Aprit 5 gadi kopš terorakta pret Aivaru Gardu

Pirms pieciem gadiem – 2004.gada 12.martā plkst.10.00 notika nežēlīgs terorakts pret LNF priekšsēdētāju Aivaru Gardu. Lai arī policija sākotnēji to kvalificēja kā huligānisku aktu, ikvienam bija skaidrs, ka uzbrukums nebija nejaušs. Varam tikai minēt, kas bija pasūtītāji un izpildītāji, bet fakts, ka policija joprojām nav šo noziegumu atklājusi, tikai nostiprina pārliecību, ka Aivaru Gardu mēģināja noslepkavot viņa uzskatu cīņas par taisnīgumu dēļ.

Vēloties uzzināt, kā noris terorakta izmeklēšana, aicinājām uz interviju Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieku Daili Lūku. Policijas preses dienesta darbinieces gan apgalvoja, ka priekšnieka aizņemtības dēļ intervija nav šobrīd iespējama, taču nevaram izslēgt, ka atteikumu saņēmām tādēļ, ka Dailis Lūks nevēlējās atbildēt uz “DDD” “politnekorektajiem” jautājumiem.

Izpildot likuma normas, Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību biroja Preses nodaļas vecākā inspektore Linda Neimane-Zobena sagatavoja ļoti “izsmeļošu” atbildi uz jautājumu par to, kā noris uzbrukuma Aivaram Gardam izmeklēšana: “Kriminālprocesā, kas uzsākts 2004.gada martā par slepkavības mēģinājumu turpinās pirmstiesas izmeklēšana un publiskojamu jaunumu nav. Kriminālprocess atrodas Rīgas reģiona pārvaldes lietvedībā.”

“Aizliegtā” krimināllieta

Mārtiņš Kālis

Lundas universitātes (Zviedrijā) doktorants

Policija mūsdienās daudz sūdzas par finansējuma trūkumu, tā cenšoties attaisnot savu nevarēšanu cīnīties ar noziedzību. Tomēr saskarsme ar policiju bieži liek domāt, ka iemesli tās nevarībai ir citi – slinkums, nolaidība un korupcija. Policisti cenšas “atkratīties” no noziegumu izmeklēšanas, pierunājot cilvēkus nerakstīt oficiālus iesniegumus un nelūgt ierosināt krimināllietas, lai nopietnu darbu vietā turpinātu tvarstīt iereibušas tantiņas un vest tās uz iecirkni personības noskaidrošanai. Tomēr visam ir savas robežas. Ja uzkrītoši vienaldzīga attieksme parādās nopietnu krimināllietu sakarā, kā piemēram par nežēlīgo uzbrukumu Aivaram Gardam 2004.gada 12.martā, tad jādomā, ka tā vairs nav nolaidība un slinkums, bet apzināta kaitniecība.

Drošības policijā būtu jāierosina dienesta izmeklēšana, lai noskaidrotu iemeslus, kādēļ minētajā krimināllietā joprojām nav attīstības. Ir skaidrs, ka tik profesionāli organizētus noziegumus, kāds tika izdarīts pret Aivaru Gardu, neveic pašdarbnieki. Uzbrucēji noteikti bija algoti profesionāļi, tātad viņu “rokrakstam” vajadzētu parādīties arī citās līdzīgās pēdējo piecu vai vairāk gadu krimināllietās. Tomēr, spriežot pēc policistu roku noplātīšanas, varētu likties, ka šie noziedznieki uzradās no zila gaisa, veica uzbrukumu un tad nozuda no Zemes virsas, par savu darbību vairs neatstājot it nekādas pēdas.

Visdrīzāk krimināllietu ir aizliegts nopietni izmeklēt, lai neatklātu tās saikni ar ietekmīgām varas personām.

Atklāšanai nepieciešama mūsu visu līdzdalība!

Ainis Sproģis

LNF biedrs

Pagājuši 5 gadi kopš mēģinājuma noslepkavot Aivaru Gardu – cilvēku, kas ar sirdi un dvēseli stāv latviskas Latvijas sardzē. Bet kas ir izdarīts, lai notvertu šos neģēļus? Atbilde – nekas. Policijas impotence kā īlens lien ārā no maisa, un šie lenteņi, kas parazitē savu pātagkungu interesēs, nepārprotami ir devuši pavēli, lai smagais noziegums nekad netiktu atklāts.

