču

DDD: Kā tu komentētu Kabanova “pasāžu” laikrakstā “Vesķi Segodņa”, kurā viņš, atsaucoties uz it kā televīzijā neparādītu raidījuma ierakstu, liek domāt, ka esi nodevis savus draugus, kuri tev uzticējās?

Roberts Klimovičs: Vispirms man laikam jāpateicas Kabanovam un “Vesķi Segodņa”, ka viņi cēla gaismā notikumus, kuros piedalījās vairāki cilvēki, kuri bija gatavi riskēt ar savām dzīvībām un veselību un to arī reāli darīja, un kurus Latvijas valsts ir aizmirsusi. Šie cilvēki bija gatavi bruņotai cīņai par Latvijas neatkarību. Vēl nesen pāršķirstīju Lato Lapsas sacerēto vēstures grāmatu, kurā divas trīs rindkopas ir par SD. Savā laikā čeka SD lietu ļoti rūpīgi izmeklēja, bet nekāda informācija par to nav. Es, savukārt, to visu ļoti labi zinu, jo biju viens no SD veidotājiem. Nenoliedzami, ka tā bija ļoti nopietna un riskanta ideja. Varbūt to var izskaidrot arī ar mūsu agrīno jaunību un no tās izrietošo maksimālismu.

DDD: Vai vari īsumā pastāstīt, kas slēpjas zem saīsinājuma “SD”?

R.K.: SD nozīmē “Slepenais dienests”. Šajā organizācijā bija vairāki cilvēki, tostarp arī Miervaldis Krims no Helsinki-86 Rīgas nodaļas un bijušais VAK domnieks Jānis Legzdiņš, žurnālists, par kuru runā Kabanovs, ir Juris Kaža. Ar SD bija saistīti arī vēl daži sabiedrībā zināmi cilvēki, taču viņu vārdus pagaidām neminēšu – gan pienāks laiks. Tik tiešām mūsu vidū bija arī Jānis Mucinieks, kuru Lato Lapsa savā grāmatā nosauc par jukušu. Lai arī Jānis pats teica, ka viņam ir izziņa no psihoneiroloģiskās slimnīcas, jāatceras, ka tajā laikā ļoti daudzus politiski nepieradināmos mēģināja pataisīt par garīgi nepieskaitāmiem. Jānis mācījās arī garīgajā seminārā un tieši viņš bija tas, kurš 1988.gada 14.jūnijā pacēla sarkanbaltsarkano karogu, kuru vēlāk nodeva Konstantīnam Pupuram.

Tieši SD kopā ar Helsinki-86 Rīgas nodaļas biedriem organizēja sarkanbaltsarkanā karoga slepenu izgatavošanu un iznešanu cauri visai Rīgai. Tas bija negaidīts pasākums, jo oficiāli atzītās organizācijas: VAK un Helsinki-86 bija vienojušās, ka necels karogu. Taču mēs slepus to sašuvām. Jānis Mucinieks šo karogu pacēla, Konstantīns Pupurs un es to aiznesām līdz Brāļu kapiem.

SD sākotnējā ideja bija radīt pretsparu čekai. Mēs mēģinājām izfiltrēt savā, tas ir, VAK un Helsinki-86, vidū provokatorus, ziņotājus un čekas aģentus. Mēģinājām apkopot informāciju un saprast, kurš ir patiess un kurš pilda kādu uzdevumu, jo mēs nepārtraukti jutām padomju slepeno dienestu ietekmi. Protams, ka tas bija ārkārtīgi liels izaicinājums čekistiem. Tas, ka kaut kādi puišeļi dumpojas, viņiem ļoti nepatika.

DDD: Cik tev toreiz bija gadu?

R.K.: Septiņpadsmit.

Latvieši gatavojās bruņotā cīņā atjaunot neatkarību

DDD: Kā jums radās doma veidot organizāciju ar tik lieliem mērķiem?

