Saruna ar partijas “Visu Latvijai!” priekšsēdētāju Imantu Parādnieku

16.marts – Vienības diena

DDD: Pagājušajā gadā 16.marta gājienā, kas pulcēja ļoti daudz cilvēku, kā vieni no organizētājiem piedalījās arī “Visu Latvijai!”. Ar kādām noskaņām šogad sagaidāt 16.martu?

Imants Parādnieks: Ceru, ka šogad 16.marta gājiens pulcēs tikpat un vēl vairāk cilvēku kā pagājušajā gadā. Kā jau ierasts, “Visu Latvijai!” veidos karogu aleju gan pie Doma baznīcas, kur notiks dievkalpojums, gan arī pie Brīvības pieminekļa.

DDD: Ņemot vērā Latvijas nacionālpolitisko situāciju, vai 16.marts ir tikai leģionāru piemiņas diena? Vai šim datumam vismaz līdz brīdim, kad veikta Latvijas deokupācija un dekolonizācija, nevajadzētu simbolizēt ko vairāk?

I.P.: 16.marts noteikti ir kas vairāk, kā tikai leģionāru piemiņas diena. Vismaz man personiski tas tā ir. Mans skatījums uz šo datumu varbūt pat atšķirsies no vairuma, jo man ļoti gribētos, lai 16.marts kļūtu par visu Otrā pasaules karā karojošo latvju karavīru Vienības dienu.

DDD: Kāpēc tieši 16.marts?

I.P.: Visiem zināms, ka 1944.gada 16.martā divas latviešu leģionāru divīzijas zem vācu karoga cīnījās un uzvarēja ievērojami pārāku pretinieku. Šī datuma traģiskums slēpjas tajā apstāklī, ka latviešu leģionāri karoja pret latviešiem, kuri bija Sarkanajā armijā. Esmu pārliecināts, ka abās pusēs karojošie latvieši savās sirdīs nesa vienu un to pašu ideju – vēlmi dzīvot brīvā un neatkarīgā Latvijā. Šodien šis latviešiem traģiskais karš ir beidzies, tādēļ, manuprāt, pienācis laiks kļūt vienotiem. Latviešiem, kuri karoja dažādās frontes pusēs, nākotnes vārdā būtu jāpasaka, ka mēs varam būt vienoti un 16.martā iet kopā.

Apvienot var vēlme atbrīvoties no okupantiem

DDD: Kas tad vienos latviešus 16.martā?

Imants Parādnieks: Uz vēstures zināšanām balstīta nākotne, lai mēs, pirmkārt, varētu tik galā ar Otrā pasaules kara radītajām traģiskajām sekām un nepieļautu, ka nākotnē kaut kas tāds vēl ar mūsu tautu atkārtotos. Domāju, ja latviešu karavīri, kuru starpā, iespējams, ir kādas ideoloģiskas domstarpības vai pat aizvainojums, spētu paspiest viens otram roku un izlīgt, mēs būtu tikai ieguvēji. Tāda ir mana īpašā attieksme pret šo datumu.

DDD: Iespējams, ka tas kaut ko labu arī dos, bet vai tev nešķiet, ka vairāk vajadzētu domāt, kā iedrošināt latviešus beidzot atbrīvoties no daudzskaitliskās okupantu masas. Mums, sievietēm, šie noziedznieki ir pagalam apnikuši un noriebušies. Kad latviešu vīriešiem viņi būs tā noriebušies, lai vismaz 16.martā nepārprotami un skaļi pateiktu, ka vienīgais un pareizais risinājums ir Latvijas deokupācija un dekolonizācija?

I.P.: Labs jautājums, un kaut kas jau tomēr mainās. Nesen radio “Baltcom” studijā tikos ar Josifu Korenu, kurš visu laiku piedāvāja apmaksāt autobusus, lai tikai leģionāri un viņu atbalstītāji dotos uz Lesteni. Es viņam uz to atbildēju, ka mums no viņiem neko nevajag, ka neviens mums nenorādīs, kur un kad mums braukt vai nebraukt. Neviens mums neaizliegs iet pie Brīvības pieminekļa. Kādēļ gan 16.martā latvieši nevarētu ar lepnumu atcerēties savus karavīrus?! Tikai tādēļ, ka kādam kaut kas nepatīk? Nirnbergas tribunālā tika skaidri un gaiši pateikts, ka latviešu Waffen SS vienības ideoloģisko un citu motīvu dēļ nav pieskaitāmas pie vācu Waffen SS. Neviens leģionārs nav ar kara tiesu notiesāts.

DDD: Vajadzēja pateikt, lai Korens tos autobusus sagatavo okupantiem, kuriem drīz būs jābrauc prom no Latvijas – jāatgriežas savā etniskajā dzimtenē.

I.P.: …

Jāturpina leģionāru uzsāktā cīņa

DDD: Leģionārs Kārlis Zuika mūsu sarunā teica, ka latvieši vilka vācu formu, jo citas nebija. Tas, ka latvieši uzvilka šo formu, jau automātiski nepadara viņus par nacistiem, tāpat kā būtu neprāts saukt par ārstu ikvienu, kurš uzvelk balto uzsvārci.

