Saruna ar LNF priekšsēdētāju Aivaru Gardu

Kāpēc trūkst naudas?

DDD: Jau iepriekšējā numurā jūs pārliecinājāt, ka valsts ekonomiskā sagrāve notiek saskaņā ar “cionas gudro protokoliem”. Vai šajos protokolos varam atrast arī izskaidrojumu, kādēļ valstīm, kuras ir stāvgrūdām pilnas ar saražotām, bet nepārdotām precēm, nav naudas?

Aivars Garda: Protams, ka arī šāda situācija ir ļauno ģēniju mākslīgi radīta, un “cionas gudro protokolos” varam atrast tai izskaidrojumu:

20.8. Saim­nie­cis­kās dzī­ves sa­strē­gums

Lai kai­tē­tu lēt­ti­cī­ga­jiem saim­nie­cis­ka­jā dzī­vē, mēs esam iz­rai­sī­ju­ši pla­šus sa­strē­gu­mus (krī­zes). Mēs iz­lie­to­jām vien­kār­šu lī­dzek­li, vi­su sa­snie­dza­mo nau­du iz­ņe­mot no apgrozības. Mil­zī­gas sum­mas ti­ka uz­krā­tas mū­su ro­kās ta­jā lai­kā, kad lēt­ti­cī­go val­stis palika bez lī­dzek­ļiem un bei­dzot bi­ja spies­tas no mums lūgt aiz­de­vu­mu. Ar šiem aizdevumiem lēt­ti­cī­go val­stis uz­ņē­mās ie­vē­ro­ja­mas pro­cen­tu mak­sas, ku­ras valsts saimniecī­bu jū­ta­mi ap­grū­ti­nā­ja un bei­dzot no­ve­da tās pil­nī­gā at­ka­rī­bā no lie­la­jiem nau­das de­vē­jiem. Me­hā­nis­ko un vi­dē­jo eks­plu­atā­ci­jas uz­ņē­mu­mu pār­eja liel­in­dus­tri­jā iz­sū­ca vi­sus ve­se­los tau­tas un bei­dzot arī valsts spē­kus.

20.9. Nau­das ap­gro­zī­ba

Valsts ša­jos lai­kos laiž ap­gro­zī­bā tik maz nau­das, ka tās ne­pie­tiek at­tie­cī­gā ie­dzī­vo­tā­ju skai­ta va­ja­dzī­bām un tā­dēļ vi­sām strā­dā­jo­šo šķi­ru pra­sī­bām ne­at­bilst. Jaun­ai nau­das emisijai jā­iet vie­nā so­lī ar ie­dzī­vo­tā­ju skai­ta pie­augu­mu, kam pie­skai­tā­mi arī bēr­ni, jo no sa­vas dzim­ša­nas die­nas vi­ņi ie­vē­ro­ja­mi pa­lie­li­na nau­das kus­tī­bu. Nau­das ap­gro­zī­bas noregu­lē­ša­na ir sva­rīgs jau­tā­jums vi­sai pa­sau­lei.

20.10. Zel­ta va­lū­ta

Jūs zi­nāt, ka zel­ta va­lū­ta bi­ja posts vi­sām val­stīm, ku­ras to bi­ja pie­ņē­mu­šas. Tau­tu lie­lo nau­das trū­ku­mu tā jo ma­zāk va­rē­ja ap­mie­ri­nāt tā­dēļ, ka mēs vi­su zel­tu, cik vien ie­spē­jams, bi­jām iz­ņē­mu­ši no ap­gro­zī­bas.