Roberts Klimovičs: Mēs nevienu mirkli neticējām, ka padomju vara labprātīgi aizies. Mums bija pārliecība, ka agrāk vai vēlāk būs jāiet mežā un jākaro. Mēs neticējām, ka pārmaiņas notiks ar demokrātiskām metodēm. Tāpēc laicīgi gatavojāmies, domājām, kur iegūt bruņojumu.

Mums palīdzēja viens puisis no Suvorova skolas, kurš savā kursanta formā Tautas frontes dibināšanas kongresā uzstājās ar runu. Viņam bija Lilastes poligona, kur atradās padomju armijas mācību bāze, plāni. Mums bija doma šo bāzi ieņemt, lai dabūtu tur esošos ieročus. Šo vietu izvēlējāmies kā mērķi, jo bāze bija samērā viegli un ar salīdzinoši mazāku risku ieņemama. Likās, ka ar mūsu cilvēku resursiem un tiem ieročiem, kas jau bija mūsu rīcībā, plāns ieņemt Lilastes poligonu ir realizējams. Kaskadieris Leo Hirsons bija ļoti meistarīgs šāvējs. Bijām pārliecināti, ka gadījumā, ja būtu jākaro, viņš trāpītu tieši mērķī. Var jau būt, ka plāns bija neprātīgs, bet mēs bijām jauni maksimālisti. Katrā ziņā šodien es ar to lepojos. Labi, ka par to tagad runājam, jo, manuprāt, ļoti daudzi latvieši nezina, ka kādreiz bija šāda grupa.

DDD: Protams, ka par dalību šādā organizācijā ir jālepojas, bet no “Vesķi Segodņa” publicētā sarunas fragmenta var secināt, ka tu savus biedrus nodevi?

R.K.: Tas, kā tas pasniegts šajā laikrakstā, var radīt šādu priekšstatu un, iespējams, tas arī bija publikācijas mērķis. Taču patiesībā bija citādāk.

Kad mani aizturēja, jau astoņus mēnešus biju ārpus Latvijas. Atrados Ukrainā, dienestā PSRS armijā. Kā šodien atceros – sēdēju dīzeļelektro stacijā. Biju izgājis ārā uzpīpēt, kad pēkšņi piebrauca divas mašīnas: melna volga un bobiks, kurā sēdēja mūsu “osobists” – apakšpulkvedis. Mani arestēja, iesēdināja mašīnā un aizveda.

DDD: Kurā gadā tas notika?

R.K.: Tiku aizturēts 1990.gadā. Organizāciju SD izveidojām 1988.gadā, bet jau 1989.gada 23.jūlijā mani iesauca padomju armijā. No tā laika jebkādi sakari ar SD bija pārtrūkuši – neko nezināju par viņu darbību Latvijā. Kad mani arestēja, Mucinieks un Legzdiņš jau atradās ieslodzījumā. Nezinu, kas notika ar Hirsonu. Skaidrs, ka es biju trešais aizturētais. Īstas skaidrības nav arī par Miervaldi Krimu.

DDD: Vai tu gribi teikt, ka kāds jau pirms tevis čekai bija sniedzis informāciju par SD?

R.K.: Nezinu, kurš ko bija vai nebija teicis. Esmu daudz domājis, kurš patiesībā bija nodevējs, un pieļauju, ka arī zinu, kurš tas varētu būt… Bet, tā kā es šo cilvēku toreiz uzskatīju par ļoti tuvu draugu, šodien vēl negribu minēt viņa vārdu. Neesmu arī pilnībā pārliecināts par šo versiju. Tā man liek domāt notikumu analīze un čekas ziņojumi, kurus pieprasīju par sevi no TSDC (Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs), kad 1991.gadā atgriezos no dienesta padomju armijā. Tad satikos gan ar Jāni Mucinieku, gan Jāni Legzdiņu. Mēs mēģinājām saprast, kas patiesībā notika.