Imants Parādnieks: Vēsture taču parādīja, ka latvieši, kad bija iespēja, pavērsa ieročus gan pret vāciešiem, gan krieviem. Kad Vācija padevās, latviešu leģionāriem cīņa nebeidzās – daudzi no bijušajiem leģionāriem devās mežā un turpināja partizānu rindās karu pret okupantiem. Latvieši atšķirībā no vāciešiem nenolika ieročus.

DDD: Vēsturiski 16.marts ir leģionāru atceres diena, bet vai ar to pietiek? Vai nevajadzētu turpināt leģionāru iesākto cīņu un beidzot no tās iznākt kā uzvarētājiem? Varbūt latviešiem 16.martu vajadzētu uzskatīt par protesta dienu pret faktu, ka okupanti joprojām bradā mūsu zemi?

I.P.: Šo nostāju saprotu un izjūtu pret to cieņu. Es gan šo dienu vairāk redzu kā Vienības dienu, kurā latviešu karavīriem un latviešiem vispār būtu iespēja apliecināt, cik svarīga ir mūsu tautas nākotne.

DDD: Kāda ideja viņus vienos? Kāda ir tā rītdiena, par kuru tu runā?

I.P.: Latviešus jāvieno tai idejai, dēļ kuras latviešu karavīri toreiz cīnījās – brīva un neatkarīga Latvija!

DDD: Bet šīs brīvības un neatkarības jau nav!

I.P.: Pilnīgi pareizi, tādēļ cīņa jāturpina. Nepietiek, ka kāds no tribīnes pasludina, ka esam brīva un neatkarīga valsts. Mēs esam atkarīgi gan no tiem, kas sēž tur augšā un stūrē to kuģi, ko sauc par Latviju, gan tiem, kas ienāca šeit aiz krievu tankiem. Tā saucamie Latvijas stūrmaņi pat nezina, kāds ir šīs valsts mērķis. Neatkarība ir tad, kad varam pieņemt latviešu nacionālajām interesēm atbilstošus lēmumus.

DDD: Domāju, ka šiem “stūrmaņiem” pat nav sajūtas, ka viņi pieder latviešu tautai.

I.P.: Viņu elks ir zelta teļš.

Tautai jāparāda spēks

DDD: Zemnieku nemieri pierādīja, ka valdība kaut ko dara tikai tad, ja tauta parāda spēku. Vai 16.martā nevajadzētu parādīt spēku, lai valdība beidzot apjēdz, ka mēs nevis kaunamies, bet gan lepojamies, ka esam latvieši un gribam būt saimnieki savā zemē?

Imants Parādnieks: Kāds no vecajiem karotājiem man vēl nesen teica: “Negribu gaidīt, man vajag brīvību un neatkarību tūlīt! Man nav laika!” No vienas puses varu viņu saprast un pat piekrist, ka jārīkojas strauji un nekavējoties. Taču no otras puses, mērķis ir tik liels, ka nedrīkst rīkoties neapdomīgi. Tas nenozīmē, ka es apšaubu, piemēram, Latvijas Nacionālās frontes un laikraksta “DDD” rīcības pareizību. Es tikai dažās situācijās rīkotos savādāk.

“Visu Latvijai!” mērķis ir tāds pats kā jūsu: Latvijas deokupācija un dekolonizācija. Starp citu, nesen “Latvijas Avīzē” deputāts Dzintars Ābiķis teica, ka nekur pasaulē kolonizācijas rezultātā nav tā mainījies iedzīvotāju īpatsvars kā tas noticis Latvijā. Tātad – ja jau ir bijusi kolonizācija, tad jābūt arī dekolonizācijai. Ja jau Tautas partijas deputāts to saka, man rodas jautājums, kur tad ir darbi, kas apliecinātu konsekvenci? Vai ir dzirdēts, ka Tautas partijai būtu kādi priekšlikumi kā veikt dekolonizāciju?

DDD: Redzēsim, cik daudzi no Tautas partijas biedriem būs 16.marta gājienā ar plakātiem: “Nost ar kolonizāciju!” “Okupantus ārā!” Lai visi TP jaunatnes organizācijas biedri, kuri spārdīja kājām sarkanbaltsarkanos karogus, parāda savas rīcības nožēlu un, skandējot: “Okupantiem jāaizvācas!”, piedalās 16.marta gājienā.

I.P.: Par Tautas partijas piedalīšanos 16.marta gājienā es šaubos, kaut arī aicinu ikvienu latvieti būt šajā dienā Rīgā pie Brīvības pieminekļa ar domu par godprātību un cīnītājiem. Mums nevienam nekas nav jāpierāda, bet tikai un vienīgi jāapliecina sev pašiem, ka mēs, latvieši, esam stipri un lieli savā garā.

Intervēja Liene Apine