20.11. Nā­kot­nes va­lū­ta

Mū­su val­stī jā­ievieš tā­da va­lū­ta, kas bal­stās uz dar­ba­spē­ka vēr­tī­bu, ap­gro­zī­bas lī­dzek­li, turklāt tā va­rē­tu būt no pa­pī­ra vai ko­ka. Vi­siem valsts pil­so­ņiem ne­pie­cie­ša­mo nau­das daudzu­mu mēs ap­rē­ķi­nā­sim, ņe­mot vē­rā kat­ru jaun­dzi­mu­šo un kat­ru mi­ru­šo. Šie ap­rē­ķi­ni jā­uz­ņe­mas kat­rai pro­vin­cei un kat­ram ap­ga­ba­lam.

20.12. Valsts saim­nie­cī­ba

Lai nau­das sais­tī­bas valsts va­ja­dzī­bām ne­cies­tu no­ka­vē­ju­mu dēļ, sum­mas un to izsniegšanas laiks tiek no­teik­ti ar val­dnie­ka pa­vē­li; šā­dā kār­tā mi­nis­triem tiek lieg­ta ie­spē­ja dot priekš­ro­cī­bas vie­nai ie­stā­dei par ļau­nu ot­rai. Ie­nā­ku­mu un iz­de­vu­mu bu­dže­ti tiks va­dī­ti pa­ra­lē­li, lai tie bū­tu sa­ska­ņā.

Valsts nau­das saim­nie­cī­ba mums ra­di­kā­li jā­pār­vei­do un tur­klāt jā­rī­ko­jas tā, lai ne­vie­nam ne­do­tu ie­mes­lu kā­dām ba­žām. Ie­vē­ro­jot pil­nī­gi sa­bru­ku­šās valsts fi­nan­ses, jaun­ie­ve­du­mu mums ne­būs grū­ti at­tais­not. Mēs no­rā­dī­sim lie­lā­ko­ties uz val­stu saim­nie­cī­bas gal­ve­no trūku­mu: kat­ru saim­nie­cis­ko ga­du vi­ņi uz­sāk ar me­to­dis­ka bu­dže­ta sa­stā­dī­ša­nu, lai gan gadu no ga­da tas ār­kār­tī­gi pie­aug. Pro­tams, tam ir īpašs ie­mesls.

Vi­sam ga­dam ap­rē­ķi­nā­tās bu­dže­ta sum­mas pie­tiek ti­kai līdz saim­nie­cis­kā ga­da pus­ei, pēc tam tiek pra­sīts gro­zīt budže­tu, ku­ru iz­tē­rē tri­jos mē­ne­šos, pēc tam lūdz pa­pil­du bu­dže­tu, un tad viss bei­dzas ar lik­vi­dā­ci­jas bu­dže­tu. Tā kā nā­ka­mā ga­da bu­dže­tu re­gu­lē sa­ska­ņā ar ko­pē­jo ap­rē­ķi­na summu, tad ir glu­ži da­bis­ka lie­ta, ka kat­ra at­kāp­ša­nās no nor­mas sa­sniedz 50 pro­cen­tus, un tā­dēļ ga­da bu­džets tiek re­gu­lēts ti­kai pēc 10 ga­diem.

Pa­tei­co­ties šā­dai prak­sei, ar ko vieglprā­tī­gi aiz­rā­vu­šās lēt­ti­cī­go val­stis, to ka­ses vien­mēr ir tuk­šas. Pēc tam se­ko­jo­šais aizņē­mu­mu pe­ri­ods pa­ņem at­li­ku­mus un no­ved val­sti līdz ban­kro­tam. Pat­la­ban vi­sas val­stis ir tik­tāl no­nā­ku­šas pa­rā­dos, ka mie­rī­gi var ru­nāt par to nau­das saim­nie­cī­bu vis­pā­rē­ju sabruku­mu.

Jūs la­bi sa­pra­tī­sit, ka mēs sar­gā­si­mies iz­vei­dot pie mums tā­du saim­nie­cī­bu, kā­du esam palī­dzē­ju­ši ra­dīt lēt­ti­cī­ga­jiem.