Katrā ziņā tad, kad mani aizturēja un sāka pratināt, sapratu, ka mana liecība neko nemainīs – čekai bija jau pietiekami daudz informācijas. Viņi man ļoti daudz pastāstīja. Protams, viņi nezināja visu, bet viņi zināja pietiekami, lai man radītu priekšstatu, ka organizācija ir atmaskota un nav vairs nozīmes kaut ko slēpt.

Čekas metodes – nemainīgi efektīgas

DDD: Kā notika pati pratināšana?

Roberts Klimovičs: Čekas izmantotās metodes ir visiem zināmas. Mani aizveda gandrīz uz 500 km tālo Berdjičevu, kur atradās Piekarpatu apgabala Sevišķā daļa. Tur no Rīgas ieradās divi čekisti, kuri no rīta līdz vakaram mani “masēja” divu mēnešu garumā. Viņi man skaidri un gaiši pateica: ja es nerunāšot, viņi mani iemetīs pie kriminālajiem zekiem, un es mājās nepārnākšu. Mana mamma toreiz strādāja milicijā, bija izmeklētāja. Čekisti draudēja, ka tad, ja viņi zekiem pateiks, ka mana māte strādā milicijā, no manis nekas pāri nepaliks. Protams, ka es nobijos.

Filmās varoņi ir parādīti skaisti un bezbailīgi, bet tie, kuri pabijuši čekistu nagos, zina, kā tie prot “atvērt mutes”... Es neizturēju un sāku liecināt. Čekisti apgalvoja, ka mana liecība ir jāieraksta. Toreiz, lai manis teikto ierakstītu, no Rīgas ieradās vēl viens čekas virsnieks ar VHS kameru. Tā pretēji tam, ko “Vesķi Segodņa” raksta Kabanovs, nebija nekāda televīzijas kamera.

DDD: Tad jau materiāls, par kuru Kabanovs raksta, nav vis no Valsts televīzijas, bet gan no čekas arhīva?

R.K.: Protams. Ja jau pēc intervijas laikrakstā “DDD” par filmu un holokausta industriju kāds tā ir pacenties, lai atrastu manas liecības ierakstu FSB (latviski Krievijas Federālais drošības dienests: FDD – red.piez.) arhīvos, tad jāsecina, ka es viņiem ļoti nepatīku.

DDD: Tas ir skaidrs, bet kā tad ar tiem cilvēkiem, kuru vārdus tu esi atklājis čekistiem?

R.K.: Liecība patiešām tika ierakstīta, bet tas, ko Kabanovs raksta, ka esmu nosaucis desmitiem vārdu, segvārdu, adreses, ir klaji un nekaunīgi meli. Mēs nemaz nebijām desmitiem! Šodienas acīm skatoties uz toreiz notikušo, varu godīgi atzīt, ka man ir žēl un lūdzu pieņemt manu atvainošanos visiem, kuriem mana liecība kaitēja! Taču es zinu, ka toreiz cīnījos tikai un vienīgi par elementāru izdzīvošanu. Nezināju, kas Latvijā tobrīd notiek, kāds liktenis piemeklējis manus draugus. Ja es nebūtu toreiz liecinājis, diez vai šodienas Latvija būtu labāka, nekā tā ir tagad. Visticamāk es vienkārši nebūtu atgriezies un neviens mani šodien vispār neatcerētos.

Salīdzinājumā ar tiem, kuri bija Latvijā, kuriem bija iespēja iegūt aizsardzību gan no vietējām latviešu, gan starptautiskajām organizācijām, piemēram, Amnesty International, man nebija nekā – es biju viens pats krievu armijā starp čekistiem.

DDD: Vai esi ar savu māti runājis par toreizējiem notikumiem? Vai arī uz viņu tika izdarīts kāds spiediens?

