Rīgas Politiski represēto biedrība aicina latviešus 25.martā uz 60 gadu atceres pasākumu pie Brīvības pieminekļa.

Pulcēšanās atceres gājienam pie Okupācijas muzeja no plkst.12.00

Gājiena sākums no muzeja plkst.12.40.

Pasākums likumā noteiktajā kārtībā ir pieteikts un saskaņots Rīgas domē.

Rīgas Politiski represēto biedrības valdes priekšsēdētājs Jānis Liepiņš

25.marta tumsa vēl nav izklīdināta

Šogad aprit 60 gadi kopš 1949.gada 25.marta necilvēcīgajām deportācijām. Latvijas Nacionālā fronte un laikraksts “DDD” ir kopā ar katru latvieti, ar katru latviešu ģimeni, pieminot visus mīļos, kuri palikuši dusot Sibīrijas plašumos, un stiprinot tos, kuru dzīvēs okupantu nežēlība ir iegriezusi nedziedināmas brūces.

Šī diena mūsu tautas vēsturē saistās ar dziļām sāpēm, jo tika realizēts viens no lielākajiem noziegumiem cilvēces vēsturē – no mazās Latvijas “pacēla”, “iekrāva” un 1974 lopu vagonos izveda vairāk nekā 12 987 latviešu ģimeņu, kopskaitā vairāk nekā 42 133 cilvēku.

Īpašas genocīda pazīmes izvešanai piešķir tas, ka deportēto skaitā 28,6% bija bērni un 44,3% – sievietes. Citāda šī proporcionālā attiecība arī nevarēja būt, jo jau pirmajās otrreizējās krievu okupācijas dienās sākās nikna latviešu jaunekļu un vīru tvarstīšana, apcietināšana, brutāla slepkavošana un izsūtīšana. Kurzemē vien “uzvarētāji” saņēma gūstā ap 23 000 latviešu karavīru, kuriem sākās ceļš uz filtrācijas nometnēm Sibīrijā...

25.marta deportētajiem Sibīrijā bija jāparakstās apliecinājumā, ka esi izsūtīts specapcietinājumā uz mūžīgiem laikiem bez tiesībām atgriezties iepriekšējā dzīvesvietā un par patvarīgu izbraukšanu (bēgšanu) no obligātā nometinājuma vietas tiksi notiesāts uz 20 gadiem katorgā. Jāpiebilst, šis apliecinājums, protams, bija rakstīts krievu valodā, čekistiem Sibīrijā nebija svarīgi, ka 1949.gadā latvieši vēl nebija pārkrievoti un liela daļa krieviski nezināja ne vārda.

Izsūtot latviešus, tika atbrīvota vieta okupantiem, kuri ar saviem neskaitāmajiem pēcnācējiem joprojām apdzīvo mūsu zemi un turpina pazemot mūsu tautu.

25.marts ir viena no melnākajām dienām latviešu tautas vēsturē, un šī netaisnības tumsa joprojām nav izklīdināta, jo nav veikta Latvijas deokupācija un dekolonizācija. Tāpēc, latvieši, neaizmirsīsim un cienīsim mūsu zemes un tautas brīvības vārdā nestos upurus. Tie nedrīkst būt velti. Veiksim Latvijas dekolonizāciju, likumīgi padzīsim no Latvijas mūsu pāridarītājus, mūsu zemju un māju aizņēmējus – okupantus!