Saruna ar organizācijas “Daugavas Vanagi” Latvijas nodaļas priekšsēdi Jāni Ati Krūmiņu

DDD: Pagājušajā gadā 16.marta gājienā no Doma baznīcas uz Brīvības pieminekli piedalījās ļoti daudz cilvēku. Vai šogad arī tiek plānots tik pat vērienīgs pasākums?

Jānis Atis Krūmiņš: “Daugavas Vanagi” 16.martu ir atzīmējuši jau no 1952.gada. Šogad ir ieplānots dievkalpojums – veltījums bijušajiem un vēl dzīvajiem leģionāriem, un došanās uz Lesteni, pirms tam noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa. Lai gan daudzi to tā traktē, bet 16.marta centrālais notikums nav gājiens. Tā vienkārši ir kritušo karavīru, kuru kapa vietas nav zināmas vai aizsniedzamas, piemiņas godināšana. Brīvības piemineklis bija tā vieta, no kuras leģionāri devās prom no savas Tēvzemes, kur nekad vairs neatgriezās.

DDD: Kādēļ jūs baidāties 16.marta gājienu akcentēt kā vissvarīgāko? Vai jums nešķiet, ka šodien šim gājienam ir īpaša nozīme – protests pret joprojām nelikvidētajām okupācijas sekām? Vai tad tieši cīņa pret okupantiem nebija leģionāru galvenā ideja un mērķis?

J.A.K.: Nepiekritīšu, ka es baidos, bet pēdējā laikā visi uzdod jautājumu, kādēļ 16.martā jārīko gājiens? Šādu jautājumu man uzdod arī valdības līmeņa cilvēki, kuri cenšas atrunāt no organizētas kopīgas došanās uz Brīvības pieminekli. Tiek apelēts pie leģionāru veselības, kas esot jāsaudzē... Es uz to vienmēr atbildu: ja jau jums tik ļoti rūp leģionāri, tad atcerieties par viņiem nevis tikai sešpadsmit dienas gadā – no 1. līdz 16.martam, domājot, kā veiksmīgāk aizvadīt Leģionāru piemiņas dienu, bet patiesi palīdzot un atbalstot šos latviešu karavīrus.

Manuprāt, svarīgāk ir uzsvērt, ka 16.marts ir leģionāru piemiņas diena. Tajā pašā laikā es nepiekrītu bēdīgi slavenajam Josifam Korenam, kurš gatavs apmaksāt autobusus, lai tikai visi no Rīgas dotos prom uz kapiem. Mums ir tiesības doties pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus leģionāru piemiņai.

Latviešiem jāsaceļas pret antilatvisko politiku

DDD: Negribas ticēt, ka jūs neizprotat, cik svarīgs ir tieši šis gājiens uz Brīvības pieminekli. Tam vajadzētu būt kā atklātam un skaļam latviešu tautas protestam pret valsts realizēto antilatvisko politiku.

Jānis Atis Krūmiņš: Problēma tā, ka no valdības puses nav nekādas rūpes par leģionāriem. Valdībā sēž cilvēki, kuri domā tikai par šodienu, aizmirstot vēl neseno pagātni. Arī par nākotni netiek īpaši domāts, jo tad jau leģionāri būs mūs atstājuši. Es tādai nostājai nevaru piekrist, tādēļ esmu rīkojis dažādus apaļā galda diskusijas, kurās piedalījās tā saucamie “citādi domājošie”, kurus uz ielas labprāt nesatiktu. Manuprāt, ļoti veiksmīgs bija pagājušā gada 16.marts, kad mums izdevās visiem būt kopā, nevis sadalīties pa mazām grupiņām, ko tik ļoti grib mūsu pretinieki.

Ir vēl kāda netaisnība, kas, manuprāt, jānovērš. Tie latviešu puiši, kas nonāca Sarkanajā armijā, tika godā celti, tika aicināti uz skolām un katru gadu saņēma pa spožam medālim. Otra grupa – latvieši, kuriem liktenis bija lēmis būt leģionā, brīvprātīgi vai nebrīvprātīgi, bija spiesti klusēt. Viņi nevarēja pat savām ģimenēm, saviem bērniem, vēloties viņus pasargāt no konfliktiem ar okupētāju valdību, stāstīt patiesību par savām kara gaitām. Pēc garajiem apspiestības gadiem, manuprāt, šis ir beidzamais laiks, lai brīvā valstī leģionāri, kuri cīnījās pret Latvijas okupantiem, saņemtu pelnīto cieņu un pateicību no mums. Vajadzētu beidzot leģionāriem iedot Nacionālās pretošanās dalībnieku statusu, ko Saeima jau divas reizes ir noraidījusi, nedomājot par cilvēkiem un attaisnojoties, ka valstij nav naudas. Varbūt, ka cilvēki pat negaida naudu, viņi vēlas elementāru cieņu un sapratni par vēstures patiesību.