R.K.: Mēs runājām tieši pēc Kabanova publikācijas. Atcerējāmies, kā viņa ieradās armijas daļā tieši dienu pēc manas atgriešanās no vairāku mēnešu pratināšanas. Viņai toreiz nebija nekādas informācijas par to, kā man klājas, kur esmu. Kamēr mani pratināja čekisti, pie mammas mājās notika kratīšana kāda tagad slavena jurista vadībā. Viņš savu uzdevumu pildīja tik apzinīgi, ka mamma pat viena nevarēja aiziet uz tualeti. Sapratusi, ka kaut kas nav kārtībā, mamma, toreiz būdama milicijas apakšpulkvedis, sūtīja telegrammu uz armijas daļu, ka ieradīsies tajā un tajā dienā, lai satiktu dēlu. Domāju, ja nebūtu mammas telegrammas, es atpakaļ nemaz netiktu.

Jāatzīst, ka toreiz mana māte cieta morālas represijas no daudziem vēlākajiem Latvijas Republikas policijas augstākajiem virsniekiem, kuri ar viņu runāja par pretvalstisko dēlu – “tautas ienaidnieku”. Vēlāk, gan vairums no tiem dziedāja citas dziesmas, viens pat saņēma neatkarīgās Latvijas ģenerāļa uzplečus...

DDD: Tad, kad notika kratīšana tavas mātes dzīvoklī, vai viņa zināja, ka tas ir tavu aktivitāšu dēļ? Vai biji viņu informējis par organizāciju “SD” un tās mērķiem?

R.K.: Protams, ka centos māti turēt tālāk no visa tā, zinot, ka viņa īsti neatbalsta manu aktīvo darbību nacionālajā pretošanās kustībā un baidās par manu un savu drošību. Atceros, ka māte man sacīja: “Dēls, krievs nekad savu kumosu labprātīgi neatdos!” Kratīšana viņai bija liels pārsteigums, taču daudzas lietas māte, kā jau izmeklētāja, nojauta. Visu bija grūti noslēpt no viņas, bet par manām toreizējām publiskajām aktivitātēm ziņoja brīvie Rietumu radio, padomju prese un tā saucamais “samizdats”. Pats arī izdevu vairākus “Brīvības Vēstneša” laidienus, kurus manā dzīvoklī šķirojām un komplektējām.

Čeka joprojām dzīva!

DDD: No stāstītā izriet, ka nebiji pirmais, kurš čekai pastāstīja par SD. Vai armijā tev pirmo reizi bija darīšana ar čeku?

Roberts Klimovičs: Čekisti ar mani tikās vēl pirms tiku aizsūtīts uz dienestu armijā. Tas notika vairākas reizes, kad mūs – LNNK jauniešus – aizturēja par piketiem pie Baltijas Kara apgabala štāba, un pie “Stūra mājas”. Vairākkārtīgi ar mani “draudzīgi parunājās”, cenšoties pierunāt mani kļūt par viņu “sadarbības partneri”, bet, tā kā es uzreiz par šiem “piedāvājumiem” ziņoju Radio “Brīvā Eiropa” un tas izskanēja publiski, man piedāvāja ar žīdu pasi izbraukt no Latvijas. Toreiz man bija tikai septiņpadsmit gadu, tādēļ nevarēju atteikties no pilsonības, kā to daudzi tajā laikā darīja. Jā, man bija tikai septiņpadsmit, bet jau tad čekai biju bīstams.

DDD: Ar ko tu biji tik bīstams?

R.K.: Savos septiņpadsmit gados biju viens no četrpadsmit LNNK dibinātājiem. Biju pirmajā LNNK padomē, organizēju VAK un LNNK jauniešus. Čeka ar šīs lietas atspoguļošanu mēģināja mani novākt no politiskās skatuves un, jāatzīst, viņiem tas arī izdevās. Atceros, kad, atgriežoties Latvijā, iestājos 1. Policijas bataljonā – tā saucamajās “Baltajās beretēs”, lai aizstāvētu jauno Latvijas valsti pret pučistiem, viens no tā virsniekiem – pulkvedis Djiļevka izsauca mani pie sevis un izteica neuzticību. Kā saka, Moris savu darbu bija padarījis…

Tagad, izvilkdami dienasgaismā vecos čekas arhīvus, viņi atkal mēģina mani nostumt malā. Ja jau reiz tas nostrādāja, var mēģināt atkal... Tikai nu vairs neesmu 17-18 gadus jauns puišelis, vairs nebaidos.

