Daudzi deputāti sajuta lielu diskomfortu, redzot mūsu žurnālistes, tērptas aizsardžu formas tērpos, Latvijas Saeimas telpās un plenārsēdes zālē. Kārļa Leiškalna nervi bija tik ļoti uzvilkti, ka viņš pat draudēja fiziski izrēķināties ar Vitu Ņikitinu. Acīmredzot, tautas kalpi izjūt pārcilvēcīgas bailes no latviešu patriotu tiešajiem, vērīgajiem skatieniem brīdī, kad viņi balsoja par latviešu tautas, tās valodas pazemošanas un pakāpeniskas izskaušanas lēmuma pieņemšanu.

Šā iemesla dēļ ātri tika atrasti veidi, kā nepieļaut latviešu tautas interešu sargājoši organizāciju pārstāvju klātbūtni un iespēju DDD žurnālistēm uzdot deputātiem nepatīkamus jautājumus. LNF pārstāvēm nemitīgi tika traucēts strādāt, iejaucoties viņu darbā, izsakot apvainojošus aizrādījumus, izraidot no Saeimas galvenā nama u.tml. Nākamajā dienā nepamatoti tika atņemtas arī caurlaides ieejai Latvijas Saeimas telpās.

Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājs Aivars Garda tika aicināts uz sarunu izteikties par Saeimas darbinieku skandalozajiem izlēcieniem.

Agnese Roze: – Gardas kungs, vai kāds no deputātiem ir atbildējis uz Latvijas Nacionālās frontes iesniegto vēstuli par grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā?

Aivars Garda: – Atbildēja tikai Oskars Grīgs. Viņa atbilde bija ļoti dīvaina, uzrakstīta gandrīz draudu formā. Viņš man tā kā draudēja nepārkāpt robežu. Nesaprotu, kādu robežu? Vai es nedrīkstu iesniegt deputātam vēstuli? Vai nedrīkstu aicināt viņus nepieņemt kaitīgus lēmumus? Man liekas, ka demokrātiskā valstī tas taču ir atļauts.

– Varbūt Oskars Grīgs uz jums dusmojas par kaut ko citu?

– Pret viņu es esmu izturējies labi jau no mūsu pazīšanās sākuma 2000. gadā. Es Oskaru Grīgu uzmeklēju ar aicinājumu, lai deputāts Saeimā popularizētu varonības tēmu. Tobrīd "Vieda" izdeva Tomasa Kārlaila grāmatu "Varoņi, varoņu kults un varonīgums vēsturē". Oskars Grīgs šo grāmatu pieņēma ļoti labprāt, solīdamies parūpēties, lai varonības idejas sāktu skanēt. Un tiešām jau tajā pašā un nākamajās dienās viņš ļoti braši Saeimā teica runu, ka galvenais ir varonība. Bet viņa pašreizējā dīvainā uzvedība vieš izbrīnu.

– Laikraksta galvenā redaktore man stāstīja, ka Oskars Grīgs esot sabijies no tā vien, ka viņš ir ticis aicināts vērsties pret homoseksuālisma propagandu. Vēstulē, kura tika adresēta daudzām amatpersonām, bija minēts, ka nereaģēšanas gadījumā tiks ziņots sabiedrībai par adresāta amorālo stāju. Tad šim deputātam dūša sašļuka papēžos, un pēc aicinājuma saņemšanas, kuru bija parakstījuši 66 cilvēki, bet iesniedza četras jaunas meitenes, viņš aizskrēja sūdzēties uz okupantu avīzi Vesķi Segodņa par šīm jaunietēm.

– Jā, tas bija vairāk nekā dīvaini. Viņš, būdams vīrietis, skrien uz okupantu avīzi, sūdzas par latviešu tautas patriotēm, mūsdienu Žannām de Arkām… Ja vīrietis, kurš sevi sauc par latvieti, var vērsties pret šīm skaistajām, varonīgajām sievietēm, tad man vienkārši trūkst komentāru. Tad jāsaka, ka taisnība ir šā laikraksta galvenās redaktores pirmā numura ievadrakstā teiktajam, ka vīrieši, kuri nespēj cīnīties par savas tautas interesēm, tādi siekalzaķi vien ir.

Bet laikam jau šī "Zilā brālība" Oskaram Grīgam nav pa zobam. Izskatās, ka cilvēciņš baidās. Pamatojoties uz varonīgajām runām, viņam tika arī piedāvāts no Saeimas tribīnes teikt runu par Latvijas dekolonizācijas nepieciešamību. No tā viņš arī nobijās.

Visas Oskara Grīga aktivitātes pret nacionālajiem spēkiem, negatīvā attieksme pret aizsargiem un Latvijas Nacionālo fronti liecina par šo cilvēku pašas par sevi. Var izdarīt pieņēmumu, ka Krievijas vienotajos PSRS specdienestos cilvēks ir kaut ko nelabu samācījies, ko nevar aizmirst. Pirms kāda laika viņš laikrakstā Rīgas Balss ieteica "laizīt papēžus" visiem ienaidniekiem, līdz ar to man ir pamatotas aizdomas, ka, iespējams, tajā iesaukumā, kas skāris arī O.Grīgu, mācīja tikai "laizīt papēžus".

