Saruna ar Ervīdu GRINOVSKI

Šobrīd latviešu tautai ir ļoti nepieciešami vērīgi un domājoši cilvēki, kuri izprot Latvijā notiekošos procesus. Lauksaimniecības speciālistu aprindās profesors Ervīds Grinovskis ir pazīstams kā viens no zinošākajiem ekonomistiem. Iepriekšējā režīmā viņš jau ir izpelnījies nopēlumus dēļ sava gudrā, radikālā skatījuma. Grinovska kungs atbalsta valsts regulētu un aizsargātu lauksaimniecības attīstību.

Latvieši ir zemnieku tauta. Vēršoties pret Latvijas lauksaimniecību, notiek genocīds pret latviešiem, kas sevišķi pēdējā laikā ir redzams ļoti uzskatāmi. Eiropas Savienība nevēlas redzēt Latviju pārtikušu, bagātu un ražīgu, jo latviešu tauta Eiropai ir vajadzīga tikai kā patērētājsabiedrība un darbalopu bars. Ciniskā krāpšana atstāj graujošu ietekmi uz Latvijas laukiem. Zemniekiem trūkst naudas, mēģinājumi kaut ko mainīt ir kā vāveres skrējiens ritenī. Izeja ir tikai viena – apvienoties ap deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju, kas nozīmē atjaunot taisnīgumu Latvijā. Latvijai ir nepieciešama nacionālā brīvība, lai spētu atjaunot ražīgu lauksaimniecību.

Līga Muzikante: – Kā jūs vērtējat pašreizējo Latvijas zemnieku stāvokli?

Ervīds Grinovskis: – Zemnieku stāvoklis pat nevērtējot ir skaidrs. Ikviens, kurš kaut nedaudz saprot no lauksaimniecības, redz, ka Latvijā tā ir sagrauta. Atveseļošanās process būs ilgs un grūts, ja vien tas vispār ir iespējams.

– Vai piekrītat, ka tieši iešana uz Eiropas Savienību, tās prasību izpildīšana, sagrauj Latvijas lauksaimniecību un piespiež zemniekus dzīvot nabadzībā un badā?

– Jā, lielā mērā tā ir taisnība. Eiropas Savienībai ir savas prioritāras intereses attiecībā pret Latviju. Eiropas Savienību Latvija un pārējās Baltijas valstis interesē pirmām kārtām kā savu ražojumu noieta tirgus, kā dabas resursu zeme, kā lēta darbaspēka ieguves vieta. Bet tā nav ieinteresēta saglabāt Latviju un citas Baltijas valstis kā lauksaimniecības produkcijas ražotāju, eksportētāju un potenciālo konkurentu. Tas redzams jau, piemēram, kvotu sadalē – īpaši attiecībā uz piensaimniecību. Kvotās, kuras tagad mums piedāvā, ir paredzēts ražot mazāk piena daudzumu nekā mēs patērējam. Ir vairāki šāda veida piemēri, kuri raksturo minēto tendenci.

– Presē ir parādījusies ziņa, ka lauksaimniecības produkciju Latvijā 2002. gadā ražo pat četras reizes mazāk nekā 1991. gadā. Vai tas atbilst patiesībai?

– Apmēram tā tas ir, tas ir pareizs novērtējums.

– Ir tāds jēdziens pārtikas drošība. Kā jūs domājat, vai šobrīd militāra uzbrukuma vai citādu pret Latviju vērstu represiju gadījumā mēs spētu sevi paēdināt? Cik ilgam laikam mums pietiktu pārtikas?

– Nē, Latvija nespētu sevi paēdināt. Tam ir nepieciešams zināms pārejas periods, lai atgūtu zemes un iedarbinātu to ražošanas potenciālu, kas tagad stāv dīkā. Tas nav atjaunojams pat vienā gadā.

– Vai jūs atbalstāt Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā?

– Ja Latvijā saglabājas pašreizējais stāvoklis, īpaši, ņemot vērā lauku stāvokli, ja agrārā politika attiecībā pret Latviju mainīta netiek, tad es esmu pret iestāšanos Eiropas Savienībā. Ja kaut kas tiks uzlabots, tad mana atbilde, iespējams, varētu būt citāda. Bet šobrīd – nē.

– Kādu izeju jūs saskatāt?