DDD: Varbūt tas ir mēģinājums kaitēt ne tikai tev, bet arī laikrakstam “DDD”, sējot aizdomas, ka mēs sadarbojamies ar čekai draudzīgu stukaču? Neslēpšu, ka pēc intervijas saņēmām zvanus no mūsu lasītājiem, kuri bija sašutuši, ka esam tevi intervējuši. Cilvēkiem tu šķiet aizdomīgs. Vai vari kā kliedēt mūsu bažas? Piemēram, ko vari atbildēt uz pārmetumu tev, ka esi apzināti sabojājis LNNK kongresa ierakstus?

R.K.: Toreiz strādājām kopā ar Raiti Valteru. Toreiz kā operatora asistents nenostrādāju profesionāli un dažiem ierakstiem bija skaņas problēmas, bet tā bija tīra neuzmanības kļūme un pieredzes trūkums. Ja Raitis mani uzskatītu par čekas ziņotāju, tad diez vai viņš šodien ar mani strādātu kopā pie filmas par Herbertu Cukuru.

Atceros, kā Valts Titavs (Dana Titava brālis – red.piez.) publiski teica: “Robert, dabūsi pa purnu, ja tu, čekas aģent, ziņotāj, te vēl pie mums kaut ko darīsi!” Kad uzzināju, ka Valts Titavs ir čekas ziņotāju sarakstā, pārliecinājos, ka zaglis pats visskaļāk kliedz: “Ķeriet zagli!”

Tas vienmēr tā ir bijis – tādi cilvēki, kuri saka to, ko domā, un domā mazliet citādāk nekā vairums, varai nepatīk. Taisnības cīnītāji varai, īpaši, ja tā ir tik prettautiska kā mūsējā, tikai traucē.

DDD: Varam lasītājus vien atkal un atkal rosināt cilvēkus vērtēt nevis pēc viņu vārdiem, bet gan darbiem. Piemēram, Vairas Vīķes-Freibergas skaistā runāšana nekad neizdzēsīs no mūsu tautas atmiņas viņas nodevīgos darbus – Valsts valodas likuma vājināšanu, Abrenes atdošanu un 9.maija svinēšanu Maskavā.

R.K.: Kas attiecas uz mani, tad apzinos, ka ir un vienmēr būs cilvēki, kuriem nepatīku, tāpat kā tie, kuri mani ciena un mīl. Tas ir normāli, jo neesmu nekāds pieclatnieks, lai visiem patiktu. Zinu, ka ļoti nepatīku cilvēkiem, par kuru uzskatiem un darbiem zinu vairāk, nekā viņi to vēlētos. Atceros, ka tad, kad vēl strādāju LNT un vadīju šovu “Mīl, nemīl”, manis teiktais par atsevišķiem oranžiem politiķiem tika cenzēts. Arī Latvijas TV, veidojot raidījumu par mūsu vēsturisko mantojumu, man skaidri un gaiši aizliedza rādīt kādu dokumentālo filmu – sava laikmeta lielisku liecību. Esmu vienmēr centies būt godīgs, sekot savai sirdsapziņai, tādēļ, lai par mani spriež pēc maniem darbiem.

Krievijas vēstniecība – Kabanova darba devējs?

DDD: Kā tev liekas, no kurienes Kabanovs ieguva informāciju par ierakstu ar tavu liecību?

