Vi­su zem­ju na­ci­onā­lis­ti, ap­vie­no­jie­ties cī­ņā par Pa­tie­sī­bu un Tais­nī­bu!

Jaun­ais, 2009.gads ir sā­cies ar “put­ras dum­pi”. Iz­ska­tās, lat­vie­ši uz ne­ko vai­rāk paš­reiz nav spē­jī­gi. Prā­tiņš par īsu.

Acīm­re­dzot pie ver­ga va­žām le­tiņš jau pie­ra­di­nāts, un at­liek vie­nī­gi uz­trauk­ties par tuk­šo put­ras bļo­di­ņu. Nē, nē, put­ra arī va­ja­dzī­ga, lai cil­vēks va­rē­tu ek­sis­tēt. Kā skan gud­ro at­zi­ņa: “Ēdam, lai dzī­vo­tu, ne­vis dzī­vo­jam, lai ēs­tu”. Un to­mēr... Ja šī put­ras bļo­di­ņa aizē­no cil­vē­ka dvē­se­li, ga­ra brī­vī­bu, Pa­tie­sī­bu un Tais­nī­bu, un vis­pār – jē­gu, kā­pēc dzī­vo­jam – mū­su sū­tī­bu, tad lat­vie­šu tau­ta arī pa­zu­dīs kā tau­ta no pa­sau­les, ko ne­viens pat ne­pa­ma­nīs.

20.jan­vā­ris bi­ja brī­dis, kad va­rē­ja un va­ja­dzē­ja at­gā­di­nāt par Pa­tie­sī­bas un Tais­nī­bas aug­šām­cel­ša­nās ne­pie­cie­ša­mī­bu. Bi­ja brī­dis, lai at­ce­rē­tos, kā­pēc stā­vē­jām ba­ri­kā­dēs, un kā­pēc šo­dien viss ir pre­tē­ji tam. Oku­pā­ci­jas va­žas iz­rā­dī­jās maz­sva­rī­gā­kas par put­ras bļo­di­ņu…

Jā, kat­ram savs – ver­gam bļo­di­ņa, bet uz­va­rē­tā­jam va­ra un pā­ta­ga. Šīs ver­ga va­žas ie­augu­šas mie­sā lie­lā­kai da­ļai mū­su tau­tas brā­ļu, ka bez tām vi­ņi ne­māk vairs dzī­vot. No vie­na ga­la līdz ot­ram un no aug­šas līdz apakš­ai da­ļa lat­vie­šu tā sa­pi­nu­šies ša­jās va­žās, ka uz šiem trīs glā­bē­ja bur­tiem “DDD” ska­tās kā auni uz jaun­iem vār­tiem. Stul­bā­kais dzīv­nieks jau esot aita. Šeit nāk prā­tā zi­nāt­nie­ku jaun­at­klā­jums par to ot­ro bez­ga­lī­bu, un pro­ti, – bez Vi­su­ma esot at­klā­ta vēl ot­ra bez­ga­lī­ba, un tā esot cil­vē­ku (ši­nī ga­dī­ju­mā – lat­vie­šu) stul­bums. Kaut gan par to pir­mo īs­tas pār­lie­cī­bas ne­esot (hu­mors ti­kai da­ļē­ji), tad tā ot­rā se­vi ir ap­lie­ci­nā­ju­si.

Par 13.jan­vā­ri va­rē­tu teikt – la­bāk tā, kā ne­kā. Kaut kas to­mēr ša­jā “smir­dī­ga­jā dī­ķī” ir sa­kus­tē­jies, un var­būt šo “dī­ķi” (Lat­vi­ju) vēl va­rēs iz­tī­rīt.

Ak, ja mums bū­tu tas gars un dros­me, kā­da bi­ja mū­su zē­niem un īs­tiem vī­riem, ku­ri mar­šē­ja dzie­dā­da­mi – “Mēs si­tī­sim tos utai­nos” – un si­ta arī, mū­su Tēv­ze­me sen bū­tu brī­va un ne­at­ka­rī­ga pa īs­tam.

Ar šo sap­ni lie­ku pun­ktu šeit teik­ta­jam.

Jā­nis Zī­verts

LNF biedrs, Hel­sin­ki-86 da­līb­nieks

LR Tau­tas tri­bu­nā­la pie­sē­dē­tājs