– Mums pienāk arī ziņas, ka O.Grīgs Saeimā Latvijas Nacionālās frontes Stratēģijas padomes locekles, jaunās, sievišķīgās aizsardzes bieži nozākā un saukā par plintniecēm. Tās var būt tikai baumas. Bet 9. maijā deputāts Rišards Labanovskis meitenēm niknumā uzkliedza, apvainojot viņas par plintniecēm-sektantistēm, tādējādi izrādot nepiedodamu necieņu pašai mūsu laikraksta galvenajai redaktorei. Viņš esot kliedzis un brēcis tad, kad viņam uzdots jautājums, kāpēc viņš balsoja par grozījumiem Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā, kuri paredz atcelt jelkādas prasības zināt latviešu valodu pašvaldību deputātu kandidātiem.

– Jā, Labanovskim šis jautājums ļoti nepatika. Žurnālists drīkst uzdot jautājumus pēc savas izvēles. Varētu dusmoties, ja jautājums aizskartu viņa godu, tas nebūtu pieļaujams. Bet šāds jautājums Labanovska godu neaizskāra. Viņš taču pats bija balsojis par latviešu tautai ļoti kaitīga lēmuma pieņemšanu. Es neredzu īpašu starpību starp valodas zināšanas nepieciešamību pašvaldībās un pašā Saeimā. Daudzi saka, ka pašvaldībām ir jānodarbojas tikai ar vietējām lietām, it kā tikai ar saimniecību. Tā nav taisnība. Arī pašvaldībās ir varas jautājumi. Ja vara ir latviešu tautas pretinieku rokās, kuri atsakās pat runāt latviski, tad tas ir nenormāli. R.Labanovska uzvedība un reakcija uz uzdoto jautājumu man šķiet ļoti nožēlojama. Šīs žurnālistes ir arī Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāja vietnieces, tāpēc es kā priekšsēdētājs viņam piezvanīju un pieprasīju paskaidrot radušos situāciju. Taču deputāts atbildēja ļoti necienīgi. Es viņam turpmāk aizliedzu pacelt balsi uz manām vietniecēm. Šāda veida incidenta atkārtošanās gadījumā deputātam būs darīšana ar LNF un aizsargiem. R.Labanovska rīcība ir vērtējama kā gļēva un nožēlojama.

– Kā jūs komentētu Kārļa Leiškalna draudus Vitai Ņikitinai?

– Ja sulaiņus ievēl par deputātiem, tad var sagaidīt šādu rezultātu. Kaut gan gribu uzsvērt, ka oficiants ne vienmēr ir ar sulaiņa dvēseli. Kādreiz es pats pazinu oficiantu, kurš bija lepns par savu profesiju, viņš nebija dvēselē sulainis, bet ar mīlestību darīja darbu. Šobrīd es runāju par tādu sulaiņa dvēseli, kāda stāstā par Maugli ir šakālim, kas kalpo tīģerim. Šajā stāstā minētais Šakālis bija tāds nožēlojams sulainis. Ja šādi niecīgi sulaiņi salasās Saeimā, tad arī ir attiecīgs rezultāts. Ja Leiškalns varēja tik rupji draudēt sievietei sadot pa purnu, tad tas ir vispār kaut kas neiedomājams! Trūkst vārdu. Deputāts uzvedās kā rupjš tēviņš. Pēc šāda Leiškalna mēs droši varam spriest, kāda ir visa Saeima. Mēs nedzirdējām nevienu Saeimas deputātu, kurš būtu oficiāli norobežojies, nosodot Leiškalnu par atļaušanos apvainot sievieti, turklāt aizsardzi formas tērpā. Tas ir kliedzoši, jo šī ziņa parādījās ziņu aģentūrās, piemēram, LETA, izskanot pa visu Latviju. Ja neatradās neviens deputāts, kurš varētu publiski aizstāvēt jauno sievieti, tad man ir jādomā, ka viss Saeimas sastāvs ir līdzīgs Leiškalnam. Aizsargu organizācija un Latvijas Nacionālā fronte noteikti attiecīgi reaģēs. Aizsargu organizācija ir tautas pašaizsardzības organizācija, kura prot sevi aizstāvēt un aizsargāt. Arī Latvijas Nacionālā fronte nekad nepieļaus pret sevi šādus izlēcienus.

– Deputāts Edvīns Inkēns izteica apvainojumus, ka Latvijas Nacionālā fronte darbojoties pret Latviju.

– Es varu tikai vēlreiz apgalvot un atgādināt, ka gan Aizsargu organizācija, gan Latvijas Nacionālā fronte darbojas tieši latviešu tautas interesēs Latvijā. Un mēs darbojamies pret tā saucamo 4. maija jeb kangaru-pederastu režīmu. Ja Inkēns sevi uzskata par šim režīmam piederošu, tad var teikt, ka tieši viņš darbojas pret Latviju, kuras saimnieki ir latviešu tauta.