DDD: Vai jūs tiešām domājat, ka leģionāriem vajag šīs varas liekulīgo cieņu? Varbūt daudz vairāk viņi priecātos, ja mēs šodien pabeigtu to, ko viņi reiz uzsāka kaujas laukā – atbrīvotu savu Tēvzemi no okupantiem un kolonistiem? Nav dzirdēts, ka “Daugavas Vanagi” pieprasītu valdībai veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju.

J.A.K.: Tā jau nav, ka nekas nav darīts šajā jautājumā. Kopā ar citām karavīru organizācijām ir rakstītas vēstules valdībai. Ap 2003., 2004.gadu “Daugavas Vanagi” norobežojās no 16.marta gājiena tikai tādēļ, lai nāktu pretim valdībai, jo haoss, kas notiek šajā dienā Rīgā, lika “Daugavas Vanagu” centrālajai valdei pieņemt lēmumu neiesaistīties. Šāds lēmums, kā mēs redzam, neko neatrisināja, jo, ja neiet paši leģionāri, tad jaunieši stājas viņu vietās.

DDD: Ļoti pareizi, ka jaunieši tā dara – mums par to tikai jāpriecājas. Latvijas politiķi, valdība ir pierādījusi, ka viņi nedzird, ja prasības netiek izteiktas ar skaļiem protestiem, ar traktoriem ielās. Kādēļ “Daugavas Vanagi” neaicina latviešus uz demonstrāciju 16.martā, lai beidzot atgūtu to cieņu, ko leģionāri ir pelnījuši, un lai beidzot tiktu veikta Latvijas deokupācija un dekolonizācija?

J.A.K.: Divas reizes tēvzemieši Saeimā ir iesnieguši priekšlikumu, lai leģionāriem piešķirtu Nacionālās pretošanās kustības statusu. Diemžēl labi iecerētā ideja nav guvusi atbalstu, jo deputāti nav meklējuši atbalstu sabiedrībā. Mums nav izdevies līdz šim neko panākt, jo mūsu pašu starpā nav bijusi vienotības. Pēdējos gados esam kļuvuši vienoti un, cerams, tam būs arī rezultāts.

Attiecībā uz jauniešiem – 16.marts ir piemērs, ka leģionāru un citu karavīru organizācijas pasākumos iesaistās arī jauniešu organizācijas. Tas ir labi, ka nelielās nacionālās grupas ir savstarpēji vienojušās. Plaši pasākumi ar jauniešu iesaistīšanu notiek arī 11.novembrī, kad “Daugavas Vanagi” kopā ar grupu “Vilki” rīko uguns rituālu.

Nav tā, ka “Daugavas Vanagi” neko nedara. Jā, mēs neejam piketēt pie Saeimas – varbūt tā ir nākamā darbības forma. Mēs toties daudz strādājam ar jauniešiem. Maksājam stipendijas, rīkojam seminārus.

Leģionāriem jābūt iedvesmotājiem cīņai

DDD: Kāds īsti ir “Daugavas Vanagu” mērķis? Ko jūs vēlaties? No kā jūs vēlaties saņemt cieņu – no valdības?

Jānis Atis Krūmiņš.: Mēs, pirmkārt, negribam leģionārus izmantot, ja tā var teikt, laicīgo lietu “izsišanai”. Negribam iet ar leģionāru vārdu un dzīt ārā okupantus.

DDD: Kāpēc? Leģionāri taču paši tieši to darīja frontē!

J.A.K.: Jā, viņi par to karoja.

DDD: Tad kur ir problēma? Esmu pārliecināta, ka leģionāri būtu tikai pateicīgi, ja viņu iesāktā cīņa par neatkarīgu un patiesi brīvu Latviju vienreiz tiktu izcīnīta līdz galam.

J.A.K.: Vai tiešām jūs domājat, ka būtu saprātīgi vecos vīrus vilkt uz piketiem?

DDD: Nav jau vecie vīri jādzen ielās. Svarīgi ir apgūt un sekot tai idejai, par kuru viņi karoja un savas dzīvības atdeva! Ja mēs to nespējam, tad “jāguļas zem okupantiem”, un viss.

J.A.K.: Mēs neguļamies un nekad to arī nedarīsim. Man bija ierosinājums no drošības dienestiem neiet 16.marta gājienā. Uz to atbildēju, ka mēs iesim, un nekādas piekāpšanās no mūsu puses nebūs! Abrene ir dzīvs piemērs, ka piekāpšanās okupantu priekšā neko nedos – mēs varam atdot kaut vai visu zemi, bet viņiem nekad nebūs gana. Pirmais, ko mērķtiecīgi pierādu pretiniekiem, ka mums nevarēs diktēt, ko un kā darīt vai nedarīt. Pat draudi, ka tiks mesti akmeņi, nenobiedēs. Gājiens būs!