Roberts Klimovičs: Esmu pārliecināts, ka Kabanovs ir pretvalstisks, pretlatvisks aģents. Domāju, ar viņu vajadzētu nodarboties Drošības policijai un SAB, jo materiāls, kas tika citēts un publicēts “Vesķi Segodņa” ir čekas arhīva materiāls, kas nepalika Latvijā un kuru KGB aizveda uz Maskavu. Visticamāk Kabanovs to ieguva Krievijas vēstniecībā, kurai to sagādāja jau pieminētais FSB. Ja Kabanovs nav Krievijas dienestu vadīts cilvēks, tad kas gan cits? Nevienam no malas tāpat vien Krievijas arhīvā neko nedos. Lai vai kā, es varu tikai priecāties, ka Kabanovs un “Vesķi Segodņa” cenšas kaut ko sliktu par mani uzrakstīt, jo ikvienam normālam latvietim ir skaidrs, kā interesēs darbojas šis medijs.

Kas ieveda LNNK purvā?

DDD: Tu biji viens no LNNK dibinātājiem. Kurā brīdī labi iecerētais un uzsāktais ceļš mainījās, jo ne jau tādu Latviju, kāda tā ir šodien, vēlējās redzēt LNNK?

Roberts Klimovičs: Grūti pateikt, kurā brīdī konkrēti tas notika, bet, manuprāt, viss sākās ar to mirkli, kad malā nobīdīja Berklavu. Viņš bija valsts vīrs, kurš ar visu sirdi un dvēseli strādāja Latvijas un latviešu tautas labā. Berklavs ļoti labi pazina cilvēkus – viņš, tēlaini izsakoties, redzēja visiem cauri. Viņš pazina intrigantus un atklāti nosauca arī viņu vārdus. Berklavs savos uzskatos bija nelokāms, tādēļ daudziem kļuva par traucēkli. Ja latviešiem pēckara posmā ir bijis kāds izcils valstsvīrs – tas ir Berklavs. Bet, kā jau tas pie mums notiek – spēcīgas personības, kas traucē neliešiem, pie mums nelietīgi novāc no ceļa. Daudzi neiztur varas un naudas smago pārbaudījumu.

Otrs pagrieziena moments bija saplūšana ar organizāciju “Tēvzemei un Brīvībai”, par kuras izcelsmi vēl līdz pat šai dienai neesmu ticis skaidrībā. LNNK un TB saplūšana bija īstās LNNK beigas, jo šo organizāciju bijām izveidojuši par avangardu – tā bija visdaudzskaitlīgākā, visnacionālākā un radikālākā latviešu organizācija. Šīs organizācijas piemērs pierāda to, ka politiskais radikālisms ir spēcīgākais virzošais spēks, kas spēj radīt pārmaiņas. Tagad radikāļi, pateicoties okupantoligarhu sludinātajai politiskajai “kultūrai”, kļuvuši par lamuvārdu, taču Helsinki-86 arī bija radikāli, bet – vai bez viņiem būtu sākusies Atmoda? Pat tie, kas viņus noniecināja, tagad staigā ar sarkanbaltsarkaniem karogiem un tēlo nacionāli domājošus politiķus.

DDD: Vai varam ticēt tiem cilvēkiem, kuri Atmodas laikā bija priekšgalā, ir bijuši dažādās valdības visus šos gadus un atkal raujas pie varas? Piemēram, Repše, Kalniete, Godmanis?

R.K.: Einars Repše ir mana vislielākā vilšanās. Atceros, ar kādu degsmi viņš brauca pie Igaunijas nacionālistiem, politieslodzītajiem, meklējot iespēju sadarboties, lai kopā atgūtu brīvību no PSRS. Kad Einars kļuva par “Jaunā laika” vadītāju, mani mulsināja viņa paziņojumi par naudas vākšanu un draudzību ar Krupņikovu. Kad dzirdēju viņa runas LNNK, idejas, kā vajadzētu rīkoties, es viņam ticēju. Man viņš šķita viens no gudrākajiem vadītājiem, bet viņa “sasiešanās” ar žīdiem, man atvēra acis, par ko viņš šodien kļuvis. Nevienam nav noslēpums, ka žīdi bija “Jaunā laika” lielākie atbalstītāji – acīmredzot viņi bija atraduši kaut kādu atslēgu uz Einara sirdi. Klausoties viņa pēdējās intervijas, ievēroju to, ka tonī pazudusi augstprātība un lepnība, un, iespējams, šīs cilvēks mainās. Lai Dievs viņam palīdz labajos nodomos!