– Visu, ko mēs varam ražot, mums ir jāražo pašiem! Pašu produkcijai jāaizņem, apmēram, 80 – 85 procentus no visa mūsu patēriņa. Tikai pārējo ir nepieciešams ievest, un tam būtu attaisnojums. Ņemot vērā mūsu maksājuma bilances stāvokli, tā saukto, tekošo kontu, tuvākajos gados mums vajadzētu ievest tikai to, ko paši nevaram ražot, vai arī to, kā ražošana mums izmaksātu pārāk dārgi. Viss pārējais, ko varam, ir jāražo mūsu zemē! Jāievēro, ka laukiem ir jāveic divas funkcijas: pirmkārt, apgādāt savu tautu ar pārtiku, saglabāt agrāro telpu ekonomiski aktīvā stāvoklī; otrkārt, nodrošināt, lai lauki būtu arī specifiska dzīves veida nesēji, bez kā nav iedomājama latviešu tautas un valsts nacionālās identitātes saglabāšana. Šīs abas ir vienlīdz svarīgas lauku funkcijas.

– Taču pašreiz izskatās, ka pret Latviju, pret latviešu tautu tiek vērsts genocīds. Arī drudžainā sagatavošanās nonākšanai Eiropas Savienībā notiek kāda cita, tikai ne latviešu tautas, interesēs. Vai pati Eiropas Savienība ir ieinteresēta?

– Jā, tas ir Eiropas Savienības interesēs. Bet precīzāk sakot, ne jau arī visiem Eiropā mēs esam vajadzīgi.

Arī zināma, bet neliela daļa latviešu zemnieku, kuru saimniecības atrodas uz labākām zemēm, tuvāk pilsētām, gribētu , lai Latvija iestātos Eiropas Savienībā. Taču vissmagāk, vissāpīgāk iestāšanās skars Latgales, tad Vidzemes, nedaudz mazāk Kurzemes, vismazāk sāpīgi – Zemgales zemniekus.

– Kā vērtējat zemes, pareizāk sakot, Latvijas teritorijas, pārdošanu ārzemniekiem, kuru atbalsta arī Latvijas prezidente?

– Par to jau es esmu rakstījis ne reizi vien. Es atbalstu zemes iznomāšanas iespējas, nevis pārdošanu. Var iznomāt, lai zeme nestāv atmatā un neaizaug ar "Ziemeļu kokvilnu" – kārkliem un bērziņiem. Bet es skatos negatīvi uz jautājumu par zemes pārdošanu ārzemniekiem, kā rezultātā Latvijas zeme nonāk to īpašumā.

– Vēsturē mēs atceramies gadījumu, kad palestīnieši gabaliņu pa gabaliņam pārdeva savu zemi, savu teritoriju ebrejiem. Tādējādi tika zaudēta Palestīnas teritorija.

– Jā. Kaut tā ir tāda attāla analoģija, Latvijai no tās arī ir jāmācās.

– Latvijā vēl nav veikta deokupācija un dekolonizācija. Kāda ir jūsu attieksme pret to?

– Mana nostāja ir ļoti stingra. Latvija neizmanto savās interesēs pat tos starptautiskos dokumentus, kurus mēs varētu izmantot. Pirmkārt, es domāju ANO 1949. gada deklarāciju, kas paredz, ka kara laikā okupētajās valstīs iepludinātajām svešas nācijas masām ir jāatgriežas savā etniskajā dzimtenē. Otrkārt, Krievijas prezidents Putins ir aicinājis savus tautiešus atgriezties etniskajā dzimtenē. Neatkarīgi no Putina subjektīvajiem nolūkiem, mums vajadzēja uz to tūlīt reaģēt. Mums bija jāatzīst, ka atbalstām Putina aicinājumu, bija jāsper patstāvīgs solis uz priekšu, lai sēstos pie konkrētu sarunu galda un risinātu konkrētus jautājumus, kā šo procesu iedzīvināt un veicināt! Bet šobrīd Krievijā liels iespaids ir aprindām, kas šeit grib saglabāt šo potenciālo "piekto kolonnu". Šie argumenti ir pietiekami, lai pamatotu savu stingro pozīciju, bet nav vienīgie. Tam būtu nepieciešama plašāka saruna.

Līga Muzikante

"DDD"
Nr.2
2002.gada 16.maijs