– 10. maijā mūsu laikraksta darbiniecēm tika atņemta akreditācija darbam Saeimas ēkās. To esot pieprasījuši 11 deputāti, kuriem it kā esot traucējusi strādāt aizsardžu klātbūtne. Starp šiem 11, kuri savus vārdus nemin, vairāki esot PCTVL biedri, kuriem mūsu žurnālistes pat nepiegāja klāt visas dienas gaitā un kuriem netika adresēta arī jau minētā vēstule. Ko nozīmē viņu iesniegtā sūdzība?

– Tas nozīmē, ka tā ir safabricēta un neatbilst patiesībai. Varbūt, PCTVL ir apvainojušies, ka viņiem neveltījām nekādu uzmanību? Bet traucēt gan mēs viņus nekādi nevarējām. Fakts, ka deputātu vārdus nedrīkst nosaukt atklātībā, liecina par viņu gļēvumu un Latvijas Nacionālās frontes un Aizsargu organizācijas spēku. Bet mēs vienalga noskaidrosim šos uzvārdus.

– Krievu presē Miroslavs Mitrofanovs no PCTVL bija izteicies, ka jūtoties dusmīgs par iespēju Saeimā ienākt Latvijas aizsargu formas tērpos. Savulaik, viņš esot bārts par to, ka viņa sarīkotajā preses konferencē Saeimā ieradušies divi nacionālboļševiki.

– Latvijas aizsargus nekādā gadījumā nevar salīdzināt ar nacionālboļševiku varzu. Tas, kurš to atļaujas, vērtējams kā kangars ar sulaiņa dvēseli, ja viņš ir latvietis, bet par okupantiem, protams, nav vērts runāt. Mēs esam Latvijas saimnieki. Nacionālboļševiki šeit ir aizkavējusies ienācēju, iebrucēju varza.

– Saeimas kancelejas vadītājs Māris Steins personīgi uzņēmās aizkavēt un traucēt mūsu žurnālistu darbu. Viņš aizveda žurnālistes uz preses dienesta telpām, zaga laiku, brīdināja apsardzes darbiniekus, lai viņas vairs neielaiž Saeimas galvenajā ēkā, kur notika plenārsēde, nespēdams pamatot, kādus pārkāpumus viņas ir nodarījušas, iesniedzot deputātiem vēstules un uzdodot jautājumus, kas tiem varbūt nepatika. Vai Steins drīkstēja tā rīkoties?

– Steina rīcība bija pilnīgi nepamatota, nebalstīta uz kādiem konkrētiem Saeimas iekšējās kārtības vai citiem noteikumiem. Viņš pats to arī atzina. Steins atzina, ka tas ir viņa personīgais lēmums. Arī Steins mēģināja mūsu žurnālistes pielīdzināt nacionālboļševikiem. Tāds salīdzinājums par viņu liecina negatīvi. Mūsu sarunā es viņam atgādināju, ka laikā, kad viņš pats cīnījās Tautas frontes rindās, nekādā gadījumā nedrīkstēja salīdzināt Tautas fronti ar Interfronti.

– Kādu vērtējumu jūs varat dot šiem notikumiem Latvijas Saeimā?

– Pašreizējā vara morāli jūtas ļoti vāja, amorāla, tāpēc baidās no Latvijas Nacionālās frontes un Aizsargu organizācijas atbalstītāju cēlajiem ideāliem, kurus cenšamies arī īstenot dzīvē. Savās baiļu konvulsijās tiek pieņemti neadekvāti un smieklīgi lēmumi, kuri kaitē viņiem pašiem. Šādi lēmumi demokrātiskā valstī, par kādu kangaru-pederastu režīms sevi daudzina, nebūtu iedomājami. Tas taču ir nožēlojami, ka deputāti uzraksta, varētu teikt, anonīmu sūdzību. Tātad – deputāti baidās no šīm meitenēm! Visa ažiotāža liecina, ka arī drošības dienesti jau sen ir zinājuši, ka katra no Latvijas Nacionālās frontes Stratēģijas padomes loceklēm ir vismaz 100 aizsardžu vērta. Domājams, ka, saskaitot kopā, drošības dienesti izrēķināja, ka Saeimā iekļuvušas 500 aizsardzes, tāpēc es pilnīgi saprotu viņu bailes, domājot, ka Garda ir iecerējis triecienā ieņemt Saeimu. Drošības dienestu reakcija liek domāt, ka ar 500 kārtīgām aizsardzēm tas patiešām ir reāli izdarāms! Tomēr meitenēm pat prātā nebija ienācis, ka vīrieši tā varētu no viņām nobīties.

– Vai 5 spējīgu futbolistu komanda spētu uzvarēt 100 tizlus spēlētājus?

– Uzvarēt nespētu, jo tie 100 viņus vienkārši nospiestu ar savu masu kā asfalta rullis. Bet tāda tizla masa neko vairāk arī nevar izdarīt. Pa bumbu jau viņi tāpat nespēj trāpīt.

Agnese Roze

"DDD"
Nr.2
2002.gada 16.maijs