Aivars Garda: Lūk, šajos paragrāfos ir skaidri un gaiši pateikts, ka, lai kaitētu valstīm, tajā skaitā arī Latvijai, viņi ir izņēmuši no apgrozības naudu. Paralēli tiek iestāstīts, ka piedrukāt naudu nedrīkstot, jo tas veicināšot inflāciju. Tās ir muļķības! Kaut kas tāds varētu notikt tikai tad, ja valstī nebūtu preču, ko iegādāties par naudu. Tā kā “cionas gudrie” kontrolē naudas emisiju, tad reāli šobrīd tas nav iespējams, bet mēs varam iztēloties, kas notiktu, ja pa kluso piedrukātu miljardu latu, lai varētu, piemēram, samaksāt pensijas. Vai notiktu kaut kas slikts? Nē. Nebūtu nekādas inflācijas. Kādēļ tad tagad nav inflācija, kad, pateicoties SVF aizdevumam, lielas naudas summas ienākušas no ārpuses?

DDD: Vērojams tieši pretējais – deflācija.

A.G.: Tieši tā. Tas tikai pierāda melus, ar kuriem tiekam dien dienā baroti. Kādēļ mēs nevaram piedrukāt latus, kādēļ mums no svešiem jāaizņemas eiro? Vai tad eiro ir vērtīgāki papīriņi par mūsu latiem? Man jāpiekrīt grāmatas “Tautu tiesības” autoram Andim Koknesim, ka eiro nav nekas cits kā kazino fiškas.

Amerikāņi drukā naudu uz nebēdu – vēl nesen bez kāda seguma simtiem miljardu dolāru ielaida saimniecībā. Un cik ASV dolāru atrodas Ķīnā? Vai tiem ir kāds segums? Varam tikai iedomāties, kas notiktu, ja Amerika saņemtu atpakaļ visas pasaulē izmētātās valūtas rezerves? Neesmu praktizējošs ekonomists, bet es pieļauju, ka, pat pie nosacījuma, ka “cionas gudrie” – Starptautiskais Valūtas fonds un citas ārpusvalstiskās organizācijas – kontrolē visu, ja būtu vēlēšanās, ja mūsu valsts uzņēmēji piespiestu Latvijas Banku uz lata emisiju, varētu arī panākt vienošanos, ka cenas netiek palielinātas. Piemēram, “Vieda” kā grāmatu izdevējs varētu vienoties ar citām izdevniecībām, ka cenas necelsim. Arī zemnieki vienotos. To pašu darītu arī citi. Problēmas varētu rasties tiem, kuri importē preces, jo nebūtu eiro, par ko tās iegādāties ārvalstu tirgos, bet mēs varētu kādu laiku iztikt arī, piemēram, bez banāniem. Domāju, ka šāds notikumu attīstības scenārijs pat veicinātu Latvijas ekonomiku, jo cilvēki būtu spiesti vairāk iegādāties vietējā ražotāja produkciju.

Uzņēmēju bažas, ka 7,5 miljardu eiro aizdevums aizies viņiem garām, ir pilnīgi pamatotas. Ja nauda paliek bankās, tas nozīmē, ka tā nenonāk apgrozībā. Cik viltīgs ir Starptautiskais Valūtas fonds, kas aizdod naudu, vienlaikus uzstāda noteikumus, lai tā uzreiz tiktu izņemta no apgrozības! Mūsu stulbie, lētticīgie valsts vadītāji ar noļukušajām ēzeļausīm tikai pakalpīgi piekrītoši māj ar galvu “cionas gudrajiem”. Tie, savukārt, par viņiem ļauni ņirdz.

Kāds mūsu lasītājs pa e-pastu atsūtīja Kārļa Marksa 1867.gadā teikto: “Kapitāla īpašnieki stimulēs strādnieku šķiru pirkt arvien vairāk dārgas preces, ēkas un tehniku. Vienlaikus virzot uz to, lai viņi ņemtu arvien vairāk dārgus kredītus, līdz brīdim, kad kredīti kļūs neatmaksājami. Neatmaksājamie kredīti novedīs pie banku bankrota, tās tiks nacionalizētas, un rezultātā iestāsies komunisms.” Kā lasītāji domā, vai šis laiks nav tuvu klāt pienācis?