Kam tas varētu būt izdevīgi? Kam Gardas kungs ir uzkāpis uz varžacīm? Kas ir šie Gardas kunga nelabvēļi? Šķiet, atbildes nav tālu jāmeklē. Tie ir pederasti, kas savu netiklību un gara kroplību cenšas izrādīt pat bērnu acīs. Tie ir okupanti, kas uz vēdera šeit līda “atbrīvotāju” tanku aizsegā. Tie ir eirofīli un citas kefīrgalvas, kas, neizprotot situācijas nopietnību, bija gatavi atteikties no iespējas pašiem lemt savus likumus un būt kungiem savā zemē. Visas šīs iepriekšminētās grupas ir varbūtējie slepkavības pasūtītāji.

Esmu dzirdējis tekstus: “Garda gribēja sevi iecelt mocekļa kārtā – pats noalgoja uzbrucējus”; “Garda no Krievijas saņem naudu un ir aģents”; “Kur Garda bija Atmodas laikā?” Teikšu tā: “Ja tiem lielajiem mutes brūķētājiem ir kādi pierādījumi, lai liek galdā – savādāk pēc tādas sētas kranča riešanas pie saimnieka durvīm vien izskatās.”

Ko mēs varam darīt, lai šādas situācijas vairs neatkārtotos? Skaidrs ir viens – mums ir jābūt vienotiem un neatlaidīgiem mūsu mērķa sasniegšanā. Mums ir jākļūst par Lielu Lāčplēsi, kas savus ienaidniekus saraus gabalos.

Gardas kungs varētu uzaicināt boksa ringā pederastu Kārli Streipu (to vien tik prot kā likt kāju pār kāju – kā jauna meitene), krievžīdu Jakovu Plineru (kas, šķiet, pats mājas apstākļos liek sev ilgviļņus) un eirofīlu Aināru Dimantu (izvirtušās Eiropas kvēlākais mutesbajārs)… Esmu pārliecināts, ka visi viņi nekavējoties būtu uz dēļiem.

Bet pats galvenais – mēs nedrīkstam aizmirst šo uzbrukumu Gardas kungam. Mums par to (un ne tikai) ir jāzvana, jāraksta un jāsūdzas visas iespējamajās vietās. Mums ir jājūt vienam otra plecs. Tikai tad, kad mēs nometīsim šīs kalpības un politiskās nespējas važas, tikai tad mēs šos parazītus iznīdēsim. Latviešu tautai ir nepieciešams katrs no jums.

Sods ir neizbēgams

Aivars Garda

LNF priekšsēdētājs

Esmu pateicīgs visiem, kuri atcerējās par uzbrukumu man 2004.gada 12.martā. Šī terorakta pasūtītāji un izpildītāji nav atrasti. Protams, valsts vara īpaši arī viņus nemeklē. Taču mans garīgais Skolotājs zina gan pasūtītājus, gan izpildītājus, gan līdzdalībniekus.

Šī uzbrukuma seku risināšanu esmu pilnībā atdevis sava Skolotāja ziņā. Esmu sapratis, ka man nav īpaši jāuztraucas par to, ka noziedznieki vēl nav atrasti. Viss notiks tad, kad tam ir jānotiek. Ļoti iespējams, ka viens otrs jau ir sodīts... Man tiek liegta atmiņa par notikušo, un, iespējams, šādi Skolotājs mani saudzē, jo uzbrukums bija ļoti nežēlīgs. Četri labi sagatavoti maskās tērpti teroristi gaišā dienas laikā...

Grāmatas “Pārpasaulīgais” 570.§ mans Skolotājs apliecina:

“Urusvati zina, ka aizkavēta karma darbojas ar desmitkārtīgu spēku. Cilvēkam ir jāsaprot, cik lielā mērā viņš pats var iespaidot karmas sekas.”

Šādi tiek paskaidrots likums – jo ilgāk noziedzniekus neatrod un nesoda, jo sliktāk viņiem pašiem. Nodarījuma smagums pieaug ar katru dienu. Tādēļ arī terorakta pasūtītāji un veicēji dabūs desmitkārtīgi. Tāpēc lai nāk un atzīstas noziegumā bez īpaša uzaicinājuma. Būs vieglāks sods. Tas attiecas arī uz policijas un specdienestu aģentūru un lieciniekiem, kuri zina, bet nesaka.

Protams, man ir tiesības pārmest mūsu valsts varai, kas neizrāda interesi šī nozieguma atklāšanā. Bet vienlaikus es paļaujos uz Augstāko un zinu, ka noziedzniekiem sods par šo nodarījumu ir neizbēgams.