Strādājot Latvijas vēstures pētīšanas laukā, ieguvu daudz ziņu par Godmaņa attiecībām ar čeku. Ja tas, ko uzzināju ir taisnība, tad mūsu valsti ilglaicīgi vadīja un izsaimniekoja, “piesedza” dažādas mahinācijas čekas ārštata darbonis. Tāpēc nav jābrīnās par to, kādu “uzplaukumu” viņa laikos piedzīvoja Latvija.

DDD: …un Kalniete?

R.K.: Kalnieti nekad neesmu uzskatījis par nacionālisti. Tagad, manuprāt, viņa ir pat lielāka nacionāliste, nekā TF laikos. Atceros, kad uz Rīgu brauca viens no politbiroja locekļiem, Rakstnieku savienības ēkā sapulcējās H-86, LNNK un TF pārstāvji. Kalniete stāvēja vestibilā pie kamīna un teica: “Ziniet, mums visiem vajadzētu paņemt sarkanos karogus un tad, kad viņš brauks, ar tiem māt. Sarkanā krāsa taču ir strādnieku karoga, brīvības, demokrātijas un sociālisma krāsa.” Manās acīs tādi izteikumi neasociējās ar kaut kādu nacionālismu, gluži pretēji. Tas bija nožēlojami…

Arī šodien latviešiem jāgatavojas bruņotai cīņai

DDD: 1989.gadā tu un tavi domubiedri izveidojāt SD, kuras mērķis bija ar militārām cīņām atgūt Latvijas neatkarību. Vai pieļauj, ka šāda organizācija būtu nepieciešama arī šodien?

Roberts Klimovičs: Ja godīgi, tad vairs neticu, ka šajā valstī kaut kādas izmaiņas uz labu notiks demokrātiski un labprātīgi, bez spēcīgas un disciplinētas nacionālas organizācijas, bez protestiem – sākotnēji kaut vai ar nevardarbīgās pretošanās palīdzību. Domāju, ka tāda organizācija kā SD ir vajadzīga arī šodien.

Pilnīgi piekrītu tam, ko rakstāt savā laikrakstā, ka latviešiem pašiem ir jāorganizē pašaizsardzības vienības, jo pat Zemessardze faktiski ir iznīcināta. Zemessardzei ir atņemti kādreizējie un vietā iedoti nekam nederīgi ieroči, tādējādi šī organizācija ir padarīta par savu tautu aizsargāt nespējīgu. Varbūt ir jāizmanto kāda no jau esošajām organizācijām, piemēram, Aizsargu organizācija, vai jāveido jauna uz kādas no nacionālās kustības bāzēm, lai savienotu cilvēkus, kuri joprojām ir gatavi cīnīties par savas tautas un valsts nākotni.

DDD: Tātad tu piekrīti, ka latviešiem jābūt gataviem ar ieročiem rokās cīnīties par savu brīvību un drošību?

R.K.: Mana aizsardzības idejas koncepcija nav nekas oriģināli jauns – mums ir jāmācās no Izraēlas žīdiem. Uzskatu, ka arī mums ir vajadzīga vispārēja karaklausība, arī sievietēm ir jābūt karavīriem. Latviešiem visiem ir jābūt bruņotiem, lai ikviens agresors, kurš iedomāsies mums uzbrukt, zinātu, ka šeit uz viņiem šaus visi. Zemessardze sākotnēji tā arī tika veidota – kā nācijas drošības garants.