Tauta vēl nav gatava uzvarošai cīņai

DDD: Zemnieku nesenās protestu akcijas laikā vairākkārt izskanēja priekšlikums taisīt robežas ciet, neielaist importu, ļaujot vietējiem pārtikas ražotājiem piepildīt tirgu. Vai mūsu tautai pietiks spēka un vienotības, lai piespiestu valdību šo ideju realizēt arī dzīvē?

Aivars Garda: Skatoties no šodienas punkta, man šķiet, ka spēka nepietiks, bet rīt viss var mainīties. Es esmu pat pilnīgi pārliecināts, ka tuvā nākotnē tādi spēki būs. Kurš, piemēram, varēja cerēt, ka zemnieki ar smago tehniku kā ar tankiem ieradīsies, lai ieņemtu Rīgu? Zemnieki parādīja savu raksturu. Diemžēl pagaidām cīņa ir tikai par zemnieku ekonomiskajām interesēm, bet tā var pārvērsties cīņā arī par latviešu nācijas tiesībām.

Padzen okupantus vai dzīvo teltī!

Aivars Garda: Ja kāds mūsu lasītājs ir denacionalizēto namu īrnieks, kuru izliek uz ielas, vai, ja jums šādi cilvēki ir pazīstami, tad aiciniet viņus aktīvi pieprasīt valdībai veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Ja no Latvijas aizbrauks okupanti, būs ļoti daudz brīvu dzīvokļu, un ikviens denacionalizēto namu īrnieks iegūs sev siltu un labiekārtotu dzīvokli. Mums nav jātērē vēl papildus nauda, lai būvētu jaunus dzīvokļus. Ja denacionalizēto namu īrnieki nav tik drosmīgi, lai prasītu valdībai likumīgi padzīt okupantus, tad viņi nav pelnījuši mūsu rūpes. Lai tad viņi dzīvo, kur grib – kaut vai teltīs, ja nav drosmes cīnīties par Taisnīgumu.

Tāpat mēs aicinām mūsu lasītājus mudināt zemniekus, lai viņi savas prasības no ekonomiskām maina uz politiskām. Latviešu nācija tagad ir tādā stāvoklī, ka barojam okupantus, maksājam viņiem pensijas. Par ko? Par to, ka viņi mums sevi uzkrāvuši kā postu uz kakla. Vai jau pietiekami ilgi neesam viņus nēsājuši uz muguras kā kupri?! Tagad, kad pašiem nav naudas, lai pabarotu savas ģimenes, kādēļ vēl turpināt barot parazītus okupantus? Neaicinu okupantus atstāt bez barības, bet valdības līmenī jāvēršas pie Krievijas, lai tā savāc un pati baro savus dzeguzēnus. Mums kā tautai tas ir neatlaidīgi atkal un atkal jāprasa, kamēr tiekam sadzirdēti, kamēr mūsu prasības tiek īstenotas. Zemnieki jau parādīja, kādu valodu saprot mūsu valdība. Kamēr smagā tehnika nebija Rīgā, valdība lauksaimniecībai atvēlēja tikai 17 miljonus. Kad atbrauca tehnika – atradās vēl vienpadsmit miljoni. Tas tikai pierāda, ka tautai neatlaidīgi un līdz galam jāaizstāv savas prasības.

Lai zemnieki izpalīdz denacionalizēto namu īpašniekiem. Lai vēlreiz atbrauc uz Rīgu ar smago tehniku un pieprasa Latvijas dekolonizāciju. Redzēsim, ka tad dzīvokļu pietiks visiem Latvijas likumīgajiem pilsoņiem.

Intervēja Liene Apine