Mūsu organizācijas iekšējā problēma ir tā, ka “Daugavas Vanagu” centrālā valde atrodas Amerikā. Tur dzīvojošie latvieši daudz ko neizprot. Neesot šeit, viņiem nav iespējas pieņemt pareizu lēmumu, kas ir un kas nav jādara. Priecājos, ka man galu galā ir izdevies pārliecināt valdi, ka “Daugavas Vanagiem” jāiet 16.marta gājienā. Šogad pat “Daugavas Vanagu” priekšnieks Jānis Augusts ieradīsies no Amerikas, lai piedalītos gājienā. Esmu jau vienojies arī ar valsts amatpersonām, ka saruna par leģionāriem turpināsies arī pēc 16.marta.

Dziesmu laiks beidzies!

DDD: Jūs varētu ierosināt, ka latviešu nacionālās organizācijas būtu gatavas parakstīt vienošanos ar valdību, ka pēc Latvijas deokupācijas un dekolonizācijas veikšanas neviens vairs 16.martā gājienā neies. Taču tik ilgi, kamēr okupanti nebūs no Latvijas aizvākušies, leģionāru gājiens pulcēs aizvien vairāk un vairāk latviešu.

Jānis Atis Krūmiņš: Ļoti laba ideja, jo jums taisnība, ka 16.marts jau vairs nav tikai leģionāru piemiņas diena. Tā ir kļuvusi par latviešu tautas pašapziņas apliecināšanas un stiprināšanas dienu. Latviešiem jākļūst patiesi nepiekāpīgiem netaisnības priekšā!

DDD: Skaisti vārdi, bet kur paliek darbi? Mums, latviešu sievietēm, okupanti jau tik ļoti apnikuši, ka mūsu pacietības mērs ir pilns. Mēs nevaram saprast, ko vēl gaida latviešu vīrieši, lai beidzot ieviestu Latvijā kārtību – lai ne tikai dziedātu dziesmas okupantiem par prieku, bet parādītu viņiem ceļu mājup?

J.A.K.: Jā… Šāds uzstādījums vienmēr radīs pretsparu valdošajās aprindās. Ko mēs un grupa “Vilki” darām? Mēs mērķtiecīgi strādājam, lai 11.novembris tiktu pasludināts par svētku dienu, tādējādi cildinātu latviešu varoņgaru un brīvības mīlestību. Ja paskatāmies uz tām tautām, kurām ir savas uzvaras dienas, brīvības arkas un pieminekļi, piemēram, francūži un krievi, ir ļoti stingras savu tiesību aizstāves. Mums šādas uzvaras dienas nav. Būtu labi, ja izdotos par šādu dienu pārvērst 11.novembri.

DDD: Tieši to jau gribēja bēdīgi slavenā Vaira Vīķe-Freiberga, ierosinot aizmirst 16.martu un visus latviešu karavīrus pieminēt 11.novembrī.

J.A.K.: Jums taisnība, bet, manuprāt, šādi svētki palīdzēs saliedēt mūsu tautu aktīvam darbam. Jāiesaista un jāaudzina jaunieši, kas saprastu, ko nozīmē būt latvietim.

DDD: Jūs tiešām domājat, ka mums ir tik daudz laika, lai vēl gaidītu, kamēr izaug vēl kāda jauna latviešu paaudze, kurai varbūt radīsies vēlme atbrīvot Latviju no okupantiem?

J.A.K.: Laika mums patiešām nav…

DDD: Tad sāksim jau šogad! 16.martā izvirzīsim vienu vienīgu prasību – nekavējoties veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju!

J.A.K.: “Daugavas Vanagu” organizācijas galvenais mērķis ir parādīt cieņu tieši leģionāriem, lai viņi ar gandarījumu var pavadīt savu mūža nogali, bet viņus neizmantot par ieroci šodienas cīņā par neatkarību.

DDD: Jūs esat viņiem jautājuši, vai viņiem būtu kas iebilstam, ja viņus izmantotu? Mums pazīstamie leģionāri ne tikai neiebilst, bet pat mudina aktīvi cīnīties.

J.A.K.: Mēs esam jautājuši un ļoti daudzi atzīst, ka leģionāri arī šodien ir gatavi plinti ņemt rokā un cīnīties.

DDD: Tad kur ir problēma? Ja kāds Amerikā stāsta, ka nevajag cīnīties, tad atbildiet viņiem, ka cīņa vēl nav beigusies, ka viņu biedri vēl karo. Lai viņi atgriežas Latvijā un kopā ar savu tautu izcīna uzvaru!

J.A.K.: Labs priekšlikums.

Intervēja Liene Apine