Mums ir vitāli nepieciešama šāda latviešu organizācija, jo kopš brīža, kad līdz 1957.gadam latviešu Nacionālie partizāni uz savas ādas izjuta teiciena: “Rietumi mums palīdzēs!” naivi tukšo skaņu, neticu, ka latvieši grūtā brīdī varēs sagaidīt palīdzību no rietumu sabiedrotajiem. Vienīgās alianses, kas mums varētu palīdzēt, ir alianses ar Lietuvu, Igauniju un arī Poliju, Ukrainu un Gruziju, kuri zina, ko nozīmē krievu okupācija, kuri to izjutuši uz savas ādas un kuri arī būs reāli gatavi iesaistīties kara darbībā. Bet, lai tā notiktu, mums ir jābūt pašiem uzticamiem, nelokāmiem un stipriem draugiem, nevis pragmatiski jātirgo savi principi, mainot mūsu drošību un pašnoteikšanos nākotnē, pret tranzīta jūdasa grašiem.

Šobrīd Latvijas konsekvences, tās pašas Gruzijas sakarā, izskatās tikpat gļēvi un nožēlojami, cik šī okupantoligarhu varas divkosība.

DDD: Mums, “DDD” veidotājām, sievietēm, nav saprotama vīriešu gļēvā reakcija uz jautājumu: vai esi gatavs ar ieroci rokās aizstāvēt savu tautu un zemi?

R.K.: Problēma ir tā, ka cilvēki ir neizglītoti un gļēvi. Viņi labāk tic tam, ko viņiem pūš ausīs, nekā tam, ko redz paši savām acīm. 1945.gadā, kad Latvijā atkal ienāca krievi, Saldus fizkultūras skolotāja kļuva par partizāni. Viņa bija ļoti bīstama un drosmīga karotāja, kura iznīcināja ļoti daudz okupantus, taču, pirms viņa aizgāja mežā 1945.gada pavasarī viņu sagūstīja un vesels krievu armijas vads viņu izvaroja. Tādu stāstu ir ļoti daudz. Kādreiz esmu domājis, kā var palikt vienaldzīgs vīrietis no domas, ka viņu mātes, māsas, sievas, meitas var izvarot barbari-okupanti?! Vai tiešām latviešu vīrieši ir tik naivi un domā, ka šodien nekas tāds vairs nevar atkārtoties? Lai pajautā gruzīniem vai čečeniem, kuri vēl nesen pārdzīvoja karu ar Krieviju! Labāk būt neuzticīgiem, gudriem un neizvarotiem nekā naiviem, laipniem, paļāvīgiem, bet piesmietiem!

DDD: Bet šādas gudrības un gatavības aizstāvēties mūsu tautai trūkst…

R.K.: Problēma ir tā, ka cilvēki jau nemaz nezina, ka viņiem jābūt gataviem aizsargāties. Visu laiku stāsta, ka esam NATO, ka mūsu armija ir karot spējīga, un cilvēki tam arī notic. Neviens jau godīgi nepateic, ka patiesībā Latvijai armijas nav. Ir tikai dažas bruņotas vienības, kas pilda kaut kādos mistiskos līgumos noteiktas funkcijas. Runājot tēlaini, ja sāktos karš, mums būtu jākaro ar rotaļu pistolēm. Ja skolās bērniem, sabiedrībai kopumā nemāca vēsturi, nestāsta, par kādu cenu tika pirkta Latvijas neatkarība, tad ko varam gaidīt? Jaunās paaudzes tiek audzinātas ar domu, ka jākļūst par veikliem uzņēmējiem, nevis par garā stipriem un taisnīgiem latviešiem, kuri būtu gatavi aizstāvēt savu tautu un zemi ar visiem līdzekļiem.

Kā lai klasificē faktu, ka Latvijai ar Baltijas valstīs lielāko militāro budžetu ir visvājākie bruņotie spēki, ja ne par noziegumu pret savu tautu!? Šībrīža vara to realizē ar tautas mandātu, ar apšaubāmu leģitimitāti, jo to mēs nevaram pārbaudīt – mums jātic oficiālajiem Cimdara stāstiem.

Intervēja Liene Apine